Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2013_01_24-seq62> ?p ?o. }

• 2013_01_24-seq62 type Speech.
• 2013_01_24-seq62 number "62".
• 2013_01_24-seq62 date "2013-01-24".
• 2013_01_24-seq62 isPartOf 2013_01_24.
• 2013_01_24-seq62 spokenAs 10.
• 2013_01_24-seq62 spokenText "Labdien, kolēģi un tie visi, kas vēl ir palikuši uz šīm debatēm un seko tām līdzi! Ministra kungs, es rūpīgi izlasīju jūsu ziņojumu divas reizes. Es saprotu, ka ir ļoti ērti runāt par lietām, par kurām mums nav jāuzņemas atbildība, kurās no mūsu pozīcijas nekas nav atkarīgs un par kurām pašiem īpaši arī nav jādomā - viss jau ir izdomāts un izlemts: par Sīriju, par Izraēlas un palestīniešu attiecībām, par Irānas kodolprogrammu. Protams, var par to visu lemt, un tur mums būtu jābūt kādai pozīcijai, bet tas viss vairāk... Ja mēs skatāmies uz tādu mūsu ārpolitisko darbošanos, tas atgādina anekdoti par to (Starpsaucieni no frakcijas VIENOTĪBA.), kā tiek sagaidīts Jaunais gads. Savā starpā sarunājas kaimiņi un jautā: „Nu, ko jūs izlēmāt par Jauno gadu? Izlēmāt?” - „Jā, izlēmām.” - „Un ko jūs izlēmāt?” - „Lai nāk!” Nu, apmēram līdzīgi šinī ziņojumā šie spriedelējumi. To pašu var teikt par mūsu ārpolitiku, lai gan izvairīšanās no atbildības, no atbildīgiem lēmumiem - tā tas jau ir ne tikai ārpolitikā, tas caurstrāvo visu mūsu politiku. Paskatīsimies pēdējos notikumus - par algu pacelšanu, par iepirkumiem! Arī tur jau mēs ne par ko neatbildam! Un no šī aspekta mēs varam tiešām teikt, ka mūsu ārpolitika ir mūsu iekšpolitikas turpinājums. Patiesībā mums nav savas ārpolitikas. (Starpsaucieni. No zāles dep. A.Latkovskis: „Tas ir vislabākais... !”) Un lielos vilcienos mēs to arī saprotam. Skaidrs, ka bez šiem subjektīvajiem faktoriem ir arī objektīvie faktori, kuri mums ir jāievēro un kuri mums to nosaka. Jūs smejaties, bet es to varu jums vienkārši pierādīt - tiem, kas tam netic. Tātad, ja mums ir sava politika, tas nozīmē... Sava politika... Tātad tā balstās uz mūsu pašu pieņemtiem lēmumiem, uz secinājumiem, ko mēs esam izdarījuši no tās informācijas, kuru mēs esam ieguvuši, kuru esam verificējuši, ka tā ir patiesa. Tad mēs varētu runāt, ka mums ir kaut kas savs. Tātad - ko no tā visa mēs darām? Vai mums ir šāda informācija? Vai mēs strādājam pie tā, lai mums būtu šāda objektīva informācija, kuru mēs varam pārbaudīt, ka tā ir objektīva? Vai mēs to analizējam? Vai mēs izdarām secinājumus no tās? Vai mums ir savi lēmumi? Ko mēs no tā visa izdarām? Pamatā ir copy-paste režīms tam visam. Es viennozīmīgi nevaru izteikties par visiem lēmumiem, bet man ir bažas, ka pat ar lēmumiem bieži vien tieši šādā režīmā tas notiek. Ja tas tā nav... ja kāds uzdrošināsies apgalvot, ka tas tā nav, tad... Es paņēmu vienu frāzi no šī ziņojuma: „Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas ietekmēs Latvijas ārpolitiku, ir situācijas attīstība Eiropas Savienībā.” Tādā gadījumā, lūdzu, iedodiet man šīs situācijas analīzi un secinājumus no tā, kas tur būs, un savus lēmumus, ko mēs tālāk darīsim. Lūdzu, nolieciet man priekšā visu šo ķēdīti! Ja šīs ķēdītes nav, tad nāksies tomēr piekrist tam, ka diez vai mēs īsti varam runāt par to, ka mums ir sava ārpolitika. Ja tā būtu... ja mums tik tiešām būtu sava ārpolitika un ja mēs turētu roku uz pasaules pulsa, sekotu līdzi tam, kas notiek, tad šodien ārlietu ministra uzruna mums sāktos ja ne ar Kamerona, britu premjera, runas analīzi, tad vismaz ar to, ko ir teicis Obama, - ar viņa runas analīzi par to... par viņa šiem jaunajiem akcentiem, kas tur ir salikti. Neko tādu mēs nedzirdējām. Tas nav pārmetums ministra kungam, jo vienkārši tāda ir copy-paste sistēma. Un šinī sistēmā, protams, to ir grūti izdarīt. Šķiet ironiski, bet, ja mēs paļaujamies uz to, ka mūsu ārpolitika ir Eiropas ārpolitika, tad cik lielā mērā mēs varam runāt par Eiropas ārpolitiku kā tādu? Vai tai ir šī vienotā ārpolitika? Ne velti, ja mēs paskatāmies uz pēdējiem, teiksim, notikumiem Mali vai britu premjera uzrunu... Kā tas izskatījās