Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2010_11_25-seq34> ?p ?o. }

• 2010_11_25-seq34 type Speech.
• 2010_11_25-seq34 number "34".
• 2010_11_25-seq34 date "2010-11-25".
• 2010_11_25-seq34 isPartOf 2010_11_25.
• 2010_11_25-seq34 spokenAs 85.
• 2010_11_25-seq34 spokenText "Augsti godājamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Šķiet, ka šis ir viens no daudzajiem jautājumiem, kuru mums vajadzētu akceptēt vienbalsīgi, jo mēs taču vēlamies, lai Latvija būtu valsts, kurā likumi atbilst tiem standartiem, kādi ir iedibināti citās valstīs, un jautājums šoreiz ir nevis par formālu likuma burtu, bet par likuma garu. Kāpēc šis jautājums šodien ir darba kārtībā? Pirms kāda laika Latvija uzzināja par kādu sievieti, par viņas dzīvi. Viņa dzīvoja Austrālijā, un viņai bija tur bērns. Viņa atgriezās kopā ar šo bērnu no Austrālijas, un izrādījās, ka šis bērns tur bija dzimis, bet tēvs īsti ģimenē nekad nedzīvoja. Taču, kad bērnam bija četri gadi, tad uzradās bērna tēvs, kurš nemaz nebija reģistrēts bērna dzimšanas apliecībā. Viņš pierādīja, ka ir bērna tēvs, un izteica pretenzijas uz šo bērnu. Un rezultāts ir tāds, ka pēc kāda laika, protams, tiesa Austrālijā lēma, ka šis bērns ir jāatgriež Austrālijā. Šī sieviete griezās pie atbildīgajām amatpersonām un Latvijas institūcijām, lai aizsargātu savas tiesības. Diemžēl viņai tas bija liegts, jo, redziet, bērns ir jāatgriež tur, kur viņš ir dzīvojis iepriekš, lai gan reāli tēvs nekad šo bērnu nebija audzinājis, kā tēvam būtu tas pienācies. Un šoreiz runa nav par tām ģimenēm, par latviešu ģimenēm, par Latvijas pilsoņu ģimenēm, kuras nevar sadalīt bērnus laikā, kad kāds paliek Latvijā un kāds brauc strādāt uz Īriju, Lielbritāniju vai kādu citu valsti. Runa ir par tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir aizbraukuši uz citām valstīm un kuri ir stājušies laulībā ar citu valstu pilsoņiem, un kuru bērns dzimst ārpus Latvijas. Un man šķiet, ka šodien šis ir tas gadījums, par kuru ir jārunā un uz kuru jāskatās no citas puses. Jo, redziet, ja mēs apskatāmies šo konkrēto gadījumu, tad redzam, ka tiešām šo bērnu, mātei vardarbīgi atņemto bērnu, aizsūtīja atpakaļ uz Austrāliju. Vardarbīgi! Pie veikala „Spice” cilvēks, kurš to bērnu nekad dzīvē nebija redzējis... kāda pilnvarota persona, atņēma viņu mātei un tādā veidā aizveda atpakaļ. Vēl vairāk! Mēs gribam paredzēt šajā likumā to, ka mēs mēģināsim pildīt tās normas pat tādā veidā, ka mēs to konkrēto māti pat varēsim sodīt - un sods ir paredzēts no 250 līdz 500 latiem -, ja notiek kaut kāda pretošanās. Pēc tam šis jautājums varēs tikt pacelts vēl augstākā līmenī - līdz pat cietumsodam, par ko tiesa attiecīgi var lemt. Mēs pacēlām šo lietu tādēļ, lai palīdzētu konkrētai ģimenei, konkrētiem vecākiem, bet tagad sanāk tā, ka mēs šo situāciju legalizējam līdz normai, ka mēs vienkārši nevis palīdzēsim, bet mēģināsim izmest, tā teikt, šos bērnus ārā no valsts. Un man šķiet, ka šodien ir ārkārtīgi svarīgi skaidri nodefinēt situāciju, kurā atrodas Latvija. Latvija nav Amerika, nav Krievija, nav Vācija vai Lielbritānija, kāda lielvara, kura var izmantot savas diplomātiskās pārstāvniecības, lai aizstāvētu intereses... tātad Latvijas bērnu intereses un cilvēku intereses ārvalstīs. Un man šķiet, ka šodien mēs redzam arī citu gadījumu, kas ir pavisam par citu tēmu. Mūsu cilvēki, kuri strādājuši Sudānā, ir, tā teikt, paņemti ķīlā, un mēs redzam to, ka Latvija kā maza valsts nespēj aizstāvēt šos cilvēkus pilnvērtīgi - tā, kā to būtu darījušas citas valstis. (No zāles: „Par tēmu, runā par tēmu!”) Un tieši tāpēc es domāju, ka šodien mums pirmām kārtām ir jāpasaka, ka mēs vēlamies aizstāvēt savus pilsoņus, savu pilsoņu tiesības un tos bērnus, kas ir dzimuši ārpus Latvijas. Man šķiet, ka, kamēr nav precīzi izstrādāts mehānisms, kādā veidā mēs aizstāvēsim mūsu bērnus un mūsu pilsoņus, kas nonākuši šādās situācijās, mēs nevaram formāli piekrist kārtējai normai, kāda it kā pasaulē ir pieņemta, jo tā diemžēl ir sanācis. Un šodien, protams, ņemot vērā to, ka komisija it kā ir lēmusi, ka vajag pieņemt likumu, kas ir tāds, kāds ir citās