Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2014_03_27-seq35> ?p ?o. }

• 2014_03_27-seq35 type Speech.
• 2014_03_27-seq35 number "35".
• 2014_03_27-seq35 date "2014-03-27".
• 2014_03_27-seq35 isPartOf 2014_03_27.
• 2014_03_27-seq35 spokenAs 84.
• 2014_03_27-seq35 spokenText "Godātie kolēģi! Vairākkārt šodien esam dzirdējuši jautājumu, vai tiešām Satversmes preambula nepieciešama šobrīd, vai Satversme būtu jāpapildina, un, izrādās, Satversmes tēvi neesot gribējuši Satversmei citādāku preambulu nekā to, kāda tā ir šobrīd. Man jāsaka, ka tā nav taisnība. Jau strādājot pie Satversmes teksta toreizējā Satversmes komisijā, kas darbojās no 1920. līdz 1922.gadam, tika izskatīti dažādi priekšlikumi Satversmes ievadam. Kā piemēru citēšu Satversmes sapulces deputāta Arveda Berga piedāvāto preambulas variantu: „Atraisījusies no agrākām saitēm un savu brīvību ieguvusī Latvijas tauta ir izteikusi negrozāmu apņemšanos radīt savu patstāvīgu valsts iekārtu, kura viņai nodrošinātu brīvu kulturālu attīstību. Šai nolūkā viņas brīvi vēlētie priekšstāvji sanākuši Satversmes sapulcē un ir nolēmuši šādu Latvijas valsts Satversmi.” Un vēl kāds preambulas variants, kas tika apspriests Satversmes izstrādes procesā: „Pateikdamies Visuvarenajam Dievam par iegūto brīvību, Latvijas tauta savā brīvi vēlētajā Satversmes sapulcē nolēmusi sev sekojošu valsts Satversmi.” Taču tobrīd, neilgi pēc neatkarīgās Latvijas Republikas dibināšanas, svarīgāk par ievada formulēšanu, kas tolaik likās pašsaprotams, bija uzsvērt vēsturisko faktu, ka Latvija ir ieguvusi valstisko neatkarību. Atcerēsimies, ka 1922.gada Satversmē nebija arī nodaļas par cilvēktiesībām! Nebija ne jau tāpēc, ka šie elementi nebūtu būtiski vai nozīmīgi, bet tāpēc, ka tajā vēsturiskajā kontekstā būtiskāk bija konstitucionāli nostiprināt Latvijas valstisko iekārtu un tās pamatus. Ja kāds būtu paredzējis, kas notiks pēc 20 gadiem, un zinātu, ka Latvija kādreiz nākotnē zaudēs neatkarību un pēc tam būs jācīnās par neatkarības atjaunošanu un ka toreiz pašsaprotamās vērtības vairs nebūs tik pašsaprotamas, tad Satversmes veidotāji tās būtu formulējuši. Tā domā vēsturnieks Ainārs Lerhis. Esmu spiesta viņam piekrist. Daloties pārdomās par to, kā vispārzināmas lietas vienā mirklī var zaudēt pašsaprotamību, viņš atzīst, ka vēsturiskos dokumentos pašsaprotamais bieži vien netiek ierakstīts. Viņš arī norāda, ka tas ir līdzīgi, kā runājot ar latviešu auditoriju, jo ir lietas, kuras nav dziļāk jāskaidro, jo visi tās saprot. Taču tad, kad tās ir jāizskaidro citiem, piemēram, starptautiskai auditorijai, ir nepieciešami ievadvārdi, lai visi saprastu, ko mēs īsti gribam pateikt. Katrai valstij ir savas vērtības jāizvirza un jāaizstāv. Ja valsts pārstāvji atteiktos no Latvijas valsts pamatu un vērtību skaidrošanas iedzīvotājiem, tas neatrisinātu... tas tikai padziļinātu pretrunas, kas sabiedrību šķeļ, jo, tikai nostājoties uz viena pamata un uz vienotām vērtībām, mēs varam būt patiesi vienoti. Egils Levits jau vairākkārt pieminētajā intervijā nedēļrakstam „Jurista Vārds” ir paudis arī šādus skarbus vārdus: „Valsts pašizpratnes ziņā Latvija, manuprāt, atrodas vissliktākajā situācijā Eiropas Savienības valstu vidū. Tas tiešām ir unikāli, cik neizlēmīgi un apmulsuši ir latvieši, formulējot attieksmi pašiem pret savu valsti. Mums ir neapšaubāmas identitātes problēmas.” (Citāta beigas.) Skumji, bet es esmu spiesta šiem vārdiem piekrist. Sagaidot Latvijas simtgadi, vai mums visiem ir skaidrs Latvijas valsts mērķis, jēga un būtība? Cik procentu cilvēku uz ielas, ja mēs tagad izietu un viņiem pajautātu, spētu definēt, kāpēc Latvijas valsts pastāv un kāpēc tā ir