Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { ?s <http://purl.org/linkedpolitics/vocabulary/spokenText> ?o. }

• 2014_03_27-seq125 spokenText "Tātad arī šo likumprojektu ir nepieciešams atzīt par steidzamu un atbalstīt pirmajā lasījumā.".
• 2014_03_27-seq124 spokenText "Jā, kolēģi, šie ir saistīti likumprojekti, jo līdzīgu indeksācijas kārtību tad piemērotu arī atlīdzībai saistībā ar nelaimes gadījumiem darbā, kā arī apgādnieka zaudējuma gadījumā. Identiska indeksācijas kārtība. Lūdzu atbalstīt pirmajā lasījumā.".
• 2014_03_27-seq123 spokenText "Tas sanāk Saeimas 3.aprīļa sēdē. Tātad priekšlikumu iesniegšanas termiņš - 31.marts pulksten 12.00, izskatīšana - 3.aprīļa sēdē. Paldies. Nākamais darba kārtības jautājums - likumprojekts „Grozījumi likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām””, pirmais lasījums. Sociālo un darba lietu komisijas vārdā - deputāte Ilze Viņķele.".
• 2014_03_27-seq122 spokenText "Tuvākajā komisijas sēdē - 3.aprīlī.".
• 2014_03_27-seq120 spokenText "31.marts pulksten 12.00.".
• 2014_03_27-seq119 spokenText "Vispirms tātad mēs, Viņķeles kundze, nobalsosim par steidzamību, tad par pirmo lasījumu un tad noteiksim priekšlikumu iesniegšanas termiņu. Paldies. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām”” atzīšanu par steidzamu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 62, pret - 25, atturas - nav. Likumprojekts par steidzamu atzīts. Lūdzu vēlreiz zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām”” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 86, pret un atturas - nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā atbalstīts. Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam un otrā lasījuma laiku.".
• 2014_03_27-seq118 spokenText "Godātie kolēģi! Kā jūs zināt, Latvijā pensijas tiek indeksētas, un šis instruments - indeksācija - tiek piemērots, lai pasargātu pensijas no to vērtību... pirktspējas vērtību krituma... inflācijas ietekmes. Krīzes laikā indeksācija tika pārtraukta un ārkārtas kārtā atjaunota pagājušogad, lai gan likums to paredzēja darīt tikai šogad. Un Labklājības ministrija jau uzreiz pēc indeksācijas ārkārtas atsākšanas uzsāka darbu pie uzlabotas indeksācijas kārtības, ko tagad ir apstiprinājis arī Ministru kabinets un kas mums tagad būtu jāizskata pirmajā lasījumā. Īsumā būtība ir tāda, ka likumprojekts paredz turpmāk indeksēt pensijas, ņemot vērā divus rādītājus, proti, gan inflācijas rādītāju, gan vidējās sociālo iemaksu algas pieaugumu. Atšķirība no pirmskrīzes laika, kad arī tika ņemts vērā atalgojuma pieaugums, ir tāda, ka šobrīd tiek piedāvāts piesaistīt to pie vidējās sociālo iemaksu algas. Motivācija ir tāda: lai sabiedrība apzinātos, ka mūsu pensionāru pensiju indeksācijas apmērs ļoti tieši būs atkarīgs no tā, no kādiem ienākumiem šīs sociālās iemaksas tiks veiktas. Papildus tam likumprojekts paredz arī noteikt, ka indeksējamās pensijas apmērs būs 50 procenti no iepriekšējā kalendārā gada vidējās apdrošināšanas algas un tiks indeksēts 25 procentu apmērā no šī algas pieauguma. Šī norma nozīmē to, ka indeksācija būs taisnīgāka attiecībā uz mazāku pensiju saņēmējiem, jo lielo pensiju saņēmējiem tiks indeksēta tikai noteikta pensijas daļa. Un tāpat likumprojekts paredz arī pensionāru aizsardzību ekonomikas svārstību, arī negatīvu, gadījumā, proti, noteic, ka indeksācija nevar būt mazāka par noteiktu lielumu. Un tāpat arī tiek piedāvāti ierobežojumi ļoti straujas ekonomiskās izaugsmes gadījumā, pasakot, ka indekss nevar būt lielāks kā... Līdz ar to lūdzu atbalstīt likumprojektu pirmajā lasījumā. Protams, notiks vēl intensīvs darbs komisijā. Jā, lūdzam piešķirt likumprojektam arī steidzamību, un pamatošu - kādēļ. Tādēļ, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai ir jāveic pietiekami apjomīgs sagatavošanās darbs, lai indeksācija pēc jaunā modeļa varētu tikt veikta jau oktobrī. Jāatzīst, ka šis indeksācijas modelis ir atzīts par labu un taisnīgu arī no pašu pensionāru pārstāvniecības, un tas ir apstiprināts arī Senioru lietu padomē, kurā ir pārstāvēta gan Latvijas Pensionāru federācija, gan Rīgas Aktīvo senioru alianse, gan Latgales Pensionāru federācija. Likumprojektam kā priekšlikumu iesniegšanas termiņu...".
• 2014_03_27-seq117 spokenText "Nākamais darba kārtības jautājums - likumprojekts „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām””, pirmais lasījums. Sociālo un darba lietu komisijas vārdā - deputāte Ilze Viņķele.".
• 2014_03_27-seq115 spokenText "Paldies. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi likumā „Par aviāciju”” atbalstīšanu trešajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 80, pret un atturas - nav. Likums pieņemts. Paldies.".
• 2014_03_27-seq114 spokenText "Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Strādājam ar likumprojektu „Grozījumi likumā „Par aviāciju””. Uz trešo lasījumu nav saņemts neviens priekšlikums. Lūdzu atbalstīt likumprojektu trešajā, galīgajā, lasījumā.".
• 2014_03_27-seq113 spokenText "Paldies. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā” atbalstīšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 79, pret un atturas - nav. Likums pieņemts. Paldies. Nākamais darba kārtības jautājums - likumprojekts „Grozījumi likumā „Par aviāciju””, trešais lasījums. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā - deputāts Klāvs Olšteins.".
• 2014_03_27-seq98 spokenText "3. - Juridiskā biroja priekšlikums. Redakcionāli precizēts un atbalstīts.".
• 2008_12_11-seq587 spokenText "3. - Juridiskā biroja priekšlikums. Redakcionāli precizēts un atbalstīts.".
• 2014_03_27-seq94 spokenText "Augsti godātie kolēģi! Skatām likumprojektu „Grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā” (Nr.1098/Lp11), kas sagatavots otrajam, galīgajam, lasījumam. Esam saņēmuši 9 priekšlikumus. 1. ir Juridiskā biroja priekšlikums, kurš ir atbalstīts.".
• 2014_03_27-seq93 spokenText "Paldies. Debates slēdzu. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 58, pret un atturas - nav. Tātad lēmums pieņemts. Paldies. Apsveicu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Romānu Naudiņu! (Aplausi.) Pirms mēs turpinām skatīt mūsu šīsdienas sēdes darba kārtību, informēju, ka ir saņemts vēl viens priekšlikums par iespējamām izmaiņām tajā. Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija ir lūgusi izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un iekļaut tajā Saeimas lēmuma projektu „Par priekšlikumu iesniegšanas termiņa pagarināšanu likumprojekta „Grozījumi Latvijas Republikas Zemessardzes likumā” (1024/Lp11) trešajam lasījumam”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta. Sociālo un darba lietu komisija lūdz izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un pēc darba kārtības 13.punkta (likumprojekts „Grozījumi likumā „Par aviāciju””) iekļaut šādus likumprojektus: likumprojektu „Grozījumi likumā „Par valsts pensijām”” izskatīšanai pirmajā lasījumā un likumprojektu „Grozījumi likumā „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”” izskatīšanai pirmajā lasījumā, kā arī likumprojektu „Grozījumi likumā „Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību””. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta. Un vēl es vēlos jūs informēt, ka pagājušajā nedēļā mēs piešķīrām neapmaksātu atvaļinājumu deputātei Inesei Laizānei, kura tomēr šo atvaļinājumu neizmantoja un lūdz atsaukt piešķirto neapmaksāto atvaļinājumu šā gada 27.martā. Par to jūs tagad tiekat informēti. Tātad turpinām izskatīt mūsu apstiprināto grozīto darba kārtību. Nākamā darba kārtības sadaļa - „Likumprojektu izskatīšana”. Nākamais darba kārtības jautājums - likumprojekts „Grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā”, otrais lasījums. Likumprojekts atzīts par steidzamu. Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vārdā - deputāts Dzintars Kudums.".
• 2014_03_27-seq92 spokenText "Paldies. Vēlos izteikt cerību, ka Romāns Naudiņš liks vilties tiem, kuri no viņa sagaida mazāku taisnprātīgumu vai lielāku pielaidīgumu par atlaistā ministra demonstrēto, un ka Romāns Naudiņš pārsteigs mūs visus ar īstu principialitāti, vērtību izpratni un nelokāmu mugurkaulu. Paldies.".
• 2014_03_27-seq91 spokenText "Bites kundze! Mēs runājam par lēmuma projektu „Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam”. Es būtu ļoti pateicīga, ja jūs pieturētos pie Saeimas kārtības ruļļa.".
• 2014_03_27-seq90 spokenText "Godātie kolēģi! Es atbalstīšu Romāna Naudiņa apstiprināšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatā, bet vienlaikus, izmantojot brīvību, ko man dod neatkarīgā deputāta statuss, es gribu teikt dažus vārdus par procesu, kādā esam nonākuši līdz šāda lēmuma pieņemšanai. Situācija, kurā viens valdības ministrs bez jebkāda nosodījuma var piedalīties ārvalstu iniciētos un organizētos krāsainos gājienos, taču citam tiek liegts piedalīties karā kritušo tautiešu piederīgo svētkos, kā 16.martu 2010.gadā apzīmēja toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, - šī situācija, manuprāt, liecina par ļoti nopietnām problēmām ar mūsu pašapziņu, savstarpējo cieņu un vērtību izpratni. Tas neatbilst ne demokrātijas, ne vārda brīvības, ne pulcēšanās brīvības pamatbūtībai. Pieļauju, ka šajā gadījumā patiesībā nav runa tik daudz par morālām, bet vairāk par kādu personu materiālām vērtībām, kuras, iespējams, gatavojās aizskart ministrs Einārs Cilinskis. Tāpēc šodien, publiski no šīs tribīnes dodot uzticību jaunajam ministram...".
• 2014_03_27-seq88 spokenText "Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamie deputāti! Es ļoti atvainojos jums, ka man ir tāda balss. Es šodien piedāvāju jums apstiprināšanai vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatā Romānu Naudiņu. Vispirms es gribētu pateikt paldies iepriekšējam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Eināram Cilinska kungam par to, ko viņš izdarīja tajos mēnešos... tajā laikā, kad viņš strādāja. Runājot par Romānu Naudiņu, jāteic, ka Romānam Naudiņam ir pieredze pašvaldību darbā... Valmieras pašvaldības darbā no 1999.gada; viņš ir uzņēmējs, kurš pārzina uzņēmējdarbību un darba vietu radīšanas problēmas laukos. Naudiņa kungs nāk no Valmieras, tātad no reģioniem, un saprot, kas notiek reģionos. Bez tam viņš ir bijis parlamentārais sekretārs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā. Tas, ko es redzu par uzdevumiem, kas šajā ministrijā tuvākajos mēnešos ir jādara, vides jomā tie vispirms ir Eiropas Savienības jaunie klimata un enerģijas mērķi 2030.gadam, kuri ir ļoti svarīgi, un VARAM ir galvenā, atbildīgā par visiem aprēķiniem, lai izvirzītie Eiropas kopējie mērķi atbilstu arī mūsu interesēm. Reģionālajā attīstībā ir ļoti svarīga sadarbība ar pašvaldībām, it īpaši šajā periodā, kad ir jāsagatavo Eiropas Savienības fondu darbības uzsākšanas dokumenti, it īpaši pilsētvides un policentriskas attīstības dokumentu pakete. Ir arī ļoti svarīga pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas pilnveidošanas normatīvo datu bāze, tāpat Latgales reģiona izaugsmes programma. Un ārkārtīgi svarīgs ir investīciju bloks, kur ir ļoti daudz darba, lai sakārtotu iepriekšējā... tātad šī fondu perioda līdz šim nesakārtotos investīciju projektus. Es uzskatu, ka Naudiņa kungs ir atbilstošs ministra amatam, un lūdzu Saeimu akceptēt viņa kandidatūru. Paldies.".
• 2014_03_27-seq87 spokenText "Cienījamie kolēģi, ir pulksten 14.30. Tātad turpinām Saeimas 27.marta sēdi. Nākamā sadaļa mūsu darba kārtībā ir „Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana”. Nākamais darba kārtības jautājums - lēmuma projekts „Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam”. Ministru kabineta vārdā - Ministru prezidente Laimdota Straujuma.".
• 2014_03_27-seq86 spokenText "Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 14.30. (Pārtraukums.)".
• 2012_11_15-seq715 spokenText "Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 14.30. (Pārtraukums.)".
• 2014_03_27-seq85 spokenText "Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Ādamsons, Jānis Klaužs, Ilmārs Latkovskis, Elīna Siliņa, Jānis Urbanovičs un Jānis Vucāns.".
• 2014_03_27-seq84 spokenText "Vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.".
• 2013_02_07-seq183 spokenText "Vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.".
• 2014_03_27-seq83 spokenText "Saeimas Sociālo un darba lietu komisija aicina deputātus uz sēdi tūlīt, pēc 5 minūtēm, komisijas telpās. Paldies.".
• 2014_03_27-seq82 spokenText "Vārds deputātei Initai Bišofai - paziņojumam.".
• 2014_03_27-seq81 spokenText "Tikšanās ar Moldovas vēstnieku ir atcelta uz nākamo nedēļu. Par laiku un vietu jūs tiksiet informēti. Paldies.".
• 2014_03_27-seq80 spokenText "Tātad priekšlikumu iesniegšanas termiņš - šā gada 28.aprīlis. Paldies. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Paldies. Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds deputātam Kārlim Eņģelim - paziņojumam.".
• 2014_03_27-seq79 spokenText "Juridiskā komisija nolēma, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņam būtu jāatvēl mēnesis. Līdz ar to kā priekšlikumu iesniegšanas termiņu lūdzu atbalstīt 28.aprīli.".
• 2014_03_27-seq78 spokenText "Paldies. Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” atbalstīšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 67, pret - 27, atturas - nav. Tātad ir saskaņā ar Satversmi nepieciešamās divas trešdaļas (Koalīcijas frakciju aplausi.) un likumprojekts pirmajā lasījumā ir atbalstīts. Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam.".
• 2014_03_27-seq77 spokenText "Komisijas vārdā es aicinu atbalstīt šo likumprojektu un kā komisijas priekšsēdētāja atvainojos „Saskaņas Centram” par savu kļūdu, jo „Saskaņas Centra” sastāvā nav PCTVL. Viņu sastāvā ir Latvijas Sociālistiskās partijas biedri. Es biju mazlietiņ sajaukusi. Paldies.".
• 2014_03_27-seq76 spokenText "Paldies. Debates slēdzu. Pirms mēs balsojam, informēju, ka ir saņemts 10 deputātu iesniegums. Deputāti Elksniņš, Cvetkova, Zariņš, Agešins, Tutins un citi lūdz vēlreiz reģistrēties kvorumam pirms balsojuma. Tātad lūdzu zvanu!... Nē, tas nav obligāti... Lūdzu deputātu kvoruma reģistrāciju! Lūdzu rezultātu! Reģistrējušies ir 67 deputāti, kas ir tieši divas trešdaļas no nepieciešamā daudzuma, lai mēs varētu balsot. (Smejas. Zālē koalīcijas frakciju aplausi.) Paldies. Vai Čepānes kundze vēlas komisijas vārdā vēl ko piebilst?".
• 2014_03_27-seq75 spokenText "Labdien, kolēģi! Ir vārdi, un ir darbi. Vārdiem ir tāda jēga, ar kādu rīcību mēs tos piepildām. Un ļoti bieži ir tā, ka vārdi runā vienu, bet darbi runā par kaut ko pavisam citu. Ne velti ir tāds teiciens, ka ar skaistiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli. Mēs varam daudz ko ierakstīt Satversmē. Varam ierakstīt, ka visiem Latvijā ir jābūt laimīgiem, jādzīvo labklājībā un saticībā, bet vai tāpēc tas tā arī notiksies? (No zāles dep. A.Lejiņš: „Nevajag ņirgāties! Beidziet ņirgāties!”) Vai tādā veidā tas tiks nodrošināts? Un tad ir jautājums: cik liels svars un jēga būs šiem vārdiem un vērtībām, par kurām jūs tik skaisti runājat, ja tām apakšā nebūs nekādas reālas rīcības, kas to piepilda? Mēs diez vai... Mēs daudz ko varam sarakstīt: mēs varam ierakstīt, ka latviešu tautai būs mūžīgi būt šajā zemē. Es kā latvietis ļoti to vēlētos. Bet vai tādējādi - ar šādām deklarācijām - tas tiks nodrošināts, ja reālā rīcība un centieni ir vērsti uz to, lai latviešu tautu izšķīdinātu un samaltu globalizācijas dzirnavās, kā tas pašlaik tiek darīts? Tā vietā, lai rūpētos par to, lai šeit dzimtu un augtu radoši un uzņēmīgi cilvēki, kuri skaidri apzinās savu piederību šai zemei, šai valstij un ar savu rīcību ir gatavi apliecināt to, gan rūpējoties par to, gan, ja vajadzīgs, arī aizstāvot to... Tā vietā, lai šie darbi tiktu veikti, lai tos īstenotu, jūs to visu aizstājat ar skaistām, deklaratīvām frāzēm, jūs šos Satversmes grozījumus izmantojat kā vīģes lapu, ar kuru piesegt savu nespēju parūpēties par savu tautu ar reāliem darbiem, lai panāktu, ka šī valsts tiktu vadīta tā, ka šīs vērtības tiktu reāli īstenotas, nevis tikai par viņām skaisti runātu. Ja tas tā nav, tad, lūdzu, pasakiet man: kāpēc šie Satversmes grozījumi tiek virzīti tieši tagad un šādā veidā - sasteigti, šaurā ļaužu lokā, grupā (mēļo pat, ka pirmsākumi esot bijuši kādā krogā), tā vietā, lai apspriestu šos tik tiešām visai sabiedrībai svarīgos grozījumus plašā sabiedrības lokā? Kāpēc tas netiek darīts? Jo, redziet, tuvojas vēlēšanas! Tautas priekšā nāksies atbildēt par to, kas ir sastrādāts, par to, kas nav darīts, un tāpēc ļoti svarīgi ir nomainīt dienas kārtību, aktualizēt kaut kādas citas lietas, par kurām diskutēt, nevis par šīm tik tiešām reāli aktuālajām. Un tāpēc tiek meklētas un tiešām atrastas svarīgas, visai sabiedrībai aktuālas lietas, kas tiek pasniegtas un izvirzītas dienas kārtībā priekšā. Un te sanāk tāds paradokss: no vienas puses, jūs tiešām runājat par sabiedrībai ļoti svarīgām vērtībām, bet, no otras puses, jūs sabiedrībai neatļaujat par to diskutēt, neatļaujat ar tām pienācīgi iepazīties, kā rezultātā rodas tas, ka daļa sabiedrība uztver šos grozījumus ar ļoti lielām bažām un ļoti lielām šaubām. Un tas ir tas, par ko, Dzintara kungs, mums vajadzētu uztraukties! Un kur parādās šis sabiedrības sašķeltības riska faktors? Ar šādu rīcību! Un tāpēc es aicinātu... Ja tik tiešām tas ir tā, kā jūs sakāt, - ka tas viss ir tiešām jums svarīgi, ka jūs rūpējaties par šīm vērtībām un vēlaties, lai tās tiešām reāli tiktu īstenotas, tad mans aicinājums būtu nenodarboties ar šo priekšvēlēšanu populismu, neizmantot to Satversmē... vismaz ar Satversmes grozījumiem, bet ļoti nopietni, ļoti pārdomāti un ar plašu sabiedrības iesaisti diskutēt par šiem grozījumiem un nonākt pie tādas redakcijas, pie tāda risinājuma, kuru atbalstīs plaša sabiedrība, tādējādi nodrošinot, ka tiešām šīs vērtības tiek īstenotas dzīvē. Pretējā gadījumā būs pavisam savādākas sekas, kuras mēs neviens nevēlamies. Tāpēc mans aicinājums: neturpināsim virzīties tādā veidā, kā jūs pašlaik to esat iecerējuši! Paldies.".
• 2014_03_27-seq74 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Ivaram Zariņam. (Zālē troksnis.)".
• 2014_03_27-seq73 spokenText "Cienījamie kolēģi! Es paudīšu Zaļo un Zemnieku savienības viedokli. Mēs šodien par preambulu balsosim „par”. Un kāpēc es balsošu „par”? Es atgādināšu dažus vārdus, ko es esmu teicis šajā zālē: „Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.” Es aicinu jūs balsot „par”.".
• 2014_03_27-seq71 spokenText "Cienījamie kolēģi! Jo vairāk es klausos diskusiju, jo vairāk es nonāku pie slēdziena, ka tiešām Satversmei preambula ir vajadzīga. Kāpēc? Redziet, soli pa solim Latvijas parlaments atkāpjas no tiem principiem, kas bija ietverti Satversmē, ko dibināja Satversmes tēvi. Šodien mēs jau esam atteikušies no nacionālās valūtas, mēs esam pārgājuši uz Eiropas likumdošanu, veidojot savu likumdošanu; mēs ejam uz vienoto banku sistēmu un tā tālāk. Es domāju, ka ļoti pareizi, ka preambulā būtu noteikts, ka ne soli atpakaļ, ka ir jāsaglabā tomēr tas, kas vēl ir saglabājams, - i valoda, i kultūra, jo ne par velti jau šodien viens otrs saka, ka, lūk, mums vajadzētu vairāk izmantot angļu valodu, jo tā ir Eiropas Savienības valoda, et cetera. Bet tad, tādā gadījumā, šai preambulai būtu jābūt citam tekstam. Un tai būtu jābūt uz tā galvenā drošības pamata, kas ir vienotas tautas, vienotas politiskās nācijas izveidošana, jo tikai tas, nevis tie vārdi, kas ir šodien iekļauti preambulas tekstā, nodrošinās i latviešu tautas, i Latvijas nācijas izdzīvošanu mainīgajos apstākļos, jo tiešām ārējie un iekšējie draudi ir pietiekami nopietni. Un tāpēc arī šeit varbūt mazāk vajadzētu apmētāties ar dažāda veida apvainojumiem, bet vairāk domāt par to, ko mēs gribam panākt rezultātā. Bez vienotas tautas izveidošanas... ne integrētās - man ļoti nepatīk šis jēdziens un šis formulējums! -, bet patiešām vienotas tautas... Un šeit es gribētu varbūt ļoti atbalstīt to, ko teica Kalniņa kungs, citējot paziņojumu, ko izplatīja Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidente. Tie vārdi ir šīs preambulas balsta akmens. Tāpēc es domāju, ka šinī variantā tas piedāvātais teksts nerisina nevienu no tām problēmām, kas pastāv šodien un pastāvēs nākotnē. Paldies. (SC aplausi.)".
• 2014_03_27-seq69 spokenText "Tikai īss aicinājums visai Latvijas sabiedrībai - iesaistīties diskusijās, tātad arī mazākumtautību pilsoniskajai sabiedrībai iesaistīties diskusijās priekšlikumu un uzlabojumu izstrādei Satversmes preambulas projekta veidošanai uz otro un trešo lasījumu, lai tā būtu visas Latvijas tautas izlolota preambula! Paldies.".
• 2014_03_27-seq68 spokenText "Paldies. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Bailēm lielas acis!”) Vārds deputātei Dainai Kazākai, otro reizi.".
• 2014_03_27-seq67 spokenText "Nu, tad pieņemiet virkni normatīvo aktu, kuri nodrošinās vērtību izpildi.".
• 2014_03_27-seq66 spokenText "Elksniņa kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies! (Zālē troksnis, starpsaucieni. Dep. I.Zariņš: „Bet citiem atļāva!”)".
• 2014_03_27-seq65 spokenText "Cienījamie kolēģi! Īstenībā ar ļoti lielu nožēlu ir jāsaka vairākas lietas. Pirmām kārtām jāteic, ka preambulas projektā, šajā jaunajā ievada projektā, ir tāds vārds kā „tolerance”. Bet diemžēl tolerances ne starp mums, ne arī starp šodienas debatētājiem diemžēl nav. Attiecībā uz viedokļu dažādību un attiecībā uz izpratni, kāpēc kādam no mums ir atsevišķas domas un atsevišķi viedokļi. Ja es būtu Parādnieka pasniedzējs Universitātē, kur viņš apgūst jurisprudenci, tad es noteikti viņam ieliktu divnieku. Piecnieku varbūt par to teatrālo uzstāšanos, bet divnieku - par zināšanām. Saprotiet, demokrātijā tiek atzīts, ka demokrāti ir tie, kuri spēj atrast labāko risinājumu. Un tagad es jums izstāstīšu, kas tika mācīts, piemēram, Latvijas Policijas akadēmijā pēc Izglītības ministrijas akreditētām programmām. Izglītības ministrs toreiz, 2002.gadā, bija Šadurskis; 2004., ja es nemaldos, bija Druviete. Abi divi VIENOTĪBAS... Tad, lūk, Latvijas Policijas akadēmijā pēc Izglītības ministrijas akreditētās programmas man, Latvijas Policijas akadēmijas studentam, mācīja, ka valstī nav bijis okupācijas. Izglītības ministrija, Šadurskis, Druviete... (Zālē troksnis.) Šajā preambulā, ko mēs skatām... tas ir īstenībā pirmais gadījums vēsturē, kad vecai Satversmei pieliek jaunu preambulu. Pasaulē līdz šim ir bijuši tikai divi tādi gadījumi: viens ir Vācija, kur preambula tika grozīta pēc Vācijas atkalapvienošanās, norādot, ka konstitūcijas preambula ir attiecināma uz visu Vāciju, ne tikai uz vienu tās daļu. Otrs gadījums attiecībā uz ievada papildināšanu ir bijis Francijā. Bet tas netika grozīts, netika pieņemts jauns. Francijas preambula... Francijas konstitūcijas ievads ir daudz plašāks par visu mūsu valsts konstitūciju, un tas tiek papildināts ar jaunām papildu deklarācijām. Mēs šodien tiešām dzirdējām ļoti „kvalitatīvu” (pēdiņās) diskusiju, kāda ir notikusi: Ukraina, latvieši, krievi... it kā mums te visiem valstī būtu bail... mēs esam tādi sabijušies, un politiķi tā vietā, lai sabiedrībā īstenībā ieviestu pārliecību, ka mēs esam šeit savās mājās un ka nekādas briesmas mums nedraud, viens otrs vairo savu politisko kapitālu, biedējot cilvēkus. Jūs rīkojaties īstenībā tā, kā kādreiz rīkojās Gebelss Vācijā. Ja es būtu varbūt kāds dzejnieks, es papildinātu arī šo jūsu ievadu ar Blaumaņa dzeju un latvju dainām. Viņam tiešām kā vēsturiskam mantojumam būtu... atrastos vieta šajā jūsu piedāvātajā projektā. Taču, kā es jau minēju, jurista iekšējā pārliecība, politiķa viedoklis man liedz attiecībā uz visiem Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem šodien pieņemt savu ievadu... šādu ievadu. Es atgādināšu to, ko jums tikko teica Viļuma kungs par debatēm, kad tika izstrādāta konstitūcija. Viedokļi bija ļoti dažādi... Par Latgales autonomiju, par latgaliešu valodu... Par līviem, Stalta kungs, arī bija runa preambulā un par to tekstu, ko paredzēja konstitūcijā. Bet toreiz tika panākta vienošanās par Latvijas tautu. Kas tagad ir mainījies? Tas, ka viens tagad uzskata kaut kā savādāk un mēģina kaut ko piekabināt jaunu. Jūs šodien izmantojat Ukrainas piemēru, bet īstenībā rīkojaties tāpat kā amerikāņi un krievi un veicat propagandu Latvijā attiecībā uz Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem, mēģinot pierādīt, ka jums ir taisnība laikā, kad tās taisnības jums nav. Par vērtībām. Jūs ierakstāt - „sociāli atbildīga valsts”. Nu, tad ratificēsim hartu pret nabadzību! Jūs ierakstāt, piemēram, „ģimenes vērtības”...".