Mali? Vai tas bija Eiropas lēmums par to, ka tur vajag iesaistīsies? Nē, nekas tamlīdzīgs! Tā bija Francija, kura izdomāja, ka tai to vajag, un tā to arī darīja. Bet mums... tas, ko mums būtu ļoti svarīgi saprast... Mums būtu ļoti svarīgi saprast, ka šī Eiropas ārpolitika pamatā ir vienkārši atsevišķu lielvalstu interešu politika, ko tās mēģina lobēt un tām piepulcēt klāt citas valstis, lai tās varētu lobēt savas intereses. Skaidrs, ka mēs, to visu saprotot, ne jau sāksim vīpsnāt un pārmest bagātajām lielajām valstīm. Tās rīkojas ļoti racionāli, ļoti pareizi. Mums jāskatās, kā mēs to varam izmantot priekš sevis, tanī pašā laikā saprotot, ka tas nav nekas tāds, uz ko mēs varēsim droši paļauties, jo jebkurā brīdī visa situācija var mainīties. Un tādā ziņā britu premjers Kamerons mums ir iedevis lielisku dāvanu - padomāt par to un ieraudzīt, ka jebkurā brīdī kāda liela lielvalsts var pateikt: „Ziniet, tas ir manas valsts interesēs - kaut ko pamainīt!” Un līdz ar to tas viss, ko mēs būsim sabūvējuši, šis namiņš, vienkārši strauji sabruks. Un tas tikai vēlreiz apliecina, ka ārpolitika - tas ir instruments, ko valsts izmanto, lai risinātu savas iekšpolitikas iekšējos uzdevumus. Tāpēc mums nevajag šeit dzīvot ilūzijās, ka kāds speciāli domās par mums. Es nedomāju, ka kādas valsts iekšpolitikas uzdevumos ir rakstīts: parūpēties par Latviju! Jūs to nevienas valsts politikā neatradīsiet! Tāpēc es būtu gribējis redzēt, ka šinī ziņojumā mēs runātu par tām lietām, kuras mēs varam risināt un kuras būtu atkarīgas no mums, - tātad runātu nevis par Irānas kodolprogrammu, bet par Visaginu, par to, kāda ir mūsu attieksme pret to. Ko mēs ar to darīsim? Kā mēs skatīsimies uz šo projektu? Vai mēs to virzīsim vai nevirzīsim? Kāda būs mūsu attieksme? Mans priekšlikums būtu tāds, ka mēs uz Visaginu skatītos nevis vienkārši kā uz enerģētikas projektu, bet kā uz ģeopolitisku projektu, kāds tas pēc būtības arī ir. It sevišķi priekš Lietuvas, kurai tas ģeopolitiski ir ļoti svarīgs projekts. Un, ja mēs skatāmies šādā dimensijā, tad mums parādās krietni plašāks spēles lauks, jo mēs runājam nevis vienkārši, cik kurš tur ko ieguldīs, bet mēs runājam par to šādi: klausieties, ja jau tas ir ģeopolitisks projekts, kurā mēs līdzdarbojamies, tad ziniet, ka šeit ir vēl arī citas lietas, kuras paralēli vajadzētu atrisināt! Vispirms - kā tad būs ar tām sliedēm pie Reņģes, kuras jūs nojaucāt, lai mūsu kravas neietu... lai Baltkrievijas kravas neietu uz mūsu ostām? Kā palika ar jūras robežu? Atrisinām sākumā to un tad ķeramies klāt pie Visaginas, kas jums ir vajadzīga! Pretējā gadījumā - kā tad sanāk? Jūs gribat, lai mēs darām to, ko vajag jums, bet tas, ko vajag mums, atkal var pastāvēt un pagaidīt, un palikt neatrisināts. Tāpat ar Rail Baltica. Kāpēc mēs nerunājam šinī ziņojumā par Rail Baltica? Lūk, tās ir lietas, par kurām mums vajadzētu runāt. Tie ir tie lēmumi, kuri no mums varētu būt atkarīgi un kuri reāli mūs varētu iespaidot. Ja šis projekts tik ļoti igauņiem ir vajadzīgs, bet mēs zinām, ka mūsu ekonomiskais labums no tā būs apšaubāms, tad mums skaidri tas ir jāpasaka. Mēs esam gatavi to īstenot tad, ja Eiropa dos Eiropas infrastruktūras finansējumu, jo mēs to nefinansēsim no savas nacionālās aploksnes. Lai tad igauņu komisārs, kurš atbild par transportu Eiropā, saspringst un parūpējas, ka tas sāk jau notikt! Es redzu, ka tādā veidā šī ārpolitika reāli mums sāktu parādīties un kalpotu mūsu interesēm. Tāpat es labprāt dzirdētu vairāk par kohēziju, par lauksaimniecības maksājumiem, citādāk atkal ir šīs gludās, pareizās frāzes... Bet, ja mēs paskatāmies, kāds ir to izpildījums, tad nav... Piemēram: „Latvija, pievienojoties vienotajai Eiropas valūtai, vēlas redzēt stabilu un spēcīgu Eiropas monetāro savienību, kuras pilnveides rezultātā tiktu veicināta sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšana starp ES dalībvalstīm un reģioniem.” Jā, mēs to vēlamies. Bet kā mēs to domājam panākt? Kur tas parādās šinī ziņojumā? Šinī