Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2012_12_13-seq586> ?p ?o. }

• 2012_12_13-seq586 type Speech.
• 2012_12_13-seq586 number "586".
• 2012_12_13-seq586 date "2012-12-13".
• 2012_12_13-seq586 isPartOf 2012_12_13.
• 2012_12_13-seq586 spokenAs 69.
• 2012_12_13-seq586 spokenText "(No zāles: „Cienījamie radioklausītāji!”) Cienījamie klātesošie un tie, kuri klausās! (No zāles dep. I.Zariņš: „Mēs tevi arī cienām, Vjačeslav!”) Es jau saprotu, ka esmu kāds desmitais runātājs par šo tēmu un ka visi ir diezgan noguruši, tāpēc sākumā ar jūsu atļauju es gribētu jūs izklaidēt ar vienu stāstu par to, kas notika diezgan sen un tālu no šīs vietas. Tas notika 1789.gadā Ziemeļamerikas tajā laikā vēl nesavienotajās valstīs, neapvienotajās valstīs. Es atgādināšu par to laika posmu, kad bija noslēdzies revolucionārais karš par neatkarību no Lielbritānijas. Bija cīņa, kas, protams, diemžēl parasti maksā ne tikai cilvēku dzīvības, bet arī naudu, un rezultātā daži Amerikas valstu parādi bija sasnieguši tik augstu līmeni, ka tās vairs nespēja aizņemties, teiksim tā, starptautiskajos finanšu tirgos, tas ir, no Francijas. Un šajā jaunizveidotajā savienībā tās pirmais finanšu ministrs, kuru sauca Aleksandrs Hamiltons, ierosināja atrisināt šo problēmu, kad dažas valstis nevarēja vairs aizņemties naudu un pārfinansēt savus valsts parādus, caur valsts parādzīmju kolektivizēšanu - tātad pēc būtības izlaižot federālās parādzīmes un tās finansējot ar tiešiem federālajiem ienākuma nodokļiem. Protams, ka viņam bija pretinieki. Un pretinieku galvenais arguments bija tāds, ka, lūk, tām valstīm, kuras neaizņēmās tik daudz vai kuras bija fiskāli vairāk atbildīgas, nevajag pēc būtības maksāt par citu, „slikto”, valstu parādiem, kas arī, es domāju, pavisam noteikti kaut ko atgādina. Viņa visspilgtākais oponents bija Amerikā slavens valstsvīrs Tomass Džefersons, kurš dzīvoja Virdžīnijā. Tātad galu galā bija panākta vienošanās, un tā vienošanās bija tāda, ka, no vienas puses, tika atbalstīta iecere kolektivizēt valsts parādzīmes, un to mēs jau zinām, un tās vienošanās otra daļa bija lēmums par Amerikas jauno galvaspilsētu... tās atrašanās vietu (No zāles dep. J.Tutins: „Uz ko tu liec?”), un tā, kā ir zināms, ir daļa no Virdžīnijas štata, kur, es atgādināšu, dzīvoja Tomass Džefersons. Tātad viss pārējais, kā saka, ir vēsture. Un mēs visi zinām, ka galu galā tika izveidota tomēr viena no pasaules spēcīgākajām valstu savienībām. Protams, vēsturē bija vairāki citi mēģinājumi izveidot valstu savienības, bet, protams, par neveiksmīgiem mēģinājumiem vēsture klusē. Šis stāsts, manuprāt, ir ļoti cieši saistīts ar to, kas šobrīd notiek eirozonā un Eiropā kopumā šodien. Protams, ja mēs runājam par to, ka mēs pieņemam lēmumu pievienoties eirozonai vai ne, tad varbūt būtu loģiski pateikt, ka no lēmuma pievienoties eirozonai ir gan ieguvumi, gan noteikti zaudējumi. Būtu, protams, naivi noliegt, ka nekādu izmaksu vai zaudējumu nav, - tie ir. Ir gan plusi, gan mīnusi. Diemžēl tie plusi un mīnusi ir tādi, ka tos kaut kādā veidā skaidri aprēķināt un skaitliski salīdzināt nav iespējams. Manuprāt, mēs runājam par diviem pamatjautājumiem, un pirmais pamatjautājums ir jautājums par ticību: vai mēs ticam. Un otrs ir jautājums par to, vai mums ir noteikta drosme un tālredzība. Sāksim ar ticību. Eirozonas problēmas būtība ir tā, ka šī vienotā valūta, kāda tā bija izveidota deviņdesmito gadu beigās, bija izveidota bez drošiem pamatiem. Citiem vārdiem sakot, tā bija priekšlaicīga. Vienotai valūtai ir savi noteikti