Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2010_05_04_s-seq5> ?p ?o. }

• 2010_05_04_s-seq5 type Speech.
• 2010_05_04_s-seq5 number "5".
• 2010_05_04_s-seq5 date "2010-05-04".
• 2010_05_04_s-seq5 isPartOf 2010_05_04_s.
• 2010_05_04_s-seq5 spokenAs 3.
• 2010_05_04_s-seq5 spokenText "Godāto sēdes vadītāj! Augsti godātie valstu, valdību un parlamentu vadītāji! Ekselences vēstnieki, eminences! Godātie Augstākās padomes un Saeimas deputāti, ministri! Dārgie viesi! Dāmas un kungi! Es apzinos ar šo uzrunu saistīto atbildību un reizē arī sarežģītību, jo katrs deputāts, kurš toreiz balsoja par neatkarības atjaunošanu, varētu būt šeit manā vietā. Faktiski toreiz bija iestājusies ekonomiskās un politiskās sistēmas krīze. Sistēma bija cilvēkiem apriebusies. Cilvēku noskaņojumu raksturoja vēlme atbrīvoties no PSRS totalitārās iekārtas, no kompartijas diktāta, bieži tika piesaukta pirmskara Latvijas labklājība un kā tās avots – neatkarīga valsts. Tie arī kļuva par galvenajiem mērķiem Tautas frontes priekšvēlēšanu programmā, un tieši tāpēc Augstākās padomes vēlēšanās Latvijas Tautas fronte kļuva par reālu PSKP alternatīvu. Lai gan formāli deputātu kandidātus izvirzīja paši vēlētāji priekšvēlēšanu sapulcēs, jāuzsver nopietnie priekšdarbi, ko Tautas fronte veica, lai nodrošinātu savu vairākumu Augstākajā padomē. Tā spēja idejiski apvienot plaša uzskatu spektra neformālās kustības – Vides aizsardzības klubu, LNNK, arī tā dēvētos tautsaimniekus un reformkomunistus. Nenovērtējama loma neatkarības idejas popularizēšanā un Tautas frontes atbalstīšanā bija tā laika presei, radio un televīzijai. Bija arī viena nopietna problēma. Augstāko padomi vēlēja visi, kas bija pierakstīti toreizējā Latvijas PSR, tai skaitā lielais PSRS armijas kontingents. Tas, protams, palielināja risku, ka Tautas fronte varētu neiegūt pietiekamu skaitu mandātu balsojumā par neatkarības atjaunošanu. Tomēr Tautas fronte ieguva vairākumu pēc PSRS likumiem ievēlētajā Augstākajā padomē un līdz ar to noteica dienas kārtību Augstākajā padomē. Pirmais un galvenais, ko tauta no tās gaidīja, bija skaidra un nepārprotami pausta vēlme pēc neatkarīgas valsts. 4.maijā emocijas Jēkaba ielā sita augstu vilni. Zālē valdīja nokaitēta atmosfēra. Katra nākamā runa – gan neatkarības atbalstītāju, gan tās pretinieku pusē – spriedzi tikai audzēja. Savukārt ārā sapulcējušies cilvēki balsošanas laikā uzgavilēja un skaitīja līdzi katrai balsij „par”. Latvija laikam nekad vairs nepieredzēs neko līdzīgu tam, kā todien tika sveikti 138 „par” balsojušie deputāti. Neatkarības atjaunošanas ceļš parādīja, ka Neatkarības deklarācijas autori, ņemot vērā diskusijas Tautas frontes Domē, bija izvēlējušies tālaika situācijai optimālu variantu un ir pelnījuši augstu novērtējumu. Ļaujoties saviļņojumam un priekam par pieņemto deklarāciju, deputāti lielā mērā saprata, ka galvenā cīņa vēl ir priekšā. Tā tas arī bija. Deklarācija paredzēja pārejas periodu, kurā sarunu ceļā jāiegūst faktiskā neatkarība, tas ir, jāatdalās no PSRS. PSRS vadība uz ko tādu nebija gatava. Kādas sarunas un par ko (!), ja PSRS prezidents Deklarāciju pasludināja par nelikumīgu un spēkā neesošu no pieņemšanas brīža! Faktiski sākās tā saucamais divvaldības periods. Reālais pārspēks toreiz bija PSRS pusē. Tās vadības rokās faktiski bija viss – gan finansiālie, gan materiālie, gan militārie resursi, ko pārvaldīja ministrijas Maskavā. Latvijas Republika balstījās uz savu likumdevēju, Augstāko padomi, tās izveidoto Ministru padomi, Latvijas patriotiem valsts iestādēs un ministrijās un, nenoliedzami, tautas vairākuma atbalstu. Deputātus lielā mērā iedvesmoja Lietuvas Augstākās padomes paraugs, kura jau agrāk bija pieņēmusi Neatkarības aktu, pārtraucot PSRS likumu darbību Lietuvā. PSRS vadība vērsās pret Lietuvu ar ekonomiskām sankcijām, bet Lietuva izturēja un nepadevās. Tā nu gan nebija, ka mēs palikām bez atbalsta Maskavā. Tie PSRS Kongresa tautas deputāti no Latvijas, kuri darbojās, kā toreiz teica, uz Tautas frontes platformas, sevi apliecināja kā aktīvu politisku spēku PSRS Kongresā un Augstākajā padomē. Kopā ar Krievijas un citu republiku demokrātiem Baltijas deputāti veidoja jaunu parlamentāro gaisotni Maskavā. Pieprasījumi sekoja cits citam. Tas bija kas nedzirdēts un neredzēts toreizējā Padomju Savienībā. Tomēr Latvijas neatkarības atjaunošanai vissvarīgākais bija lēmums, ar kuru par spēku zaudējušu kopš pieņemšanas brīža tika atzīts 1939.gada Molotova–Ribentropa pakts. Līdz ar to tika akceptētas tiesības revidēt šā pakta sekas. 