Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2009_06_11-seq681> ?p ?o. }

• 2009_06_11-seq681 type Speech.
• 2009_06_11-seq681 number "681".
• 2009_06_11-seq681 date "2009-06-11".
• 2009_06_11-seq681 isPartOf 2009_06_11.
• 2009_06_11-seq681 spokenAs 40.
• 2009_06_11-seq681 spokenText "Godātie kolēģi! Cienītās kolēģes! Vispirms es gribu skaidri pateikt, ka izmeklēšanas komisija strādājusi sekmīgi, par spīti visādām skauģu izdarībām un visādām vēlmēm izjaukt komisijas darbu. Bet, lai skaidri saprastu, kādos apstākļos komisija sāka strādāt, vajadzētu arī atgādināt, kas toreiz notika Latvijas sabiedrībā, jo tūlīt pēc 9.Saeimas vēlēšanām Latvijas sabiedrība tika pastāvīgi histerizēta ar visdažādākajiem paņēmieniem un jebkuru notikumu vēlējās izmantot, lai satrauktu cilvēku prātus. Un šādos apstākļos parādījās izdevums „Tiesāšanās kā ķēķis”, kurā publicētas it kā notikušas sarunas starp tiesnešiem un advokātiem par iespējamiem tiesu procesiem. Tam, ka izdevumā publicētais materiāls ir nelikumīgi noklausītu telefona sarunu izmantošana, retais pievērsa uzmanību. Protams, arī 9.Saeimas deputāti viens otrs centās dažādi reaģēt uz sabiedrībā notiekošo, un daļai no viņiem radās ideja - nu tad dibināsim vienu kārtīgu izmeklēšanas komisiju! Vismaz daži vai arī dažas varēs paspīdēt sabiedrības priekšā ar tēlotu varenu cīņu pret ļaunajiem spēkiem. Un tā nu šo komisiju nodibināja ar Saeimas lēmumu 2007.gada 6.septembrī. Sākotnēji katrai Saeimas frakcijai bija tiesības izvirzīt uz komisiju savus pārstāvjus. Tas arī notika. Bet laika gaitā komisijā notika izmaiņas, jo viens otrs aizgāja dažādu iemeslu dēļ, viens otrs no jauna atgriezās, tā ka viss tas ir noticis. Tad, kad komisija uzsāka savu darbu, bija skaidri jāsaprot, ko tai vajadzētu darīt. Vai tiešām vajadzētu.... nu, es teikšu, izākstīties publiski un aicināt it kā uz pratināšanu gan tiesnešus, gan advokātus, gan prokurorus un tēlot galvenos pratinātājus, faktiski dublējot prokuratūras darbu, vai arī izanalizēt to, kas tieslietu sistēmā ir noticis kopš it kā minēto notikumu atstāstīšanas, tātad gandrīz desmit gadu laikā, un kā tālāk varētu palīdzēt attīstīties tieslietu sistēmai. Es gribu norādīt arī vēl vienu lietu. Ne tikai šīs nelikumīgi noklausītās telefona sarunas bija ierakstītas un noklausītas pretēji visam, bet nebija pieejami arī sarunu oriģinālteksti. Bija tikai tulkojumi no krievu valodas, bet audioierakstu nemaz nebija. Tātad sarunu atbilstību patiesībai varējām vērtēt tikai aptuveni. Tā kā šie izskatāmie jautājumi tiešām bija ļoti specifiski, uz komisijas sēdēm tika aicināti eksperti gan no tiesnešu, gan advokātu, gan prokuroru vidus, gan arī ar juridisko jautājumu risināšanu saistīto iestāžu pārstāvji. Komisijas sēdēs piedalījās visaugstākā līmeņa pārstāvji - gan Augstākās tiesas priekšsēdētāji, gan ģenerālprokurors, gan tieslietu ministrs, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, Satversmes aizsardzības biroja direktors, Drošības policijas priekšnieks un tā tālāk. Tātad komisijai bija iespējas iegūt pilnu informāciju par to, kas notiek tieslietu sistēmā. Uzaicinātās amatpersonas izteica savu viedokli par stāvokli tieslietu sistēmā dažādos laikposmos un arī izteica piedāvājumus iespējamiem uzlabojumiem un pilnveidojumiem pašā tieslietu sistēmā un arī ar to saistītajos jautājumos. Tā kā šo komisiju nodibināja neilgi pēc publicētās informācijas par it kā notikušajām sarunām, komisijai sākumā savā darbā bija jāseko līdzi notiekošajam sabiedrībā, sabiedrības reakcijai uz publicēto informāciju. Kādu laiku, kā jau pie mums valstī tas ir pierasts, bija zināms, tā teikt, pēchisterizācijas