priekšnosacījumi, un tie priekšnosacījumi nebija izpildīti. Nebija un joprojām nav pietiekamas darbaspēka mobilitātes, nav fiskālo transfertu, nav kolektīvo parādzīmju, nav tā sauktās pēdējās instances aizdevēja. Un, galvenais, Eiropā joprojām trūkst mehānismu, kā nodrošināt fiskālo atbildību. Rezultāts: tāda valsts kā Grieķija savulaik nespēja pretoties kārdinājumam uzvesties bezatbildīgi. Un tagad tā problēmas būtība ir tā, ka Grieķija faktiski prasa no atbildīgajām valstīm, tādām kā Vācija, uzņemties līdzatbildību par tās parāda finansēšanu. Protams, Vācija par to nav sajūsmā, tāpat kā Virdžīnijas valsts pirms vairāk nekā 200 gadiem nebija sajūsmā par to, ka tai jāmaksā par citu Amerikas toreiz vēl nesavienoto valstu parādiem. Bet gandrīz visiem ir skaidrs, ka tā tas turpināties nevar, ka solidaritāte Eiropā nav iespējama bez atbildības un ka vienota valūta nevar funkcionēt bez ciešākas integrācijas, nedz arī bez solidaritātes Eiropas mērogā. Lai eiro varētu būt dzīvotspējīgs un izdzīvot, ir nepieciešams ielikt tos pamatus jeb, citiem vārdiem sakot, nodrošināt ciešāku gan fiskālo, gan politisko integrāciju. Tas diemžēl nav daudz atkarīgs no mums, bet ļoti daudz ir atkarīgs no tādām Eiropas lielvalstīm kā Vācija, Francija un citas. Līdz ar to, kā es jau teicu, mums pirmais jautājums ir par to, vai mēs ticam: vai mēs ticam eirozonas valstu, ir īpaši to lielvalstu, spējai nodrošināt tos drošos pamatus eiro. Tas otrs jautājums ir par to, vai mums ir šī drosme. Ir skaidrs, ka eiro dzīvotspēja prasa konkrētus soļus ciešākas integrācijas virzienā. Tas, protams, ir ļoti, ļoti tālu no tā sauktās federācijas, jā. Bet nav iespējams noliegt, ka tas ir nozīmīgs solis tieši šajā virzienā. Un līdz ar to ir diezgan skaidrs, ka mēs tagad vērojam vēsturiskus procesus, kuros veidojas pavisam jauna Eiropas Savienība. Un ir pilnīgi skaidrs, ka parādīsies vismaz divu ātrumu Eiropa: viena daļa valstu būs tās, kuras mēs varam nosaukt par kodolu, kuras būs eirozonā (pavisam noteikti ir skaidrs: ja eiro būs dzīvotspējīgs, tad tikai ar nosacījumu, ka būs arī ciešāka ekonomiskā un politiskā integrācija!), un būs perifērija - tās būs visas pārējās valstis. Līdz ar to mums ir jāpieņem diezgan vēsturisks lēmums par to, vai mēs redzam savu vietu šajā kodolā vai tomēr nolemsim palikt perifērijā. Manuprāt, vienreiz mēs jau esam pieņēmuši lēmumu, un tas bija 2004.gadā. Un es uzdrošinos pateikt, ka Latvijas vēlētāji šo savu būtisko lēmumu nav mainījuši un ka mēs joprojām vēlamies būt kopā ar Eiropu, ar tās spēcīgākajām valstīm, arī tajos brīžos, kad Eiropai ir grūti. Tātad aicinu atbalstīt šo likumprojektu un pievienošanos eiro kopumā. Paldies. (RP frakcija aplaudē.)".
• 2012_12_13-seq586 language "lv".
• 2012_12_13-seq586 speaker Vjaceslavs_Dombrovskis-1977.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q211.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q193089.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q13561029.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q458.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q4466616.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q142.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q23666.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q183.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q41.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q8268.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q133116.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q11812.
• 2012_12_13-seq586 mentions Q178903.