ziņojumā nekā tāda nav. Un, redziet, ja mēs paskatāmies, kas reāli notiek, - ir tikai propaganda ap to visu, kas ir. Kur ir analīze? Kur ir analīze par to, kas būs šinī sistēmā un kas notiks? Kas ir tās izmaiņas, kas tur tiek veiktas? Mēs zinām, ka veidojas šī jaunā ciešākā ekonomiskā un monetārā sadarbība un ka pilnīgi jauna kārtība var iestāties... Nesen pa televizoru tika rādīta Leimaņa vecā labā filma „Vella kalpi”, un tā situācija, ko tur parāda, ir šodienas situācijai ļoti līdzīga: pie Rīgas stāv karaļa Gustava karaspēks, kurš ir gatavs to ieņemt, un ir gudrie tautas valstsvīri, kuri saka: „Mums vajag pēc iespējas ātrāk Rīgu atdot!” Un ir dumjā tauta, kura pretojas, kura saka: „Nē, mēs cīnīsimies par savu Rīgu, mēs negribam atdot suverenitāti!” Un šodien tā situācija ļoti līdzīga. Un tur bija arī... (No zāles dep. J.Reirs: „Pie kā tas noveda?”) Un tur bija tas mācītājs Samsons, šķiet, kuram bija apsolīts: ja Rīgu ātrāk atdos, tad viņš tiks augstā amatā. Un tad viņš tos, kuri pretojās tai Rīgas atdošanai... Ko viņš ar viņiem darīja? Viņš sauca viņus par vella kalpiem, jo viņi kalpojot pašam nelabajam. Nu, vai jums tas neatsauc atmiņā šo pašu situāciju? (Starpsaucieni no zāles.) Kas pašlaik notiek ar diskusijām par eiro? (Starpsaucieni no zāles.) Ko es gribētu teikt noslēgumā, jo manas uzstāšanās laiks jau beidzas? Es ļoti negribētu, lai mēs tā kā tanī filmā stāvētu ar trīcošām rokām, turēdami uz spilventiņa atslēgas - savu suverenitāti: „Nu, ātrāk to paņemiet!” Es gribētu, lai, pirms tas viss notiek, mums būtu uztaisīta reāla analīze: kādas tad ir tās iespējas mums tajā jaunajā sabiedrībā, kurā mēs atradīsimies, un kādas ir alternatīvas, ja mēs tur neatradīsimies? Ja mēs to nevaram izdarīt, tad patiesībā tas mūsu mērķis... To mēs darām tāpēc, ka mēs mēģinām atkal noņemt no sevis atbildību, gribam neko nedarīt. To, ko es gribētu... Ja drīkst, es pabeigšu savu domu. (Smiekli un starpsaucieni no zāles.) Ārlietu ministrija atnāca ar tādu sterilu, gludu ziņojumu, eleganti noslēpjot visus savus „asos stūrus”. Tiešām profesionāli uztaisīts! Bet es domāju, ka uz nākošajām debatēm būtu daudz lietderīgāk, ja šis ziņojums nebūtu šāds elegants un nogludināts, ja tajā būtu šie „asie stūri”, par kuriem mēs varētu diskutēt, kaut vai par to pašu Visaginu. Teiksim, otrs aktuāls temats, kas, es domāju, būs aktuāls arī uz nākošajām ārpolitikas diskusijām un ko jūsu kolēģis, ekonomikas ministrs, jau ir pacēlis, - par šiem elektrības tarifiem, kuri strauji pieaug dēļ zaļās komponentes, kura patiesībā ir mūsu ārpolitikas rezultāts, jo tie bijām mēs paši, kas pateicām, ka mēs gribam Eiropai pierādīt: mēs būsim paši zaļākie. Un esam uzņēmušies 40 procentu saistību. Diskutēsim par to! Varbūt mēs to varam kaut kādā veidā mainīt. Lūk, būs reāla diskusija, reāla domu apmaiņa. Citādāk ir tā - mēs šeit sēžam vairākas stundas, kaut ko runājam, bet kas būs mainījies pēc šīm debatēm? Kāda būs jēga mūsu ārpolitikai, kāda jēga būs sabiedrībai no šī visa, ko mēs te būsim sarunājuši? Un...".
• 2013_01_24-seq62 language "lv".
• 2013_01_24-seq62 speaker Ivars_Zarins-1969.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q211.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q2660080.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q37.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q193089.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q458.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q11731915.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q15628977.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q142.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q9142842.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q184.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q858.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q9347.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q801.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q794.
• 2013_01_24-seq62 mentions Q27237459.