12.jūnijā Krievijas Federācija pieņēma savu Suverenitātes deklarāciju, tādējādi nostājoties pret PSRS centrālo varu. Šajā laikā PSRS vadība maina savu nostāju un piedāvā Latvijas Augstākajai padomei sarunas par plašu jautājumu loku, tai skaitā par Latvijas patstāvību, tikai ar vienu noteikumu – jāiesaldē Latvijas Republikas Neatkarības deklarācija. Kaut arī Rietumvalstu vadītāji tolaik atbalstīja sarunu ceļu uz neatkarību, Augstākās padomes vairākums – Tautas frontes frakcija – šādus noteikumus noraidīja. Skaidrs bija viens – PSRS vadība nevēlas Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Līdzko neatkarības pretinieki Latvijā saprata, ka Tautas frontes frakcija Augstākajā padomē būs konsekventa un neatkāpsies no Neatkarības deklarācijas realizēšanas, viņi konsolidējās un 1990.gada nogalē izveidoja Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komiteju ar mērķi atgūt zaudēto varu un pārtraukt Latvijas virzību uz neatkarību. Viņu galvenā prasība bija – ieviest Latvijā PSRS prezidenta pārvaldi, apturot Augstākās padomes darbību. Atsevišķas institūcijas un pašvaldības gāja pat tik tālu, ka nepakļāvās atjaunotās Latvijas Republikas likumiem, PSRS iekšlietu karaspēka vienība ieņēma Preses namu un pārtrauca Latvijas Republikas laikrakstu izdošanu. Arī Maskavā militārās aprindas un stingrās līnijas piekritēji arvien uzstājīgāk pieprasīja ievērot PSRS konstitūciju Baltijas republikās. Militāristi neaprobežojās tikai ar aicinājumiem, bet 1991.gada janvārī ar tankiem un bruņumašīnām devās uzbrukumā radio un televīzijas tornim Viļņā, nogalinot neapbruņotus cilvēkus, kas stājās tiem pretī. Reālas vardarbības eskalācijas iespēja bija acīmredzama. Bija svarīgi to nepieļaut un vienoties par Baltijas valstu saskaņotu rīcību. Latvijas Republikas Augstākā padome tūlīt pat sūta savu delegāciju uz Baltijas valstu padomes sēdi Tallinā, kur ierodas arī Krievijas Augstākās padomes priekšsēdētājs Boriss Jeļcins. Tiek parakstīta vienošanās par solidaritāti starp Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas parlamentiem, kā arī ANO adresētais kopīgais aicinājums nekavējoties sasaukt konferenci par starptautisku noregulējumu Baltijas valstīs. Šajā dramatiskajā situācijā Latvijas Tautas fronte aicināja cilvēkus pulcēties un nepieļaut Augstākās padomes, Ministru padomes, radio un televīzijas sagrābšanu. Tauta ar lielu degsmi atsaucās uz šo aicinājumu. Vecrīga un stratēģiski nozīmīgās vietas Rīgā īsā laikā pārtapa par barikāžu joslu ar smago tehniku, celtniecības blokiem un cilvēkiem pie ugunskuriem dienu un nakti. Neatkarīgās Latvijas vārdā ļaudis bija gatavi uz visu. Varam tikai iedomāties, cik liels bija neatkarības pretinieku naids. Arī viņi bija gatavi uz visu. Milicijas speciālā vienība OMON ķērās pie ieročiem, ieņemot Iekšlietu ministrijas ēku un patrulējot Rīgas ielās. Vēl šodien sāp, ka tika nogalināti cilvēki. Tāpēc ik gadu atcerēsimies viņus, noliekot ziedus pie Brīvības pieminekļa 4.maijā un barikāžu atceres dienās – viņu bojāejas vietās. Vardarbībai un asinsizliešanai Viļņā un Rīgā tūdaļ tika pievērsta pasaules uzmanība, pateicoties žurnālistiem un kinooperatoriem, kuri riskēja ar dzīvību. Cilvēki uz barikādēm Rīgā pārsteidza gan neatkarības pretiniekus Latvijā, gan PSRS vadību, gan Baltijas neatkarības atbalstītājus ārzemēs. Solidaritāti Augstākajai padomei toreiz apliecināja daudzas ārvalstu parlamentu delegācijas, kuras ieradās atbalsta vizītēs Rīgā. Parlamentāriešu