• 2014_03_27-seq63 spokenText "Cienījamais Seržanta kungs! Jūs izteicāt dažas tādas interesantas lietas. Man gribētos tomēr noskaidrot, ko jūs domājāt. Man nav saprotama jūs apsēstība ar Krieviju. Vai jūs tiešām domājat, ka tikai jums kā īstajam latvietim ir tiesības runāt šajā parlamentā, bet man kā cilvēkam, kas nav latvietis, būtu jārunā citas valsts parlamentā? Vai jūs uzskatāt, ka Žirinovskis tiešām ir tāds demokrātijas standarts un mums visiem būtu jāuzvedas tā - pēc viņa standartiem? Lūdzu, nāciet šeit, ja gribat, un paskaidrojiet, jo tas ir patiešām pēc būtības! Jo es saskatu jūsu izteicienus kā ļoti apšaubāmus. Kas tieši manā uzstāšanās bija tik ķecerīgs un zaimojošs, ka reakcijai būtu jābūt Žirinovska stilā? Tātad - vai jūs uzskatāt, ka mana konsekventā pozīcija, ka visi Latvijas pilsoņi ir vienlīdzīgi un nav dažu vienlīdzīgāku par citiem, ir tāda, uz ko jāreaģē Žirinovska stilā? Jūsu zināšanai: es runāju par šīm tēmām vairāk nekā 20 valstu dažādās auditorijās, ieskaitot parlamentus, un es šo pozīciju ļoti konsekventi atbalstu un atbalstīšu. Tātad man īsti nav skaidrs, kas tad izraisīja jūsu sašutumu, jo to var saprast ļoti neviennozīmīgi. Un otrais. Augsti cienījamā Čepānes kundze, jūs savā runā pieļāvāt ļoti nopietnu kļūdu - partija „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” nav un nekad nav bijusi „Saskaņas Centra” sastāvā. Jūsu minētajā pasākumā neviens no „Saskaņas Centra” deputātiem vai locekļiem nav piedalījies. Un man tiešām negribētos vispārināt, bet, ja arī citi jūsu argumenti ir tikpat ticamas kvalitātes, nu tad jūs šaujat sev kājā! (No zāles dep. I.Zariņš: „Pareizi!”) Paldies. (Daži SC frakcijas deputāti aplaudē.)".
• 2014_03_27-seq62 spokenText "Paldies. Nākamais debatēs deputāts Boriss Cilevičs, otro reizi.".
• 2014_03_27-seq61 spokenText "Jā, cienījamie kolēģi, manuprāt, labāk par Čepānes kundzi, kura šos jautājumus tiešām ir studējusi, ir grūti pateikt, un es pievienojos katram vārdam, ko viņa teica no šīs tribīnes, bet uzskatīju par savu pienākumu arī tomēr paust attieksmi pret to, vai mums ir vajadzīga Satversmes preambula, vai... vai un kas viņu drīkst izstrādāt, pieņemt un vai tas ir laikā vai tas nav laikā. Uzminēt tautas tiesisko pārliecību un tiesiskos uzskatus, lai tos ietērptu pamatlikuma tiesību normās, nav viegls uzdevums, taču mūsu Satversmes tēviem tas izdevās ļoti veiksmīgi. Un mūsu Satversme joprojām iemieso sevī tās idejas un morālās vērtības, kas tika liktas Latvijas valsts dibināšanas pamatā. Tomēr vēl būtiskāk Satversmes burts savā lakoniskajā ieturētībā ļauj attīstīties Satversmes garam arī laika plūdumā, un tas joprojām ir dzīvs un stabils, mūsu valsts attīstību stiprinošs tiesisks pamats. Un ir jāpiekrīt tiem žurnālistiem un publicistiem, kas rakstīja, ka mutuļi, kas sacēlušies Satversmes preambulas kontekstā, ir trāpījuši naglai uz galvas un ka patiesībā tās idejas, principi, nostādnes, kas ietvertas šobrīd jau pārstrādātajā Satversmes preambulas projektā, ir šodien vēl aktuālākas nekā pagājušajā gadā, kad mēs uzsākām šo diskusiju un preambulas autori nāca klajā ar šādu iniciatīvu. Satversmes preambula nešķeļ un nešķels sabiedrību, lai arī kāds mēģinātu to iestāstīt. Arī vēsturiski zināms, ka Satversmes tēviem neizdevās vienoties par plašāka un detalizētāka ievada jeb, runājot mūsdienu terminoloģijā, preambulas ietveršanu pamatlikumā. Tomēr diskusijas bija jau tolaik, un tolaik bija skaidra vēlme šādu dokumentu pieņemt. Satversmes izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs Marģers Skujenieks plašu un vispusīgu diskusiju noslēgumā tolaik atzina: „Plašās, motivētās formulas nevarēja atrast nedalītu piekrišanu komisijā, tādēļ komisija vienbalsīgi nolēma turēties pie vienkāršas ievadformulas.” Pie tās, ko tik ļoti aizstāv Elksniņa kungs un saka: „Tā ir uz mūžiem un nemaināma.” Un līdz ar to mūsu Satversme guva tikai nosacītu preambulu. Pētot šos jautājumus sīkāk, mani pārsteidza tas, cik tuvu mēs šodien esam tām idejām, izpratnei un pat vārdiskiem formulējumiem, kādi savulaik bijuši Satversmes autoru prātos, diskutējot par pamatlikuma ievada paplašināšanu. Mēs redzam, ka pēc būtības jau tolaik deputāti spilgti iezīmēja šīs valsts pašsaprotamības. Es vēlos citēt tikai dažas no Satversmes sapulces sēdē deputātu paustajām idejām Satversmes paplašināta ievada kontekstā. Tā, piemēram, deputāts Kārlis Irbe izteicās: „Pēc manām domām, par iegūto brīvību vajadzētu ielikt pāris vārdus klāt. Šie vārdi būs kā papildinājums nākošajām paaudzēm, ko mēs apzināmies, - ka mēs apzināmies savu vēsturisko momentu.” Savukārt deputāts Francis Trasuns plaši iesaistījās diskusijā par Dieva vārda minēšanu Satversmes ievadā. Es citēju: „Bet šeit nav runa par ticību. Par ticību mēs runāsim baznīcā, kad būs vajadzība. Šeit ir runa izteikt kristīgās tautas garu likumā.” Tā jums atbilde, Cileviča kungs, par to, vai ir kādas... definīcija tam. Tāpat deputāts Vilis Dermanis izteicās: „Mūsu tauta saprot itin labi, ka Latvijas demokrātija un tautas brīvība ir darināta no pašas latviešu tautas.” Šie izvilkumi - un tādu ir daudzkārt vairāk - spilgti apliecina Satversmes izstrādātāju nodomu, kas šodien cieši sasaucas ar jaunās preambulas autoru vēlmi skaidrāk un spilgtāk iezīmēt valsts pamatus. Jāpiekrīt, ka mūsdienās lielai daļai Latvijas tautas valsts pamati nav pietiekami skaidri saprotami, un mēs dažbrīd pat esam neizlēmīgi un apmulsuši, formulējot attieksmi pašiem pret savu valsti. Ir patiesi pārsteidzoši, ka lojalitāte un saprāts šodienas pasaulē izrādās tik nesavienojami jēdzieni. Ja vēl pirms 20 gadiem ļaudis runāja skaidru un atklātu valodu, tad šodien, politiķu un mediju runu apstulbināti, bieži vien nespējam sakopot savu pašapziņu skaidrai sarunai par neatkarīgu Latvijas valsti. Savukārt, šīs klusēšanas iedrošināti, turpina pilnasinīgi dzīvot tie, kas preambulas šābrīža piedāvājumu dēvē par abstraktām idejām un pavada to ar saukli „Ar preambulu tauta nebūs paēdušāka un labklājīgāka!”, pārliecībā, ka Latvijas valsts ir dibināta tieši viņu vēlmju apstiprināšanai un apmierināšanai. Ja nebūs šo garīgo vērtību, kuras apšauba, kuras tika sākts apšaubīt ar referenduma iniciēšanu un kuras turpina apšaubīt šodien (mēs redzam, kā tas notiek kaimiņvalstī ar šo melu un demagoģijas mašīnu), tad nebūs, kam ēst, jo vienkārši nebūs tādas Latvijas valsts. Ja ir cilvēki - un tik liela daļa! -, kas to turpina tādā veidā apšaubīt, tad ir īstais brīdis, kad tas ir jāieraksta. Kad ir jāieraksta tieši tas, kāpēc ir Latvijas valsts, kāpēc tā tika dibināta un kāpēc tai ir jāpastāv gadsimtiem ilgi. Un es ticu, ka mēs šodien būsim tik tālredzīgi, gudri un viedi, lai spētu šajā apdullinošajā fona troksnī, kur skan pārmetumi par izstrādes formu un pat par Latvijas valsts mērķu maiņu, nezaudēt ideju un būtību un mūsu konstitūcijas tekstā precīzi iezīmēt Latvijas valsts mērķi un jēgu, kā arī stiprināt vērtības, kas liktas mūsu valsts dibināšanas pamatos. Es patiesi ticu, ka mūsu valsts dibinātājiem nebija šaubu par to, ka latviešu valodai valstī ir jābūt noteicošai lomai un tā ir jāaizsargā, ka valsts pienākums ir rūpēties par latviešu kultūras attīstīšanu un kopšanu un ka latviešu nācijas pastāvēšanas ilglaicīgums, kā tas preambulas piedāvājumā formulēts, cauri gadsimtiem ir bijis tas, kā dēļ Latvijas valsts vispār tika izveidota. Arī tas, ka valsts pamatos likta ideja, kas paredz savstarpēju cieņu starp latvisko vairākumu un mazākumtautībām vienotā politiskā ietvarā, bija tikai viena no pašsaprotamībām. Es esmu pārliecināta, ka mēs nedrīkstam šodien aizmirst pagātnes mācības un likteņa pavērsienus. Mums ir jāstiprina mūsu valsts pamati, un mūsu pienākums ir to veicināt, lai nākotnē mūsu valsts dzīvotu stiprāka un veselāka. Mūsu spēkos ir šo iespēju izmantot, lai paustu cieņpilnu pateicību mūsu valsts veidotājiem un brīvības izcīnītājiem. Mūsu spēkos ir katru dienu dzīvot savstarpējā cieņā un visiem kopā veicināt valsts izaugsmi. Mūsu spēkos ir panākt, lai mūsu bērni varētu ar pārliecību turpināt nest savas 1918.gadā dibinātās Latvijas valsts pamatvērtības nākotnē. Un noslēgumā es citēšu Zentu Mauriņu, kura ir teikusi: „Garīgi veselu dzīvi dzīvo tas, kurš dzīvo tagadnē, pagātnē un nākotnē un no pagātnē piedzīvotas vilšanās būvē stiprākus un drošākus ceļus uz nākotni.” Es esmu pārliecināta, ka tas ir mūsu pienākums pret mūsu nākamajām paaudzēm - mūsu valsts pamatus preambulā nostiprināt. (Koalīcijas frakciju aplausi.)".
• 2014_03_27-seq60 spokenText "Paldies. Nākamajai debatēs vārds Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai. Lūdzu!".
• 2014_03_27-seq59 spokenText "Labdien, kolēģi! Nebiju īpaši plānojis runāt, bet, domāju, nu kādam taču paldies ir jāpasaka, jo neviens Pimenova kungam tā arī paldies nepateica. To izdarīšu es, jo es domāju, ka šīs runas rezultātā vismaz daži cilvēki, kuri uz šo brīdi šaubījās par to, vai Kriminālkodeksā ir jāpieņem norma par PSRS vai Vācijas agresijas trivializēšanu... es domāju, ka Pimenova kungs vienu otru pārliecināja. (No VL-TB/LNNK frakcijas: „Pareizi!”) No otras puses, es gribētu pateikt arī paldies... palūgt padomāt arī Cileviča kungam: ja viņš, pieņemsim, savas sadarbības partijas Jedinaja Rossija kontrolētajā Valsts domē mēģinātu uzstāties ar šādu runu par mazākumtautību tiesībām, cik minūšu viņš tribīnē noturētos, pirms viņam Žirinovskis pateiktu, ko par viņu domā? (Zālē smiekli.) Un trešais, ko es gribētu pateikt šajā kontekstā. Nupat Krievijā ir veikta aptauja ar jautājumiem par to, kā krievi vērtē iespēju, ka kaimiņos esošajās valstīs vai, kā viņi tur ir aptaujā minējuši, bijušajās PSRS republikās... kā viņi skatās uz to, ka tur notiktu aneksija. 58 procenti no respondentiem piekrituši apgalvojumam, ka Krievijai ir tiesības anektēt kādreizējās PSRS republikas, kur dzīvo krievi, jo tai esot jāaizstāv savējie. 28 procenti - ka Krievijai it kā tādu tiesību nav, bet Krimas gadījumā Krievija rīkojusies ļoti pareizi un adekvāti. Un tikai 4 procenti uzskata, ka Krievijai tādu tiesību nav. Es domāju, ka arī šie skaitļi mums liek domāt par to, ka, lai stiprinātu mūsu valsts neatkarību, mūsu valodu, ir jāizmanto absolūti visi mūsu rīcībā esošie līdzekļi. Paldies. (Vairāki deputāti aplaudē.)".
• 2014_03_27-seq57 spokenText "Godātie kolēģi! Visupirms es nevaru piekrist tam un tiem, kas preambulā jauši vai nejauši ir saskatījuši saukli „Latvija latviešiem!” un, manipulējot ar jēdzieniem „latviešu tauta”, „latviešu nācija”, „pamatnācija”, „titulnācija”, „politiskā nācija” un tā tālāk, šeit mēģina šķelt sabiedrību. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Tātad Latvija nav latviešiem?”) Tāpēc nedaudz es atļaušos pieskarties vēsturei. Latvijas valsts ir izveidota Latvijas, latviešu nācijas pašnoteikšanās rezultātā. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Latvija nav latviešiem?”) Šo latviešu nācijas valstsgribu rakstiski pirmo reizi formulēja mūsu izcilais valstsvīrs Miķelis Valters. Jau viņa 1903.gadā publicētajā rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!” lasāmi vārdi: „Latvieši, lauzieties ārā no Krievijas!” Līdz šis mērķis kļuva īstenība, pagāja vēl 15 gadi, kuru laikā latviešu tauta piedzīvoja ļoti lielas ciešanas. Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes 1917.gada 17.novembra uzsaukums visiem latviešiem bija pirmais kvazikonstitucionāla rakstura valsts dokuments, kas izteica latviešu nācijas valstsgribu, tas ir, savā zemē dibināt savu nacionālo valsti. Savukārt Tautas padomes 1918.gada 17.novembra platforma nāca klajā ar aicinājumu arī mazākumtautībām pievienoties latviešu nācijas centieniem un kopā veidot demokrātisku un nacionālu Latvijas valsti. Redzot, ka Latvijas valsts projekts tomēr izdosies, mazākumtautību pārstāvji pēc zināma laika, pēc zināma atturības perioda to arī izdarīja. Neatkarīga, demokrātiska Latvija, godātie kolēģi, tolaik bija vajadzīga tikai latviešiem, un neviens latviešiem to nedāvināja! Apkārtējās valstis, kā liecina vēsture, mēģināja topošo, vēl nestabilo latviešu valsti nožņaugt, un sava nacionāla valsts latviešiem bija jāizcīna. Iepazīstoties ar (es aicinātu jūs visus to darīt) Tautas padomes svinīgās sēdes protokolu par Latvijas valsts pasludināšanu 1918.gada 18.novembrī, mēs varam pārliecināties, cik ārkārtīgi liela vēlme latviešiem ir bijusi pēc savas valsts. Vienlaikus Latvijas valsts nav domāta tikai latviešiem, bet gan visiem Latvijas pilsoņiem, un valsts nesēja, konstitucionālo tiesību un politiskā izpratnē, ir Latvijas tauta kā juridisks veidojums. Latvijas tautā ietilpst gan latvieši, gan mazākumtautībām piederīgie, gan arī tādi cilvēki, kuri savu nacionālo piederību vispār noliedz. Un visiem ir vienādas tiesības. To pasaka arī Satversmes 114.pants. Taču tas, kolēģi, nenozīmē, ka latvieši būtu kaut kur pazuduši. Latvieši šeit ir, un cerams, ka, neraugoties uz mūsu valsts noliedzēju vēlmēm, šeit latvieši būs vēl ilgi. Tā ir realitāte, kaut arī dažiem tas nepatīk. Un ir pilnīgi leģitīmi, ja arī latvieši tiek iezīmēti Satversmē; tas savulaik netika darīts, un, kā kolēģi iepriekš teica, toreiz tā bija pašsaprotamība. Taču pēc ilgstošas okupācijas tā daudziem vairs nav pašsaprotamība. Tādēļ norāde uz latviešu nācijas lomu valsts izveidē un Latvijas valsts uzdevumu - cita starpā nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu - ir tikai loģiska un taisnīga. Mēs, kolēģi, neesam un negribam būt bezvēstures mankurti! Valsts latviskā identitāte nav saistīta ar konkrētu cilvēku nacionālo identitāti. Tā var būt kopēja cilvēkiem, kas sevi uzskata par latvieti, gan par ukraini, gan par poli, gan par krievu, gan par vācieti. Tā nevar nevienam būt aizskaroša! Tieši otrādi! Arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuri sevi identificē ar kādu mazākumtautību, bet nevis ar latviešiem, ir jābūt ieinteresētiem Latvijas latviskās nacionālās identitātes stiprināšanā, jo tā ir mūsu kopējā saistviela, kas piesaista mūs tieši Latvijai, nevis kādai citai valstij. Un nejauši vai ar nolūku preambulas projekta kritiķi nav pievērsuši uzmanību tur norādītajam, ka Latvijas valsts savā darbībā atzīst un aizsargā cilvēktiesības, tostarp mazākumtautību tiesības, kuras noteiktas Satversmes, kā es jau teicu, 114.pantā. Nākošais. Es gribēju šodien arī runāt par to, kāpēc Satversmes tēvi nepieņēma preambulu. Paldies Bites kundzei, paldies arī pārējiem kolēģiem, kas runāja. Tolaik patiešām bija ļoti sarežģīta situācija, divas trešdaļas Satversmes sapulces dalībnieku balsu bija jāpanāk, un to bija grūti izdarīt, jo nebija 5 procentu barjeras; panākt vienošanos bija vēl grūtāk nekā šodien šajā zālē, jo daudzas partijas pat pārstāvēja viens deputāts. Un par to mēs visi varam izlasīt, kāpēc tanī laikā tas nenotika, pavisam nesen, 17.martā, „Latvijas Vēstnesī” Edītes Brikmanes publikācijā. Taču nākošais, pēdējais, par ko es gribu runāt, manuprāt, ir vissvarīgākais. Vai šodien valsts mērķi un pamatvērtības būtu nepieciešams atsegt Satversmes ievadā? Ņemot vērā manā rīcībā esošo informāciju, vismaz tie cilvēki, tie pilsoņi un arī nepilsoņi, kuri man ir rakstījuši un sūtījuši vēstules... es varu teikt, ka vairumam Latvijas valstij lojālo cilvēku ir skaidrs, ka šāds Satversmes ievads ir nepieciešams. Arī vairums valstu, kas nesenajā vēsturē ir piedzīvojušas politiskus satricinājumus, ir uzskatījušas par nepieciešamu noteikt neaizskaramu konstitūcijas kodolu tiešā tekstā. Taču, no otras puses, mēs nevaram noliegt, ka sabiedrībā ir arī pilsoņi, kas noliedz Satversmes ievada nepieciešamību. Un tas šodien zinātniskajā literatūrā patiešām tiek skaidrots ar šo 50 gadus ilgo okupācijas laiku. Un es gribētu šeit citēt vēsturnieka Lerha kunga teikto. Arī viņš, kā es jau iepriekš, jūs uzrunājot, teicu, piedalījās Juridiskās komisijas sēdē un ir teicis: „Pārrāvums bija ļoti ilgs. Ir jauna paaudze, un, ņemot vērā, ka ievērojama daļa pašreizējo Latvijas iedzīvotāju te ieceļoja Padomju Savienības periodā, nesot līdzi citas vērtības, mērķus, pamatprincipus un izpratni par valsts uzdevumiem, tad, kad Latvija atjaunoja neatkarību, šai daļai iedzīvotāju izpratnes par to, kādā valstī viņi tagad dzīvo, joprojām nav. Un tāpēc ir īstais laiks ierakstīt šīs lietas valsts pamatlikumā. Katrai valstij savas vērtības jāizvirza un jāaizstāv. Ja valsts pārstāvji atteiktos no Latvijas valsts pamata un vērtību skaidrošanas iedzīvotājiem, tas neatrisinātu pretrunas, kas sabiedrību šķeļ.” Klausoties „Saskaņas Centra” deputāta Pimenova viedokli, es jums gribētu, Pimenova kungs, teikt: izlasiet Satversmes tiesas spriedumu, izlasiet arī, kolēģi, robežlīguma lietu. Tur visu to, par ko jūs runājāt, Satversmes tiesa ir atspēkojusi. Un Satversmes tiesas spriedumā noteiktais ir saistošs visām valsts institūcijām, tostarp arī deputātiem. Tālāk. Kādēļ ir nepieciešams pieņemt arī šo Satversmes ievadu? Šeit „Saskaņas Centra” sastāvā... apvienības sastāvā, tā es gribētu teikt, ir arī „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” deputāti (No SC frakcijas starpsaucieni: „Nav!”), un, ja LETA nemelo - es pati klāt neesmu bijusi -, pagājušā gada novembrī ir notikusi Maskavas namā konference „Neatkarīgā Latvija - ceļš uz kurieni?”, kur bija pulcējušies šie „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” aktīvisti un atbalstītāji, kuri apšaubīja valsts proklamēšanas likumību 1918.gada 18.novembrī un prognozēja sociālisma uzvaru. Un es varu teikt, ka Juridiskās komisijas sēdē šo lietu pieminēju. Kolēģiem tas likās amizanti, bet man liekas, ka šī partija balansē uz robežas, vai patiešām nebūtu valsts drošības institūcijām jāpadomā par to, ko viņi dara arī šodien. Un, proti, tika apgalvots, runājot par Satversmes... par valsts proklamēšanu, ka (citēju) „trīsdesmit astoņām personām, kuras pārstāvēja astoņas partijas, 1918.gada 18.novembrī nebija tiesību proklamēt Latvijas neatkarību, jo sapulces dalībnieku skaits bija mazs, turklāt viņi bija tikai 30-35 gadus veci”. Tagadējā Nacionālā teātra skatuvi esot rotājis karogs, kura krāsu proporcijas neatbilda vēlākajam valsts karogam. Himnu „Dievs, svētī Latviju!” dziedājuši nevis sapulces dalībnieki, bet speciāli uzaicinātais Reitera koris, turklāt dziedāja trīs reizes. Latvijas neatkarības proklamēšanas pasākums sarīkots ar vācu okupācijas karaspēka piekrišanu, turklāt revolucionāri noskaņotie vācu karavīri apsargājuši teātri, kurā notika svinīgais pasākums. Un tālāk. Kāds Vladimirs Šilins ir norādījis, ka „mēs uzcēlām Latviju, bet mums nav kur pulcēties” un tā tālāk. Un pašās beigās. Kolēģis Elksniņš ļoti bieži mani mēdz arī šeit no tribīnes citēt. Es arī jums izrādīšu to godu un gribu teikt, ka jūsu viedokļi atšķiras, runājot auditorijās, kur lielākoties ir pulcējušies cilvēki, kas runā latviešu valodā, no auditorijām, kas runā krievu valodā. Es paņēmu stenogrammu no jūsu uzstāšanās pagājušā gada novembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā, runājot par šo Satversmes preambulu, kuru prezentēja Egils Levita kungs. Un ko jūs, Elksniņa kungs, sakāt? Es tagad aicinātu arī kolēģus ieklausīties. Es neatrauju absolūti no konteksta visu šo viņa runu, jo Elksniņa kungs bija teicis, ka viņam diemžēl esot jāuzstājas kā „Saskaņas Centra” pārstāvim un ka viņa sajūtas ir tik lielā mērā tādas pašas kā laikam Viņķeles kundzei kā labklājības ministrei, uzstājoties pretī pensionāriem. Tāpēc, ka Lielā aula ir pārpildīta, parasti no konferencēm visi ziņotāji aiziet, bet ziņotāji palika. Konferences zālē bija ļoti daudz 4.maija Deklarācijas kluba deputātu, un Elksniņa kungam bija neērti acīmredzot runāt tā, kā viņš šodien runāja šeit, mūsu priekšā. Un viņš teica visupirms tā, proti: „Es esmu rezultāts, produkts Latvijas izglītības sistēmai pēc Izglītības ministrijas akreditētām programmām, un es nebiju liecinieks ne Tautas frontes cīņām par neatkarības atjaunošanu, ne arī kādā veidā biju ņēmis dalību kā 1918., tā 1922.gada notikumos.” Un viņš saka: „Es domāju, ka tā ir pašsaprotama lieta, ka Latvijas valsti ir dibinājuši latvieši un tā ir valstsnācija. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Nu un?”) Jautājums ir par šī jēdziena kategorijas atrašanos Satversmē kā juridiski politiskā dokumentā.” (No zāles dep. A.Elksniņš: „Pareizi!”) Un tālāk - par okupāciju: „Padomju okupācijas laikā arī vienīgi preambula nodrošināja faktiski kontinuitātes doktrīnas balstus, kontinuitātes doktrīnas balstošo viedokli par Satversmes atjaunošanu, tai skaitā arī okupāciju.” (No zāles dep. A.Elksniņš: „Kāpēc jāgroza preambula?”) Tātad, godātie kolēģi, es... Katrā ziņā ir ļoti labi, ka jūsu partijas apvienībā nepastāv šī vertikāle, par kuru mēs runājam, bet ka jums ir dažādi viedokļi. Un patiešām es atbalstu Elksniņa kungu, kurš runā, ka Latvijā bija okupācija. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Bet nevar grozīt preambulu!”) Šodien es domāju vēl runāt arī par to, ko saistībā ar okupāciju ir teikusi Satversmes tiesa, ko ir teicis saistībā ar okupāciju Lietuvas Konstitucionālās tiesas spriedums, kas tika publiskots šā gada 18.martā. Es to pataupīšu, runājot par Krimināllikuma grozījumiem. Bet nobeigumā es gribētu teikt, ka, ņemot vērā šodienas ārkārtas situāciju Latvijā... Eiropā un arī Latvijā sakarā ar Krievijas agresiju pret kaimiņvalsti Ukrainu, Satversmes ievads ir nepieciešams vairāk nekā jebkad agrāk. Un ievadā mums ir jānoteic, uz kādiem pamatiem Latvija būvēta, kādā valstī dzīvojam un kādas vērtības aizstāvam. Es aicinu, kolēģi, ieklausīties vārdos, kurus saistībā ar Satversmes ievada projektu ir teicis bijušais Augstākās padomes deputāts, kādreizējais, manuprāt, aizsardzības ministrs, profesors Tālavs Jundzis: „Ņemot vērā, kas notiek tepat kaimiņos, mēs nevaram zināt, kādi parlamenti un kādas valdības veidosies Latvijā pēc gadu desmitiem, tāpēc preambula būtu politisks nodrošinājums.” Es aicinu atbalstīt preambulu pirmajā lasījumā. Un paldies visiem par uzmanību. (Koalīcijas frakciju aplausi.)".
