Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2012_12_13-seq596> ?p ?o. }

• 2012_12_13-seq596 type Speech.
• 2012_12_13-seq596 number "596".
• 2012_12_13-seq596 date "2012-12-13".
• 2012_12_13-seq596 isPartOf 2012_12_13.
• 2012_12_13-seq596 spokenAs 69.
• 2012_12_13-seq596 spokenText "Augsti godātais Prezidij! Godātie kolēģi! Es sākšu ar dažām replikām, atbildot uz dažiem opozīcijas deputātu komentāriem, kurus mēs šodien šeit esam dzirdējuši. Pirmkārt, atbilde Seržanta kungam attiecībā uz Dānijas piemēru. Tā ir taisnība, ka 2000.gadā Dānijas tauta referendumā nobalsoja pret eiro ieviešanu, un galvenais iemesls bija tas, ka eiro pozīcijas finanšu tirgos un eiro kā valūtas stabilitāte toreiz nepārliecināja Dānijas tautu. (Starpsaucieni no ZZS frakcijas.) Protams, viņiem tas salīdzinājums bija pret viņu valūtu, kas ir Dānijas krona. Dānijas krona, Zviedrijas krona - tās, protams, ir nesalīdzināmi stabilākas, drošākas un, finanšu tirgu skatījumā, uzticamākas valūtas nekā Latvijas lats, kuru mēs, protams, ļoti cienām. Attiecībā uz Elksniņa kunga teikto, ka 2008.gadā, neieviešot eiro, nekas traks nenotika (manuprāt, tie bija viņa vārdi). Mani atmiņa neviļ: 2008.gadā Latvijā jau pilnā sparā plosījās dziļākā krīze, kas tobrīd pasaulē bija novērojama. Es, protams, neapgalvoju, ka, ja mēs jau tad būtu eirozonā, mums šīs krīzes nebūtu, bet taisnība ir apgalvojumam, ka to krīzi mums būtu bijis iespējams pārdzīvot daudz nesāpīgāk - iespējams, pat bez starptautiskā aizdevuma programmas. Tas ir tikai pieņēmums, protams. Tāpat Elksniņa kungs minēja, ka iestāšanās eirozonā draudētu ar zināmu neatkarības zaudēšanu. Es atceros, ka, uzsākot starptautiskā aizdevuma programmu, arī tā tika saukta par Latvijas suverenitātes un neatkarības zaudēšanu. Tā ka, es domāju, tas arguments nav īsti labi raksturojošs... nav īsti piemērots attiecībā uz mūsu ieiešanu eirozonā. Reiznieces-Ozolas kundze uzdeva retorisku jautājumu, vai eirozona šobrīd ir stabila, un atbildēja uz šo jautājumu, sniedzot daudzus piemērus un komentārus, kas apgalvo to, ka eirozona nav stabila un ka risinājums ir iespējams, tikai ieviešot ciešāku fiskālo integrāciju. Nu, es varu atbildēt, ka pie ciešākas fiskālās integrācijas tiek strādāts, un mēs paši nepastarpināti pie tā strādājam Eiropas lietu komisijā. Tas ir viens no šiem Eiropas tiesību aktu projektiem, tā sauktā divpaka, kas ir divu regulu projekts, kas attieksies, protams, tikai uz eirozonas valstīm, bet tas ir tieši vērsts uz ciešāku eirozonas dalībvalstu budžetu koordināciju. Un pēdējais. Opozīcijas deputāts, kuram es gribētu atbildēt, ir Pimenova kungs. Atcerēsimies uzrunu, ar kuru viņš atklāja šīs debates! Viņš raksturoja situāciju, kāda valdīja valstīs, kuras pievienojās eirozonai un kuras pēc to pievienošanās eirozonai... kā rezultātā šīs valstis zaudēja konkurētspēju. Un šai situācijai, ko viņš aprakstīja, bija pārsteidzoša līdzība ar situāciju Latvijā pirms krīzes, kas sākās 2007.gada nogalē, un tas liek domāt, ka tas ir vairāk saistīts ar to, kurā ekonomiskā cikla posmā tajā brīdī šīs valstis atradās, taču tas nebūt neliecina, ka šai situācijai bija kaut kāda saistība ar šo valstu