Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2013_02_28-seq47> ?p ?o. }

• 2013_02_28-seq47 type Speech.
• 2013_02_28-seq47 number "47".
• 2013_02_28-seq47 date "2013-02-28".
• 2013_02_28-seq47 isPartOf 2013_02_28.
• 2013_02_28-seq47 spokenAs 101.
• 2013_02_28-seq47 spokenText "Priekšsēdētājas kundze! Godājamie kolēģi! Šis, man liekas, ir viens no absurdākajiem likumprojektiem, kāds jelkad ticis Saeimā skatīts. Var, protams, lietas novienkāršot, bet vai tiešām nav nekādu robežu? Es tikai priecātos, ja tik vienkārši un mehāniski varētu palielināt latviešu skaitu, kā to bez jebkādiem iepriekšējiem apsvērumiem un diskusijām ar sabiedrību ir iecerējuši likumprojekta autori. Rūpīgi iepazīstoties ar apspriežamā likumprojekta anotāciju, es cerēju atrast argumentus par labu piedāvātajiem grozījumiem. Diemžēl argumentu vietā ir tikai pliki, diskutabli, tendenciozi un provokatīvi apgalvojumi. Par anotāciju. Likumprojekta autoriem rūp tas, ka latviskā garā uzaugušiem Latvijas pilsoņiem tiek liegta iespēja publiski apliecināt savu piederību pie latviešu tautas, ja viņu senči nav latvieši. Personas tautības noteikšana tikai pēc viņas priekšteču identitātes esot netaisnīga un novecojusi. Vietā tiek piedāvāts brīvas izvēles princips, saskaņā ar ko pilsonis, kurš jūtas piederīgs latviešu kultūrtelpai un augstākajā līmenī prot latviešu valodu, pēc vismaz 15 Latvijā nodzīvotiem gadiem var pasē pārrakstīties par latvieti. Tas paaugstināšot sabiedrības integrācijas pakāpi, jo cilvēki, kas jūtas latviskai kultūrvidei piederīgi, nebūšot no tās izstumti savas etniskās piederības dēļ, un tā tikšot veicināta individuālā komforta līmeņa paaugstināšanās. Es aicinu jūs atcerēties šo vārdu salikumu, jo tam būs... tam es pieskaršos vairākkārt, iztirzājot šo anotāciju. Un tas savukārt esot būtisks tautsaimniecības attīstības priekšnoteikums. Arī šo vārdkopu es jūs aicinu atcerēties. Tā apgalvo likumprojekta autori. Nesen, diskutējot par tautības ieraksta atjaunošanu pasē, daudzi atcerējās 1855.gadu, kad Krišjānis Valdemārs pie sava Pēterburgas dzīvokļa durvīm pielika plāksnīti ar uzrakstu „Latvietis”, tā apliecinot savu etnisko identitāti. Šoreiz gribu atgādināt citu mūsu kultūras vēstures faktu. 1796.gadā Gothards Frīdrihs Stenders mirstot vēlējās, lai viņa kapa plāksnē pie Sunākstes baznīcas tiktu iekalts vārds „Latvis”. Tas bija cildens piemineklis ilgam un nesavtīgam mūžam, ko Vecais Stenders bija veltījis latviešu tautai. Un tomēr nevienam tāpēc nav nācis ne prātā šo uzrakstu attiecināt uz vācbaltiešu mācītāja Stendera vai viņa pēcteču etnisko piederību. Savukārt mūsu mūzikas klasiķis Jāzeps Vītols bērnībā mājās runāja vāciski un latviešu valodu sāka mācīties tikai Pēterburgā, kad draudzība ar Jurjānu Andreju viņā pamodināja interesi par savu latvietību. Tomēr mēs nekad nešaubāmies, teikdami, ka Jāzeps Vītols ir latviešu komponists. Šie piemēri spilgti rāda, kāds tradicionāli ir latviešu priekšstats par cilvēka etnisko identitāti. 