• 2014_03_27-seq55 spokenText "Labdien, cienījamie kolēģi! Runājot par preambulu, vēlos uzsvērt, ka šis ir vēsturisks skatījums uz mūsu valsts veidošanu, mūsu valsts būtību, tās nepieciešamību un mūsu identitāti. Šeit ņemšu divus citātus, ko analizēšu nedaudz vairāk. Pirmais no tiem ir: „Mūsu identitāti (..) it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda (..).” Un pie tā man būtu divas svarīgas lietas bilstamas. Latviešu dzīvesziņa un tautas tradīcijas balstās indoeiropeiskajā kultūrā. Nacionālā atdzimšana un pašapziņas veidošanās saistīta ar tautas garīgo vērtību - dzīvesziņas - apzināšanu. Tās apkopotas latvju dainās, tautasdziesmās, ieražās, ticējumos, kas turpina dzīvot dievturībā un folklorā. Kā dievturības draudzes izveidotājs un dižvadonis Ernests Brastiņš teicis: „Būt latvietim ir garīgs uzdevums sevis dēļ, cilvēces dēļ un Dieva dēļ. Sevis dēļ, jo tieši latviešu kultūrā latvieši var visvairāk attīstīt savu personību. Cilvēces dēļ, jo latviešu tauta ar tās dzīvesziņu un kultūru ir kā viena no daudzajām cilvēces šķautnēm, kas spēcina daudzveidību. Dieva dēļ, jo dievturība un folklora ir viens no veidiem, kā uztvert senlatviešu izpratni, ka Dievs ir dabā, Dievs ir cilvēkā un tā dvēselē, un Dievs ir arī Visumā. Caur latvisko dzīvesziņas un tradīciju kopšanu turpināsim šo latvisko pasaules uzskatu.” Otrā tēze pie šī būtu, ka latviešu un Latvijas mazākumtautību kultūra ir veidojusi Latvijas tautas valsti kā daudzkulturālu, jo tieši daudzveidībā Eiropas, Rietumu un Austrumu kultūrās un sabiedrību izpratnē ir Latvijas spēks. Nākošais citāts, ko gribētu teikt, ir par Latvijas tautas... ka „Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju un demokrātisko valsts iekārtu.” Šeit man būtu piebilstams, ka mums būtu jāaizsargā arī lēmumu pieņemšana, sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību, jo brīžam mums ir pseidodemokrātija, kas ir rakstīta uz papīra, bet kas netiek realizēta. Bieži vien politiskos un sabiedriskos procesos sabiedriskā un pilsoniskā sabiedrība nemaz nav aicināta; ja viņa ir aicināta, dažreiz viņas viedoklis tiek uzklausīts, bet ļoti reti viņas viedoklis tiek ņemts vērā lēmumu pieņemšanā. Tieši tāpēc mums būtu jāizvērš šis demokrātiskās valsts iekārtas traktējums. Mums ir jāveido sabiedrība, kur caur pilsonisko aktivitāti cilvēki var ietekmēt valsts notikumus un procesus, to, kā mēs sadalām un pārvaldām valsts budžetu un nodokļu maksātāja naudu. Tieši tāpēc esmu arī ļoti uzstājusi uz to, ka mums ir jāstiprina NVO kapacitāte un mums ir jādomā par to, lai būtu ilgtspējīga pilsoniskā sabiedrība, kas nodrošina šo demokrātisko procesu un lēmumu pieņemšanu... pieņemšanā darbojas. Tieši tāpēc arī aicinu visas Saeimā esošās partijas strādāt pie Latvijas NVO fonda kapacitātes veidošanas un NVO fonda izveides. Tieši tāpēc mums būtu jānodrošina, lai demokrātija šeit būtu pilnvērtīga, lai arī Eiropas Savienības prezidentūras laikā mēs varam parādīt, ka šis nav tikai fiktīvs uzsaukums, bet ka mēs domājam par ilgtspējīgas demokrātijas nodrošināšanu mūsu valstī. Šos priekšlikumus iesniegšu arī turpmāk pie preambulas izstrādes. Lūdzu atbalstīt pirmajā lasījumā. Paldies.".
• 2014_03_27-seq53 spokenText "Kolēģi! Cienījamie debašu dalībnieki! Es vēršos īpaši pie tiem kolēģiem, kuri uzstājās no tribīnes un kritizēja manu pozīciju. Buiķa kungam, kurš runāja par noziegumiem padomju laikā un ar to pamatoja okupācijas faktus... Bet tie noziegumi pierāda tikai to, Andri, ka, ja noziegumus veic valsts varas vārdā, tad tie ir varas noziegumi. Piecdesmito gadu noziegumi vai pat vēlākie notikuši tieši tādēļ, ka Latvija jau bija Padomju Savienības daļa. Dažreiz mani kolēģi, man liekas, domā, ka šeit kreisajā flangā esošie deputāti un es arī esam it kā ielidojuši Latvijā no citas planētas. Atcerieties, lūdzu: arī mums bija ģimenes, un es kā līdzīga vecuma, Andri Buiķi, arī varu atcerēties par daudz ko no manas ģimenes vēstures. Mans vectēvs tika nošauts Rostovā pie Donas 1937.gadā. Vecmāmiņa pavadījusi 18 gadus Karagandā nometnē. Manas mātes jaunība bija izkropļota šo notikumu dēļ. Ir arī citi piemēri, kurus es varu minēt. Es gribētu pateikt tikai, ka nevajag mākslīgi veidot jēdzienus un konstrukcijas, kas kļūtu par ideoloģijas pamatiem tikai tādēļ, lai tie pamati būtu. Es, Andri, nerunāju, ka tikai Atmodas laikos sākušās runas par okupāciju. Es teicu, ka Atmodas gados sāka runāt par vēlēšanu falsifikāciju. Bet pirms tam, nedz kara laikā, nedz vēlāk, neviens nebilda par falsifikāciju vai par to, ka uz vēlēšanām gāja šauteņu stobru uzraudzībā. Ne ārpus Latvijas emigrācijā, ne pat hitleriešu okupētajā Latvijā nebija paziņojumu par to, ka lika balsot obligāti. Es gribētu pateikt par vēlēšanām, kuras nemaz nenosaucu par godīgām. Katrā ziņā tās vēlēšanas bija demokrātiskuma pārkāpums. Pie vēlēšanām bija pielaists tikai viens politiskais spēks; vēlēšanu kampaņas laikā nebija nekādu runu par Latvijas iespējamo pievienošanos Padomju Savienībai. Tātad nebija alternatīvas. Protams, tas bija pārkāpums, tomēr vēlēšanu procedūra bija tāda, kāda tā tika pieņemta pirms Ulmaņa apvērsuma. Un vēlēšanu rezultāts, proti, tas, ka par vienīgo vēlēšanām reģistrēto politisko spēku balsoja 98 procenti, liek šaubīties par rezultāta ticamību, kaut gan no vēlētājiem, kuriem vispār aizliedza balsot kop�� 1934.gada, varēja sagaidīt arī tādu brīnumu. Padomju karaspēki, Dombravas kungs, atradās garnizonos un tāpēc nekādā gadījumā nevarēja ietekmēt notikumus vēlēšanu iecirkņos. Es nerunāju, ka tauta neatbalstīja mežabrāļus. Es tā neteicu! Es teicu, ka galu galā tauta viņiem nesekoja. Partizānu karš turpinās, kamēr rod sev atbalstu tautā. Mežabrāļu pretošanās iegāja strupceļā tad, kad partizāniem nācās karot un sodīt nevis padomju administrāciju, bet latviešus, kuri piedalījās jaunās varas pasākumos un jau tādējādi sekoja jaunajai varai. Vispār izolācija ir jebkurai partizānu kustībai visstiprākais izaicinājums. Un pēdējais, Dombravas kungs. Par Masļenkiem un Blontiem. Divos posteņos notika padomju karaspēka izlūkdienestu uzbrukumi. Cilvēki bija gājuši bojā, bet Latvijas valdības lēmuma par pretošanos nebija. Jūs uzdodat vēlamo par esošo. Un līdz ar to mums ir visi pamati patiesībā secināt, ka varas kapitulācija bija notikusi. Ja neatkarīga valsts paraksta vienošanos, tad nav iemesla sacīt, ka tā okupēta. Valsts kapitulēja, bet Kārlis Ulmanis tiešām izglāba tūkstošiem Latvijas armijas karavīru un sarkanarmiešu dzīvību. Karā starp Padomju Savienību un Somiju, atgādinu, gāja bojā 155 tūkstoši cilvēku; vasaras laikā karš Latvijas teritorijā varēja būt vēl nežēlīgāks. Es neglorificēju revolūciju, es uzstāju uz to, ka ir fakti, kurus mani oponenti nevēlas ievērot. Nevēlas tāpēc, ka tie šūpo jūsu juridisko konstrukciju. Es vienkārši gribētu, lai šī saruna būtu nopietnāka ne tādēļ, lai vienkārši panāktu uzvaru balsošanā, bet lai tiktu līdz skaidrībai un taisnībai, lai mēs varētu skatīties saviem bērniem acīs ar pilnu saprašanu, ka mēs esam godīgi. Paldies.".
• 2014_03_27-seq51 spokenText "Cienījamā priekšsēdētāja! Kolēģi! Te ļoti interesanta diskusija, un, manuprāt, iezīmējas viens no diskusijas centrālajiem momentiem - jautājums par jēdzieniem, jā, par jēdzieniem „latviešu nācija” un „Latvijas tauta”. Manuprāt, bija ne pārāk solīdi no Pimenova kunga - pašam pateikt, ka jēdzieni ir pielīdzināti, un pēc tam dedzīgi cīnīties pret jēdzienu pielīdzināšanu. Nav tādas pielīdzināšanas piedāvātajā projektā! Latviešu nācija ir pieminēta principā divas reizes, pasakot, ka „Latvijas Republika ir izveidota, (..) balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamajām pašnoteikšanās tiesībām”, un tā tālāk. Un, es domāju, diez vai kāds var apšaubīt faktu, ka Latvijas Republikas izveides pamatā bija latviešu tautas pašnoteikšanās tiesības. Tālāk preambula runā par visu Latvijas tautu: Latvijas tauta izcīnīja savu valsti, Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti. Un es domāju, ka šeit gan vēsturiski, gan juridiski ar Latvijas tautu ir saprotams Latvijas pilsoņu kopums, jo arī spēkā esošajā īsajā Satversmes ievadā ir pateikts: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi.” Šeit mēs redzam, ka ar Latvijas tautu ir saprotami visi tālaika Latvijas balsstiesīgie pilsoņi neatkarīgi no viņu etniskās piederības. Tie, kas mēģina spekulēt ar jēdzienu „Latvijas tauta”, pretnostatot to... principiāli noliedzot latviešu tautas, latviešu nācijas jēdzienu, manuprāt, rīkojas vienkārši negodīgi, jo 1922.gadā, kad latvieši sastādīja trīs ceturtdaļas no visiem Latvijas iedzīvotājiem, neviens nevarēja iedomāties, ka jau pēc 27 gadiem latviešu īpatsvars samazināsies līdz 62 procentiem un vēl pēc 30 gadiem - līdz 52 procentiem. Kad bija pieņemta Satversme un runa bija par Latvijas tautu, jā, runa bija par visu tautību pārstāvjiem, kurus apvieno latviešu nācija savā izveidotajā valstī. Tie, kas tagad mēģina pateikt: „Pabīdīsim jēdzienu „latviešu nācija” nostāk un runāsim par Latvijas tautu!”, manuprāt, ar nožēlu skatās uz pagātni, kad neizdevās panākt to procesu, kas turpinājās visu padomju varas laiku, būtiski samazinot latviešu īpatsvaru. (No zāles dep. B.Cilevičs: „Nav tā!”) Vēl viens moments, runājot par nāciju izdzīvošanu, par ko runāja Cileviča kungs, - ka neviens netraucē nacionālajām tautām kā tādām izdzīvot neatkarīgi no valstu pastāvēšanas. Viņš apgalvoja, ka ir desmitiem vai cik tur... desmit tūkstoši vai tūkstotis valodu un tikai 200 valstu. Es gribu atgādināt, ka jau šodien pasaulē ir divas valstis - Īrija un Baltkrievija -, kur dominējošā valoda nav nacionālā valsts valoda. Un, manuprāt, neviens no mums negribētu... es ceru, ka neviens no mums negribētu piedzīvot laikus, kad Latvija... latviešu valoda kļūtu par minoritātes valodu. Un pēdējais. Agešina kungs teica, ka preambulai nepiedien emocionāli izteikumi, ka preambulai jābūt juridiskam dokumentam. Esmu absolūti pārliecināts, ka tieši Satversmes preambula drīkst... ne tikai drīkst, bet tai arī jābūt emocionālai sastāvdaļai, jo Satversme līdz ar valsts himnu, valsts karogu, valsts ģerboni ir viens no nacionālās valsts simboliem. Paldies. (Frakcijas VIENOTĪBA aplausi.)".
• 2014_03_27-seq49 spokenText "Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Dāmas un kungi! Pavisam īsi gribu jums atgādināt Latvijas Republikas 1922.gada Satversmes pieņemšanas gaitu. Toreiz Latgales vēlēšanu apgabala deputāti neatbalstīja Satversmes otrās daļas apstiprināšanu, jo pie tās caurskatīšanas tika noraidīti priekšlikumi, kas saistīti ar Latgales apgabala tiesībām un Latgales latviešu valodu. Tā, piemēram, Francis Trasuns no Latgales Kristīgo zemnieku savienības toreiz debatēs teica šādus vārdus: „Vajadzētu gan zināt, ka mums ir divas galvenās izloksnes: ir latviešu, tas ir, baltiešu, izloksne, un ir kalnaļaužu, latgaliešu, izloksne. Tās ir divas galvenās latviešu izlokšņu šķiras.” Runas turpinājumā Francis Trasuns piebilst: „Mums ir pilnīgi nesaprotami, kāpēc ir notikusi pie jums, baltiešiem, tāda domu pārmaiņa. Tautas padomē jums nebija nekas pretim, un tur tas likumā bija pieņemts, ka latgaliešu izloksnei, vismaz Latgales teritorijā, ir valsts valodas tiesības.” Šodien, kā redzams, domas ir mainījušās. Jūs teicāt, ka negribat iznīcināt latgaliešu izloksni, bet jūs gribat ar spēku latgaliešus padarīt par baltiešiem. Toreiz debatēs arī Francis Kemps no Latgales ļaužu partijas teica zīmīgus vārdus: „Kad sākās runa par latgaliešu izloksni, tad no šī augstā katedra kāds runātājs no baltiešiem teica, ka šī izloksne neesot atsevišķa valoda un ka to neesot vajadzīgs pieminēt konstitūcijā, jo viņai tā kā tā esot valsts valodas tiesības. Patiesi! Mums, latgaliešiem, ir skaidrs, ka šo elementāro patiesību mums vajag aizstāvēt mūsu brīvā, demokrātiskā valstī. Latvijā nedrīkst būt un arī nav tādu likumu, kas latgaliešus ierobežotu viņu runā un rakstos. Mums tādu likumu nav, un es domāju, ka arī nebūs. Bet mūsu sabiedrībā un valdības iestādēs, presē ir nomanāma tendence latgaliešu valodu ierobežot, nivelēt, asimilēt ar pārējo latviešu valodu, kas saucas par literāro izloksni. Latgalieši jūt šo tendenci, kuru Baltijā neviens negrib apkarot ne presē, ne valdības iestādēs, par kuru klusu cieš visa latviešu sabiedrība. Tas ir nemorāli... nenormāli...” Atvainojos! „Tas ir nenormāli un neveselīgi, ka tanī valstī, kur, kā mēs sakām, nav ierobežojumu un ir brīva ticība, valoda, prese un sabiedriska brīve, faktiski pastāv ierobežojumi. Šos ierobežojumus mākslīgi rada baltiešu ierēdniecība un aizstāv. Visi domā, ka tas ir pašu latgaliešu interesēs, bet tas tā nav.” Ar to arī šos Trasuna un Kempa tekstus beigšu atgādināt, tomēr, uz tiem balstoties, piedāvāšu savu priekšlikumu preambulas teksta uzlabošanai. Paldies.".
• 2014_03_27-seq47 spokenText "Cienījamie kolēģi! Es centīšos būt oriģināls un runāt tieši par konkrēto likumprojektu, nevis par vēstures jautājumiem un savu konkrēto ģimeni, un savām eksistenciālajām jūtām. (No zāles dep. J.Reirs: „Tā ir kritika?”) Tātad uz galveno jautājumu es tomēr tā arī nesadzirdēju atbildi - vai patiešām mums ir tiesības šobrīd skaidrot, ko valsts tēvi dibinātāji gribēja teikt. Parādnieka kungs, runa šeit nav par kārtējiem grozījumiem! Protams, mums ir tiesības grozīt Satversmi, un mēs to darījām vai nu caur tautas nobalsošanu, vai caur Saeimas balsošanu. Bet šobrīd ir runa par kaut ko citu. Preambula ir tas teksts, kas nosaka zināmu kontekstu, kurā jāinterpretē citas Satversmes normas. Un tieši to tagad jūs ierosināt darīt - tātad skaidrot, ko domāja valsts dibinātāji, pieņemot šādu Satversmi. Piedodiet, es tomēr pārāk cienu tēvus dibinātājus, lai uzņemtos tādu augstprātību - skaidrot viņu nodomus un norādīt, ko tieši viņi gribēja teikt. (No zāles dep. J.Reirs: „Var atturēties balsojot!”) Otrais. Es gribu atsaukties te... faktiski Čepānes kundze ievadvārdos minēja ļoti garu sarakstu, visādas izcilas personības, bet diemžēl ne attiecībā uz visiem... faktiski teica, ko šīs juridiskās personības domāja. Es gribu atsaukties uz bijušā Satversmes tiesas priekšsēdētāja Endziņa kunga vārdiem, kurš uzskata, ka tomēr šāda preambula pārkāptu 1.panta normu, faktiski ierobežojot tautas gribu. Ja mēs iekļaujam tādus vārdus kā „negrozāmā griba”, - tas pats. Tā pati ideja, ko mēs kādreiz jau apspriedām diezgan detalizēti: vai patiešām Satversmē var būt negrozāmi panti? Vai Latvijas tautas griba kaut ko grozīt savā konstitūcijā var tikt ierobežota šobrīd un nākotnē? Es tā arī nesadzirdēju pārliecinošu atbildi uz šiem jautājumiem, tomēr es saskatu ļoti nopietnas problēmas ar piedāvāto grozījumu atbilstību 1.panta normai; tas ir būtiski. Trešais. Man tomēr ir problēmas ar kristīgajām vērtībām - nevis ar pašām kristīgajām vērtībām kā tādām (man absolūti nav nekas pret tām!), bet ar to, ko mēs sapratām, iekļaujot šādu jēdzienu mūsu valsts Satversmē. Parādiet man, lūdzu, kur ir juridiska definīcija, kas ir kristīgās vērtības! Es gribu atgādināt, ka līdzīga diskusija notika arī tad, kad tika apspriesta Eiropas Konstitūcija. Un galu galā ES Konvents atteicās no šādas domas tieši tāpēc, ka viennozīmīgas interpretācijas nav. To var saprast kā kaut kādas morālas, ētiskas vērtības, bet nu tas... to var tiešām uzskaitīt un konkrēti juridiski definēt. To var apspriest... saprast arī kā kādas konkrētas reliģijas kanoniskas vērtības. Un tur mēs jau varam sastapties ar milzīgām problēmām, jo - vai tad dievturi nedeva savu ieguldījumu Latvijas identitātes veidošanā? Vai, piedodiet, jūdu ticībai piederošajiem nebija nekāda sakara ar Latvijas vēsturi un tā tālāk? Tātad es vēlreiz gribu uzsvērt: jā, kristīgās vērtības ir laba lieta, es esmu gatavs to atbalstīt, bet dodiet, lūdzu, skaidru definīciju, kas šeit ir ar juridiskām... ar kristīgām vērtībām domāts! Un pēdējais. Dzintara kungs uzdeva ļoti labu jautājumu - kas tieši šķeļ? Dzintara kungs, es tieši jums gribu atbildēt. Nu labi, (No zāles dep. V.Agešins: „Viņš neklausās!”) laikam tas bija retorisks jautājums, bet es tomēr atbildēšu. Čepānes kundze ļoti precīzi pateica. Jā, vārda „valstsnācija” šajā tekstā vairs nav, bet būtība saglabājas. Un tieši tas arī šķeļ. Jo pēc būtības Latvijas tauta tiek sadalīta pirmās šķiras pilsoņos un otrās šķiras pilsoņos. Jo tas... pati tā doma, ka nācija dalās pamatnācijā un mazākumtautībās, - tā ir principiāli nepareiza, jo šobrīd Satversme pilnīgi skaidri balstās uz pilsoniskās nācijas koncepcijas. Un šī koncepcija tiek ļoti konsekventi ievērota visā mūsu valsts Satversmē. Tātad jūs piedāvājat radikāli mainīt to, ko tēvi dibinātāji faktiski ielika mūsu valsts pamatdokumentā. Tātad nav nekādu vairākuma tiesību, jo vairākuma tiesības nodrošina demokrātija. Cita lieta, ka mazākuma tiesības ar balsojumu ne vienmēr var aizstāvēt, un tieši tāpēc gan starptautiskajās tiesībās, gan cilvēktiesību koncepcijā ir tāds jēdziens kā „minoritāšu tiesības”. Un tieši minoritāšu tiesības var un vajag aizstāvēt, bet minoritāšu tiesību ievērošana nav kompensācija par vairākuma atzīšanu... kaut kādu īpašu statusu un īpašām tiesībām. Tātad demokrātiskajās valstīs modelis ir tieši tāds: ir politiskā nācija, kurai pieder visi pilsoņi, un visi ir vienlīdzīgi. Un papildus tam ir minoritāšu tiesības (No zāles dep. J.Reirs: „Pastāstiet par Krimas tatāriem un viņu tiesībām!”)... visādu minoritāšu - ne tikai etnisko, lingvistisko, seksuālo un citu -, bet tajā... Un tieši šīs tiesības ir paredzētas tāpēc, ka vienkāršā demokrātija nevar mazākumu aizstāvēt kā tādu. Man ļoti žēl, ka Judina kungs ne tikai nezina, kas ir integrācija, bet arī iziet šeit tribīnē, lai skaļi par to pateiktu. Judina kungs, nu, piedodiet, es, atšķirībā no Dombravas kunga, nelasīšu šeit visādus dokumentus, vēsturiskos avotus. Es runāju savā vārdā, bet es tiešām... es atzīstu jūsu ļoti augsto juridisko kvalifikāciju, bet acīmredzot šajā jomā jums klibo drusciņ zināšanas. Es jums vienkārši ieteiktu dažus Eiropas Padomes dokumentus palasīt un tā tālāk. Netērēsim laiku! Ja jums tas interesē, es jums privātā kārtā iedošu dažus materiālus, bet, nu, tas tiešām nepiedien - tik izcilam juristam teikt tādas lietas un atzīties, ka jums nav ne jausmas par to, kas ir integrācija. Tātad, kolēģi, es saprotu, ka jums ir diezgan nepatīkami dzirdēt to, ko es šeit runāju, bet tomēr beigās es varbūt pateikšu dažus vārdus jums saprotamākā veidā. Te jau daudz tika runāts par visādiem dzīvesstāstiem un tā tālāk. Manas ģimenes liktenis arī ir saistīts ar Latviju vairākus gadsimtus, bet man ir ļoti maz ko stāstīt, jo praktiski visi mani radinieki, kas palika Latvijā tajā brīdī, tika nogalināti pāris mēnešu laikā. Nebija nekādu izsūtīšanu, nekā tāda, bet es šobrīd negribu runāt par to, kas viņus nogalināja, - kāda bija uniforma, kādā valodā runāja slepkavas. Es to nesaku tāpēc, lai prasītu... Es netaisos prasīt kaut kādu atriebību vai kompensāciju, es tikai gribu jums atgādināt, ka bez latviešiem šajā valstī dzīvo un dzīvoja arī cilvēki, kam bija cita etniskā izcelsme, kas runāja citā valodā, un tā koncentrēšanās tikai uz valstnācijas problēmām un valstnācijas tiesībām... Ziniet, man tiešām ir ļoti grūti to pieņemt. Tā nav tikai jūsu valsts! Es uzstāju uz to, ka Latvija tomēr ir visu Latvijas pilsoņu valsts un ka visiem cilvēkiem ir sava traģiskā vēsture. Es domāju, ka mums... mums vienkārši par to visiem ir jāpadomā (No zāles dep. J.Reirs: „Padomājiet!”). Un pats pēdējais. Tomēr atgriezīsimies pie drusciņ akadēmiskāka jautājuma. Ja jūs apgalvojat, ka, lai saglabātu nāciju, lai nodrošinātu izdzīvošanu, lai saglabātu valodu un kultūru, absolūta nepieciešamība ir nacionālās valsts pastāvēšana, tad jūs laikam iestājaties par separātismu, jo, kā zināms, pasaulē eksistē ap diviem simtiem valstu, bet vairāki... gandrīz desmit tūkstoši dažādu valodu un kultūru. Tātad - lai saglabātu un nodro��inātu katras valodas izdzīvošanu, vai katrai tautai ir vajadzīga sava nacionālā valsts? Vai, apgalvojot to, mēs neprovocēsim ļoti nepatīkamus incidentus? Es, summējot visu to, šobrīd, protams, nevaru atbalstīt šo likumprojektu. Un es tomēr aicinu jūs nevis emocionāli uztvert to, ko es teicu, bet nu drusciņ apdomāt to. Paldies. (SC frakcijas aplausi.)".