pievienošanos eiro. Bet, protams, viņš droši vien man oponēs savā otrajā runā. Izskatot šo likumprojektu, es aicinu paskatīties uz eiro un uz eirozonu atsevišķi. Kas ir eiro? Eiro ir globāli atpazīstama valūta ar labu reputāciju, turklāt tā asociējas ar vienu no attīstītākajiem pasaules reģioniem. Protams, tas nav pietiekams iemesls, lai mēs šo valūtu ieviestu kā vienīgo norēķinu līdzekli Latvijā. Savukārt eirozona ir daudz plašāks jēdziens. Eirozona ir Eiropas monetārās savienības pārvaldības sistēma, padziļināta tās dalībvalstu integrācija, sadarbība un rafinēts uzraudzības un kontroles pasākumu kopums. Turklāt te ir jāņem vērā arī būtisks apsvērums, ka eirozonas pārvaldība ir strauji pilnveidojusies pēdējos piecos gados, un pilnveides plāni tiek zīmēti jau nākamajiem pieciem gadiem un arī tālākai perspektīvai. Līdz ar to eirozonu, kurai mēs pievienojamies, vairs nevar salīdzināt ar to eirozonu, kurai, piemēram, savulaik pievienojās Slovākija un Slovēnija. Mans kolēģis Vjačeslavs Dombrovskis skaidri iezīmēja, ka šīs pārmaiņas ir ļoti būtiskas, jo, sākoties krīzei, sākās šis nozīmīgais izmaiņu periods Eiropas Savienībā un eirozonā. Gan pati krīze, gan reakcija uz tās cēloņiem ir spilgtākā globalizācijas izpausme eiroatlantiskajā reģionā kopš pēdējās NATO un Eiropas Savienības paplašināšanās. Ja mēs neignorējam šīs tendences, tad patiess ir apgalvojums, ka lats nav ilgtermiņa spēlētājs, bet eiro ir ilgtermiņa spēlētājs. Vēl ir svarīgi apzināties arī to, kā interesēs ir nostāja „pret” Latvijas pievienošanos eirozonai. Krīzi, kas sākās pirms pieciem gadiem un turpinās vēl joprojām, var vienkāršoti raksturot kā divu pušu cīņu. Vienā pusē esam mēs, politiķi, aiz kuriem stāv tauta un nacionālās intereses, bet otrā pusē ir finanšu tirgi, kas kontrolē kapitālu. Objektīvu apsvērumu dēļ šie finanšu tirgi ir pieņēmuši, ka pastāv pārāk lieli riski, un ir izteikuši neuzticību atsevišķām valstīm, un tas, bez šaubām, atstāj iespaidu uz eirozonu un uz Eiropas Savienību kopumā. Mūsu uzdevums ir veicināt šīs attieksmes maiņu, mazinot bažas par riskiem, ar konkrētu rīcībpolitiku. Un mana kolēģe no Eiropas lietu komisijas apliecinās, ka darbs Eiropas Komisijas un Eiropas Padomes līmenī pie šiem jautājumiem notiek intensīvā režīmā, un arī mēs savas kompetences ietvaros šajā darbā aktīvi piedalāmies. Līdz ar to turpināšu, ka šobrīd ir svarīgi panākt, lai šie finanšu tirgi sakustas un liek kapitālam atkal strādāt. Latvijā tas daļēji jau notiek, bet šīs tendences turpināšanās ir jāveicina tālāk. Mūsu pievienošanās eirozonai būtu reāls un vajadzīgs rīcībpolitikas gājiens, kas arī sniegtu savu ieguldījumu kopējā atbildē krīzes sekām. Līdz ar to var izteikt apgalvojumu, ka tie, kas kavē Latvijas pievienošanos eirozonai, ir ieņēmuši to pašu pozīciju, kuru ir ieņēmuši finanšu tirgi. Taču finanšu tirgi nepārstāv tautas intereses, bet gan pārstāv paši sevi. Es aicinu tomēr mūs vadīties pēc tautas interesēm, nevis finanšu tirgu interesēm. Komentārs attiecībā uz referenduma rīkošanu. Tik tiešām pievienošanās nosacījumos, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, bija paredzēts, ka visas jaunās dalībvalstis piedalīsies