Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2013_02_14-seq61> ?p ?o. }

• 2013_02_14-seq61 type Speech.
• 2013_02_14-seq61 number "61".
• 2013_02_14-seq61 date "2013-02-14".
• 2013_02_14-seq61 isPartOf 2013_02_14.
• 2013_02_14-seq61 spokenAs 17.
• 2013_02_14-seq61 spokenText "Latvieši ir radoša tauta. Un kā radošus sevi esam apliecinājuši visās jomās. Dažreiz atliek vien sajūsmā nobrīnīties, cik spilgtas ir mūsu radošuma izpausmes argumentācijā, kad kaut kas jāpamato. Atzīsiet taču, ka Zariņa kunga uzstāšanās no Saeimas tribīnes ir stilīgas. Un es domāju, ka nesenais kolēģes Kazākas stāstījums par dzīvelīgajiem spermatozoīdiem, kuri draud Latviju novirzīt no uzņemtā pareizā ārpolitikas kursa, vispār ir radošuma meistarstiķis. Nu ir pienācis laiks pieticīgākam un pirmajā mirklī pat šķietami racionālam uzstādījumam, ka taisnīgas darba samaksas normas atzīšana nozīmē nekavējošu minimālās darba algas celšanu par 50 procentiem. Šādu secinājumu, interpretējot dažādas starptautiskās normas, izdarījis tiesībsargs un devis trīs mēnešus laika šādas minimālās algas noteikšanai. Labklājības ministrija un daži citi, baidoties no iespējamām sekām, vienā balsī pārliecinoši bubina, ka mēs nedrīkstam ratificēt hartas 4.panta 1.punktu. Tas nozīmētu, ka nekavējoši vajag celt minimālo algu. Vai tā ir taisnība? Manuprāt, tas ir tikai kārtējais radošais mēģinājums pamatot kādu vēlamo apgalvojumu, izceļot argumentus, kas der, un vienkārši atmetot tos, kas konceptā neierakstās. Es aicinu paanalizēt un racionāli paskatīties uz šiem argumentiem. Tātad - kas hartā ir teikts? „Lai nodrošinātu efektīvu tiesību uz taisnīgu atalgojumu izmantošanu, Līgumslēdzējas puses apņemas: atzīt strādājošo tiesības uz atalgojumu, kas nodrošinātu tiem un to ģimenēm pienācīgus dzīves apstākļus.” Un tiesībsargs savā vēstulē premjeram tiešām pareizi konkretizējis, ka no minētajiem dokumentiem izriet, ka jēdziens „taisnīga darba samaksa” pamatā ietver divus galvenos elementus, proti, noteiktu samaksas līmeni, kas nodrošina strādājošiem un to ģimenēm apmierinošu eksistenci, un vienlīdzīgu samaksu par līdzvērtīgu darbu. Tikai, ceļot pirmos divus uzstādījumus, ir atstāts novārtā trešais, būtiskais, kas rakstīts tālāk: „kā arī ekonomiskos faktorus, tai skaitā ekonomikas attīstības rādītājus, darba ražīguma līmeni, kā arī vēlmi nodrošināt augstu nodarbinātības līmeni, kas ir viens no būtiskākajiem faktoriem.” Līdz šim man likās, ka darba samaksas apjomu privātajā sektorā vismazāk nosaka valsts, bet pamatā tomēr noteic produktivitāte, darba ražīgums, veikto pienākumu un sasniegto rezultātu kopums. Galu galā arī pieprasījums pēc darba vietām un darbiniekiem un to piedāvājums. Ja mēs šādā veidā pacelsim minimālo algu, tad vairāk cilvēku nevis izlīdīs no pelēkās zonas, bet gluži pretēji - paslēpsies tajā. Un diezin vai tādējādi visiem cilvēkiem tiks nodrošināta cienīga darba samaksa, jo darbavietā, kur pirms tam tika nodarbināti, piemēram, četri cilvēki, viņiem tiks palielināti darba pienākumi, atstājot tikai trīs cilvēkus ar šo piespiedu kārtā paaugstināto minimālo algu, kas tika iezīmēta 300 latu robežās. Tādējādi viens cilvēks paliks bez darba. Rodas jautājums: kas tad ir ar šo taisnīgo darba samaksu? Visi speciālisti kā viens ir atzinuši, ka iztikas minimuma preču grozs un līdz ar to nabadzības riska slieksnis neatspoguļo realitāti un ir maldinošs. Bet kāds no aplamām premisām, veicot loģisko analīzi, vēlas nonākt pie patiesa galasecinājuma. Tā dzīvē nenotiek. Par minimālajām algām, kādas ir Eiropā. Latvijā, kā zināms, tie ir 200 lati. Bet no tām valstīm, kas ratificējušas hartas 4.panta 1.punktu, Lietuvā minimālā alga ir 163 lati, Slovākijā - 230 lati. Šo panta punktu ir ratificējušas arī tādas valstis kā Rumānija, Albānija, Azerbaidžāna. Jūs varbūt būsiet pārsteigti par to, ka ir tādas valstis, kurās minimālā darba alga vispār nav noteikta. Līdz ar to tāds tiesībsarga secinājums, ka šīs normas pieņemšana uzliek valstij pienākumu šo minimālo darba algu noteikt atbilstošā līmenī, pieminot vēl 60 procentus no vidējās darba algas valstī, ir nepatiess. Tādas valstis, kuras ratificējušas 4.panta 1.punktu un kurās nav noteikta minimālā darba alga, ir Itālija, Austrija, Zviedrija, Norvēģija. (No zāles dep. A.Ašeradena starpsaucieni.) Eurostat statistikas dati, iespējams, ka tie ir maldīgi, es nezinu. Atbilstoši Eurostat statistikas datiem par šiem tiesībsarga noteiktajiem 60 procentiem no vidējās izpeļņas... Piemēram, tā pati Portugāle, kas šeit tika pieminēta... Es lūdzu vēl pāris minūtes...".
• 2013_02_14-seq61 language "lv".
• 2013_02_14-seq61 speaker Imants_Paradnieks-1968.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q822919.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q211.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q37.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q193089.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q40.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q12667125.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q217659.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q38.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q218.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q34.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q20.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q43048.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q214.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q227.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q45.
• 2013_02_14-seq61 mentions Q222.