• 2014_03_27-seq45 spokenText "Labdien, cienījamie kolēģi! Pirms pāris dienām pie Brīvības pieminekļa un citur - dažs labs arī kapos ziedus nolika - mēs godinājām jeb pieminējām tos tūkstošus, pat simtus tūkstošus padomju okupācijas upuru, faktiski mūsu Latvijas cilvēkus, mūsu inteliģenci, kuru pirms 65 gadiem izsūtīja uz Sibīriju. Izsūtīti un iznīcināti tādēļ, lai mēģinātu izskaust Latvijas tautas vēsturisko atmiņu par savu neatkarīgu valsti, par tās sākotnējo jēgu un būtību. Mērķis bija skaidrs - iznīcināt Latvijas valsti, kas joprojām pastāvēja katra atmiņās un pārliecībā, neskatoties uz to, ka tā bija tajā laikā okupēta. Un diemžēl šiem notikumiem ir ļoti liela ietekme arī uz Latviju šodien. Par savu valstisko pārliecību tika izsūtīts arī Rūdolfs Smiltenis - mans vecaistēvs, kurš bija dzimis 1912.gadā un faktiski pats pieredzējis Latvijas valsts tapšanu. Viņš un viņa ģimene izprata mūsu valsts sākotnējo jēgu un būtību un līdz pat savai pēdējai dzīves stundai... Diemžēl šodien paliek aizvien mazāk to cilvēku, kuri spēj nepastarpināti nodot nākamajām paaudzēm - un paldies vecamtēvam arī par to, ka viņš man to deva... šo te sākotnējo jēgu un valsts būtību. Ir faktiski izaugusi paaudze, kura nav pieredzējusi pat barikādes. Šodien, gandrīz 100 gadus pēc Satversmes pieņemšanas, notiek mēģinājumi arī deformēt mūsu sabiedrības izpratni par mūsu vēsturi, Latvijas valsts pamatiem un to jēgu. Ukrainas notikumu kontekstā redzam, ka tankiem, karavīriem faktiski ir sekundāra nozīme un ka notiek karš par mūsu prātiem, attieksmi un domāšanu. Gluži kā toreiz - brutāli, tikai šoreiz daudz rafinētāk. Notiek mērķtiecīgi mēģinājumi deformēt Latvijas valsts jēgu un būtību, tādā veidā cenšoties panākt sev labvēlīgākus apstākļus, kas sašķeltu un vājinātu mūsu valsti, kas savukārt dotu plašākas iespējas iegūt lielāku ietekmi. Pimenova kungs minēja to, ka vārds „okupācija” saglabās sabiedrības paralīzi, veicinās sašķeltību... ka okupācijas nebija, bija pazaudēta valsts tajā laikā. Un tad ir jautājums: kā tad iespējams pazaudēt savu valsti? (No zāles dep. I.Klementjevs: „Kur armija bija?”) Un kad ir iespējams pazaudēt savu valsti? Un kad nav iespējams novērst kaut daļēji tās pazaudēšanu, kā šobrīd mēs redzam Ukrainā? Tas ir tad, kad tā ir novājināta, sašķelta un zaudējusi stabilitāti. Mans vecaistēvs faktiski dzīvoja vienā laikā un bija vienās domās arī ar vienu izcilu Latvijas juristu un dižgaru - Kārli Dišleru, kuru izsūtīja uz Sibīriju tajās pašās dienās, kad manu vecotēvu. Pie tam Dišlera kungu izsūtīja divreiz. Un par savu pārliecību Dišlera kungs izsūtījumā arī aizgāja mūžībā. Un ko Dišlera kungs, citējot 1932.gadā rakstīto, saka par Latvijas valsti un tās spēka avotu? „Lai Latvijas... lai valsts būtu dzīvē spējīga un stipra, tās tautai nepieciešama apzinīga griba turēties kopā, sadarboties šinī valstī politiski un saimnieciski; nepieciešams arī kaut cik attīstīt Tēvijas mīlestību, patriotismu. Labākā stāvoklī šajā ziņā ir tās valstis, kur tauta sakrīt ar nāciju, jo tur šīs iekšējās saites ir stipras jau ar nacionāliem pamatiem. Tomēr arī tajās valstīs, kur tauta sastāv no vairākām nacionālām grupām, stāvoklis nav pārāk ļauns, ja vien valsts noorganizēta uz pareiziem - brīvības un tiesību - pamatiem. Jo ilgāka kopdzīve valstij, kura nodrošina saviem pilsoņiem, lai pie kādas nācijas tie arī piederētu, brīvu attīstību un labklājību... bez šaubām, attīstīs un nostiprinās kopēju apzinīgu gribu sadarboties, izveidos tam zināmu visas tautas kopēju patriotismu.” Un es domāju, ka šajā gadījumā par preambulu mēs varam runāt tieši tā, ka viņa veido šo te kopējo apziņu un šo te vēsturisko izpratni par to, kādēļ ir radusies Latvijas valsts un kādēļ tai jābūt arī nākamajām paaudzēm. Un faktiski Latvija nevar būt neaizsargāta. Latvijas tauta savus vēsturiskos pamatus aizsargā... aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, demokrātisko valsts iekārtu. Tās ir ikviena tiesības, tajā skaitā arī morāls pienākums. Jo sevišķi tas ir tautas pārstāvju, valsts amatpersonu pienākums. Mūsu pienākums šeit ir stiprināt valsti, tās pamatus gan fiziski, gan juridiski, stiprināt Satversmi, stiprināt vienotu vēsturisko izpratni par valsts būtību un jēgu, ko mācīs arī mūsu bērniem visās Latvijas skolās, kad šī Satversmes preambula būs pieņemta. Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)".
• 2014_03_27-seq44 spokenText "Paldies. Pirms mēs turpinām debates, ir saņemts piecu deputātu iesniegums. Smiltēns, Čigāne, Ašeradens, Viņķele un Čepāne lūdz turpināt 27.marta sēdi bez pārtraukuma līdz darba kārtības 16.punkta - „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” - pilnīgai izskatīšanai. Tātad lūdz pārtraukumu izsludināt pēc tam, kad būs izskatīts jautājums „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”. Tā kā deputātiem ir iebildumi, mums jābalso. Lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai pārtraukumu izsludinātu pēc tam, kad būs pilnībā izskatīts likumprojekts „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 58, pret - 26, atturas - nav. Tātad pārtraukums šobrīd netiek izsludināts. Turpinām debates. Vārds deputātam Edvardam Smiltēnam.".
• 2014_03_27-seq43 spokenText "Godātie kolēģi! Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Es neuzņemos atbildēt uz būtisku jautājumu, vai preambula un Satversmes grozījums ir kaut kas sevišķi labs priekš Latvijas tautas vai sevišķi slikts. Galu galā, ja mēs visi esam demokrāti, par to jālemj Latvijas tautai, cienītie Judina kungs un Parādnieka kungs! Ko nozīmē demokrātija? (No zāles dep. I.Parādnieks: „Nu pastāstiet mums!”) Demokrātija ir tautas vara - tautas vairākuma vara. Jūs, godātie kolēģi, esat pārliecināti, ka šeit, Saeimā, jūs pārstāvat tautas vairākumu. Jūsu taču ir vairāk nekā opozīcijas deputātu! Diemžēl, kolēģi, esmu spiests secināt, ka Latvijas tautas vairākumu jūs nepārstāvat. Latvijā šīs Saeimas vēlēšanās vēlēšanu tiesības bija piešķirtas 1 miljonam 542 tūkstošiem 578 vēlētājiem (tas ir bez nepilsoņiem, kuriem vēlēšanu tiesības ir liegtas). Vēlēšanās piedalījās 917 tūkstoši 680 vēlētāju, kas sastāda 59,49 procentus no visiem. 624 tūkstoši 898 vēlētāji vēlēšanās nepiedalījās. Tātad, godātie kolēģi, bez opozīcijas balsīm jūs šeit pārstāvat nedaudz vairāk par 35 procentiem no Latvijas vēlētāju kopuma. Jā, pēc Satversmes, kuru jūs vēlaties grozīt, it kā jums ir tiesības to darīt ar divu trešdaļu balsu vairākumu. Bet īstenībā, ja jūs tiešām būtu demokrāti, kā jūs sevi dēvējat, jūs būtu nodevuši Satversmes grozījumus tautas nobalsošanai. Tad - un tikai tad! - tiktu realizēts Satversmes 1.nodaļas 2.pants: „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” (SC frakcijas aplausi.)".
• 2014_03_27-seq42 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2014_03_06-seq71 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2014_01_23-seq73 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2013_11_07-seq153 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2013_05_16-seq408 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2012_11_08-seq108 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2012_05_31-seq17 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2012_01_26a-seq36 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2011_10_25_a-seq4 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2011_07_14_as-1-seq33 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2011_06_09(02)-seq337 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2011_06_02-seq37 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Sergejam Mirskim.".
• 2014_03_27-seq41 spokenText "Satversmes preambulā ir piedāvāts formulēt: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un uz valsts nepārtrauktības pamata, atjaunojot valstisko neatkarību, atguva savu brīvību. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus.” Līdzīgu formulējumu mēs atrodam arī 1996.gadā Saeimas pieņemtajā Deklarācijā par Latvijas okupāciju. Tas, kas ir pārsteidzoši, - ka joprojām, tik daudzus gadus pēc neatkarības atjaunošanas, no Saeimas tribīnes var dzirdēt izteiktu sagrozītu padomju vēstures interpretāciju, kuru sniedza Pimenova kungs. Un patiesi pēc šādām uzrunām ir žēl, ka nav pieņemti grozījumi Krimināllikumā par okupācijas fakta un padomju un nacistiskā režīma agresijas noliegšanu. (No SC frakcijas: „Par preambulu!”) Vēlos atgādināt pāris faktu, kuri varbūt ir paslīdējuši garām, mācoties PSRS periodā vēsturi. Sākumā varbūt tāda atkāpe - 1938.gads, Ivans Čičajevs. Ir dzirdēta persona? Viņš darbojās Latvijā līdz 1939.gadam, bija čekas vadoša persona, kurai bija uzdevums sagatavot Latviju okupācijai... lai varētu Padomju Savienība vienkāršoti okupēt. Uzdevums bija vervēt atbalstītājus, kas palīdzēs pārņemt varu Latvijā. Savstarpējās palīdzības pakts... Pēc Pimenova kunga domām, gandrīz brīvprātīgi un... saprotot apdraudējumu no nacistiskās Vācijas, Latvijas valdība piekrita. Tas viss bija ultimāta apstākļos. Un mēs zinām, kas notika 1939.gadā, kad identisku ultimātu Padomju Savienība izvirzīja Somijai. Notika pilsētu bombardēšana, kurā gāja bojā daudzi civiliedzīvotāji. Viens no formulējumiem. Paldies Dievam, šī runa jau bija iepriekš nopublicēta, var ļoti precīzi nocitēt. Pimenova kunga formulējums: „Mierīgs konflikta noregulējums ļāva militārām operācijām sagatavotām daļām netraucēti ienākt Latvijā. Agresija nenotika.” Runāts ir par 1940.gada jūnija notikumiem. Pimenova kungam acīmredzot ir pagājis garām apstāklis, ka 1940.gada 15.jūnijā 2.30 naktī notika Padomju Savienības NKVD karaspēka uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1.rotas 2.sardzes postenim un arī apkārtējām mājām, kur tika nogalināti vairāki cilvēki, tajā skaitā arī civiliedzīvotāji, bet citi apcietināti. Tad 15.jūnijā pulksten 3.00 notika uzbrukums 1.rotas 3.sardzei Smaiļos, un tur tā rezultātā visi robežsargi un arī vairāki civiliedzīvotāji tika sagūstīti. Nav datu par to, cik robežsargiem izdevās likvidēt uzbrūkošās Sarkanās armijas vienības, bet vismaz Latvijas pusē šie zaudējumi bija - 37 cilvēki tika sagūsti, tajā skaitā 27 civiliedzīvotāji, nogalināti - pieci (No zāles dep. B.Cilevičs: „Vai tas ir par tēmu?!”, dep. J.Reirs: „Ir! Ir!”), tajā skaitā divi civiliedzīvotāji, no kuriem viens bija pusaudzis. (No zāles B.Cilevičs: „Nu vēl palasi kādas grāmatas...!” Dep. A.Latkovskis: „Gribas aizmirst vēsturi?!”) 16.jūnijā, gatavojoties tam, ka Padomju Savienības karaspēks turpinās virzīties uz priekšu, tika dota komanda mīnēt visus Latvijas tiltus (No zāles dep. J.Reirs: „Kauns no vēstures?!”) un tika ieņemtas aizsardzības pozīcijas. 17.jūnijā, saprotot, ka militāra aizsardzība ir teju neiespējama, ņemot vērā Sarkanās armijas pārspēku gan Kurzemē, gan aiz austrumu robežas, gan dienvidos, respektīvi, Lietuvā, tika pieņemts lēmums neizrādīt pretošanos no valdības puses. Bet tas nenozīmē, ka vispār nebija nekādu sadursmju arī citās Latvijas vietās, Latvijas aizsargi nepakļāvās šīm komandām un izrādīja pretestību. Ja mēs runājam par Pimenova kunga piesaukto revolūciju, kur visi nāca ar karogiem sveikt jauno varu, es atgādinu par Ivanu Čičajevu, kura uzdevums bija tieši savervēt šīs personas, kas radīs līdzīgu augsni, kāda šobrīd ir radīta Krimā, kur arī vietējie aktīvisti, kas ir sabraukuši bieži vien no citiem reģioniem un citām valstīm, nāk un pieprasa, lai pievieno Krimu Krievijai. Notika... es nezinu, vai tur pat ir vērts dziļi runāt par šo... bet nu ir skaidrs, ka notika vēlēšanu falsifikācijas, notika vēlēšanu process svešas armijas militārā klātbūtnē, kā rezultātā vēlēšanu iznākums nav uzskatāms par leģitīmu. Identiski, kā šodien tas notiek Krimā, - notiek referendums, svešas militāras varas klātbūtnē cilvēki balso par pievienošanos Krievijai, un tad, nedaudz vēlāk, svinīgi šis vietējās pārvaldes vadītājs brauc uz Maskavu, kur lūdz, lai viņus uzņem Padomju Savienībā jeb, mūsdienu izpratnē, - Krievijā. 1941.gadā... tas laikam paslīdējis garām... tika īstenotas represijas ne tikai Litenē, bet arī Centrālcietumā, tika nogalināti cilvēki Baltezerā un citās vietās. Viena no atšķirībām pat varbūt, salīdzinot ar Katiņu, ir tā, ka Litenē daudzi virsnieki pretojās un pat spēja nogalināt visai bezcerīgos apstākļos savus sagūstītājus. Tas ir izrunāts, ka Latvija nekad nav pretojusies un neviena vienība nav pretojusies. 1941.gadā īstenotās deportācijas brīdī, kad sākās Vācijas un PSRS karš... šis fakts, kas arī varbūt daudziem nav ērts, vismaz no kreisā flanga, ir tieši apstāklis, ka nacionālie partizāni daudzās vietās uzsāka pretošanos un pārņēma varu, paceļot Latvijas karogu, vēl pirms jebkādas Vācijas karaspēka ienākšanas. Kā piemēru var minēt Limbažus, kur 1941.gada 3.jūlijā Sarkanās armijas vienības nogalināja septiņus civiliedzīvotājus. Dienu vēlāk, 4.jūlijā, virkne nacionālo partizānu no apkārtējām teritorijām uzbruka šīm PSRS vienībām un 5.jūlijā atbrīvoja Limbažus. Šajās sadursmēs gāja bojā 15 nacionālo partizānu pusē esošie cilvēki un arī civiliedzīvotāji un 20 cilvēki no Sarkanās armijas puses. Un tikai 10.jūlijā, piecas dienas vēlāk, pilsētā ienāca vācu karaspēks, kas okupēja Limbažu pilsētu. „Mežabrāļi nepelna sabiedrības atbalstu.” Nu muļķības! Un vispār visa šī padomju vara varēja pastāvēt tik ilgi tikai dēļ tā, ka viņai bija milzīgs represīvais aparāts. Bet tas netraucēja daudziem latviešu... Latvijas disidentiem gan Latvijā, gan arī ārvalstīs izrādīt pretošanos okupācijas varai (piemēram, radiotornī sešdesmitajos gados paceļot Latvijas karogu). Es patiesi uzskatu, ka Satversmes preambulas pieņemšana ir pavisam noteikti nepieciešama, lai ne tikai Saeimas deklarācijā, bet arī Satversmes preambulā būtu nostiprināta mūsu vēsture, lai neviens to nevarētu brīvi interpretēt - kā pagadās. Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)".
• 2014_03_27-seq39 spokenText "Godātie kolēģi un pārējie klātesošie! Par Satversmes preambulas pieņemšanas nepieciešamību jau mani kolēģi - sevišķi Ilma Čepāne, Inguna Rībena, Raivis Dzintars un daudzi citi - ir visu pateikuši, tāpēc es vairāk akcentēšu savu uzmanību uz tiem aspektiem, kuri arī pamato, kāpēc šī preambula ir jāpieņem, bet tikai no otras puses... no šīs negatīvās argumentācijas. Tas, kas izskanēja no dažiem klātesošajiem šeit saistībā ar Satversmes preambulu, man atgādina garīgo caureju, kas izpaužas kā kremliskais analfabētisms. Un tas konkrēti ir, ka mākam lasīt tikai to, ko vajag, un ielasām to, ko vajag. Un viens izcils citāts, Elksniņa kunga citāts. Citējot iesniegto preambulas tekstu, viņš saka, sevišķi vēršoties pie Nacionālās apvienības: „Sabiedrības pamatvērtības - ģimene, tolerance... Molotova kokteilis! Jums nekas neatgādina šo savienojumu - tolerance un ģimene, ģimenes vērtības? Jūs zināt, kas ir tolerance?” (Dep. A.Elksniņš: „Teātra universitāte raud!”) Jurists, advokāts, deputāts, bet lasīt nemāk! Jo kas tad patiesībā ir rakstīts iesniegtajā projektā? Mūsu sabiedrības galvenās pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene un darbs, Elksniņa kungs! (No zāles dep. J.Reirs: „Viņam Kremļa variants bija!”) Es tāpēc saku - kremliskais analfabētisms. (Zālē smiekli.) Tad, kad netika iekļauts jēdziens „valstsnācija” preambulā, tas tika pamatots - lai izvairītos no muļķīgām un ļaunprātīgām interpretācijām... Bet iedomājieties: tas taču būtu traki, ja mēs turpmāk Saeimā nevarētu pieņemt likumus tikai tāpēc, ka kāds muļķīgi, ļaunprātīgi kaut ko interpretē! Es pat teiktu - nodarbojas ar melīgu demagoģiju. (No zāles dep. I.Zariņš: „Nerunā pats sev pretī!”) Manuprāt, mums ir jāpieņem tādi likumi, kādus mēs uzskatām par taisnīgiem un godprātīgiem, nevis balstoties uz to... mēs tik to nedrīkstam izdarīt, jo kāds, nedod Dievs, to melīgi... es atvainojos, muļķīgi vai ļaunprātīgi interpretēs! Elksniņa kungs arī teica: „Preambula nostādīs dažādās pusēs tos cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā.” Lasīju preambulu vienu reizi, divreiz, trešo reizi, bet tā arī nesapratu. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Slikti lasīji!”) Es domāju tā: laikam, ja tur ir pateikts, ka ir latviešu tauta un mazākumtautības, tas nostāda dažādās pusēs. Un tad es iedomājos, ka manā ģimenē... Kad es saku „mana ģimene”, viss ir skaidrs (No SC frakcijas: „Kura?”), bet tad, kad es pateikšu... ka es teikšu „mana sieva lietuviete”, tad es pēkšņi nostādu ģimeni dažādās pusēs. Nē! Nu, manuprāt, tas tā nav! Bet, iespējams, kremliskajam analfabētismam tas ir ļoti raksturīgi. „Latvijas tauta” nonāk pretrunā ar jēdzienu „latviešu nācija”. Unikāli vienkārši! Tātad laikam jāizskaidro viena elementāra patiesība. Varbūt jūs to vēl nezinājāt. „Latvijas tauta” iekļauj sevī latviešu nāciju un mazākumtautības. Pierakstiet, lūdzu, lai atcerētos! Vēl viens citāts: „Latvijas tauta atbalsta latviešu valodu.” Pirms diviem gadiem notikušajā referendumā, ko mēs esam konstatējuši? Jā, tā ir daļa no patiesības. Tiešām! Savā lielākajā vairākumā latviešu tauta atbalsta latviešu valodu - 821 722 cilvēki to izdarīja, taču 273 347 jeb 24,88 procenti neatbalstīja. Es saku: kremliskajam analfabētismam raksturīgs fakts - ielasām tikai to, ko mēs gribam redzēt. Un tagad noslēgumā vēl pie vienas demagoģiskas frāzes: „Ar kādām tiesībām mēs grozām ievadu?” Nu, izlasiet Satversmi, kad drīkst grozīt un kas ir tiesīgs to grozīt! Ā, un vēl! To „huligāniski” izsvītrojiet - nu, unikāli vienkārši, Agešina kungs, - Satversmes tēviem mēģinām ielikt mutē to, ko tie nav teikuši. Ir Satversme? (No zāles: „Nav!”) Agešina kungs, iespējams, ka jūs to zinājāt, bet bijāt piemirsis, ka... Ir Satversme? (Dep. Dz.Rasnačs iedod Satversmes izdevumu.) Satversme ir. Paldies! Satversme ir grozīta 12 reizes, un, tā kā ievadā šobrīd ir teikts šādi: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi.”, tas nozīmē, ka visi grozījumi, kas pēc tam ir veikti, noteikti nav Satversmes sapulces pieņemtie. Ko tas nozīmē? Ka - tieši otrādi, Agešina kungs! - mēs līdz šim, pieņemot visus grozījumus, Satversmes tēviem esam ielikuši mutē to, ko viņi nav teikuši. Es vēlreiz saku: tas ir, gramatiski tulkojot, pieņemot arī 8.nodaļu „Cilvēka pamattiesības”, mēs esam Satversmes tēviem (iespējams, jūsuprāt, ļaunprātīgi) ielikuši mutē to, ko viņi nav teikuši. Mēs ar šo jauno ievadu novērsīsim šo trūkumu. Mēs beidzot pateiksim to, ko mēs kā tautas priekšstāvji tautas vārdā varam pateikt skaidri un gaiši, jo Satversmes tēvi nevarēja paredzēt, kas notiks pēc vairāk nekā 90 gadiem. Viss vienkārši! Aicinu pieņemt pirmajā lasījumā un arī nākošajos. Paldies. (Koalīcijas frakciju aplausi.)".
• 2014_03_27-seq37 spokenText "Cienījamie kolēģi! Man gribētos jums atgādināt, ka mēs sākām strādāt ar preambulu pagājušajā gadā un toreiz mūsu cienījamie oponenti mums aizrādīja - ar aizvainojumu, protams, viņi aizrādīja -, ka viņi netika aicināti strādāt ar tekstu un ka tie profesori sēž un bez viņu klātbūtnes raksta tekstu. Viņi ir iesaistīti patlaban, viņi var strādāt, un tā aizvainojuma varbūt jau ir mazāk. Bet diemžēl es redzu, ka izpratnes par preambulu kā nebija, tā arī nav, jo joprojām ir viedoklis, ka tā ir slikta lieta, tā nav vajadzīga, tā absolūti neder. Šodien Elksniņa kungs jautāja, vai vispār mēs esam tiesīgi pieņemt preambulu. Mums nav šaubu: mēs esam tiesīgi! Bet tomēr Juridiskajā komisijā vairākas reizes, teiksim, organizējot sēdes, mēs arī šo jautājumu uzdevām un izdiskutējām. Un es tiešām nevaru īsti saprast, kāpēc Elksniņa kungs ignorē konstitucionālo tiesību speciālistu viedokli, kas nepārprotami norādīja, ka Saeima ir tiesīga grozīt Satversmi. Ir tādas tiesības! Par mūsu Satversmi. Šis dokuments nav liels. Un, ja mēs lasām šo dokumentu, mēs varam redzēt, ka Satversme sniedz atbildes uz vairākiem jautājumiem, bet tomēr šis dokuments ir vairāk tehnisks. Šis dokuments skaidro, kā strādā Saeima, kas ir Valsts prezidents, kas ir Ministru kabinets un citus jautājumus. Tas ir ļoti svarīgi, un tāda Satversme mums ir vajadzīga. Bet jautājums: vai mums ir jārunā arī par vērtībām? Vai mums ir jārunā par to, kādēļ mūsu valsts eksistē? Es atceros vienu sēdi, kurā cienījamais Levita kungs piedalījās un skaidri uzdeva jautājumu - retorisku jautājumu: „Kāpēc Latvijas valsts pastāv? Kam tā ir vajadzīga? Kādi ir tie mērķi, kāpēc ir vajadzīga neatkarīga valsts?” Daži cilvēki, protams, var atbildēt: „Valsts uzdevums - pabarot cilvēkus, izremontēt ceļus, un, ja tas ir izdarīts, tad viss ir kārtībā.” Taisnība! Ir jāpabaro cilvēki, ir jāremontē ceļi, jānodrošina izglītība. Tas viss ir ļoti svarīgi! Bet to var darīt ikviena valsts, un tad Latvija var būt daļa no kādas citas valsts teritorijas un visas šīs problēmas risināt. Bet jautājums: kāpēc ir vajadzīga neatkarīga Latvijas Republika? Taisnība! Divdesmitajos gados Satversmē to neierakstīja. Kāpēc? Tāpēc, ka visiem tas bija skaidrs. Toreiz nebija jautājuma. Bet patlaban mēs redzam, ka ir vairāki cilvēki, kas neizprot Latvijas Republikas jēgu. (No zāles dep. V.Agešins: „Piemēram? Pasaki, kuri!”) Viņiem tā nav vajadzīga. Un tā ir liela, liela problēma. Es tiešām domāju, ka mēs varam dzīvot vispār bez Satversmes, bez likumiem, ja attiecīgās normas ir mūsu sirdī un mūsu galvā. Bet es redzu arī reālo situāciju: vairāki cilvēki grib dzīvot citā Latvijas Republikā. Viņiem nav vajadzīga tā valsts, kas tika dibināta 1918.gadā. Man ir prieks, ka daži kolēģi jau tagad ir iemācījušies un var izrunāt tādus vārdus kā „agresija”, „okupācija”... nu, daži... „aneksija”... Tas ir progress, tas ir ļoti labi! Bet jautājums: kādu valsti grib attīstīt cienījamie kolēģi? Piemēram, Pimenova kungs šodien runāja, ka mūsu sabiedrības integrācijas formula ir cittautiešu integrācija latviešu sabiedrībā, nevis ceļš uz divvirzienu kustību. Es atvainojos! Kas tā par divvirzienu kustību, kuru grib varbūt redzēt daži kolēģi? Vai mums tiešām ir jāveido divkopienu sabiedrība? Protams, tāds modelis ir iespējams. Es atceros publikācijas, kad piedāvāja sadalīt Latviju divās daļās: šeit dzīvo vieni, te dzīvo citi. Bet vai tiešām Latvijas Republika tika dibināta, lai to sadalītu divās daļās? Latvijas Republikai ir citi mērķi. (No zāles dep. I.Cvetkova: „Kādi?”) Un es domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai arī mūsu Satversmē būtu skaidri pateikts, kādi ir valsts mērķi, kādas ir valsts vērtības. Un es domāju, ka mums ir tiesības un pienākums izdarīt attiecīgus grozījumus Satversmē un pieņemt attiecīgas normas. Lūdzu atbalstīt! Paldies. (Frakcijas VIENOTĪBA aplausi.)".