19.gadsimtā, kad Eiropas filozofu aprindās risinājās diskusijas par tautības objektīvajiem un subjektīvajiem aspektiem, Kronvalda Atis savā darbā „Tautiski centieni” ļoti skaidri noformulēja to latviskās pašapziņas principu, kas vēlāk pārtapa par nacionālas valsts ideju un īstenojās 18.novembra Latvijā. Citāts no Kronvalda Ata: „Mēs turamies cieši un uzticīgi pie tēvu valodas un savas tautības un viņas, sevišķi tagad, nevaram ne par kādu naudu pārdot, tādēļ ka mums nevar dot neko citu vietā, kas būtu tikpat svarīgs un cienīgs mūsu tautas civilizācijas interešu ziņā.” (Citāta beigas.) Toreiz, Kronvalda laikā, nevienā augstskolā nebija iespējams iegūt izglītību latviešu valodā. Visa jaunā latviešu inteliģence bija studējusi krievu un vācu valodā. Ja tolaik tādi vīri kā Kronvalds, Alunāns, Valdemārs, Barons, Rainis, Jurjāns, Vītols, Mīlenbahs, Endzelīns, Čakste un citi būtu turējušies nevis pie etniskā tēvu valodas principa, bet gan pie šā likumprojekta autoru proponētā „brīvās izvēles” principa, lai (citāts no anotācijas) „palielinātu savas personas individuālo komfortu”, tad latviešu inteliģence būtu asimilējusies krievu un vācu kultūrvidē un nekāda latviešu nacionālās valsts ideja pat nebūtu radusies, nerunājot nemaz par Latvijas Republikas nodibināšanos. 1918.gadā proklamētās Latvijas Republikas robežas ir nospraustas pēc etniska principa un nesakrīt ar vēsturiskajām guberņu un apriņķu robežām. Latvijas valsts teritorija ir latviešu tautas apdzīvotā teritorija jeb latviešu tautas Tēvzeme - un pats Tēvzemes vārds jau ietver ģenētisko tautības principu. Spraužot Latvijas valsts robežas, nevienam nejautāja: „Kā tu jūties?” jeb „Kāds ir tava individuālā komforta līmenis?”, bet gan: „Kas tu esi?” Latviešu nacionālā valsts ir izveidota pēc tā vienkāršā principa, pēc kāda cilvēce gadu tūkstošiem ir noteikusi un joprojām nosaka cilvēka tautību. Apspriežamā likumprojekta autori šo principu piepeši pasludina par novecojušu! Taču tas tēmē ļoti dziļi: faktiski par novecojušu tiek pasludināts pats pamatprincips, uz kā balstās 18.novembra Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana un teritoriālā nedalāmība. Likumprojekta autoru piesauktais „brīvās izvēles” princips tomēr paliek šauri ierobežots. Nevienam nav noslēpums, ka, dzīvojot Latvijā, cilvēks var ne tikai pārlatviskoties, bet tiklab arī pārkrievoties. Tomēr likumprojekta autori „brīvās izvēles” principu rezervē tikai tiem, kas grib brīvprātīgi pārtapt par latviešiem, un iznāk tā, ka, pieņemot šādu likumu, Latvijas valsts vara patvaļīgi izsniedz sev licenci latvieša tautības piešķiršanai pēc saviem ieskatiem. Nākamais loģiskais solis varētu būt likumprojekts par gadījumiem, kādos cilvēkam latvieša tautību var atņemt, un tas ir absurds. Pirms deviņdesmit gadiem Satversmes sapulcē latviešu tauta ir konstruējusi savu nacionālo valsti kā savas pastāvēšanas politiski sociālo formu savā Tēvzemē. Tagad viss tiek apgriezts kājām gaisā: iznāk, ka tagad nevis vairs tauta konstruē savu valsti, bet gan valsts būs tā, kas administratīvi konstruē latviešu tautu. Ja šis likumprojekts tiks pieņemts, tad šī vairs nebūs 18.novembra Latvija. Likumprojekta autori sola, ka cilvēki, kas jūtas piederīgi latviešu kultūrvidei, vairs nebūs no tās izstumti savas etniskās piederības dēļ. Ko tas nozīmē? Vai ir zināms kaut viens gadījums, kad kāds cittautietis brīvajā Latvijā no latviešu kultūrvides ir juties izstumts vairāk, nekā viņš pats to ir vēlējies? Latvijas kultūrvide ir tradicionāli daudznacionāla. Brīvības cīņās par Latviju asinis ir lējuši visu Latvijā dzīvojošo tautību kareivji. Satversmes sapulcē ir bijušas pārstāvētas