valstīs, man šķiet, ka mums tomēr vajadzētu apspriest mehānismu, kādā veidā mēs varētu aizstāvēt savus pilsoņus. Man šķiet, būtu ļoti svarīgi, lai deputāti šo jautājumu nevis mēģinātu vienkārši lemt, vadoties pēc tā, kurš atrodas pozīcijā vai opozīcijā, bet lūgtu valdībai - pirmkārt, Labklājības ministrijai, otrkārt, Tieslietu ministrijai, treškārt, Ārlietu ministrijai - atrast mehānismu, kā Latvija rīkosies šādos gadījumos. Tieši tāpēc man būtu aicinājums šodien arī pozīcijas deputātiem šo jautājumu izskatīt nevis pēc likuma gara, bet pēc... arī pēc būtības: kā mēs palīdzēsim mūsu pilsoņiem, kā mēs viņus aizstāvēsim? Es aicinu ja ne balsot „pret”, tad solīdā formā atturēties, pieņemot šo konkrēto lēmumu šodien, un lūgt valdībai vēlreiz apskatīt šo jautājumu no tām pusēm, kas skar cilvēku, Latvijas pilsoņu, tiesības. Man šķiet, ka mēs neko nezaudēsim, jo mēs esam tā... esam kļuvuši par čempioniem, pieņemot Eiropas regulas. Mēs esam bijuši pirmie, kas šīs regulas ir pieņēmuši, akceptējuši un teikuši: „Mēs esam pirmie!” Tikai bieži vien mēs redzam, ka pat Vācija un citas valstis daudzas regulas pat nav pieņēmušas kā Latvija. Nekas nenotiks! Latvija neko nelikumīgu nedarīs. Vienkārši lūgt valdībai profesionāli izskatīt! Es nepiedāvāju pieņemt nelikumīgu lēmumu. Es vienkārši piedāvāju, lai valdība izskata šo jautājumu rūpīgi, lai valdība padomā. Jo citādi - kādu signālu mēs sūtām tiem nelaimē nonākušajiem cilvēkiem, kuri ir aizbraukuši uz citām valstīm un kuriem ģimenes dzīve nav izdevusies? Mēs pasakām to: „Jūs mums neesat vajadzīgi! Mēs nerūpēsimies ne par jums, ne par jūsu bērniem!” Man šķiet, ka citas valstis tā nerīkotos! Pat ja viņiem šāds likums ir pieņemts, viņi viennozīmīgi nozīmētu labākos advokātus, juristus vai kādus konsultantus, lai mēģinātu aizstāvēt konkrētos gadījumos savus cilvēkus. Ja cilvēks tiešām pierādīs, ka tā ģimene ir bijusi kā ģimene un bērnam ir jāatgriežas citā valstī, tad mēs neko nevarēsim darīt. Bet šajā konkrētajā gadījumā situācija bija citādāka: šis bērna tēvs nebija nekāds bērna tēvs, kurš bērnu audzināja, viņš pat nebija reģistrēts bērna dzimšanas apliecībā. Tieši tāpēc man ir lūgums pirmām kārtām koalīcijas pārstāvjiem - ne jau vienkārši ņemt un pārbalsot, un pateikt: „Jā! Pieņemsim kārtējo lēmumu, tādu, kāds ir visās citās pasaules valstīs!” Varbūt tiešām padomāsim, kā mēs varam aizstāvēt mūsu bērnus un mūsu pilsoņus, ja viņi tiešām ir nonākuši grūtībās? Tā ka es ceru, ka mēs tiešām darīsim visu, lai šādu gadījumu būtu pēc iespējas mazāk un, ja tie ir notikuši, mēs automātiski mūsu pilsoņus nenoliktu nolemtības situācijā, pasakot: „Ziniet, tā ir jūsu problēma, un valsts par jums nerūpēsies un par jums nedomās!” Godājamie kolēģi! Šis ir konkrētais gadījums, par kuru, sākot to izskatīt, arī premjers bija teicis: „Paskatīsimies, kā palīdzēt šai konkrētajai ģimenei.” Taču ar šo lēmumu mēs nevis palīdzam, bet principā iznīcinām jebkādas iespējas un cerības šo situāciju nākotnē mainīt. Tā ka lēmums ir jūsu rokās, bet man būtu tiešām liels prieks, ja valdība varētu šo jautājumu paskatīt vēlreiz un Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija un Ārlietu ministrija kopīgi nāktu ar kādu risinājumu, un tad šiem nelaimē nonākušajiem cilvēkiem tiešām mēs dotu varbūt kādu cerību un daudziem no viņiem mēs varētu arī palīdzēt. Paldies.".
• 2010_11_25-seq34 language "lv".
• 2010_11_25-seq34 speaker Ainars_Slesers-1970.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q822919.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q211.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q193089.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q1771611.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q159.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q8436.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q15628977.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q23666.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q183.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q22890.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q408.
• 2010_11_25-seq34 mentions Q1049.