• 2014_03_27-seq35 spokenText "Godātie kolēģi! Vairākkārt šodien esam dzirdējuši jautājumu, vai tiešām Satversmes preambula nepieciešama šobrīd, vai Satversme būtu jāpapildina, un, izrādās, Satversmes tēvi neesot gribējuši Satversmei citādāku preambulu nekā to, kāda tā ir šobrīd. Man jāsaka, ka tā nav taisnība. Jau strādājot pie Satversmes teksta toreizējā Satversmes komisijā, kas darbojās no 1920. līdz 1922.gadam, tika izskatīti dažādi priekšlikumi Satversmes ievadam. Kā piemēru citēšu Satversmes sapulces deputāta Arveda Berga piedāvāto preambulas variantu: „Atraisījusies no agrākām saitēm un savu brīvību ieguvusī Latvijas tauta ir izteikusi negrozāmu apņemšanos radīt savu patstāvīgu valsts iekārtu, kura viņai nodrošinātu brīvu kulturālu attīstību. Šai nolūkā viņas brīvi vēlētie priekšstāvji sanākuši Satversmes sapulcē un ir nolēmuši šādu Latvijas valsts Satversmi.” Un vēl kāds preambulas variants, kas tika apspriests Satversmes izstrādes procesā: „Pateikdamies Visuvarenajam Dievam par iegūto brīvību, Latvijas tauta savā brīvi vēlētajā Satversmes sapulcē nolēmusi sev sekojošu valsts Satversmi.” Taču tobrīd, neilgi pēc neatkarīgās Latvijas Republikas dibināšanas, svarīgāk par ievada formulēšanu, kas tolaik likās pašsaprotams, bija uzsvērt vēsturisko faktu, ka Latvija ir ieguvusi valstisko neatkarību. Atcerēsimies, ka 1922.gada Satversmē nebija arī nodaļas par cilvēktiesībām! Nebija ne jau tāpēc, ka šie elementi nebūtu būtiski vai nozīmīgi, bet tāpēc, ka tajā vēsturiskajā kontekstā būtiskāk bija konstitucionāli nostiprināt Latvijas valstisko iekārtu un tās pamatus. Ja kāds būtu paredzējis, kas notiks pēc 20 gadiem, un zinātu, ka Latvija kādreiz nākotnē zaudēs neatkarību un pēc tam būs jācīnās par neatkarības atjaunošanu un ka toreiz pašsaprotamās vērtības vairs nebūs tik pašsaprotamas, tad Satversmes veidotāji tās būtu formulējuši. Tā domā vēsturnieks Ainārs Lerhis. Esmu spiesta viņam piekrist. Daloties pārdomās par to, kā vispārzināmas lietas vienā mirklī var zaudēt pašsaprotamību, viņš atzīst, ka vēsturiskos dokumentos pašsaprotamais bieži vien netiek ierakstīts. Viņš arī norāda, ka tas ir līdzīgi, kā runājot ar latviešu auditoriju, jo ir lietas, kuras nav dziļāk jāskaidro, jo visi tās saprot. Taču tad, kad tās ir jāizskaidro citiem, piemēram, starptautiskai auditorijai, ir nepieciešami ievadvārdi, lai visi saprastu, ko mēs īsti gribam pateikt. Katrai valstij ir savas vērtības jāizvirza un jāaizstāv. Ja valsts pārstāvji atteiktos no Latvijas valsts pamatu un vērtību skaidrošanas iedzīvotājiem, tas neatrisinātu... tas tikai padziļinātu pretrunas, kas sabiedrību šķeļ, jo, tikai nostājoties uz viena pamata un uz vienotām vērtībām, mēs varam būt patiesi vienoti. Egils Levits jau vairākkārt pieminētajā intervijā nedēļrakstam „Jurista Vārds” ir paudis arī šādus skarbus vārdus: „Valsts pašizpratnes ziņā Latvija, manuprāt, atrodas vissliktākajā situācijā Eiropas Savienības valstu vidū. Tas tiešām ir unikāli, cik neizlēmīgi un apmulsuši ir latvieši, formulējot attieksmi pašiem pret savu valsti. Mums ir neapšaubāmas identitātes problēmas.” (Citāta beigas.) Skumji, bet es esmu spiesta šiem vārdiem piekrist. Sagaidot Latvijas simtgadi, vai mums visiem ir skaidrs Latvijas valsts mērķis, jēga un būtība? Cik procentu cilvēku uz ielas, ja mēs tagad izietu un viņiem pajautātu, spētu definēt, kāpēc Latvijas valsts pastāv un kāpēc tā ir nepieciešama? Protams, preambulas pieņemšana šo situāciju neatrisinās vienas dienas laikā, tas būs ilgstošs un pacietību prasošs skaidrošanas darbs un laiks, kas būs nepieciešams, lai ievads iedzīvotos un iesakņotos, patiesi kļūstot par visu Latvijā dzīvojošo cilvēku dziļākās būtības neatņemamu sastāvdaļu. Taču es esmu pārliecināta, ka absolūti lielākā daļa Latvijā dzīvojošo piekritīs un pieņems šo tik vienkāršo un saprotamo pašreizējās Satversmes ievadprojektā formulēto Latvijas valsts pastāvēšanas mērķi - garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošināt ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicināt labklājību. Vēl vairāk! Es atļaušos teikt, ka šāds ir teju ikvienas neatkarīgas nacionālas pasaules valsts pastāvēšanas mērķis, un ļoti daudzās citās valstīs tas tiešām šķiet pašsaprotami vai arī, kā mēs to jau šodien esam dzirdējuši, ir formulēts šo valstu preambulās. Latviešu tik mīlētā dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte Satversmes preambulai veltītajā konferencē, nosaucot preambulu par tautas vērtību auditu, norādīja: „Preambula ir aicinājums sakārtot lietas to primārajā un sekundārajā kārtībā. Ir ļoti svarīgi saprast, ka ekonomika un politika nav atkarīgas tik daudz no materiālās cēlonības kā no garīgu mērķu izvirzījuma. Primāra ir apziņa ar tās saturu. Ja šī subordinācija netiek izprasta, tad politika un ekonomika kļūst biedējoši neatkarīgas. Tās uzkundzējas pār galvenajām, respektīvi, primārajām, un pārstāj būt saistītas ar morāli un vispārcilvēciskām pamatvērtībām, un nacionālas valsts interesēm tajā skaitā. Vēl vairāk! Kļūdamas pašpietiekamas, tās kļūst amorālas un antihumānas, ko diemžēl varam vērot plašā panorāmā sev visapkārt. Kā vārdā tieši tāda politika? Un kā vārdā tieši tāda ekonomika? Bez ideāla klātesamības, bez pamatvērtību apzināšanās uz šo jautājumu nav atbildes.” Māras Zālītes citāta beigas. Es atbalstīšu Satversmes preambulas pieņemšanu gan šajā, gan, jādomā, arī nākamajos lasījumos. Vienlaikus es redzu nepieciešamību iesniegt divus priekšlikumus šajā projektā. Viens ir saistīts ar latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Preambulas projekts šobrīd paredz: „Latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats.” Manuprāt, šeit iederas papildinājums - latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir demokrātiskas līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats. Otrs papildinājums saistīts ar universālajām humānajām vērtībām, kas veidojušas mūsu identitāti. Lai arī atbalstu šīs vērtības pēc būtības, uzskatu, ka piedāvātais formulējums „universālās humānās” nav latvisks. Latviskāk būtu tās dēvēt par vispārējām cilvēciskām vai, ņemot vērā arī tiesību teorijas pamatus, par dabiskām tiesībām jeb no cilvēku dabas izrietošām vērtībām. Tāpēc piedāvāšu šo daļu formulēt šādi: „Mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, dabiskās cilvēciskās un kristīgās vērtības.” Taču neatkarīgi no tā, ka kaut kādi uzlabojumi un papildinājumi varētu būt nepieciešami, gribu pievienoties tiem, kas pateicās Levita kungam un Čepānes kundzei, un cilvēkiem, kuri cītīgi ir strādājuši pie šī projekta, lai tas ieraudzītu dienasgaismu, un uzskatu, ka šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad tas ir tiešām ļoti svarīgi un latviešu tautai nepieciešami. Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)".
• 2014_03_27-seq33 spokenText "Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamais Prezidij! Godātie kolēģi! Pirms septiņiem gadiem, tad, kad es vēl vadīju Latvijas institūtu, mēs sadarbojāmies ar valstu zīmolvedības ekspertu Saimonu Anholtu (Simon Anholt). Anholts pavadīja gadu Latvijā, pētot Latvijas tēlu, lai piedāvātu dažas idejas, ar kurām mēs varētu izstrādāt vadlīnijas Latvijas valsts zīmolvedības stratēģijai. Anholts intervēja daudzus un dažādus cilvēkus Latvijā, ieskaitot ministrus, akadēmiķus un citus sabiedrības pārstāvjus, bet viņš uzsāka katru interviju ar vienu ļoti vienkāršu jautājumu: kam Latvija ir domāta? Vārdu sakot, priekš kam ir tāda Latvija? Anholts uzskatīja, ka, pirms mēs varam Latviju popularizēt ārpasaulē, mums pašiem jāsaprot, kāpēc mēs šādu valsti vispār esam dibinājuši un kāpēc tā vēl eksistē. Protams, zīmolvedības stratēģijas mērķi parasti tiek izstrādāti, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, tūrismu un investīcijas, lai darītu visu, kas ceļ mūsu labklājību, drošību un attīstību. Bet tas ir visvieglāk paveicams, ja tas tiek veidots un pamatots ar skaidri noteiktu vērtību kopumu. Manuprāt, šis Satversmes ievads atbild uz šo svarīgo jautājumu. Principā Anholta uzstādījums sastāv no diviem jautājumiem - ne tikai „kam Latvija ir domāta?”, bet arī „kas ir tās vērtības, ko Latvija aizstāv?”. Šis piedāvātais teksts atbild uz abiem jautājumiem, jo tas cenšas skaidrot, kam Latvija ir domāta, kāpēc tā tika izveidota un kāpēc tā tik daudz nozīmē Latvijas iedzīvotājiem. Manuprāt, vissvarīgākais mērķis, kas izriet no šī teksta, ir radīt valsti, kas ļautu tās cilvēkiem dzīvot dzimtajā zemē, kur tie pilnībā var piekopt un attīstīt latviešu valodu, kultūrvēsturi un tradīcijas. Atzīmējot Latvijas nepieciešamo latviskumu, šis ievads tomēr vienlaicīgi nosaka vienādas tiesības katram, neskatoties uz cilvēka etnisko piederību, rasi vai ticību. Tas veicina pilsonisko sabiedrību un atbalsta mūsu pamatvērtības - brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene un darbs visiem. Manuprāt, tā pasaules krīze, kura ir radusies sakarā ar notikumiem Ukrainā, vēl jo vairāk apstiprina šo ievada nepieciešamību, tāpat kā Andris Buiķis ir pieminējis. Mēs šodien runājam par Ukrainas suverenitāti, nedalāmību un esamību. Un tas tikai atgādina, cik svēta ir Latvijas neatkarība. Un, ja es varētu uzrunāt savus kolēģus „Saskaņas Centrā”... Jūs esat stingri un nepārprotami aizstāvējuši Ukrainas teritoriālo nedalāmību. Tas ir apsveicami, jo ar to jūs apstiprināt jūsu ticību Ukrainas neatkarībai un pastāvēšanai. Bet jums šodien ir iespēja tikpat stingri izteikt jūsu atbalstu Latvijas suverenitātei, brīvībai, neatkarībai un demokrātijai. (No zāles dep. B.Cilevičs: „Kāda demagoģija!”) Tieši sakarā ar eskalētiem politiskiem un militāriem konfliktiem tuvu Latvijas robežai Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidente vakar nāca klajā ar paziņojumu, kurā ir teikts (es citēšu): „Mēs visi - neatkarīgi no etniskās izcelsmes, dzimtās valodas, reliģiskajiem uzskatiem vai pārliecības - esam viena Latvijas tauta. Mūs vieno patiesa vēlme dzīvot mierā, saticībā un labklājībā mūsu brīvajā Latvijas valstī. Tikai mēs - katrs pats un visi kopā - varam būt atbildīgi par savu valsti. Mēs zinām, kādu Latviju gribam redzēt šodien un kādu to vēlamies atstāt mūsu nākamajām paaudzēm.” (Citāta beigas.) Manuprāt, šie pēdējie vārdi „mēs zinām, kādu Latviju gribam redzēt šodien un kādu to vēlamies atstāt mūsu nākamajām paaudzēm” atspoguļojas šajā Satversmes ievadā. Es jaunībā studēju filozofiju, jo es meklēju dzīves jēgu. Tas varbūt izklausās naivi, bet man tad bija ļoti svarīgi saprast, kāpēc es te vispār esmu. Un plašā nozīmē vēl joprojām ir grūti atbildēt. Bet, ja tas jautājums ir: kāpēc es esmu Latvijā, kāpēc es esmu šajā Saeimā, kāpēc es esmu 30 gadus kalpojis Latvijai, aizstāvējis un pārstāvējis Latvijas intereses un, beidzot, kāpēc es izlēmu dzīvot savā Tēvzemē, tad atbildes uz visiem šiem jautājumiem ir atrodamas šajā Satversmes ievadā. Un tāpēc es balsošu „par” un aicinu visus balsot „par” šo Satversmes grozījumu. Paldies. (Frakcijas VIENOTĪBA aplausi.)".
• 2014_03_27-seq32 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Ojāram Ērikam Kalniņam.".
• 2012_04_19-seq239 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Ojāram Ērikam Kalniņam.".
• 2011_06_02-seq35 spokenText "Paldies. Vārds deputātam Ojāram Ērikam Kalniņam.".
• 2014_03_27-seq31 spokenText "Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Sākšu ar to, ka Reformu partija atbalsta šīs preambulas pieņemšanu, saprotams, visos lasījumos. Tas nenozīmē, ka mums nebūs nekādu iebildumu vai ka mums nebūs nekādu priekšlikumu. Es diezgan droši esmu pārliecināts, ka mums būs priekšlikumi, bet tie nebūs tādi, kas būtiski mainītu pamatjēgu. Bet pamatā tie būs tādi, kas varbūt saīsinās, varbūt izteiks skaidrāk dažas lietas - četru vārdu vietā varbūt ar vienu vārdu pietiek šur un tur. Es domāju, kāpēc šī preambula ir vajadzīga. Tā faktiski ir nepieciešama, jo dažiem nav skaidrs, kādā valstī viņi dzīvo. Un uz to, man liekas, daži mūsu opozīcijas deputāti ļoti skaidri norādīja ar apgalvojumiem par vēsturi, un it sevišķi, es teiktu, otrā runātāja garā runa, kur maz ko pateica un sapinās pretrunās, sakot, ka preambula varbūt nav tik svarīga, nav vajadzīga, bet ka tajā pašā laikā to vajadzētu nodot tautas balsošanai... (No zāles dep. B.Cilevičs: „Paskaidro, ko tu domā!”) Tas, es domāju, ir... nonāk līdz tādam galīgam absurdam, ka cilvēkiem nav... (No zāles dep. V.Agešins: „Nosauc uzvārdu konkrētu tagad!”) Deputāts Elksniņš bija otrais. (No zāles dep. A.Elksniņš: „Es biju pirmais!”) Varbūt jūs neievērojāt, ka pirmā runātāja bija Čepānes kundze. Tas arī diezgan svarīgi, Elksniņa kungs, ka jūs skatītos, kas runā pirms jums... Tā. Es domāju, ja būtu skaidrība par to, kādā valstī mēs dzīvojam, tad arī nebūtu radusies tāda doma, ka šinī valstī vajadzētu divas valodas. Viņi ir... cilvēki ir pilsoņi, Latvijas pilsoņi. Vajadzētu saprast, ka Latvijā runā latviski. Privāti var runāt arī, kā grib. Es arī esmu dzīvojis Kanādā, es nekur neuzspiedu to, ka kanādiešiem jārunā latviski, bet savā sabiedrībā, savā ģimenē mēs runājām latviski. Tur nekādas pretrunas nav, tas ir ļoti pareizi. Es domāju, ka arī turpmāk preambulai... nevar jau gaidīt, ka viņa kaut ko momentā mainīs; priekš tam jau viņa nav. Viņai ir principā izglītojoša funkcija, lai tad, kad skolās runā par Satversmi, varētu pastāstīt no paša sākuma, kāpēc tāda Satversme ir un kāpēc tāda valsts ir. Tagadējais ievads nav preambula! Tur ir 13 vārdu, ka pieņēma to un to, bet - bez paskaidrojuma (kas ir tik svarīgs tagad!), kāpēc to tā pieņēma. Es esmu arī Sabiedrības saliedētības komisijā, un es domāju, ka tur arī būtu ļoti svarīgi, ka ir runa par Latvijas vēsturi, par Satversmi, lai būtu šī preambula, jo bez tās preambulas ir grūti saprast, kāpēc dažas lietas tur ir tā izteiktas, kā viņas ir izteiktas. Tā ka te būtu varbūt arī palīdzība... mēs sniegtu palīdzību tiem cilvēkiem, kas vēlas iegūt Latvijas pilsonību. Preambula ir arī svarīga, nepieciešama tāpēc, lai nebūtu nekādu šaubu, ka Latvija nav nejaušība. Tur ir ļoti skaidri pateikts, ka tā ir Latvijas tautas negrozāma griba pēc savas valsts. Tā nav nejaušība, ka tādas lietas notiek. Tas ir pret savu valsti, pret pašiem un savas valodas pastāvēšanu. Un, lai būtu skaidrs, ka aizstāvēsim savu valsti, mūs pašus un savu valodu, un lai to visi saprot. Aicinu jūs balsot „par” preambulu pirmajā lasījumā. Paldies. (RP frakcijas aplausi.)".
• 2014_03_27-seq29 spokenText "Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Nav pagājis ilgs laiks, kopš kāda augsta Latvijas valsts amatpersona mazliet neveiklā situācijā žurnālistu priekšā mulsumā uzdeva jautājumu: „Kas es esmu?” Un pēc tam šis jautājums tika dažādi apspriests, diskutēts, un beigās cilvēki, liela daļa, vienojās, ka īstenībā tas ir viens no visbūtiskākajiem jautājumiem, kas mums katram sev būtu jāuzdod. Vēl vairāk! Man šķiet, ka tajā brīdī, kad cilvēks sev sāk apzināti uzdot jautājumu, kas es esmu, tas liecina par jaunu attīstības un brieduma pakāpi. Tātad - vai es esmu tas, kā mani uztver citi, vai es esmu tas, ko es domāju un kā jūtu, vai varbūt esmu kaut kas no kaut kā lielāka. Un, manuprāt, ar valsti ir ļoti līdzīgi. Preambula jeb šis Satversmes ievads, plānotais, faktiski atbild uz jautājumu, kas ir Latvijas valsts. Un situācijā, kad notiek pārmaiņas starptautiskajā sabiedrībā, kad ir daudzi neskaidri jautājumi, ir neliels haoss cilvēku orientācijā, kas ir vērtības, kas mēs esam, kas ir Latvijas valsts, kāpēc tā ir vajadzīga, tad sniegt viennozīmīgu, nepārprotamu atbildi uz šo jautājumu, manuprāt, ir tiešām ļoti būtiski. Nākamais jautājums: kas ir tiesīgs šo atbildi sniegt? Manuprāt, likumdevējs ar konstitucionālo vairākumu ir ne tikai tiesīgs pieņemt šādu Satversmes ievadu, bet tam ir arī pienākums to izdarīt. Vismaz Nacionālās apvienības vārdā es droši varu teikt, ka mūsu vēlētājs sagaida, ka šāds ievads tiks pieņemts, un tas, ka politiķi, kuri bieži nevar vienoties par daudziem jautājumiem, šajā jautājumā tomēr ir vienojušies, liecina, ka acīmredzot ir pietiekoši liela vēlētāju aizmugure, Latvijas pilsoņu aizmugure, kuri uzskata, ka šāds formulējums un šīs atbildes ir nepieciešamas. Tātad tas ir pienākums! Arguments, kas šķiet stipri absurds un kas ir izskanējis arī šīs sēdes laikā, proti, ka Satversmes preambula varētu šķelt sabiedrību. Tad, lūdzu, atbildiet konkrēti, kas tieši Satversmes preambulas plānotajā tekstā... kas ir tas, kas varētu šķelt! Vai pieņēmums, ka Latvijas valsts unikālais mērķis ir latviešu nācija, kultūra, valoda un tās attīstība? Vai tiešām tas var kādu šķelt, ja vien mēs apzināmies, ka ir kaut kas, ar ko Latvijas valsts vispār atšķiras no citām valstīm? Rūpēties par jebkāda mazākuma, rūpēties par ikviena pilsoņa labklājību, tā ir... tas ir katras valsts pienākums, neapstrīdams. Taču, kas ir unikālais Latvijas valstij? Kas vēl cits unikāls Latvijas valstij un īpašs misijas ziņā var būt, ja ne latviešu nācija, tās valoda un kultūra? Šeit tika minēts, ka tiek likta vienlīdzības zīme starp Latvijas tautas jēdzienu un latviešu nācijas jēdzienu. Netiek nekur... šajā preambulas tekstā mēs neatradīsim vienlīdzības zīmi. Tie ir un paliek dažādi jēdzieni, taču mēs nevaram arī noliegt jēdzienu „latviešu nācija”. Latviešu nācija ir pastāvējusi, tā pastāv, pastāvēs, un tā mums ir ļoti nozīmīga. Un, protams, arī okupācijas jēdziens... tas, par ko šeit diemžēl, par lielu izbrīnu, tika daudz laika atvēlēts tam, lai diskutētu par okupācijas jēdzienu. Okupācijas jēdzienu un savu attieksmi pret okupāciju šajā preambulā mēs neformulējam pirmo reizi; Latvijas Saeima par to ir jau lēmusi, par to māca Latvijas vēstures grāmatās. Šķita, ka ikvienam lojālam Latvijas pilsonim, lojālam iedzīvotājam ir jābūt skaidram, kas ir okupācija. Ja tas joprojām nav skaidrs, tad vēl jo vairāk tas pastiprina pienākumu Latvijas pamatdokumentā šīs vērtības un šīs atziņas, un patiesības nostiprināt. Protams, ka nevienā jautājumā, it īpaši tik b��tiskā kā Satversme, visi Latvijas iedzīvotāji un arī visi deputāti nedomās vienādi. Arī, diskutējot par Satversmes preambulas tekstu, es noteikti atrastu formulējumus, kurus es pateiktu citādāk. Bet, sekojot šādai loģikai, tad jau mēs nevienu likumu nevarētu pieņemt! Protams, ka viedokļi būs atšķirīgi. Jautājums tātad... Ir kaut kāda lēmumu pieņemšanas kārtība, ir īpaša lēmumu pieņemšanas kārtība, kas attiecas uz konstitūciju. Un, ja tautas pilnvarotās partijas un frakcijas likumā noteiktajā kārtībā būs par to vienojušās, tad tam ir leģitīms raksturs, tad par šķelšanu šeit nekādā ziņā nevaram runāt. Noslēgumā es vēlos pateikt paldies gan Egilam Levitam par šīs ieceres aktualizēšanu, faktiski lielākā darba padarīšanu šajā jautājumā, gan personīgi ikvienam - neatkarīgi no politiskās pārliecības un piederības -, kas ir veicinājis to, lai šis dokuments taptu. Un es ļoti ceru, ka mēs šodien pirmajā lasījumā varēsim to atbalstīt. Paldies. Dievs, svētī Latviju! (VL-TB/LNNK frakcijas aplausi.)".