nepieciešama? Protams, preambulas pieņemšana šo situāciju neatrisinās vienas dienas laikā, tas būs ilgstošs un pacietību prasošs skaidrošanas darbs un laiks, kas būs nepieciešams, lai ievads iedzīvotos un iesakņotos, patiesi kļūstot par visu Latvijā dzīvojošo cilvēku dziļākās būtības neatņemamu sastāvdaļu. Taču es esmu pārliecināta, ka absolūti lielākā daļa Latvijā dzīvojošo piekritīs un pieņems šo tik vienkāršo un saprotamo pašreizējās Satversmes ievadprojektā formulēto Latvijas valsts pastāvēšanas mērķi - garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošināt ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicināt labklājību. Vēl vairāk! Es atļaušos teikt, ka šāds ir teju ikvienas neatkarīgas nacionālas pasaules valsts pastāvēšanas mērķis, un ļoti daudzās citās valstīs tas tiešām šķiet pašsaprotami vai arī, kā mēs to jau šodien esam dzirdējuši, ir formulēts šo valstu preambulās. Latviešu tik mīlētā dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte Satversmes preambulai veltītajā konferencē, nosaucot preambulu par tautas vērtību auditu, norādīja: „Preambula ir aicinājums sakārtot lietas to primārajā un sekundārajā kārtībā. Ir ļoti svarīgi saprast, ka ekonomika un politika nav atkarīgas tik daudz no materiālās cēlonības kā no garīgu mērķu izvirzījuma. Primāra ir apziņa ar tās saturu. Ja šī subordinācija netiek izprasta, tad politika un ekonomika kļūst biedējoši neatkarīgas. Tās uzkundzējas pār galvenajām, respektīvi, primārajām, un pārstāj būt saistītas ar morāli un vispārcilvēciskām pamatvērtībām, un nacionālas valsts interesēm tajā skaitā. Vēl vairāk! Kļūdamas pašpietiekamas, tās kļūst amorālas un antihumānas, ko diemžēl varam vērot plašā panorāmā sev visapkārt. Kā vārdā tieši tāda politika? Un kā vārdā tieši tāda ekonomika? Bez ideāla klātesamības, bez pamatvērtību apzināšanās uz šo jautājumu nav atbildes.” Māras Zālītes citāta beigas. Es atbalstīšu Satversmes preambulas pieņemšanu gan šajā, gan, jādomā, arī nākamajos lasījumos. Vienlaikus es redzu nepieciešamību iesniegt divus priekšlikumus šajā projektā. Viens ir saistīts ar latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Preambulas projekts šobrīd paredz: „Latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats.” Manuprāt, šeit iederas papildinājums - latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir demokrātiskas līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats. Otrs papildinājums saistīts ar universālajām humānajām vērtībām, kas veidojušas mūsu identitāti. Lai arī atbalstu šīs vērtības pēc būtības, uzskatu, ka piedāvātais formulējums „universālās humānās” nav latvisks. Latviskāk būtu tās dēvēt par vispārējām cilvēciskām vai, ņemot vērā arī tiesību teorijas pamatus, par dabiskām tiesībām jeb no cilvēku dabas izrietošām vērtībām. Tāpēc piedāvāšu šo daļu formulēt šādi: „Mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, dabiskās cilvēciskās un kristīgās vērtības.” Taču neatkarīgi no tā, ka kaut kādi uzlabojumi un papildinājumi varētu būt nepieciešami, gribu pievienoties tiem, kas pateicās Levita kungam un Čepānes kundzei, un cilvēkiem, kuri cītīgi ir strādājuši pie šī projekta, lai tas ieraudzītu dienasgaismu, un uzskatu, ka šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad tas ir tiešām ļoti svarīgi un latviešu tautai nepieciešami. Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)".
• 2014_03_27-seq35 language "lv".
• 2014_03_27-seq35 speaker Inga_Bite-1981.
• 2014_03_27-seq35 mentions Q211.
• 2014_03_27-seq35 mentions Q193089.
• 2014_03_27-seq35 mentions Q458.
• 2014_03_27-seq35 mentions Q348043.
• 2014_03_27-seq35 mentions Q4083960.
• 2014_03_27-seq35 mentions Q2335963.