Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2014_03_27-seq41> ?p ?o. }

• 2014_03_27-seq41 type Speech.
• 2014_03_27-seq41 number "41".
• 2014_03_27-seq41 date "2014-03-27".
• 2014_03_27-seq41 isPartOf 2014_03_27.
• 2014_03_27-seq41 spokenAs 17.
• 2014_03_27-seq41 spokenText "Satversmes preambulā ir piedāvāts formulēt: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un uz valsts nepārtrauktības pamata, atjaunojot valstisko neatkarību, atguva savu brīvību. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus.” Līdzīgu formulējumu mēs atrodam arī 1996.gadā Saeimas pieņemtajā Deklarācijā par Latvijas okupāciju. Tas, kas ir pārsteidzoši, - ka joprojām, tik daudzus gadus pēc neatkarības atjaunošanas, no Saeimas tribīnes var dzirdēt izteiktu sagrozītu padomju vēstures interpretāciju, kuru sniedza Pimenova kungs. Un patiesi pēc šādām uzrunām ir žēl, ka nav pieņemti grozījumi Krimināllikumā par okupācijas fakta un padomju un nacistiskā režīma agresijas noliegšanu. (No SC frakcijas: „Par preambulu!”) Vēlos atgādināt pāris faktu, kuri varbūt ir paslīdējuši garām, mācoties PSRS periodā vēsturi. Sākumā varbūt tāda atkāpe - 1938.gads, Ivans Čičajevs. Ir dzirdēta persona? Viņš darbojās Latvijā līdz 1939.gadam, bija čekas vadoša persona, kurai bija uzdevums sagatavot Latviju okupācijai... lai varētu Padomju Savienība vienkāršoti okupēt. Uzdevums bija vervēt atbalstītājus, kas palīdzēs pārņemt varu Latvijā. Savstarpējās palīdzības pakts... Pēc Pimenova kunga domām, gandrīz brīvprātīgi un... saprotot apdraudējumu no nacistiskās Vācijas, Latvijas valdība piekrita. Tas viss bija ultimāta apstākļos. Un mēs zinām, kas notika 1939.gadā, kad identisku ultimātu Padomju Savienība izvirzīja Somijai. Notika pilsētu bombardēšana, kurā gāja bojā daudzi civiliedzīvotāji. Viens no formulējumiem. Paldies Dievam, šī runa jau bija iepriekš nopublicēta, var ļoti precīzi nocitēt. Pimenova kunga formulējums: „Mierīgs konflikta noregulējums ļāva militārām operācijām sagatavotām daļām netraucēti ienākt Latvijā. Agresija nenotika.” Runāts ir par 1940.gada jūnija notikumiem. Pimenova kungam acīmredzot ir pagājis garām apstāklis, ka 1940.gada 15.jūnijā 2.30 naktī notika Padomju Savienības NKVD karaspēka uzbrukums 3. Abrenes bataljona 1.rotas 2.sardzes postenim un arī apkārtējām mājām, kur tika nogalināti vairāki cilvēki, tajā skaitā arī civiliedzīvotāji, bet citi apcietināti. Tad 15.jūnijā pulksten 3.00 notika uzbrukums 1.rotas 3.sardzei Smaiļos, un tur tā rezultātā visi robežsargi un arī vairāki civiliedzīvotāji tika sagūstīti. Nav datu par to, cik robežsargiem izdevās likvidēt uzbrūkošās Sarkanās armijas vienības, bet vismaz Latvijas pusē šie zaudējumi bija - 37 cilvēki tika sagūsti, tajā skaitā 27 civiliedzīvotāji, nogalināti - pieci (No zāles dep. B.Cilevičs: „Vai tas ir par tēmu?!”, dep. J.Reirs: „Ir! Ir!”), tajā skaitā divi civiliedzīvotāji, no kuriem viens bija pusaudzis. (No zāles B.Cilevičs: „Nu vēl palasi kādas grāmatas...!” Dep. A.Latkovskis: „Gribas aizmirst vēsturi?!”) 16.jūnijā, gatavojoties tam, ka Padomju Savienības karaspēks turpinās virzīties uz priekšu, tika dota komanda mīnēt visus Latvijas tiltus (No zāles dep. J.Reirs: „Kauns no vēstures?!”) un tika ieņemtas aizsardzības pozīcijas. 