• 2014_03_27-seq27 spokenText "Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es gribu teikt, ka tas ir brīdis, kad ir preambula jāpieņem steidzīgi un neatliekami. Godīgi sakot, es neesmu speciālists konstitucionālajās tiesībās, un es nebūtu runājis, bet patiesībā es vakar uzrakstīju dažas tēzes saistībā ar jums, Igor Pimenov! Mēs esam beiguši vienu fakultāti. Jūs arī esat mācījies, kā mūsu fakultātē māca, - ka jābalstās ir uz faktiem. Es paskatījos: jūs esat dzimis 1953.gadā. Redziet, šajā gadījumā man ir priekšrocība. Es esmu dzimis 1939.gadā, un es ļoti labi atceros 1943., 1944., 1945.gadu. Un es atvainojos, ka patiesībā runāšu par savu ģimeni, jo caur to parādās visas tās lietas, par ko jūs runājāt, - ka nav bijusi okupācija, ka 1940.gadā bija godīgas vēlēšanas. Visas šīs lietas... tie ir meli! Jā! Un tālāk jūs sakāt, ka tikai Atmodas laikā parādījās runas par okupāciju. Tā nav patiesība! Bet es sākšu ar to, ka... Par vēsturi. Jo, ja jūs, kā šodien runājāt... man radās sajūta, ka vai nu jūs esat lasījis kaut kādas Krievijas Federācijas vēstures grāmatas, vai šos te ideoloģiskā kara speciālistu... jūs tik pārliecinoši to runājāt. Bet, runājot par vēsturi, ir tāds Džordžs Kavassilass... Un viņš ļoti interesanti pasaka par vēsturi: „Kad cilvēks aptver patiesību, tikai tad viņš aptver, cik viss ir ģeniāli.” Un te es gribu iespraust. Lūk, man patiesībā labāk patika preambulas pirmais variants. Un tas ir, ka šajā Latvijas zemē latviešu tauta apzinājās savu valstiskumu un to dibināja. Toreiz bija cita situācija. Nevienam nenāca prātā, ka tāda preambula vai ka tādi notikumi kā šodien Ukrainā būs. Tālāk citēju Kavassilasu: „Tikai tādēļ vien, ka teksts ir iekalts akmenī un ir vairākus tūkstošus gadu sens, tas nenozīmē, ka precīzi attēlo to, kā viss ir risinājies. Tā vēl aizvien būs tikai un vienīgi viena no realitātes versijām, jo vēsturi pieraksta uzvarētāji, un tādēļ viņu skatījums vienmēr ir ierobežots.” Un tālāk viņš saka: „Es vienkārši uzsveru, ka informācija tika nodota sagrozīta ar noteiktu mērķi - kalpot politiskiem nolūkiem. Tie varēja būt gan militāri, gan, biežāk kā gribētos, arī teokrātiski jeb garīdzniecības izvēlēti.” Atcerēsimies, ka Putins savulaik teica, ka PSRS sabrukums - tā ir 20.gadsimta lielākā nelaime. Šobrīd Krievijā jau patiesībā vairs nelepojas ar Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. Ar ko Krievijā lepojas? Krievijā lepojas ar to, ka Otrajā pasaules karā padomju tauta uzvarēja Vāciju - šo te bruņoto... Tiek aizmirsts tas, ka viņi kopā līdz 1939.gadam darbojās, un tamlīdzīgi. Tā ka, lūk, tas ir tāds reāls fakts! Un tagad tas, ko es teicu par savu ģimeni. Es esmu dzimis Valkā. Divus gadus pirms manis piedzima vecākais brālis. Tēvs bija ļoti aktīvs, spēlēja tenisu, un tamlīdzīgi. Un tad, kad bija vēlēšanas, pie viņa atnāca draugi un teica: „Tu esi ļoti aktīvs. Lūdzu, nāc, mēs taisīsim otru sarakstu! Nāc šajā sarakstā!” Tēvs teica: „Zini, man ir divi bērni - viens tikai gadu vecs. Man nebūs laika...” Un tēvs to daudzkārt mums stāstīja. „Nu Dieva laime”, viņš sacīja, „ka es tā nolēmu, jo nākamajā dienā, kad šo sarakstu iesniedza, visi cilvēki, kuri bija šajā sarakstā, pazuda. Es nezinu, vai viņus aizveda uz Sibīriju vai vienkārši nošāva.” Lūk, te ir tas, ko... Jūs sakāt, ka nebija alternatīvo sarakstu. Ja tas tā notika Valkā... Un kas rezultātā bija? Tēvs pēc tam saprata... Tēvs... Mēs aizbēgām uz Daugavpili, pēc tam uz Jelgavu, un patiesībā es bērnību pavadīju Tukumā, jo tēvs... tēvs to vispār nestāstīja, ka viņš bija aizsargs, viņš bija mazpulku vadītājs. Viņam bija bail, ka mūs izvedīs ārā. Tālāk. Nu tikko bija 16.marts. Ļoti tiek runāts par to, ka tas ir nacistu, vāciešu atbalstam un tamlīdzīgi. Bet pēc 1940., 1941.gada, kad... Nu, es biju mazs puika, un es istabā dzirdēju, ko runāja radi, kas bija bijuši Centrālcietumā un redzējuši tos nomocītos - izdurtām acīm un sakropļotos! - latviešus. No turienes arī latviešiem radās šis naids, un tāpēc viena daļa brīvprātīgi aizgāja leģionā. Un tas, ka bija šīs smagās cīņas... ka 16.martā runāja... tās cīņas bija... Tas viss izriet no tās vēstures, kas mums bija. Un tādēļ es atkārtoju vēlreiz: šobrīd ir ļoti nepieciešams Ukrainas notikumu kontekstā steidzami pieņemt šo preambulu, nostiprināt tos vēsturiskos notikumus! Jūs sakāt - mežabrāļus neviens neatbalstīja. Man pusbrālis... Viņš pat nebija leģionā, bet... Viņu gribēja ņemt padomju armijā. Viņš iemuka mežā, Ļaudonas pusē. Un bija otrs tāds, un viņi divatā dzīvoja mežā, un radinieki nesa pārtiku. Tad istrebiteļi to uzzināja, un apmēram 100 cilvēki ielenca viņu bunkuru, viņi pusi dienas cīnījās, un, kā man radi stāstīja, nu, tādus sakropļotus tad viņus beigās abus divus nogalināja... Kādi viņi atnāca mājās... Lūk, tā! Ja saka, ka tā nav okupācija, ka tas nav... Būtībā tas ir genocīds, kas notika pret latviešiem! Pēc kara, es jau pieminēju, mēs Tukumā bijām, es biju mazs puika... Labi atceros, ka mežabrāļi cīnījās un trīs miličus nošāva... Mums, maziem bērniem, obligāti bija jāiet uz Tukuma kultūras namu skatīties, kādi viņi ir sakropļoti... ko latvieši, tā teikt, mežabrāļi, ir darījuši. Un pēdējais. Pie Tukuma milzīgais kara aerodroms... Ienāca liels daudzums krievu armijas. Es mācījos pirmajās klasēs Tukuma skolā, un, nākot no skolas mājās, uz tā laukumiņa (tagad tur ir sporta skola) man norāva cepuri un aizmeta projām, jo tie puiši, viņi pieci gabali bija, jutās kā okupanti, kā uzvarētāji: viņi gribēja, lai es to cepuri paceļu. Es lepni aizgāju mājās. Un es brīnos par savu tēvu, kas tajos gados tomēr uzdrošinājās, aizgāja uz miliciju, un tad nu nostrādāja tā oficiālā... ka nu vajadzēja tautu draudzību, un milicija uzdeva tā puiša tēvam atnest man cepuri. Viņš atnesa... protams, nenopirka cepuri, bet atnesa man padomju armijas to ausaini, kuru es negribēju valkāt. Es staigāju bez šīs cepures. Nu, jūs to noklausījāties, un sajūta tāda - es ļoti slikti runāju par krieviem. Es nobeigšu ar vienu gadījumu, kas man palicis uz mūžu atmiņā. 1978.gadā man vajadzēja dabūt caurlaidi, lai piedalītos starptautiskā konferencē, to vadīja divi izcili... arī Pimenovs to zinās, ka akadēmiķis Samarskis... Un uz otra klāja bija akadēmiķis Jaņenko... Divas lielas konferences. Un mēs braucām no Krasnojarskas līdz Noriļskai... Un sanāca tieši tā, ka 23.jūnijā kuģis piestāja upes krastā. Un kapteiņa kajītē bija dažādi to republiku pārstāvji, un es arī biju uzaicināts... iedzeršana... un pārējie krastā sakūra ugunskuru un dziedāja dziesmas. Nu, man ar alkoholu vienmēr ir, tā teikt, sarežģītas attiecības, un es pēc brīža aizgāju projām, aizgāju pie ugunskura. Un tur dziedāja, protams, visi kopā... Ja es nemaldos, tā laikam bija „Piemaskavas vakari”. Nu, es arī tur nostājos aizmugurē un dziedu. Un pēkšņi priekšā man viens vīrietis... nu, ugunskura gaisma, ir jau nakts, tumšs... Viņš pagriezās pret mani, paņēma man abas rokas pie elkoņiem un teica... Viņš teica: „Es brīnos, kā jūs ar mums kopā dziedat.” Viņš saka: „Es esmu izstaigājis visu Ziemeļu okeāna krastu, cik tur daudz jūsu, latviešu, kaulu ir.” Viņš saka: „Es brīnos par to, ka jūs pēc tam spējat ar mums kopā pat dziedāt.” Un zināt, tas ir tas, kas man krievu tautā patīk, - ka vienkāršā tauta lieliski saprot tās nežēlības, ko ir darījusi vara un ko šobrīd dara Putina režīms. Un es saprotu, ka jums sadarbības līgums ir, ka jūs neko citu nevarat darīt. Tādēļ es visus aicinu: lūdzu, pieņemsim šo preambulu maksimāli ātri! Paldies. (Zālē aplausi.)".
• 2014_03_27-seq25 spokenText "Laiku pa laikam cilvēces vēsturē pienāk brīži, kad nākas uzrakstīt to, kas agrāk bijis pats par sevi saprotams arī nerakstīts. Ja cilvēce nekad nebūtu atkritusi no Dieva, arī Bībele nebūtu uzrakstīta. Un, ja 10 baušļi būtu ikviena cilvēka sirdsapziņā, Dievam nebūtu nācies tos ar burtiem uzrakstīt uz Mozus akmens galdiņiem. Savukārt Barontēvs paguva pierakstīt latvju dainas laikā, kad tās sāka zust no latviešu tautas atmiņas, kur tās nepierakstītas bija glabājušās gadu simtiem. Šie piemēri ilustrē to, kāpēc tieši tagad mums ir kļuvusi nepieciešama Satversmes preambula. Kad Satversmes tēvi lēma Latvijas pamatlikumu, šī preambula ar svaigām brīvības cīnītāju asinīm bija rakstīta mūsu zemes tīrumos, mežos un purvos, un šinī nevis ar burtiem, bet ar asinīm rakstītajā preambulā bija iekļauti visi gadsimtiem lolotie latviešu tautas sapņi, cerības un centieni. Toreiz Satversmes autori nevarēja zināt, ka Latviju gaida pusgadsimtu ilga okupācija un kādas būs tās sekas, nedz to, kāda būs situācija pasaulē pēc 100 gadiem. Nākamgad apritēs 70 gadu, kopš ir apklusušas pēdējās kaujas, kurās latvieši kara laukā cīnījās par savas valsts brīvību. Vīriem, kas tajās palika dzīvi, tagad ir ap 90 gadiem. Mēs zinām, cik garš ir cilvēka mūžs, un labi saprotam, ka drīz uz pasaules nebūs vairs neviena cilvēka, kas kara laukā būtu lējis asinis par Latvijas valsti un tās brīvību. Viņā saulē cits pēc cita aiziet arī izcilākie okupācijas laika disidenti. Šo cilvēku klātiene līdz šim ir bijusi dzīva, burtiem nerakstīta Satversmes preambula, kas ar sirdsapziņas varu ir uzturējusi spēkā nesagrozītu un skaidru Latvijas valsts ideju. Šiem cilvēkiem aizejot, mums, kas neesam savas asinis par Latviju lējuši, ir pienākums viņu cīņu mērķus un ideālus formulēt skaidros un kodolīgos vārdos un piešķirt tiem valsts pamatlikuma spēku un svaru. Preambulas uzdevums ir skaidri formulēt, ko mēs saprotam ar tiem diviem svētajiem vārdiem, kas ir iekalti Brīvības piemineklī: „Tēvzemei un Brīvībai”, lai neviens ārējs vai iekšējs ienaidnieks turpmāk nevarētu sagrozīt šo jēdzienu patieso nozīmi, tādējādi sagraujot Latvijas valsts pastāvēšanas pamatus. Vispirms par Tēvzemi. Kā labi zināms, liela daļa Latvijas iedzīvotāju un pat pilsoņu dzīvo agresīvas kaimiņu lielvaras informācijas telpā; ideoloģisko cīņu ar Krieviju mēs esam zaudējuši, tanī pat lāgā neiesaistoties. Īsi sakot - Latvija joprojām ir valsts vispār bez jelkādas ideoloģijas, ja vien par ideoloģiju neuzskata fiskālo disciplīnu un cīņu pret homofobiju. Visu Latvijas informācijas telpu piepilda politiķu savstarpējie kašķi un epikūriska labklājības ideālu propaganda, kura galu galā ir pilnīgs absurds vienā no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Godīgi sakot, tiem, kas nav latvieši, patiešām varētu būt grūti saprast, kāpēc jāizvēlas dzīvot Latvijas informācijas telpā, kur valda politiķu sīkie, savtīgie un nožēlojamie meliņi, ja no otras puses tiek piedāvāti vēsturiski vērienīgi un profesionāli Krievijas meli. Ja Kremļa mērķis ir bijis veicināt zināmas Latvijas iedzīvotāju daļas nelojalitāti Latvijas valstij, tad jāatzīst, ka te Kremlim nav bijis uzticīgāka un labāka palīga par politisko eliti, kas jau 20 gadus nav likusies ne zinis par mūsu valsts iedzīvotāju ideoloģisko pārliecību. Šajā ziņā tā ir parazitējusi uz okupācijas gados rūdītā latviešu tautas patriotisma. Latvijā valda ideoloģisks vakuums. Man, protams, var iebilst, ka Ulmaņa diktatūras laika spēcīgā ideoloģija nespēja pasargāt Latviju no 1940.gada okupācijas. Taisnība! Toties Ulmanis spēja radīt ideoloģiju, kas okupācijas apstākļos veselu pusgadsimtu izdzīvoja tautas apziņā un parādīja savu spēku Atmodas un barikāžu laikā. Mēs galu galā dzīvojam valstī, kuras pašreizējā neatkarība ir izcīnīta nevis ar militāriem, bet ar ideoloģiskiem ieročiem. Uzticēt iedzīvotājiem pilnīgu ideoloģisko pašapkalpošanos - to varbūt var atļauties lielas un bagātas valstis, kuru suverenitātei nedraud nekādas briesmas, un nācijas, kuru skaits ir mērāms desmitos miljonu. Mēs to atļauties nevaram. Pirmkārt, vairāki simti tūkstošu latviešu jau ir, kā saka, nobalsojuši ar kājām, pamezdami Latviju, tāpēc ka mūsu valsts tos ir audzinājusi nevis patriotisma, bet gan labklājības ideālu garā, pati aiz nabadzības nespēdama nodrošināt šo ideālu realizāciju. Citiem vārdiem sakot - mūsu valsts šiem cilvēkiem pati ir parādījusi durvis, bet Latvijas depopulācija kļūst par aizvien nopietnāku draudu valsts suverenitātei. Skaidrs un Satversmē nostiprināts Latvijas valsts pastāvēšanas mērķa formulējums ir pirmais nepieciešamais solis virzienā uz tādu valsti, par kuru ikviens valstsnācijas pārstāvis var justies atbildīgs un kuru ikviens Latvijā dzīvojošs cittautietis var cienīt. Otrkārt. Nevar nepamanīt draudīgu tendenci, ka Latvijas jaunākās paaudzes intelektuāļu prātus aizvien agresīvāk pārņem tādas modernas sociālantropoloģiskas idejas, kas ir vērstas uz tautas nacionālās, morālās un reliģiskās identitātes iznīcināšanu. Spilgts piemērs tam ir viens no aktīvākajiem Levita preambulas teksta kritiķiem - alternatīva preambulas teksta autors sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Minēšu divus citātus no viņa rakstiem. „Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet, ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties, precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt.” Un otrs citāts: „Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra - tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tās neeksistē.” (Citāta beigas.) Tas nozīmē, ka, pēc Sedlenieka domām, Latvijas valsts pastāvēšana ir balstīta uz metaforām, kas realitātē nepastāv. Tie mūsu tautas dēli, kas dus Brāļu kapos, ir ziedojuši savu reālo dzīvību cīņā par metaforu, kas realitātē neeksistē. Atliek tikai piebilst, ka Klāvs Sedlenieks ir Latvijas valsts angažēts docētājs vienā no Latvijas universitātēm un tātad par nodokļu maksātāju naudu izglīto nākamās Latvijas inteliģences paaudzes. Un to es nebūt nesaku tādēļ, lai aicinātu cenzēt Sedlenieka lekcijas un uzskatus, bet gan tādēļ, lai ilustrētu tās latviešu sabiedrībā novērojamās ideoloģiskās tendences, kas draudīgi lūkojas Latvijas kā nacionālas valsts pašlikvidācijas virzienā. Ja te kāds grib teikt, ka preambulas projektā formulētie valsts idejas pamatprincipi ir saprotami paši par sevi, tad es domāju, ka patiesībā tie šobrīd turas uz ārkārtīgi nedroša un apdraudēta pamata un ir pienācis pēdējais laiks tos skaidri un nepārprotami nostiprināt. Tiktāl par Tēvzemi. Tālāk par brīvību. Okupācijas režīmu nosodījums Levita teksta projektā ir izteikts skaidri un komentārus neprasa. Es pievērsīšos citai ārkārtīgi svarīgai lietai, proti, kristīgo vērtību minējumam preambulas tekstā. Arī tā ir viena no lietām, pret ko ir vērsusies mūsu morālās identitātes skaudēju kritika. Princips, ka Baznīca ir šķirta no valsts, ir pareizs. Taču, atšķirībā no pirmās brīvvalsts, mūsu atjaunotā valsts nav gribējusi ne ar mazo pirkstiņu kustināt to uzdevumu un pienākumu nastu, ko agrākos gadsimtos valsts bija deleģējusi Baznīcai. Proti, mūsu valsts neliekas ne zinis par sabiedrības morālo deģenerāciju. Valsts izliekas to neredzam vai varbūt arī tiešām neredz, jo ir pakļauta tieši tam pašam deģenerācijas procesam, un skolēnu narkomānija un skārdeņu alkoholisms te ir tikai leduskalna redzamā daļa. Ja valsts, šķiroties no Baznīcas, negrib uzņemties tās Baznīcas funkcijas, kas rūpējas par sabiedrības tikumību, tad agri vai vēlu valstij nākas uzņemties Dieva funkcijas - un, proti, tieši represīvās. Ar tādu nolūku tika nodibināts, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, un par kādu farsu tas izvērties - to visi zina. Šī represīvā iestāde ir dārga un neefektīva, jo mēs nevaram gaidīt, ka sabiedrībā, kur ir atcelti jebkādi ētiski imperatīvi, pēkšņi izdosies nodibināt represīvu struktūru, kuras darbinieki nez kādēļ būs taisnīgāki un neuzpērkamāki par tiem, ko viņi taisās apkarot. Spilgts piemērs ir nesenais skandāls, ar ko beidzās neveiksmīgais mēģinājums izveidot sabiedrisko „Maksimas” traģēdijas izmeklēšanas komisiju: izrādās, pa visu Latviju vairs nevar sameklēt ne piecus kompetentus un sabiedrībā cienījamus cilvēkus, kas bez savtīgām un melīgām ambīcijām būtu gatavi veikt svētīgu un vajadzīgu sabiedrisku darbu. Un pati „Maksimas” traģēdija jau parādīja, ka demoralizācijas puvums visos sabiedrības un valsts slāņos ir sasniedzis tādu stadiju, ka kļūst bīstams cilvēku dzīvībai. Kristīgo vērtību minējums nebūt nenozīmē to, ka valstij būtu jāsaka cilvēkiem priekšā, kādā veidā un pēc kādas doktrīnas ticēt Dievam. Nē, tas nozīmē, ka Latvijas valsts ir tapusi un pastāv saskaņā ar Rietumu pasaules lielo un patieso vērtību - proti, cilvēka individuālo brīvību, kādu to ģeniāli ir noformulējis Mārtiņš Luters savā darbā „Par kristīga cilvēka brīvību”. Citāts: „Kristīgs cilvēks ir brīvs kungs pār visām lietu lietām un nevienam nav pakļauts. Kristīgs cilvēks ir labprātīgs kalps visām lietu lietām un ikvienam pakļauts.” (Citāta beigas.) Atsaucoties uz kristīgām vērtībām, mēs norobežojamies no tādas klaji destruktīvas un ačgārnas, bet Rietumu pasaulē diemžēl aizvien agresīvāk dominējošas brīvības izpratnes, kādu ir formulējis sātanists un narkomāns Alisters Kroulijs: „Dari, ko gribi, - tas lai ir tavs bauslis!” Nav šaubu, ka šāda sagrozīta brīvības izpratne ir taisns ceļš uz elli gan atsevišķam indivīdam, gan nācijai, gan valstij, gan veselai civilizācijai. Kristīgajā izpratnē brīvība ir visaugstākā atbildības forma. Tanī pašā laikā, piesaucot kristīgās vērtības, mēs norobežojamies arī no jebkādām totalitārisma idejām un izpausmēm, apliecinot ikviena cilvēka individuālās brīvības vērtību tādā izpratnē, kā tas teikts nupat minētajā Lutera citātā. Piesaucot kristīgās vērtības, mēs sakām, ka mūsu valstiskās morāles pamats ir 10 baušļi un Kristus mīlestības evaņģēlijs. Divdesmit gadus žurnālisti mūsu tautai stāsta par to, cik sarežģītas ir mūsu politbiznesa elites attiecības ar baušļiem „tev nebūs zagt” un „tev nebūs nepatiesu liecību dot”. Jautājums: vai tai paaudzei, kas pa šiem 20 gadiem ir uzaugusi nemitīgā valsts izzagšanas un melu gaisotnē, zagšana un melošana būtu jāuzskata par normālu vai nenormālu rīcību? Atbildēts šis jautājums tiktu tad, ja kāds no valsts izzadzējiem būtu notiesāts un sēdētu aiz restēm. Bet uz to mūsu valstī laikam nav ko cerēt. Tāpēc kristīgo vērtību minējums preambulā, spītējot mūsu pašreizējai realitātei, nozīmē principiālu apliecinājumu, ka Latvijas valsts nav dibināta kā zagļu, blēžu un meļu valsts. Tā mēs izsakām savu cerību, ka varbūt vismaz mūsu bērni reiz dzīvos tādā Latvijā, kur sabiedrības un valsts varas rīcību noteiks mūsu tautas un visas cilvēces visaugstākie ētiskie principi. Savukārt Kristus mīlestības evaņģēlijs, kas māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, universāli nosaka mūsu valsts sociālās atbildības principus pret visiem tās iedzīvotājiem, īpaši pret dzīves pabērniem - bāreņiem, nabagiem, slimniekiem, invalīdiem, nespējniekiem, bezpajumtniekiem, bēgļiem. Šis pats universālais mīlestības princips galu galā ir vienīgais, kas var veiksmīgi atrisināt jebkāda starpnacionāla rakstura problēmas mūsu valsts iedzīvotāju starpā. Tiem, kas negrib redzēt kristietības vārdu mūsu Satversmes tekstā, es gribu atgādināt kādu ļoti nopietnu vēstures faktu. Pēdējā gadsimta laikā Eiropā ir bijuši divi gadījumi, kad valsts vara oficiālas ideoloģijas līmenī ir atteikusies no kristietības vērtībām un aizstājusi tās ar citām. Pirmoreiz tas ir noticis 1917.gadā Krievijā, otru reizi - 1933.gadā Vācijā. Tieši šo divu valstu pretkristīgie režīmi bija tie, kas 1939.gadā vienojās izdzēst Latvijas Republiku no pasaules politiskās kartes. Nav uz pasaules valsts, kas no šiem režīmiem būtu cietusi vairāk nekā Latvija. Ko nozīmē valstiskā līmenī atteikties no kristīgām vērtībām, mums liecina mūsu vēsturiskā atmiņa par Baigo gadu, par Rīgas geto, par Rumbulu, par Krievijas nāves nometnēs nobendētajiem latviešiem. Savukārt Satversmes preambulā ierakstīt kristīgās vērtības nozīmē pateikt, ka Latvija nekad vairs nebūs tā vieta, kur kristīgais cilvēkmīlestības princips tiks aizstāts ar intelektuāļu kabinetos izdzimušām surogātideoloģijām, lai veiktu varmācīgus sociālantropoloģiskus eksperimentus ar valsts iedzīvotājiem. Latvijas tauta nekad vairs negrib piedalīties tādos eksperimentos nedz kā cietēja, nedz kā noziegumu dalībniece. Ierakstot kristīgās vērtības Satversmes preambulā, mēs būsim principiāli fiksējuši Kristus cilvēkmīlestības mācībā balstīto brīvības izpratni kā visaugstāko atbildības formu attiecībās starp valsti un visiem tās iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās un konfesionālās piederības. Fiksēt mūsu nacionālās un morālās identitātes pamatprincipus (pamatprincipus!) valsts pamatlikumā - tā šobrīd ir mūsu vēsturiskā iespēja un pienākums, apzinoties visus ārējos un iekšējos draudus Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanai. Tā būtu nepiedodama gļēvulība, ja mums pietrūktu dūšas piešķirt likuma svaru tiem ideāliem, par ko mūsu tautas dēli abos pasaules karos nebaidījās liet savas asinis. Neizmantot mūsu vēsturisko iespēju - tā būtu nodevība pret mūsu valsts dibinātājiem, pret visiem, kas par Latviju kāvušies karalaukā, pret izsūtītajiem, pret tiem, kas okupācijas laikos nebaidījās pacelt balsi pret varas pārspēku, tā būtu nodevība pret visām nākamajām latviešu paaudzēm. Paldies. (Koalīcijas frakciju aplausi.)".
• 2014_03_27-seq24 spokenText "Jā. Vai deputāti iebilst pret to, ka deputāte Rībena runās divas minūtes ilgāk? (Starpsaucieni no zāles: „Nē!”) Paldies.".
• 2014_03_27-seq23 spokenText "Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! Es lūdzu atļauju runāt pāris minūšu ilgāk.".
• 2014_03_27-seq22 spokenText "Tā, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Turpinām Saeimas 27.marta sēdi! Pirms pārtraukuma mēs sākām izskatīt likumprojektu „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”, pirmais lasījums, un mēs bijām uzsākuši debates. Turpinām debates. Vārds deputātei Ingunai Rībenai.".
• 2014_03_27-seq21 spokenText "Pārtraukums līdz pulksten 11.00. (Pārtraukums.)".
• 2013_04_04-seq194 spokenText "Pārtraukums līdz pulksten 11.00. (Pārtraukums.)".
• 2010_06_17-seq716 spokenText "Pārtraukums līdz pulksten 11.00. (Pārtraukums.)".
• 2010_06_03-seq244 spokenText "Pārtraukums līdz pulksten 11.00. (Pārtraukums.)".
• 2009_09_10-seq77 spokenText "Pārtraukums līdz pulksten 11.00. (Pārtraukums.)".
• 2014_03_27-seq20 spokenText "Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Jānis Ādamsons, Nikolajs Kabanovs... ir, Jānis Klaužs, Andrejs Klementjevs... ir, Ilmārs Latkovskis... nav, Jānis Urbanovičs... nav, Jānis Vucāns... nav. Paldies.".
• 2014_03_27-seq19 spokenText "Paldies. Vai Rībenas kundzei pietiks ar 13 minūtēm? Tad debates turpināsim pēc pārtraukuma. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Paldies. Vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.".