acīs barikādes bija latviešu tautas nesalaužamības piemērs un nevardarbīgas pretošanās paraugs citām tautām. Baltijas valstu neatkarības atbalstītāji Rietumos ar gandarījumu uztvēra to, ka Baltijas tautas savā brīvības mīlestībā ir vienotas. Arī politiķi rīkojās vienoti. Toreiz regulāri sanāca Baltijas valstu padome, kura trīspusēji uzrunāja starptautisko sabiedrību, deva savu situācijas vērtējumu un vērsās ar aicinājumiem pie Rietumvalstu valdībām un starptautiskajām organizācijām. Mani kolēģi Arnolds Rītels un Vītauts Landsberģis no sirds uzturēja Baltijas valstu kopību. Kā saskaņojām viedokļus un kurš kuram vairāk piekrita – tas šodien nav tik svarīgi. Nebija jau principiālu domstarpību, jo mērķis bija viens. Runājot par tālaika starptautisko fonu, jāatzīst, ka līdz pat janvāra notikumiem Baltija savu cīņu par neatkarību izcīnīja faktiski vienatnē pret PSRS vadību. Tiešu kontaktu ar Rietumvalstu valdībām mums nebija. Rietumvalstis, īpaši ASV, savu attieksmi pret Baltijas valstu jautājumu pauda divpusējās attiecībās ar Maskavu. Patiesību sakot, tolaik ASV spēja ietekmēt PSRS notiekošos procesus. Un šī ietekme bija izšķiroša janvāra notikumos, kad ASV prezidents pieprasīja nepieļaut vardarbības eskalāciju Baltijā. Tobrīd par mūsu advokātiem Rietumos kļuva Īslande, Dānija un vēlāk arī Zviedrija. Latvijas neatkarībai kritiskos brīžos īpaša loma bija latviešu trimdas organizācijām, kuras 50 gadu garumā nenogurstoši bija uzturējušas dienas kārtībā Latvijas okupācijas neatzīšanu. Pēc 4.maija aktīvākie trimdas pārstāvji uzņēma kontaktus ar Augstāko padomi un valdību, pašaizliedzīgi iesaistījās oficiālo vizīšu organizēšanā un centās panākt, lai viņu valdības atbalstītu Latvijas vēlāko dalību ANO, EDSO un citās starptautiskajās drošības un sadarbības organizācijās. Neatkarībai kritiski brīži bija arī pēc 1991.gada janvāra notikumiem. Kad PSRS Augstākā padome nolēma martā rīkot referendumu par PSRS saglabāšanu, Tautas frontes vairākums Augstākajā padomē iestājās par to, ka Latvijas Republikai šis referendums nav saistošs un varas struktūras tā organizēšanā nepiedalās. Vēl vairāk – Augstākā padome pieņēma lēmumu apsteidzoši – 3.martā – rīkot Vislatvijas aptauju. Tajā piedalījās 88 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem 74 procenti izvēlējās demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku. Tālākajā neatkarības atgūšanas procesā šis vēsturiski svarīgais rezultāts bija pārliecinošs arguments, īpaši Rietumvalstīm. Kad 1991.gada augustā PSRS Ārkārtas stāvokļa komiteja Maskavā sagrāba varu, Latvijā ar militāru spēku un OMON līdzdarbību tika ieņemta Iekšlietu ministrija, radio un televīzija, telefona mezgli. Baltijas kara apgabala pavēlnieks draudēja Augstākās padomes vadībai ar arestu, ja tā aicinās tautu uz nepakļāvību. Šodien ar lepnumu varam atskatīties uz Tautas frontes frakcijas rīcību Augstākajā padomē. Jau 20.augustā Augstākās padomes Prezidijs un Ministru padome pieņēma paziņojumu, kurā pasludināja Ārkārtas stāvokļa komiteju par nelikumīgu veidojumu, kam nav nekādu pilnvaru Latvijas teritorijā, un aicināja arī iedzīvotājus tam nepakļauties. Augstākā padome ne mirkli nepārtrauca savu darbību, arī naktīs. 21.augustā Augstākā padome sper izšķirošu soli un pieņem konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, atceļot pārejas periodu. Jau nākamajā dienā, 22.augustā, Īslande pirmā atzīst Latviju kā neatkarīgu valsti. Protams, puča liktenis izšķīrās Maskavā. Arī ASV prezidents Bušs paziņoja, ka izvairīsies no rīcības, kas varētu legalizēt puču, un vērsās pret spēka lietošanu Baltijas valstīs. 