17.jūnijā, saprotot, ka militāra aizsardzība ir teju neiespējama, ņemot vērā Sarkanās armijas pārspēku gan Kurzemē, gan aiz austrumu robežas, gan dienvidos, respektīvi, Lietuvā, tika pieņemts lēmums neizrādīt pretošanos no valdības puses. Bet tas nenozīmē, ka vispār nebija nekādu sadursmju arī citās Latvijas vietās, Latvijas aizsargi nepakļāvās šīm komandām un izrādīja pretestību. Ja mēs runājam par Pimenova kunga piesaukto revolūciju, kur visi nāca ar karogiem sveikt jauno varu, es atgādinu par Ivanu Čičajevu, kura uzdevums bija tieši savervēt šīs personas, kas radīs līdzīgu augsni, kāda šobrīd ir radīta Krimā, kur arī vietējie aktīvisti, kas ir sabraukuši bieži vien no citiem reģioniem un citām valstīm, nāk un pieprasa, lai pievieno Krimu Krievijai. Notika... es nezinu, vai tur pat ir vērts dziļi runāt par šo... bet nu ir skaidrs, ka notika vēlēšanu falsifikācijas, notika vēlēšanu process svešas armijas militārā klātbūtnē, kā rezultātā vēlēšanu iznākums nav uzskatāms par leģitīmu. Identiski, kā šodien tas notiek Krimā, - notiek referendums, svešas militāras varas klātbūtnē cilvēki balso par pievienošanos Krievijai, un tad, nedaudz vēlāk, svinīgi šis vietējās pārvaldes vadītājs brauc uz Maskavu, kur lūdz, lai viņus uzņem Padomju Savienībā jeb, mūsdienu izpratnē, - Krievijā. 1941.gadā... tas laikam paslīdējis garām... tika īstenotas represijas ne tikai Litenē, bet arī Centrālcietumā, tika nogalināti cilvēki Baltezerā un citās vietās. Viena no atšķirībām pat varbūt, salīdzinot ar Katiņu, ir tā, ka Litenē daudzi virsnieki pretojās un pat spēja nogalināt visai bezcerīgos apstākļos savus sagūstītājus. Tas ir izrunāts, ka Latvija nekad nav pretojusies un neviena vienība nav pretojusies. 1941.gadā īstenotās deportācijas brīdī, kad sākās Vācijas un PSRS karš... šis fakts, kas arī varbūt daudziem nav ērts, vismaz no kreisā flanga, ir tieši apstāklis, ka nacionālie partizāni daudzās vietās uzsāka pretošanos un pārņēma varu, paceļot Latvijas karogu, vēl pirms jebkādas Vācijas karaspēka ienākšanas. Kā piemēru var minēt Limbažus, kur 1941.gada 3.jūlijā Sarkanās armijas vienības nogalināja septiņus civiliedzīvotājus. Dienu vēlāk, 4.jūlijā, virkne nacionālo partizānu no apkārtējām teritorijām uzbruka šīm PSRS vienībām un 5.jūlijā atbrīvoja Limbažus. Šajās sadursmēs gāja bojā 15 nacionālo partizānu pusē esošie cilvēki un arī civiliedzīvotāji un 20 cilvēki no Sarkanās armijas puses. Un tikai 10.jūlijā, piecas dienas vēlāk, pilsētā ienāca vācu karaspēks, kas okupēja Limbažu pilsētu. „Mežabrāļi nepelna sabiedrības atbalstu.” Nu muļķības! Un vispār visa šī padomju vara varēja pastāvēt tik ilgi tikai dēļ tā, ka viņai bija milzīgs represīvais aparāts. Bet tas netraucēja daudziem latviešu... Latvijas disidentiem gan Latvijā, gan arī ārvalstīs izrādīt pretošanos okupācijas varai (piemēram, radiotornī sešdesmitajos gados paceļot Latvijas karogu). Es patiesi uzskatu, ka Satversmes preambulas pieņemšana ir pavisam noteikti nepieciešama, lai ne tikai Saeimas deklarācijā, bet arī Satversmes preambulā būtu nostiprināta mūsu vēsture, lai neviens to nevarētu brīvi interpretēt - kā pagadās. Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)".
• 2014_03_27-seq41 language "lv".
• 2014_03_27-seq41 speaker Janis_Dombrava-1988.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q822919.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q211.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q649.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q37.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q33.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q893825.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q11731915.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q159.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q183.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q9142842.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q15180.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q16362569.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q251395.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q21481225.
• 2014_03_27-seq41 mentions Q182449.