• 2014_03_27-seq18 spokenText "Augsti cienītā Prezidija priekšsēdētāja! Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Šīs debates var kļūt par ieganstu, lai satuvinātu diskusijā dažādas politiskās pozīcijas un rastu racionālu pamatojumu vērtībām, kuras mūs varētu vienot un attīstīt valsts pamatlikumu. Tikmēr ir acīm redzams mēģinājums ar Satversmes palīdzību nodrošināt privileģētu stāvokli valstī pavisam konkrētiem politiskiem spēkiem un tāpēc noteikt par neapstrīdamiem, līdz neapgāžamu dogmu statusam paaugstinātiem, apgalvojumus, kas ir angažēti un apstrīdami. Un, re, ir manas tēzes! Satversmes jaunajai preambulai ir savs uzdevums - radīt tiesisku aizsardzību latviešu nacionālajai valstij ar nolūku vienkāršot tiesas un ārpustiesas lēmumu, atļauju un aizliegumu pieņemšanu, kas aizsargā latviešu nacionālo pašnoteikšanos. Es to saprotu un pieņemu. Es piekrītu sakarīgai fakta konstatācijai par to, ka Latvijas Republikas proklamēšana 1918.gadā un tās atjaunošana deviņdesmito gadu sākumā bija latviešu tiesību uz pašnoteikšanos realizēšanas rezultāts, proti, tiesību uz valsts izveidošanu, kas nodrošina latviešu kultūras un valodas saglabāšanas garantijas teritorijā, kuru tradicionāli ir apdzīvojuši latvieši un viņu senči. Te nav nekā jauna. Nāciju tiesības uz pašnoteikšanos ir liktas Apvienoto Nāciju Organizācijas pastāvēšanas pamatos. ANO ir organizācija, kas apvieno nācijas, kuras ir pašnoteikušās; uz to skaidri norāda ANO Statūti. Taču preambulas autori, vārdos atzīstot nacionālo minoritāšu tiesības, tajā pašā laikā liek vienādības zīmi starp latviešu tautu un Latvijas tautu, acīmredzot neuzskatot, ka ir iespējams arī būt par Latvijas tautai piederošu, neesot latvietim. Taču starpība starp latviešu nāciju un nacionālajām minoritātēm ir vien tāda, ka Latvijas nacionālās minoritātes nepretendē uz pašnoteikšanos līdz pat valstiskas autonomijas izveidošanai Latvijas robežās. Tā arī ir visa starpība! Mazākumtautībām ir savas etniskās intereses, kuras ir jārespektē tāpat kā latviešu - tāpat kā latviešu! - intereses. Attiecībās starp tautām nevar būt vecāko un jaunāko brāļu. No latviešu tautas un Latvijas tautas vienādošanas kā algebras vienādojuma risinājums rodas Latvijas sabiedrības integrācijas formula. Tā ir cittautiešu integrācija latviešu sabiedrībā, nevis ceļš ar divvirzienu kustību. Šādas integrācijas neizbēgams iznākums ir mazākumtautību asimilācija. Tādējādi visi nacionālo demokrātu un liberāļu, kuri centās 15 gadu laikā mums iestāstīt pretējo, pūliņi būs cietuši neveiksmi. Un te nevajag lolot nekādas iluzoras cerības! Gandrīz reliģiski sakāpinātu skanējumu preambulai piešķir apzvērošs Latvijas tautas padomju okupācijas nosodījums. Es te gribētu pateikt par to sīkāk. Man ir aizdomas, ka visa iecerētā jaunā Satversmes preambulas pieņemšanas ideja ir radusies ne tik daudz tāpēc, lai nepieļautu jaunus valodas referendumus, bet tādēļ, lai padarītu neaizskaramu okupāciju, jo ar to pašreizējais politiskais režīms attaisno gan pirmskara Latvijas Republikas krišanu, gan savu leģitimitāti un nepilsoņu institūta radīšanas tiesiskumu. Pa to laiku tiek atvērti arhīvi ar dokumentiem, jauniem dokumentiem, un parādās pētījumi, kas aizvien vairāk samazina politisko improvizāciju iespējas. Grūti saprast 1940.gada notikumus, ja nezini, ka pirms tam bija 1939.gads, kad starp Padomju Savienību un Latvijas Republiku tika noslēgts savstarpējās palīdzības pakts. Neviens nenosauca to par okupāciju, kaut gan saskaņā ar paktu 25 tūkstoši sarkanarmiešu izvietojās padomju bāzēs Latvijas teritorijā. Nenosauca tāpēc, ka jau bija sācies karš, un tās bija nāves briesmas ne tikai cilvēkiem, bet arī valstīm. Līgumi tika slēgti nevis tāpēc, lai saglabātu mieru, bet tāpēc, lai nodrošinātu sev priekšrocības nenovēršamajā karā, un enerģiskāk sevi aizstāvēja tie, kas bija stiprāki. Nevienam nebija lemts palikt neatkarīgam Vācijas, Padomju Savienības, Anglijas un Francijas attiecību likteņdzirnās. Pakts tika parakstīts, jo Latvijai bija militāra iebrukuma draudi, par ko Molotovs un Staļins personiski bija informējuši ārlietu ministru Munteru. Taču no tā neizriet, ka bija okupācija. Tieši tāpēc, lai nepieļautu okupāciju, tika parakstīts savstarpējās palīdzības līgums, kuru Latvijas puse novērtēja kā mazāko no ļaunumiem. Pēc tam, kad 1940.gada maijā tika sakauta Francija, draudi, ka Vācijas vērmahts varētu pagriezties uz austrumiem, kļuva acīm redzami un Padomju Savienībai bija vajadzīgs placdarms pie Baltijas jūras pret Austrumprūsiju, Kārlim Ulmanim tika dotas deviņas stundas, lai izpildītu padomju valdības ultimāta prasību - izveidot PSRS labvēlīgu valdību un atļaut izvietot Sarkanās armijas papildspēkus. Jūs visi to labi zināt. Padomju agresijas draudi bija acīm redzami, un, kā zinām, noliktajā termiņā Latvijas vēstnieks Kociņš Maskavā paziņoja par Latvijas valdības demisiju, bet 17.jūnija rītā tika parakstīta vienošanās par papildu karaspēka ievešanu, kurā bija norādīti pārvietošanās maršruti un dislokācijas vietas. Mierīgs konflikta noregulējums ļāva militārajām operācijām sagatavotajām daļām netraucēti ienākt Latvijā. Agresija nenotika. Tā nebija tikai Kārļa Ulmaņa režīma kapitulācija, kurš 1934.gadā bija personīgi uzņēmies atbildību par valsts vadīšanu, tā bija Latvijas valsts kapitulācija. Tā izpaudās ne tikai kā valdības maiņa un līguma parakstīšana. Kapitulācijas turpinājums izpaudās arī tādējādi, ka padomju karaspēks ieņēma dislokācijas vietas Latvijas armijas virsnieku pavadībā. Ulmanis joprojām bija prezidenta amatā un parakstīja Kirhenšteina valdības dokumentus. Padomju ideoloģiskā doktrīna revolūcijas sižetu bija padarījusi gandrīz par operetisku (No zāles dep. I.Parādnieks: „Lai dzīvo revolūcija!”), tāpēc tagadējiem politiķiem vēl vieglāk noliegt pieļāvumus par revolūcijas nemieriem 1940.gada vasarā. Tomēr arī jāatceras, ka kara izraisītās ekonomiskās grūtības radīja iedzīvotāju neapmierinātību ar Ulmaņa autoritāro režīmu, īpaši tā izpaudās pilsētās. Un vadoņa nogurdinātā tauta sagaidīja sarkanarmiešus ar cerību, ka tika aizsargāti... no Hitlera agresijas. Iniciatīvas vietējās varas iestādēs sāka rasties jau nedēļu pēc tam, kad padomju armijas kolonnas ienāca Latvijā. Vieglāk norakstīt visu uz vienotu NKVD scenāriju, tomēr ar Maskavas rokas iejaukšanos nav iespējams izskaidrot dažādas pašorganizēšanās formas, ko demonstrēja Latvijas iedzīvotāji. Tikai daži piemēri. Ventspilī tika ievēlēta Demokrātiskās tautas frontes rīcības komiteja, Bauskā - Strādnieku deputātu komiteja, Skrīveros - Strādnieku apvienotā rīcības komiteja, Ilūkstes apriņķa pagastos - zemnieku komitejas, Zilupē - Zilupes un apkārtnes strādnieku revolucionārā komiteja. Par vēlēšanu falsifikāciju sāka runāt Atmodas gados, bet pirms tam - nedz kara laikā, nedz vēlāk - neviens nebilda par falsifikāciju vai par to, ka uz vēlēšanām gāja šauteņu stobru uzraudzībā. Ir saglabājušies 612 vēlēšanu komisiju sēžu protokoli: pilsētu un lauku pārvalžu sekretāri, advokāti, skolotāji, tirgotāji - cilvēku tūkstoši... Pēc tam Latvija tika iekļauta PSRS sastāvā. Tas notika, pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmi, un tas ir pamats apgalvojumam par Latvijas aneksiju. Latvijā spēkā stājās padomju likumdošana un tās tiesiskā prakse ar visu, kas veido Staļina režīma kaunu un noziegumus. Politiskās vajāšanas, izsūtīšanas, nošaušanas pēc 1940.gada augusta Latvija pieredzēja jau kopā ar visu Padomju Savienību. Un tā - padomju agresijas draudi, kapitulācija, revolūcija, aneksija... Šajā vēsturisko notikumu rindā nav vietas okupācijai. (Starpsaucieni no VL-TB/LNNK frakcijas. Dep. I.Parādnieks: „Ko tu runā?!”) Bet kāpēc jau 23 gadus pie varas esošie politiķi uzstājīgi visu padomju laikmetu sauca par okupāciju? (No zāles dep. J.Dombrava: „Vācies vietā!”) Tāpēc, ka bija pazaudēta valsts! Runā par Padomju Savienības īstenoto Baltijas valstu okupāciju, bet nerunā, piemēram, par to, ka Lielbritānija okupēja Islandi, kas notika tā paša gada, 1940.gada, 10.maijā. Islandes valdība nāca klajā ar protesta paziņojumu par kliedzošo Islandes neitralitātes pārkāpšanu. Kāpēc šodien nepiemin britu okupāciju? Tāpēc, ka, nodrošinājusi savas intereses, Anglija un pēc tam to nomainījusī ASV pēc kara beigām aizgāja no Islandes, neskarot tās suverenitāti. Aneksija nenotika, un toreizējā okupācija šodien Islandei ir tikai vēsture. Otrs iemesls ir tas, ka ar okupāciju ir vieglāk noslēpt, ka Ulmaņa valdība izvēlējās nevis cīņu, bet kapitulāciju. Es nekādā gadījumā negribētu vainot par to, ka Ulmanis ir pieņēmis lēmumu - parakstīt vienošanos, jo tieši viņš saglabāja 150... varbūt tūkstoš cilvēkus, kas varētu iet bojā, kā gājuši bojā nesen pabeigtajā karā starp Padomju Savienību un Somiju, bet vasaras laikā karš būtu vēl nežēlīgāks. Tāpēc Rietumu valdības neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS, bet retais pat tad, kad aukstais karš vēl bija pilnā spēkā, runāja par padomju okupāciju. Un trešais iemesls ir tas, ka bez vārda „okupācija” izmantošanas ir grūti izskaidrot, kāpēc 50 gadus dzīvoja Latvijas PSR. Ja tā nebija okupācija, tad nāksies atzīt, ka cilvēki varu atzina. (No zāles VL-TB/LNNK frakcijas deputātu starpsaucieni.) Visi atzina - gan krievi, gan latvieši! Lamāja to, cieta no tās, lepojās ar to, centās uzlabot un attīstīt. Bija mežabrāļi, mēs labi zinām, taču galu galā tauta viņiem nesekoja. Un Atmoda, kas beidzās ar sabiedriskās iekārtas un valsts sagraušanu, izdevās - un izdevās gandrīz bez asinsizliešanas - tikai tāpēc, ka tautas vairākums (turklāt tieši latvieši!) ticēja varas demokratizācijas iespējai. (No zāles dep. L.Čigāne: „Meli!”) Citādi viņi nebūtu atbalstījuši Tautas fronti. Vārdiņu „okupācija” politiķi cenšas piemērot kā ieroci - gan kā vairogu, gan kā zobenu - arī jaunajā Satversmes preambulā. Notikumi bija sarežģītāki, lai tos aprakstītu ar vienu vārdu. Vārds „okupācija” nedod mums savest prātus un spēkus kopā, neļauj mums iet uz priekšu pa vienu ceļu. Ja šis vārds paliks preambulā, tas nedarīs mūsu valsti stiprāku, kā grib panākt preambulas autori, bet saglabās sabiedrības paralīzi, kurā mēs visi dzīvojam. Papildināsim esošo preambulu kaut ar īsajiem ievadvārdiem Nacionālajam attīstības plānam! Es gribētu citēt ļoti īsu rindkopu, ko ierakstīja fiziķi, ekonomisti, matemātiķi Latvijas Nacionālajā attīstības plānā. Citāts: „Mēs, Latvijas iedzīvotāji, jau daudzkārt esam parādījuši gan sev, gan citiem, ka varam paveikt pat šķietami neiespējamo, kad vienojamies kopīgiem mērķiem. Mums ir un būs, par ko lepoties.” Es domāju, ka mums vairāk jāieklausās šajos vārdus, nevis jāmēģina vilkt mūsu valsti atpakaļ bijušajā vēsturē. Man ir labs paziņa Vācijā - vācietis, kurš ciena Latviju, daudz jautājumu uzdod par mūsu tagadni un pagātni, un nākotni. Un viņš man stāsta: „Paklau, Igor, kad cilvēks vada automobili, viņš skatās spoguļos, lai saprastu, kas notiek aizmugurē. Bet galvenā uzmanība ir vērsta uz priekšu, lai zinātu, kas notiek priekšā uz ceļa.” Un es (tagad es runāšu jau savā vārdā) domāju, ka jebkurai valstij galvenais ir skatīties uz priekšu, nevis atsaukties uz to vēsturi, kas bija pirms tam, lai vienkārši attaisnotu savu neizdarību. (Zālē troksnis, starpsaucieni. Dep. I.Parādnieks: „Pirms tam viņš runāja Kremļa vārdā!”) Es rosinu vārda „okupācija” pieminēšanu jaunajā preambulā izņemt ārā, lai vienkārši rastu ceļu mūsu vienotajam darbam. Paldies. (SC frakcijas aplausi.)".
• 2014_03_27-seq16 spokenText "Labdien, cienījamā Saeimas priekšsēdētāja un godātie kolēģi! Preambula ir akūti nepieciešama Latvijas pašreizējā situācijā. Es, saprotams, aicinu atbalstīt un balsot „par” šo grozījumu Latvijas Republikas Satversmē šodien. Bet, tā kā no preambulas teksta šobrīd ir „izskalots” vārds „valstsnācija”, es tomēr aicinu otrajā lasījumā preambulas tekstā iekļaut valstsnācijas jēdzienu, kā tas sākotnēji bija plānots. Valstsnācija ir būtiskākais, kā dēļ vispār pastāv Latvijas valsts. Parasti stabilās, modernās Eiropas valstīs vara pār valsts tagadni un nākotni atrodas valstsnācijas rokās. Tā tas ir Francijā, Vācijā, Zviedrijā, Igaunijā, Polijā un citur. Vienkāršoti izsakoties, valstsnācija jebkurā valstī ir tā, kas neskrien pie visiem saskaņot savus lēmumus, bet lemj galvenokārt pati, kā rīkoties. Valstsnācija nosaka pamatos, lielās līnijās, visu, kas valstī notiek. Tāpēc būtiski, ka šis jēdziens ir preambulā. Savukārt jēdzienam „Latvijas tauta” preambulā nebūtu jāatrodas, to var lietot citur. Latvijas brīvību neizcīnīja Latvijas tauta, to izdarīja latvieši. Preambulas pašreizējā tekstā nav skaidrs, vai šajās cīņās piedalījās arī latvieši, vai arī tie tikai dibināja valsti un tad pagāja malā un deva tiesības brīvi rīkoties ar valsti „Latvijas tautai”. Un kam vēl bez latviešiem bija vajadzīga un kas vēl bez latviešiem gribēja dibināt neatkarīgu valsti? Vai tie bija krievi, vācieši vai poļi? Ja to gribētu un dibinātu citi, vai tie valsti nosauktu par Latviju? Un vai tā tauta, kas dibinājusi valsti, nav valstsnācija? Latvijas valsti pasludināja un Brīvības cīņās nosargāja latviešu tauta, lai nodrošinātu savu pastāvēšanu. Vēlos citēt Latvijas valsts pirmo prezidentu Jāni Čaksti, kurš teicis: „Latvijas valsts izaugusi no latviešu tautas vienprātības. Tā palikusi stipra caur latviešu tautas vienprātību un plauks un zels tālāk.” (Citāta beigas.) Uzskatu, ka Latvijas pirmā prezidenta teiktajam nav jāpieliek vai jānomaina vārdi „latviešu tauta” uz „Latvijas tauta” un tagad nav jāmaskē šis fakts ar apzīmējumiem, kā nereti dzirdam vairāku augstu amatpersonu uzrunās, izmantojot šādus salikumus, ar latviskuma šķietamību. Piemēram, „Labvakar, Latvija!”, „Laimīgu Jauno gadu Tev, Latvija!” vai arī „Latvijas Vispārējie dziesmu un deju svētki” un tamlīdzīgus apzīmējumus. Gribu atgādināt cita starpā, ka valstsnācijas jēdziens tomēr ir iekļauts citā būtiskā politikas dokumentā - Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.-2018.gadam. Un šim jēdzienam, ja vara Latvijā ir tur, kur tai jābūt, ir jāatrodas preambulā. Otra būtiskā lieta, kam būtu jābūt preambulas otrajā lasījumā, ir kristietība, kas šobrīd savā veidā ir „nostumta” malā. Nav runa par kādu konkrētu baznīcu vai teokrātiju. Kristietība preambulā parādītu to, kā mēs kā etnoss līdztekus latviskai dzīvesziņai esam veidojušies. Un kristieši, kā zināms, ir ļoti nozīmīga Latvijas sabiedrības daļa. Pirmo reizi Latvijas vēsturē luteriskās Baznīcas 26.sinode (pagājušā gada 7.-8.jūnijā) ir iesniegusi savu Satversmes preambulas priekšlikumu, un šis priekšlikums bija šāds: „Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda. Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas ir īsi izteikts valsts himnā „Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai. Valsts pienākums ir aizsargāt laulību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un bērna dzīvību no tās ieņemšanas brīža. Ģimene ar tēvu un māti kā sabiedrības pamatšūniņa nodrošina pilnvērtīgāko vidi katra bērna audzināšanai un dabiskai dzimuma identitātes izpratnei.” (Citāta beigas.) Jāpiemin, ka nozīmīgā skaitā valstu satversmēs ir arī atsauce uz Dievu. Tā tas ir Šveices, Ungārijas, Īrijas, Grieķijas, Polijas, Amerikas Savienoto Valstu satversmēs. Kāpēc ir svarīgi, lai preambulā kristīgās vērtības netiktu „nobīdītas” malā? Tā ir Rietumu civilizācijas paradigma, kuras mantinieki mēs esam. Bez Dieva vērtības zaudē absolūto atskaites punktu. Tās relativizējas, ir pakļaujamas mirkļa aktualitātei, reālpolitikai, interešu grupu spiedienam, cilvēku vājībām un tamlīdzīgām lietām. Te vietā ir Fjodora Dostojevska rakstītais: „Ja Dieva nav, nekas nav svēts, tad viss ir atļauts.” Vēlos citēt mācītāju doktoru Gunti Kalmi, kam lielā mērā piekrītu, jo viņš runā par latviskās dzīvesziņas un kristietības koeksistenci: „Mūsu valsts himna „Dievs, svētī Latviju!” ir īpaša, jo apvieno ticību un patriotismu. Mēs lūdzam, bet mums kā pamatnācijai ir arī jāuzņemas atbildība un pienākums savas dzimtenes dāvinātāja Dieva priekšā izkopt to latvisku. Un mēs to veicam ar kristīgajās vērtībās, Dievā, cilvēku savstarpējā cieņā un žēlsirdībā, kā arī latviskajā dzīvesziņā pamatotu gribu.” (Citāta beigas.) Šīm būtiskākajām lietām - nejaukt latviešu tautu ar Latvijas tautu un valstsnācijas jēdziena iekļaušana preambulā, kā arī nepieļaut kristīgo vērtību „nostumšanu” preambulas malā - tām jābūt preambulas teksta otrajā lasījumā. Nevajadzētu aizsegties ar liekulīgām bažām, ka tas šķels sabiedrību, jo, kā zināms, mūsu valstī viss var tikt izmantots sabiedrības šķelšanai; piemēram, pat prasība Latvijā publiskajā telpā runāt latviski. Aicinu šodien balsot „par” preambulu pirmajā lasījumā un otrajā lasījumā to papildināt ar minētajiem grozījumiem. Liels paldies par jūsu uzmanību!".
• 2014_03_27-seq14 spokenText "Augsti godājamā Saeimas priekšsēdētāja, godātie kolēģi! Pēdējo nedēļu laikā ir pierādījušās dažas sūras patiesības. Lai arī cik mierīgā laikmetā mēs -gribētos ticēt! - dzīvojam, mēs nevienu mirkli nedrīkstam novērst acis no savas valsts, no savu pamatvērtību uzturēšanas spēkā, un vienmēr ir jāpaliek nomodā, jo nesenā agresija Ukrainā un arī nesenais valodas referendums ir lielisks pierādījums tam, ka sava valsts, sava valoda, kultūra, pat karogs un himna - tās nav pašsaprotamas lietas. Tās ir tieši tādas, kādas mēs visi kopā tās veidojam ar savām domām, runām un darbiem. Mūsu senči izcīnīja mūsu valsti, izcīnīja vietu, kur augt latviešu tautai, attīstīties latviešu valodai un veidoties latviešu kultūrai. Šodien cīņa par valsti vairs neaprobežojas tikai ar asiņainām kaujām un bruņošanos. Tā ir nemitīga cīņa informācijas telpā, cīņa par cilvēkiem, cīņa par uzskatiem. Mums joprojām ir jārūpējas par mūsu valsts pamatvērtību pastāvēšanu un ne tikai ar ieročiem un kaujiniekiem, bet jānostiprina tas arī mūsu apziņā un valsts vissvarīgākajā pamatdokumentā. Satversmes preambulas iekļaušana ir iespēja pilnveidot galveno Latvijas Republikas pamatdokumentu, akcentējot mūsu valsts pamatvērtības, uzsverot mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā un ikviena individuālo un kopējo atbildību savas nācijas priekšā. Preambulas pievienošana nav arī nekāda unikāla rīcība: šādu iespēju ir izmantojušas ļoti daudzas Eiropas valstis. Un tas tikai norāda uz to, ka tā ir loģiska Satversmes sastāvdaļa. Mūsu senči izcīnīja mums valsti. Mūsu uzdevums ir to sargāt, godāt un aizstāvēt visiem līdzekļiem. Un es esmu ļoti lepns un pateicīgs, ka man ir bijusi iespēja līdzdarboties Satversmes preambulas veidošanā un pieņemšanā. Aicinu atbalstīt. Paldies. (Frakcijas VIENOTĪBA aplausi.)".
• 2014_03_27-seq11 spokenText "Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamie kolēģi! Pirmkārt, man ir jāsaka nepārprotami: „Visu cieņu tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka preambulas grozījumi jebko izmainīs mūsu valstī!” Man tiešām ir jāsaka, ka šo cilvēku uzskati ir cienījami, vērā ņemami, bet diemžēl patiesība ir daudz savādāka, un es nosodu tos cilvēkus, kuri mēģina izmantot preambulu kā līdzekli, lai šķeltu Latvijā sabiedrību un nostādītu atsevišķās pusēs tos cilvēkus, kuri mūsu valstī dzīvo. Čepānes kundze komisijas vārdā iepriekš ir norādījusi, ka minētā Satversmes ievada autors un cilvēks, kurš īstenībā stāv aiz tā visa, ir cilvēks vārdā Levits, kurš ir iedevis iedvesmu atsevišķiem juridiskajiem demagogiem un sofistiem šodien šo likumprojektu celt augšā un šodien mums par viņu arī debatēt. Es atgriezīšos pie vieniem vārdiem, kas īstenībā atklāj to patieso nozīmi, kādēļ šī preambula ir vajadzīga vieniem, kādēļ tam, ka šī preambula kaut ko izmainīs valstī, tic citi un kādēļ ir tiešām juridiski iebildumi attiecībā uz tās pieņemšanu. Tad, lūk, Levita kungs ir izteicies (un tas ir ļoti necienījami): „Latvija un latvieši gan pašu mazreflektētā apziņā, gan citu acīs par savu garīgo lokalizāciju šķiet nedroši. Latvijas sabiedrība lielā mērā, diemžēl trijās paaudzēs, ir mankurtizēta, ir atrauta no modernās domas.” Mūsu priekšā ir ideja, kuras autors necienīgi izteicās par vērtībām, noniecinot pašus latviešus. Pieņemot šos grozījumus, godājamie kolēģi, jūs īstenībā... un mēs visi noniecināsim paši sevi. Pirmais jautājums, ko es jums visiem vēlētos uzdot, ir tāds: ar kādām tiesībām jūs grozāt preambulu? Satversme un tās būtība nav vienkāršs likums, bet gan politiska vienošanās, jo tās pamatā ir augstākā valsts varas subjekta - Latvijas tautas - nolemts un pieņemts politisks lēmums, 1922.gada vienošanās rezultāts, un tā pamatā bija koncentrēta tautas griba. Mūsu valsts tika dibināta, par pamatu ņemot Latvijas tautas politisko platformu, kas iemieso pilnīgu politisko vienotību. Politiskā vienošanās toreiz atspoguļoja pastāvošo latviešu tautas gribu, ietverot tajā valsts ideju pēc pašnoteikšanās, taču šim nolūkam tika konsolidētas Latvijā dzīvojošās tautas - apvienota, patstāvīga un neatkarīga Latvija Tautu Savienībā. Mēs kā tauta nevarējām būt daudznacionāli, toties daudznacionāla spētu būt nācija. Un ar Satversmes pieņemšanu latviešu tauta transformējās nācijā, kas ir spējīga rīkoties, pieņemt gribas izpausmes aktu - Latvijas Republikas Satversmi. Toreiz, pretstatā etnogrāfiskajam jēdzienam „latvju tauta”, tika noslēgta vienošanās, Satversmē lietojot politisko jēdzienu „Latvijas tauta”. (No zāles dep. I.Čepāne: „Bet to jau neviens nenoliedz!”) Man ir kauns, ka ļoti daudzi stāsta, ka Latvijas Republikas Satversmei nav preambulas, nav ievada. Latvijas Republikas Satversmei ievads ir, un tas skan sekojoši: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu Satversmi.” Dažs labs vienā jaukā dienā vienkārši huligāniski paņem un šo teikumu izsvītro! Juridiski Satversmes 76.pantā ir paredzēta kārtība, par kuru vienojās Satversmes tēvi, pieprasot divu trešdaļu balsu vairākumu, lai šādas vienošanās grozītu. Starp citu, Satversmes 77.pants satur vienošanos par Satversmes 1., 2., 3., 4., 6., 77.pantu - Satversmes kodolu. Lai to pārgrozījumi iegūtu likuma spēku, tie ir apstiprināmi tautas nobalsošanā. Satversmes tēvi nav paredzējuši iespēju grozīt preambulu. Mainot to, mēs iegūsim īstenībā citu konstitūciju, jo preambula ir konstitūcijas vienots veselums. Konstitucionālo tiesību eksperti līdz šim brīdim visā Eiropā strīdas par konstitūciju preambulu juridiski saistošo raksturu. Respektīvi, vieni uzskata, ka preambulai ir tikai deklaratīvs raksturs, otri uzskata, ka tai ir juridiski saistošs raksturs. Piemēram, lai Francijas konstitūcijas preambulai piešķirtu juridisku spēku, tajā tika iekļauts konstitūcijas 1.pants. Savukārt Lietuvas Konstitucionālā tiesa pat ikdienā, rakstot spriedumus, pielieto savas valsts konstitūcijas preambulu. Viņiem tā ir tiešām plaša, lai pamatotu pieņemtos lēmumus. (No zāles dep. J.Reirs: „Mēs arī pievienosimies!”) Pasaulē nav vienota, viennozīmīga viedokļa par preambulām. Mums ir preambula, kas ir pieņemta 1922.gadā, pie tās strādāja Satversmes tēvi. Uzskatu, ka tagad, pēc 90 gadiem, nav nekāda pamata kaut ko grozīt ar atpakaļejošu datumu un to pielikt 1922.gada konstitūcijai. Es ar visu atbildību apgalvoju, ka tas nav prāta darbs! (No zāles dep. I.Parādnieks: „Ar kādu atbildību? Par ko tu atbildēsi?!”) Citām valstīm ir izvērstas preambulas. „Kas tur slikts, ja tiks radīts jauns teksts?” - tādu jautājumu visi uzdod. Protams, var būt diskusija par to, kādas ir vērtības, kādai jābūt šo vērtību ietekmei uz valsts dzīvi, taču tie salīdzināšanas modeļi, ko liekat priekšā, neiztur nekādu kritiku, jo gan Igaunijā, piemēram, gan arī Lietuvā ir pieņemtas jaunas konstitūcijas. Ja mēs pieņemtu jaunu Satversmi, tad tajā varētu būt daudz plašāka preambula un, iespējams, tiktu ietverta arī kāda no piedāvātajām idejām, taču mums nav pieņemta jauna Satversme. Dažas valstis ir izvēlējušās atšķirīgus ceļus: var būt ļoti lakoniskas preambulas, un ir arī paplašinātas preambulas. Tā ir bijusi katras valsts iekšējā lieta. Valstīm ar īsām un lakoniskām preambulām ir iespēja atstāt valsts konstitucionālās tiesas ziņā tās vērtības, ar kurām tā pamato savus spriedumus. Ir vispārējie tiesību principi, kas nav iekļauti pamatlikumā, taču tas, ka to tur nav (un to ir, starp citu, atzinis arī Levits, uz kuru jūs atsaucaties), nenozīmē, ka tie Latvijā nepastāv un ar tiem nerēķinās. Šādi tika atklāts arī Satversmes kodols. Ir pašsaprotamas lietas, protams... vērtības. Arī Satversmes kodols, kas, tajā skaitā arī zinātniskajās diskusijās, ir izkristalizējies. Protams, izprovocētais referendums par latviešu valodu aizsāka diskusiju par valsts pašizpratni, taču referenduma rezultāti pierādīja tieši pretējo - ka latvieši sargā latviešu valodu, Latvijas tauta sargā latviešu valodu (No zāles dep. I.Parādnieka starpsaucieni: „Latvieši sargās! Latvijas Tauta...”) un tā ir un paliek vienīgā mūsu valsts valoda. Latvijas sabiedrībai ir nepieciešamas vērtības, nevis abstraktas idejas. Latvijas tautai noteikti nāktu par labu, ja Satversmi papildinātu ar tādām vērtībām kā sociālā atbildība, iespēju vienlīdzība, diskriminācijas izskaušana -ar vērtībām, kuras stāv pāri visām pretrunām un politiskām domstarpībām. Preambulai ir jāspēj vienot Latvijā dzīvojošās tautas, ietverot tajā arī nacionālas valsts ideju. Jaunievedumiem jābūt tādiem, lai tiem piekristu absolūtais iedzīvotāju vairākums. Tie nedrīkst šķelt Latvijas sabiedrību, un par tiem būtu jārīko tautas nobalsošana. Mums, piemēram, nav bail no cilvēkiem, kas ir ievēlējuši mūs parlamentā, un esam pārliecināti, ka lēmumu par to, vai mainīt Satversmi, nevar pieņemt šaurā lokā kādā krogā vai arī viesnīcā. Ir jau bijuši gadījumi, kad, dažiem cilvēkiem sanākot ne pārāk labi piemērotās vietās, kaut vai zooloģiskajā dārzā, tiek pieņemti lēmumi ar ne visai sakarīgām sekām. (No zāles dep. I.Čepāne: „Suši bārā!”) Un to visi mēs esam izjutuši. Mūsu Satversme nav bagātā mazākuma manifests, ko piedāvā Čepāne. Tā ir visas tautas un valsts dzīves kārtula. Kāda lauksaimnieka dēls vārdā Ābrams Linkolns ir teicis: „Māja, sadalīta uz pusēm, nespēs nostāvēt vētras laikā.” Kad ir ideju krīze, tad Latvijas politiķi ķeras pie Satversmes. Satversmes preambula neatrisinās tādas problēmas kā izpildvaras vājums, sociālā nevienlīdzība, atklātība valsts varas darbā, valdošo atbildība vēlētāju priekšā. Valsts prezidents pašlaik rosināja mainīt valsts varu sadalījumu, cenšoties paplašināt izpildvaras pilnvaras. Vai šāda varu līdzsvara maiņa pēc būtības neizmaina Satversmē iestrādāto parlamentārās republikas modeli un vai to nevajadzētu aizsargāt preambulā? Koalīcijas partijas cenšas vājināt tautas k�� augstākā likumdevēja lomu valstī, apgrūtinot referendumu rīkošanu un samazinot tās tiesības piedalīties likumdošanas procesā. Vai Satversmes preambulā nevajadzētu šādu iespēju novērst pašos pamatos? Bet varbūt ir laiks apsvērt iespēju pieņemt jaunu Satversmi, un tad leģitīma būs arī jaunā preambula? Latvijā dzīvojošajiem ir nepieciešams vienoties par jaunu sabiedrisko līgumu - šāds ir tas dienas jautājums, ko jūs visiem stādāt priekšā! Vai jūsu preambula kalpos par nacionālās integrācijas faktoru? (No zāles dep. I.Parādnieks: „Jā!”) Vai Latvijas tauta, iedziļinoties un asimilējot Satversmes preambulas tekstu, viegli izpratīs tās būtību un, pateicoties tās vienkāršībai un pieejamībai, identificēs sevi ar valsts pamatlikumu, integrējoties politiskajā sistēmā? Cienījamie kolēģi! Jautājumu tiešām ir ļoti daudz. Pēdējo teikto es veltīšu tiešām Nacionālajai apvienībai, kura te tagad no vietas ķengā to, ko kolēģi saka. „Latvija aizstāv savas intereses un dod pienesumu pasaules un vienotas Eiropas humānai, ilgtspējīgai un demokrātiskai attīstībai.” (No zāles dep. A.Loskutovs: „Iebildumi?!”) Tās ir nacionālās valsts intereses nacionālajam vēlētājam, pienesums kam - ar izstieptu roku iet pie Eiropas lielajiem ierēdņiem un prasīt naudu? To jūs atbalstāt tajā preambulā? Jūs... (Troksnis. No zāles: „Uz Maskavu!”) Sabiedrības pamatvērtības - ģimene, tolerance... Molotova kokteilis! (No zāles dep. A.Loskutovs: „Draudi?!”) Jums nekas neatgādina par šo savienojumu - tolerance un ģimene, ģimenes vērtības? Jūs zināt, kas ir tolerance? (Starpsaucieni: „Nē! Pastāsti!”) Cienījamie kolēģi! Protams, politiski jau mēs savā starpā varam cīnīties un visādi būt greizsirdīgi attiecībā uz idejām, kas vienam no otra nāk, bet, ja jūs esat godīgi, tad nepieņemiet šo Satversmes pārgrozījumu šeit, nododiet to tautas nobalsošanai, jo regulējums, kas ir ietverts, viennozīmīgi ir plašāks par Satversmes 1., 2., 3., 4.pantu! Saskaņā ar konstitūciju šāda veida pārgrozījumiem ir jābūt pieņemtiem tautas nobalsošanas ceļā. Paldies. (SC frakcijas aplausi.)".