24.augustā Dekrētu par Latvijas neatkarības atzīšanu paraksta Boriss Jeļcins un aicina to darīt arī PSRS vadību un citas valstis. Pirmās šādu soli 26.augustā sper Eiropas Kopienas valstis, 2.septembrī – ASV un visbeidzot, 6.septembrī, – ar Valsts Padomes lēmumu arī PSRS. Ar šo brīdi Latvijā beidzas divvaldības periods un vara reāli pāriet Latvijas institūciju rokās. Tautas fronte un Augstākā padome savu vēsturisko misiju bija izpildījusi, atlika vēl sagatavot 5.Saeimas vēlēšanas, lai pilnā mērā atjaunotu Latvijas Republikas Satversmes darbību. Taču, ja ieskatāmies stenogrammās, tad redzam, ka šie svarīgie politiskie jautājumi aizņēma tikai apmēram trešdaļu no Augstākās padomes darba laika. Divas pārējās trešdaļas laika tika veltītas likumiem, uz kuru pamata izveidoja neatkarīgās valsts pārvaldes institūcijas un realizēja ekonomiskās reformas. Radās fundamentāla problēma, kā pāriet no sociālisma, tālaika izpratnē, uz kapitālismu, tas ir, no plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku. Veikalos vēl eksistēja valsts noteiktās cenas, bet nebija preču, ko par šīm cenām pirkt. Tirgū un komisijas veikalos gan bija preces, bet par vairākkārt augstākām cenām, kas faktiski jau bija brīvās cenas. Līdzko Krievija atbrīvoja cenas izejvielām, tā daudzi mūsu uzņēmumi, kolhozi un sovhozi kļuva maksātnespējīgi. Uz laiku glābt varēja valsts dotācijas, bet naudas valstī šim nolūkam nebija. Un tomēr – Latvijas tālaika valdība spēja darboties nepilnīgas un pat neizveidotas likumdošanas ietvaros, tās vietā liekot elastīgu un pragmatisku rīcību. Visā Austrumeiropā – un ne bez starptautisko attīstības organizāciju līdzdalības – apzināti tika lietota „šoka terapija”, lai īsā laikā ekonomiku pārorientētu uz brīvo tirgu ar iespējami mazāku valsts iejaukšanos. Tagad izskan arī viedoklis, ka tā bija fundamentāla kļūda. Varbūt. Bet Latvijai faktiski nebija alternatīvas. Ar savu mazo iekšējo tirgu Latvija nevarēja norobežoties no Austrumeiropā valdošajām ekonomiskajām tendencēm. Ja atskatāmies uz atjaunotās Latvijas Republikas divdesmit gadiem, tad redzam, cik daudzi jauni izaicinājumi ir nākuši klāt. Neviļus rodas jautājums, vai esam divdesmit gados iemācījušies dzīvot un strādāt demokrātijas, privātīpašuma un brīvā tirgus apstākļos. Daži teiks – jā, citi – nē, un abas atbildes būs pareizas. Viens gan ir tiesa – tautas labklājība, kas balstīta uz efektīvu ekonomiku un sociālo taisnīgumu, bija aktuāla pirms divdesmit gadiem un ir aktuāla arī šodien. Savukārt Latvijas konkurētspēja ir tieši atkarīga no mums, no ikkatra konkurētspējas. Šo skaudro patiesību mēs ne vienmēr esam spējuši pieņemt. Godātie klātesošie! Atcerēsimies, ka tikai neatkarīgai valstij ir savs vārds. Mūsu valstij šis vārds ir LATVIJA. Kāpēc mēs ar tādu saviļņojumu uztveram katru labu ziņu par Latviju un sāpīgi – sliktu ziņu? Tas nozīmē tikai vienu – mēs jūtam savu piederību Latvijai. Tas nozīmē arī to, ka Latvijai ir nākotne! Pateicos par uzmanību! (Aplausi.)".
• 2010_05_04_s-seq5 language "lv".
• 2010_05_04_s-seq5 speaker Anatolijs_Gorbunovs-1942.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q822919.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q211.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q649.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q4294315.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q2660080.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q37.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q191.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q193089.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q39731.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q35.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q159.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q15180.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q81299.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q34.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q337179.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q1770.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q1807095.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q79854.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q1003.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q34453.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q164582.
• 2010_05_04_s-seq5 mentions Q194000.