monetārajā savienībā. Par laiku, kad tam jānotiek, nekas nebija teikts. Bet kopš tā laika neviena valdība nav mainījusi politiku attiecībā uz eirointegrāciju, bet ir pārmantojusi jeb turpinājusi iepriekšējās valdības politiku. Līdz ar to esošās valdības lēmumi un rīcība šajā sakarā ir pilnīgi leģitīma. Manuprāt, ir divas lietas, par kurām šobrīd nav vērts runāt, un tās ir eirozonas izjukšana un Latvijas nepievienošanās eirozonai vispār. Tātad paliek jautājums: kad Latvija pievienosies eirozonai? Un te es gribu raksturot tādu nevēlamu situāciju, kas varētu rasties referenduma gadījumā. Pieņemsim, ka referenduma kārtībā tiktu izteikts noraidījums valdības izvēlētajam datumam, kurā pievienoties eirozonai. Šis apsvērums valdībai radītu tādus sarežģījumus, kas liktu no domas par eiro ieviešanu atteikties uz vairākiem gadiem. Pieņemsim, ka šis šobrīd valdības izvēlētais datums tiek noraidīts. Valdība nosaka nākamo datumu, pēc sešiem mēnešiem arī tas tiek noraidīts. Un tā tas turpinās līdz brīdim, kamēr sabiedrības noskaņojums ir mainījies un beidzot kaut kāds datums referenduma kārtībā tiek apstiprināts. Taču ir jāsaprot, ka valdība fiskālo politiku nevar pakārtot eiro ieviešanas atlikšanai uz nenoteiktu laiku. Tas, pirmkārt, nebūtu lietderīgi, jo ir prioritāšu pakārtošana kaut kādam konkrētam mērķim. Un, ja tas mērķis ir kaut kāds abstrakts nākotnes brīdis, tad tam pakārtot politiku, kas tomēr prasa zināmus resursus, nebūtu prātīgi. Un turklāt ar fiskālo politiku Māstrihtas kritērijus nevar tā vienkārši regulēt: tie ir lielā mērā atkarīgi no ārējiem apstākļiem. Kā piemēru es varu minēt šādu situāciju: ja turpina pieaugt Latvijas eksports, inflācija Latvijā tiešām var pārsniegt attīstītāku un produktīvāku Eiropas Savienības valstu līmeni, jo mums varētu rasties relatīvi lielāks cenu pieaugums, līdz ar to arī lielāka inflācija. Un tas radīs sarežģījumus attiecībā uz inflācijas kritērija izpildi. Līdz ar to ir patiess apgalvojums, ka, atsakoties no pievienošanās eirozonai 2014.gada 1.janvārī, tā būtu jāatliek uz nenoteiktu laiku, iespējams, pat uz nākamo reizi, kad ekonomikā notiks korekcija jeb krīze. Līdz ar to, kolēģi, nobeigumā es gribu teikt, ka esošā iespēja jāizmanto. Šī iespēja nav nokritusi no gaisa, bet ir mērķtiecīga darba rezultāts, kuru izsviest vējā būtu nepareizi. Un es, protams, aicinu balsot „par” šo likumprojektu. (RP frakcijas aplausi.)".
• 2012_12_13-seq596 language "lv".
• 2012_12_13-seq596 speaker Karlis_Engelis-1983.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q211.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q193089.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q458.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q35.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q8880.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q7184.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q34.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q8908.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q215.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q214.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q8268.
• 2012_12_13-seq596 mentions Q9368990.