• 2014_03_27-seq9 spokenText "Labrīt, godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Komisijas vārdā, varbūt salīdzinot ar citiem gadījumiem, es atļaušos ziņot par to, kā notika Juridiskās komisijas 10.marta sēde, nedaudz detalizētāk. Ir pieejami komisijas sēdes audioieraksti, taču es saprotu jūsu aizņemtību un tādēļ mēģināšu jums paskaidrot, kādi eksperti mūsu komisijas sēdē piedalījās, ko šie eksperti teica un kādi viedokļi tika no viņu puses tātad secināti. Uz Juridiskās komisijas sēdi, kas notika 10.martā Saeimas Sarkanajā zālē, tika uzaicināti: Egils Levits - preambulas iniciatīvas autors; Lauris Liepa - Latvijas Universitātes lektors, zvērināts advokāts, Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas loceklis; Ringolds Balodis - Latvijas Universitātes profesors, katedras vadītājs; Ainārs Lerhis - Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta domes priekšsēdētājs; Valters Ščerbinskis - Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras docents; Skaidrīte Lasmane - Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore; kā arī Aivars Endziņš - Biznesa augstskolas „Turība” profesors (kurš diemžēl nevarēja ierasties slimības dēļ); Mārtiņš Mits (taču viņš atradās ārzemēs - kā vieslektors strādāja ārpus Latvijas) un Ivars Ījabs (viņš arī neieradās subjektīvu iemeslu dēļ). Turklāt komisijas sēdē piedalījās arī citu komisiju deputāti un garīdzniecības pārstāvji, piedalījās Valsts prezidenta padomnieks likumdošanas un politiskajos jautājumos Reinis Bērziņš un Bijušo politieslodzīto un komunisma upuru starptautiskās asociācijas pārstāvis Pēteris Simsons, un ļoti kuplā skaitā sēdē piedalījās arī 4.maija Deklarācijas kluba biedri. Visupirms es gribētu nedaudz, īsi, raksturot, par ko runāja Levita kungs kā viens no Satversmes ievada projekta autoriem. Un, ņemot vērā to, ka par Satversmes ievada nepieciešamību Levita kungs vairākkārt publiski bija jau līdz šim uzstājies, viņš pievērsa uzmanību katrai Satversmes ievada projekta rindkopai. Jūs varat paskatīties - šeit ir vairākas rindkopas. Un Levita kungs uzsvēra, ka pati svarīgākā ir pati pirmā rindkopa, jo tā atspoguļo to, ka Latvijas valsts ir apzināti izveidota, ar zināmu mērķi, ar zināmu nolūku. Latviešu nācija, kā viņš norādīja, visupirms sevi apzinājās kā nacionālkulturāli definētu nāciju, un tad tā prasīja savu valsti kā augstāko savas emancipācijas izpausmi, ko juridiski apzīmē par valstsgribu. Tātad nācijas valstsgriba bija izveidot savu valsti, un tā savukārt balstās arī uz pašnoteikšanās tiesībām. Latvijas valsts tika izveidota tādēļ, ka latviešu nācija gribēja nodrošināt latviešu nācijas eksistenci un tās galveno raksturojošo elementu - valodas un kultūras - pastāvēšanu, un tās attīstību cauri gadsimtiem. Līdzīgs formulējums, kā skaidroja Levita kungs, ir sastopams arī dažādu citu valstu konstitūcijās, bet tuvāks ir tieši Igaunijas 1992.gada konstitūcijā. Tātad latviešu nācijas un valodas, kultūras pastāvēšana un attīstība ir jāgarantē Latvijas valstij; tas ir iespējams pilnvērtīgi tikai un vienīgi savā nacionālā valstī. Levita kungs uzsvēra, ka, protams, jebkuras demokrātiskas valsts uzdevums ir nodrošināt arī ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicināt labklājību. Vispārēji šeit, šajā rindkopā, tiek aprakstīti valsts mērķi, kas vienlaicīgi iezīmē un ieliek Latvijas valsti demokrātisko valstu vidū un iezīmē arī Latvijas valsts identitāti, jo latviešu nācijas nodrošināšana ir tikai un vienīgi Latvijas valsts uzdevums, nevienas citas valsts uzdevums tas nav. Konstitucionālo tiesību jēdzienu „valstsnācija”, kas apzīmē latviešu nācijas konstitucionālo lomu, kā jūs zināt, sākotnēji Levita kungs savā projektā bija iekļāvis, taču viņš norādīja: lai izvairītos no muļķīgām un diemžēl pat ļaunprātīgām interpretācijām, tagad šis jēdziens ir atšifrēts pirmajā, trešajā un ceturtajā rindkopā, īpaši šo terminu nelietojot. Runājot par otro rindkopu, Levita kungs uzsvēra, ka Satversmes ievads, kas satur tikai dažus teikumus, nav vēstures apraksts, kā dažkārt tiek domāts, bet tas iezīmē tos vēstures punktus, kas dod Latvijas valstij savu leģitimāciju. Ja, piemēram, mēs rakstām, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus un pretojās tiem, tad tas nav socioloģisks pētījums vai konstatējums. Tas parāda to, no kā Latvijas valsts smeļas savu leģitimitāti, un tādēļ arī ir noteikta attieksme pret šo vēsturisko leģitimāciju, proti, Latvija godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus un nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus. Trešā rindkopa, kā norādīja Levita kungs, iezīmē Latvijas valsts mūsdienu raksturu - Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts. Latvijas valsts ievēro cilvēktiesības un arī mazākumtautību tiesības, kas jau ir paredzētas Satversmes 8.nodaļā. Tas ir nepieciešams, godātie kolēģi, kā uzsvēra Levita kungs, tieši skaidrības dēļ - lai novērstu ļaunprātīgas interpretācijas, proti, lai novērstu, kā dažkārt tiek minēts: Latviju - latviešiem, neievērojot citu tautu, kas šeit dzīvo, tiesības. Līdzīgi ir arī citu valstu konstitūcijās, kas ir pieņemtas pēc Otrā pasaules kara. Ceturto rindkopu Levita kungs nosauca par identitātes un pamatvērtību rindkopu. Šādas identitātes pazīmes un pamatvērtības savās konstitūcijās ir noteikušas un iezīmējušas lielākā daļa demokrātisko un attīstīto valstu. Latviešu nācijai faktiski ir divas saiknes, viņš norādīja. Tās ir oriģinālās, latviskās tradīcijas, dzīvesziņa, ar to apzīmējot latviešu specifisko vēsturisko pieredzi, un universālās humānās vērtības, kuras, cita starpā, balstās kristīgajās vērtībās. Un tālāk Levita kungs norādīja (es citēju, lai nebūtu pārpratumu): „Un šeit man skaidri jāsaka: tam nav nekāda sakara ar Baznīcu. Un tas... visa Eiropa ir lielā mērā ietekmējusies no kristīgām vērtībām, un tas nav ekskluzīvi, bet tās ir, cita starpā, arī kristīgās vērtības. Un, ja mēs uzskatām mūsu nāciju par Eiropas nāciju, tad skaidrs, ka mums arī mūsu sabiedrībā ir kristīgās vērtības, es ceru, vismaz pamanāmas, ja ne vairāk.” (Citāta beigas.) Bez tam viņš tālāk akcentē, ka šajā rindkopā latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un sabiedrības saliedētības pamats, ar to saprotot, ka tieši latviešu valoda ir tā, kas vieno dažādu izcelsmju cilvēkus Latvijā. Un noslēgumā projekta autors piebilda, ka himnas pirmie vārdi, kas piedod šim ievadam tādu emocionālu pieskaņu, viņaprāt, būtu tam ļoti vērtīgi un labi. Lauris Liepa savu uzstāšanos Juridiskajā komisijā sāka ar atzinīgu novērtējumu tam, ka šis projekts ir viens no tiem gadījumiem likumdošanas procesā, kur tiesību norma, kuru piedāvā grozīt likumdevējs, ir tikusi pakļauta iespējami plašai gan profesionāļu kritikai, gan arī sabiedrības diskusijai. Un Liepa norāda (citēju): „Šķiet, nebūs neviena, kurš spētu vai varētu noliegt to, ka sabiedrība nebūtu bijusi iesaistīta piedāvātās preambulas projekta diskusijā.” Un īpašu nozīmi viņš piešķir profesionāļu izteiktajai kritikai un piemin arī pagājušā gada rudenī rīkoto Latvijas Universitātes konferenci, kurā piedalījās kā politiķi, tā arī juristi. Profesors Balodis Juridiskās komisijas sēdē papildus jau iesniegtajam rakstiskajam viedoklim, kuru jūs varat izlasīt šā gada 18.marta žurnālā „Jurista Vārds”, uzsvēra: „Lai cik izsmeļoši būtu šie šobrīd esošie Satversmes ievadvārdi...” - tātad pašreizējā ievada - „mēs absolūti nevaram cerēt, ka šis esošais ievads varētu kalpot vienīgi par valstiskās ideoloģijas audzināšanas instrumentu.” Un viņš teica, ka brīdī, kad Latvijas valsts ir apdraudēta no globalizācijas raisītām ekonomiskām krīzēm, paplašināta preambula tikai konstitucionāli nostiprinātu Latvijas Republikas pamatvērtības, kā arī kalpotu par valstiskās ideoloģijas audzināšanas instrumentu. Baloža kungs piedāvātajā projektā ļoti atzinīgi novērtēja tādu novitāti kā konstitucionālie pienākumi, kuru līdz šim Satversmē nebija, jo pirmās septiņas nodaļas Satversmē vairāk vai mazāk, ja neskaita šo mazo ievadu, ir tā saucamās, kā mēs, juristi, sakām, instrumentālās pazīmes Satversmē. Attiecībā uz Satversmes ievada projekta vēsturisko rindkopu Baloža kungs izteica piezīmi, proti, par Brīvības cīņām viņš teica, ka Brīvības cīņas... ka teksts pilnībā neatspoguļo šo valsts nepārtrauktības ideju un ka vajadzētu šeit ierakstīt, pieminēt vēl arī Neatkarības cīņas. Un noslēgumā arī Baloža kungs pievienojās visiem, ka likumprojekts ir atbalstāms. Ārkārtīgi lielu ieguldījumu, runājot par šo Satversmes ievadu, Juridiskās komisijas sēdē, manuprāt, deva divi vēsturnieki, visupirms - Lerha kungs. Bija redzams, ka Lerha kungs, gatavodamies Juridiskās komisijai sēdei, bija iepazinies ar ārkārtīgi plašu gan konstitucionālo tiesību speciālistu viedokli, gan arī ar vēsturi, kas ir viņa tiešā specialitāte. Viņš uzskatīja, ka -salīdzinājumā ar sākotnēji Levita kunga virzīto projektu - likumprojekta autoriem šodien ir izdevies koncentrētāk formulēt Latvijas valsts pamatnostādnes, valsts jēgu, mērķus un uzdevumus. Un vēsturnieks uzskatīja, ka ievadā ir jāuzsver divas būtiskas nostādnes. Pirmā - latviešu nācijas kā Latvijas politiskās nācijas kodola interešu pieminēšana un nostiprināšana, kā arī atsauce uz Latvijas tautas jēdzienu; tie dažkārt, kā mēs zinām, tiek jaukti. Tas nozīmē, ka Latvijas valsts pilsoņu kopumā ietilpst un valsts sabiedrības dzīvē piedalās arī, protams, mazākumtautību pārstāvji. Un otrā. Viņš uzsvēra: ir svarīgi nostiprināt Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu. Lerha kungs teica, ka, no vēsturiskā viedokļa, ar jēdzienu „politiskā nācija” ir saprotams pilsoņu kopums neatkarīgi no viņu etniskās izcelšanās, un viņš secināja, ka valsts dibinātāji bija latviešu nācijas pārstāvji, bet faktiski valsts izveidošanas un jauncelsmes darbā tūlīt tika uzaicināti arī mazākumtautību pārstāvji. Tālāk. Docents Valters Ščerbinskis Juridiskās komisijas sēdē mēģināja sniegt atbildi, kāpēc šāds ievads jeb preambula būtu nepieciešams un vai tam ir kaut kāds vēsturisks pamats. Viņš atgādināja par Latvijas dibināšanas apstākļiem - proti, ka 1918.gadā Latvijas Republika tika izveidota kā Latvijas Republika, nevis Baltijas hercogiste vai kāds cits valstisks veidojums. Jau pašā valsts nosaukumā ietilpst vārds, kas nācis no etnonīma „latvieši”. Tātad rezultātā Latvijas valsts izveidošanās ir neapšaubāmi saistīta ar latviešu pašnoteikšanos, un šo pašnoteikšanos īstenoja neviens cits kā latviešu politiskā elite šajā laikā. Arī valsts robežas nosprauda saskaņā ar šiem etnogrāfiskajiem principiem. Viņš norādīja, ka var diskutēt, kādi ir šie etnogrāfiskie principi, cik tie ir pamatoti, bet tas, pēc kā vadījās, nospraužot robežas, bija šī iedomātā teritorija... arī reālā teritorija, kuru apdzīvoja latviešu etniskā grupa. Runājot par minoritātēm, Ščerbinska kungs atgādināja, ka Latvijā un Igaunijā pastāvēja savulaik plašākā minoritāšu kultūras autonomija visā Eiropā. Tātad faktiski šāds uzstādījums par Latviju kā nacionālu valsti nebūt neierobežo kādu atsevišķu mazākuma grupu tiesības un intereses. Uz jautājumu, kādēļ mūsu valsts izveidotāji un Satversmes tēvi nepadomāja par šādu ieceri, proti, par Satversmes papildināšanu ar ievadu, jau toreiz, viņš atbildēja, ka tas saistīts ar tā laika politiķiem, jo Satversmes sapulces locekļi nezināja un nevarēja iedomāties, kas sekos tālāk. 1922.gadā, viņš teica, viņi nespēja iedomāties, ka paies vairākas desmitgades un situācija Latvijā būs radikāli mainījusies: valsts būs okupēta, un latviešu etniskā piederība, valsts latviskums būs pavisam nopietni apdraudēts. Viņš teica, ka šāds apdraudējums vienmēr rada diskusijas par nepieciešamību saglabāt identitāti. Ščerbinska kungs arī uzskata, ka jēdzieni „Brīvības cīņas”, „brīvības atgūšana” viņam kā vēsturniekam liekas poētiski un varbūt nav īsti korekti attiecībā uz 1918.-1920.gada notikumiem. Un nobeigumā vēsturnieks uzsvēra, ka, neraugoties uz šo kopumā pozitīvo, atbalstošo nostāju, preambulas pieņemšanai vienlīdz svarīga ir valsts praktiskā politika Satversmes ievadā ietverto principu īstenošanā. Profesore Skaidrīte Lasmane Juridiskās komisijas sēdē uz Satversmes ievada projektu skatījās no tāda filozofiska viedokļa. Un attiecībā uz projekta apjomu Lasmanes kundze norādīja, ka šis piedāvātais teksts, lai arī tas ir koncentrēts, īss, bet tas varētu būt vēl īsāks. To viņa pamatoja ar citu valstu preambulām - piemēram, Amerikas Savienoto Valstu, Polijas, Lietuvas un citu valstu -, kuras ir koncentrētas, īsas un bez jebkādas liekvārdības. Katrā ziņā arī Lasmanes kundze atbalstīja šo projektu. Un Juridiskās komisijas sēdes nobeigumā savu vērtējumu par Satversmes ievada projektu sniedza arī Juridiskā biroja vecākais padomnieks Jānis Pleps, kas, kā jūs zināt, ir sabiedrībā atzīts konstitucionālo tiesību eksperts. Un viņš attiecībā uz referenduma rīkošanu norādīja, ka galvenais ir skatīties, kāda šī ievada redakcija izskatīsies pirms trešā balsojuma Saeimā, proti, vērtējot tieši jautājumus, kas ir saistīti, vai būs nepieciešams referendums vai šāda referenduma nepieciešamības nebūs. Līdz ar to katrā ziņā, ja mums izdosies vai arī neizdosies, godātie kolēģi, tikt līdz šim trešajam lasījumam un šī ievada pieņemšanai, tas viss, ko jūs šodien teiksiet, viss, ko jūs runāsiet, tiks analizēts ne tikai... To darīs ne tikai šodien konstitucionālo tiesību eksperti, studenti, maģistranti, doktoranti, bet to pētīs arī noteikti pēc vairākiem gadiem, tāpat kā mēs šodien pētām Satversmes tēvu... stenogrammas, runājot, piemēram, par cilvēka pamattiesībām. Drīzumā iznāks atkal jauni komentāri par Satversmi, un acīmredzot šeit notiekošais šodien tiks iekļauts arī šajos komentāros. Es aicinu uz tādu racionālu diskusiju, un esmu pateicīga... būšu pateicīga komisijas vārdā, ja jūs, kolēģi, izteiksiet savu viedokli par šo Satversmes ievada projektu, pie kura faktiski ir strādāts jau gandrīz gada garumā. Paldies. (Koalīcijas frakciju aplausi.)".
• 2014_03_27-seq8 spokenText "Paldies. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Agneses Zemmeres iecelšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 67, pret - 1, atturas - 16. Lēmums pieņemts. Paldies. Pirms mēs sākam izskatīt nākamo darba kārtības jautājumu, informēju, ka ir saņemts deputātu Zaķa, Smiltēna, Čigānes, Kalniņa un Ašeradena iesniegums ar lūgumu izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un lēmuma projektu „Par uzticības izteikšanu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Romānam Naudiņam” izskatīt kā nākamo pēc likumprojekta „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta. Vēl ir saņemts arī deputātu Bērziņa, Parādnieka, Dombravas, Dzintara un Cilinska iesniegums ar lūgumu izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un izslēgt no darba kārtības 12.punktu - likumprojektu „Grozījumi Valsts civildienesta likumā” (Nr.759/Lp11). Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta. Vēl ir priekšlikums - Juridiskās komisijas priekšlikums - izdarīt izmaiņas 27.marta sēdes darba kārtībā un izskatīt bez atkārtotas izskatīšanas komisijā pirmajā lasījumā komisijas sagatavoto likumprojektu „Grozījumi Krimināllikumā”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība grozīta. Paldies. Tātad nākamais darba kārtības jautājums ir likumprojekts „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”. Atbilstoši Satversmei, lai šo darba kārtības jautājumu varētu izskatīt, ir nepieciešams, lai sēdē būtu nepieciešamais kvorums - tātad sēdē ir jāpiedalās vismaz divām trešdaļām no visiem deputātiem. Tāpēc, pirms sākam izskatīt šo likumprojektu, ir jāreģistrējas kvorumam. Lūdzu zvanu! Lūdzu kvoruma reģistrāciju! Paldies. Lūdzu rezultātu! Ir reģistrējušies 95 deputāti, kas tātad ir vairāk nekā divas trešdaļas. Un mēs varam sākt izskatīt darba kārtības jautājumu - likumprojektu „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē”, pirmais lasījums. Juridiskās komisijas vārdā - deputāte Ilma Čepāne.".
• 2014_03_27-seq7 spokenText "Paldies. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Ilzes Ramanes apstiprināšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 87, pret un atturas - nav. Lēmums pieņemts. Paldies. Nākamais darba kārtības jautājums - lēmuma projekts „Par Agneses Zemmeres iecelšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”. Juridiskās komisijas vārdā - deputāts Valērijs Agešins.".
• 2014_03_27-seq6 spokenText "Paldies. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par Sarmītes Inbergas atbrīvošanu no Siguldas tiesas tiesneša amata”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 85, pret un atturas - nav. Lēmums pieņemts. Paldies. Nākamais darba kārtības jautājums - lēmuma projekts „Par Ilzes Ramanes apstiprināšanu par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi”. Juridiskās komisijas vārdā - deputāts Valērijs Agešins.".
• 2014_03_27-seq5 spokenText "Paldies. Vai deputātiem ir iebildumi pret to, ka likumprojekts tiek nodots komisijai? Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots. Paldies. Nākamā darba kārtības sadaļa - „Amatpersonu ievēlēšana, apstiprināšana, iecelšana, atbrīvošana vai atlaišana no amata, uzticības vai neuzticības izteikšana”. Nākamais darba kārtības jautājums - lēmuma projekts „Par Sarmītes Inbergas atbrīvošanu no Siguldas tiesas tiesneša amata”. Juridiskās komisijas vārdā - deputāts Valērijs Agešins.".
• 2014_03_27-seq4 spokenText "Labrīt, augsti godājamie deputāti! Šodien Saeimā tiks skatīts pirmajā lasījumā likumprojekts „Brīvprātīgā darba likums”. Izvērtējusi likumus, kuros vēl būtu nepieciešami šajā sakarā grozījumi, Finanšu ministrija norādīja uz likumu „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Finanšu ministrijas speciālisti ieguldīja lielu darbu, precizējot un saskaņojot šā likuma normas ar Brīvprātīgā darba likumu. Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” paredz, ka personificēto izdevumu kompensācijas netiks apliktas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, ja brīvprātīgā darba veicējam tos kompensēs brīvprātīgā darba organizētāji. Šī summa nepārsniegs 1000 eiro taksācijas gada laikā, un tie varēs būt izdevumi par ēdināšanu, naktsmītnēm, transportu un degvielu, kā arī apģērba un apmācību izdevumi. Ja normatīvie akti paredzēs arī nodrošināt brīvprātīgajam veselības pārbaudes un civiltiesisko apdrošināšanu, tad arī šīs summas būs ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekami objekti. Jāatzīmē, ka ar brīvprātīgā darba veikšanu saistītos personificētos izdevumus... kompensācija būs jāatrunā brīvprātīgā darba līgumā rakstveida formā. Aicinu Saeimu atbalstīt šī likumprojekta nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai, jo ir svarīgi, lai šī likuma grozījumi stātos spēkā vienlaicīgi ar Brīvprātīgā darba likumu. Paldies. Aicinu atbalstīt.".

• first
• previous
• next