visas nozīmīgākās etniskās minoritātes. Atcerēsimies tādas Atmodas laika personības kā Ita Kozakeviča, Marina Kosteņecka, Roalds Dobrovenskis, Vladlens Dozorcevs, Ruta Marjaša, Mavriks Vulfsons! Kuram no šiem izcilajiem cilvēkiem jelkad ir bijis jājūtas izstumtam no latviešu kultūrvides, kaut gan nevienam no viņiem nekad ne prātā nebūtu nācis atteikties no savu senču tautības. Atcerēsimies, cik liela nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā bija Latvijas Tautu forumam! Tagad pajautājiet, vai no latviešu kultūrvides jūtas izstumti tādi cittautieši kā Inese Galante vai Gidons Krēmers! Pajautājiet, vai no latviešu kultūrvides izstumts jūtas Gļebs Panteļejevs, kas ir veidojis Oskara Kalpaka pieminekli! Pajautājiet latviešu hokeja līdzjutējiem, vai viņi mazāk mīl un ciena lielisko Aleksandru Ņiživiju, kaut gan viņš vēl ne reizes nav pat dzirdēts runājam latviski! No kurienes pēkšņi ceļas šīs runas par kaut kādu izstumtību? Vai tie ir apzināti, politiski meli līdzīgi kā Kremļa „nospēlētā plate” par krievu diskrimināciju Latvijā? Vai aiz šiem vārdiem slēpjas draudīga nākotnes vīzija? Varbūt tiešām ir vērts ieklausīties arhibīskapa Stankeviča vārdos par Eiropai draudošo totalitārismu? Divi totalitāri režīmi jau ir laupījuši Latvijai neatkarību, un abos gadījumos tautības jautājumam ir izrādījusies liktenīga nozīme neskaitāmu cilvēku likteņos. Vācu okupācijas laikā personas individuālais komforta līmenis bija ļoti stipri atkarīgs no tā, vai cilvēks varēja pierādīt savu ārisko izcelsmi, savukārt padomju okupācijas laikā zināmi ieraksti pases piektajā ailē varēja ļoti nelabvēlīgi ietekmēt personas individuālā komforta līmeni: bija tā sauktie piektās grupas invalīdi jeb varai nevēlamu tautu pārstāvji. No kurienes šī pati retorika piepeši uzpeld tagad, 21.gadsimtā, atjaunotajā Latvijas Republikā? Anotācijas autori grib latvietību piešķirt cilvēkiem, kas, nebūdami etniski latvieši, ir auguši „latviskā garā”. Es nezinu, kādā garā ir auguši likumprojekta autori, taču es kā latviete varu pastāstīt viņiem kādu interesantu lietu. Latviešu tautas mentalitāte ir veidojusies tā, ka latvieši ar neslēptu nicinājumu skatās uz cilvēkiem, kuri novēršas no savas tēvu tēvu tautības, turpretim ar lielu cieņu latvieši mēdz izturēties pret tiem cittautiešiem, kas iemācījušies latviešu valodu un darījuši ko labu Latvijai. Pašā Rīgas centrā vācieša Merķeļa vārdā nosaukta iela, kas simboliskā veidā ved paralēli Raiņa bulvārim un krustojas ar Barona un Brīvības ielu. Mežaparkā netālu no Poruka un Dārziņa vārdā nosauktām ielām ir cittautiešu Glika, Stendera un Vatsona ielas. Turpretim tos latviešus, kas savulaik sava individuālā komforta līmeņa celšanas nolūkā centās asimilēties vāciešos, latvieši nicīgi sauca par kārkluvāciešiem. Tagad mums tiek piedāvāts tāds, ja tā var teikt, kārklulatviešu likums. Baidos, ka tam var būt pavisam citādi rezultāti, nekā anotācijā solīts. Ja kāds krievs, polis, armēnis vai dānis labi runās latviski un ar cieņu izturēsies pret Latvijas valsti, tad no latviešiem viņš allaž saņems neviltotu cieņu un atsaucību un neviens viņu nestums ārā ne no latviešu kultūrvides, ne no latviešu kora, ne no latviska darba kolektīva, ne no sociālā tīkla draugiem.lv. Bet, ja kāds cittautietis, savas saknes nicinādams, mēģinās uzdoties par