Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2011_04_28-seq425> ?p ?o. }

• 2011_04_28-seq425 type Speech.
• 2011_04_28-seq425 number "425".
• 2011_04_28-seq425 date "2011-04-28".
• 2011_04_28-seq425 isPartOf 2011_04_28.
• 2011_04_28-seq425 spokenAs 101.
• 2011_04_28-seq425 spokenText "Cienījamie deputāti! Šīs normas nepieciešamību uzsvēruši vairāki runātāji gan šodien, gan iepriekš. Gribu pievērst uzmanību tikai tam, kas man likās svarīgi, kaut arī varbūt es atkārtošu iepriekš teikto. Pirmkārt. Kāpēc nepietiek ar jau esošo 29.panta devīto daļu vai 7.pantu par jebkuras diskriminācijas aizliegumu? Tāpēc, ka tiesu prakse valodas jomā ir pieņēmusi palaikam visai īpatnus spriedumus. Kaut vai pēdējais spriedums par Oto vārda rakstību vai arī juristu asās diskusijas Mencenas uzvārda rakstības lietā. Turklāt gan pirmajā, gan otrajā gadījumā Ministru kabineta noteikumi par šādu vārdu rakstību bija izstrādāti un pieņemti. Ņemot vērā to, ka šajā gadījumā normu par darba devēja nepamatotu prasību izvirzīšanu svešvalodu prasmei var skaidrot gan kā diskrimināciju uz valodas pamata, gan kā nepamatotu papildu prasību izvirzīšanu darba ņēmējam, rodas pamatotas šaubas par šā panta interpretāciju tiesu iestādēs. Tāpēc, lai nebūtu nekādu pārpratumu, šī norma ir nepieciešama. Otrkārt. Arguments, ka darba devējs var šo normu vienkārši nerespektēt, kā tautā saka, „apiet ar līkumu”, ir tikpat pamatots vai nepamatots kā 7.panta par diskriminācijas aizliegumu iekļaušana Darba likumā vispār, jo arī diskrimināciju bieži vien ir grūti pamatot un vēl biežāk - pierādīt. Treškārt. Katram darba ņēmējam ir jābūt arī tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai, kā to garantē Satversmes 106.pants, un tas attiecināms uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā sektorā, turklāt arī attiecībā uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata. Tāpēc šīs tiesības darba devējs nevar patvaļīgi ierobežot ar nepamatotām prasībām. Ceturtkārt. Jāuzsver, ka darba devēja brīva griba prasīt strādājošiem noteiktu valodu prasmes līmeni attiecināma vienīgi uz svešvalodām, jo Ministru kabineta noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai precīzi definē darba ņēmējam izvirzāmās valsts valodas prasmes prasības. Un tās aptver aptuveni 30 procentus no profesiju kopskaita. Tādējādi Latvijā ir izveidojusies tāda tiesiskā un valodas situācija, ka vienai daļai iedzīvotāju tiek garantēta aizsardzība pret viņu profesionālo pienākumu veikšanai izvirzītām pārāk augstām valodas prasmes prasībām, bet citai iedzīvotāju daļai izvirzāmās svešvalodu prasmes prasības tiek atstātas brīvā tirgus ziņā. Piektkārt. Runājot par valodas politiku darba tirgū, vajadzētu saprast, ka šajā tirgū varam runāt gan par obligātu valodu prasmes nepieciešamību, piemēram, tūrisma sfērā, gan arī vēlamu valodu prasmi. Pakalpojumu sfērā parasti tā ir vēlama valodu prasme, ko bieži pieprasa kā obligātu, piemēram, veikalos. (Lai atceramies notikumus „Narvesen”, kad klientu neapkalpoja krievu valodā!) Bet, protams, šī prasība būtu attiecināma tikai uz to pakalpojumu sfēras daļu, kas vērsta uz valsts iekšējā tirgus apkalpošanu. Turklāt pakalpojumu sfērā lieti noder daudzas valodas, ne tikai krievu valoda. Arī ierēdņu izvēlē bieži pieprasa - nepamatoti - krievu valodas prasmi (lai atceramies kaut vai Valsts valodas centra vadītājam izvirzītās prasības!), kaut gan šobrīd mēs esam Eiropas Savienības valsts un loģiski būtu prasīt Eiropas Savienības valstu valodu prasmi. Turklāt par ierēdni var būt tikai cilvēks ar augstāko izglītību, kas jau pats par sevi nozīmē kādu svešvalodas prasmi. Sestkārt. Paredzot aizliegumu izvirzīt sludinājumos nepamatotas prasības darba ņēmējam, tiks mazināta psiholoģiskā spriedze sabiedrībā, kas šādā nepamatotā prasībā, īpaši laikrakstos, saskata apdraudējumu latviešu valodas statusam. Vai mēs gribam vai negribam to saprast? Septītkārt. Ņemot vērā iepriekš teikto, uzskatām, ka katrs gadījums, kad nepamatoti tiek prasīta kādas konkrētas valodas prasme, ir jāizvērtē. Tomēr, lai ātrāk tiktu atrisināts konflikts starp darba devēju un darba ņēmēju, tā risināšanā vēlams iesaistīt Valsts valodas centru, paredzot arī normu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un tikai tad tiesu, kā to paredz šis likums. Manuprāt, cits regulējums var būt un var arī nebūt. Astotkārt. Piedāvātā norma skar visu Latvijas sabiedrību. Tāpēc atcerēsimies, ka tauta runā vienā valodā, bet indivīds runā vairākās valodās un ka mums jādomā par visu Latvijas tautu kopumā, nevis par atsevišķām sabiedrības grupām! Mums jānodrošina pieeja darba tirgum gan cilvēkiem, kas skolu ir beiguši, gan cilvēkiem, kas skolu nav beiguši. Gan tiem cilvēkiem, kas ir mācījušies svešvalodas, gan tiem, kas nav mācījušies svešvalodas. Paldies par uzmanību.".
• 2011_04_28-seq425 language "lv".
• 2011_04_28-seq425 speaker Dzintra_Hirsa-1947.
• 2011_04_28-seq425 mentions Q211.
• 2011_04_28-seq425 mentions Q193089.
• 2011_04_28-seq425 mentions Q458.