latvieti, lai paaugstinātu savu individuālā komforta līmeni, tad nebūs brīnums, ka latvieši uz viņu skatīsies ar tādu pašu pamatotu nicinājumu, ar kādu pirms simts gadiem vācbaltieši skatījās uz visādiem kalningiem, bērzingiem un spekkēm. Īstenā latviešu kultūrvidē tautība pieder pie tām liktenīgajām un svētajām kategorijām, kas paliek nemainīgas visu cilvēka mūžu un nepakļaujas patvaļīgai izvēlei. Un šaubos, vai citām tautām ir citādi. Viens no likumprojekta autoriem man kuluāros nesen jautāja, vai nēģeris, manuprāt, varot būt latvietis. Vai es esot rasiste? (No zāles dep. A.Judina starpsauciens.) Atbildēšu. Es esmu redzējusi, cik sirsnīgi latviešu skolēnu korī Vecmīlgrāvī melnādaina meitenīte dzied latviešu tautasdziesmas. Ja latviešu valoda ir viņas tēva vai mātes valoda, tad es ne mirkli nevilcinos viņu atzīt par latvieti, bet, ja latvieša asiņu viņas dzīslās nav, tad viņa ir lielisks piemērs tam, ka neviens savas etniskās cilmes dēļ netiek stumts ārā no latviešu kultūrvides, ja vien viņš pats vēlas pie tās piederēt. Arī Krievijas armijas ģenerālis Ābrahams Hannibals bija nēģeris, bet viņa mazmazdēls Aleksandrs Puškins - izcilākais krievu dzejnieks. Asimilācija ir normāls process, tikai nevajag to kropļot ar administratīvām metodēm un nospraust 15 gadu termiņu tam, kam jānotiek vairāku paaudžu laikā! Vecais Stenders latviešu tautai bija veltījis garu darba mūžu, aiz mīlestības pret latviešu valodu sarakstījis latviešu valodas gramatiku, latviešu valodas vārdnīcu, sacerējis pirmo populārzinātnisko grāmatu latviešu valodā un mūžu beigās vēlējies tikt apglabāts zem uzraksta „Latvis”. Un tomēr neviens viņu neuzskata par etnisku latvieti. Vai es drīkstu lūgt vēl divas minūtes?".
• 2013_02_28-seq47 language "lv".
• 2013_02_28-seq47 speaker Inguna_Ribena-1956.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q822919.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q211.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q2660080.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q193089.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q9151086.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q159.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q2063140.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q540714.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q159915.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q4471530.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q16361176.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q2484354.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q553252.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q4521490.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q16363211.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q193159.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q2984207.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q10982517.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q7200.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q4535329.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q4235304.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q4164206.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q1115173.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q1462377.
• 2013_02_28-seq47 mentions Q4163549.