periods, viens otrs kaut ko teica, izteicās, izvirzīja versijas. Tagad tas viss ir noplacis. Šobrīd sabiedrībā ir iestājies pilnīgs klusums un nevienu vairs neinteresē, kas notiek tieslietu sistēmā. Izņemot dažus, kas tur ir iesaistīti, ne vairāk. Un tagad nedaudz sīkāk par to, ko tiešām profesionāļi no Ģenerālprokuratūras ir izdarījuši. Viņi izveidoja īpašu prokuroru darba grupu, kura Kriminālprocesa likuma 369.panta ceturtās daļas 4.punkta un Prokuratūras likuma 16.panta pirmās daļas 1.punkta kārtībā tiešām pārbaudīja žurnālista Lapsas izdrukātajās, atšifrētajās un Brūkleņa grāmatā „Tiesāšanās kā ķēķis” publicētajās Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnešu un Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnešu telefonsarunās ar zvērināto advokātu Grūtupu un Grūtupa biroja darbiniekiem minētās civillietas, pieņēma paskaidrojumus no tiesnešiem par 1998.-2000.gadā iespējami notikušajām telefonsarunām un tajās minētajiem faktiem un izvērtēja tiesnešu rīcības likumību un atbilstību Tiesnešu ētikas kodeksa kanoniem. Tā kā telefonsarunu audioierakstu nebija, ar resoriskās pārbaudes veikšanai pieļaujamiem līdzekļiem un metodēm nebija iespējams konstatēt, vai izdrukās atšifrētās un grāmatā publicētās telefonsarunas saturiski precīzi atbilst faktiski notikušajām sarunām. Pēc sarunu atšifrējumos minētajiem dalībniekiem, lietas izskatīšanas vai nolēmuma pieņemšanas datuma un citām sarunās minētajām ziņām tika identificētas 42 civillietas, kuras izskatīja Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneši vai kuru izskatīšanā piedalījās Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta senatori un Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas tiesneši. Tiesas nolēmumi likumā noteiktajā kārtībā netika pārsūdzēti, un tie ir stājušies likumīgā spēkā. Līdz ar to šajās lietās nav Civilprocesa likuma 484.pantā noteiktā pamata prokurora protesta iesniegšanai. Tiesnešu rīcībā netika konstatētas Krimināllikuma 291.pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes, apzināti nelikumīga sprieduma taisīšana, tāpēc resoriskās pārbaudes materiāli netika virzīti kriminālprocesa uzsākšanai. Tika pārbaudīti arī iesniegtajās izdrukās atšifrētajās un grāmatā „Tiesāšanās kā ķēķis” publicētajās advokāta Grūtupa un Grūtupa biroja darbinieku sarunās ar prokuroriem un prokuratūras darbiniekiem minētie fakti. Pārbaudē konstatēts, ka telefonsarunu atšifrējumos minēto personu rīcībā nav saskatāmi Prokuroru ētikas kodeksa normu pārkāpumi. Tāds ir prokuratūras darbinieku darba rezultāts. Mēs sadarbojāmies ar prokuratūras darbiniekiem, regulāri saņēmām informāciju un sekojām līdzi, bet mēs nek��dā gadījumā nevarējām tēlot prokurorus. Tas būtu vienkārši smieklīgi. Augstākajā tiesā notika plēnums. Visi bija uztraukušies. Plēnuma gaitā izveidoja darba grupu minēto sarunu pārbaudei, izanalizēja vairākas civillietas. Zināmu laiku tieslietu sistēmā tiešām bija vērojama paaugstināta psiholoģiskā spriedze. Ne pirmo reizi publiski izskanēja jautājums par to, kas īsti notiek tieslietu sistēmā. Tiesneši nolēma izveidot savu Ētikas komisiju, Saeima savukārt likumā „Par tiesu varu” iekļāva atbilstošu normu. Pēc iepriekšminētās publikācijas parādīšanās tās negatīvais iznākums bija attiecību pasliktināšanās starp tiesu varas profesijām. Pēc vairāku ekspertu domām, attiecības kļuva redzami saltas, ar savstarpējām aizdomām un piesardzību. Tomēr bija jāņem vērā, ka publicētās sarunas attiecas uz diezgan paseniem pagātnes notikumiem, cerot, ka kaut kas līdzīgs šodien nebūtu iespējams. Ir liela atšķirība starp Latvijas tiesu sistēmu 1996.-2000.gadā un šodien, sākot ar tiesnešu kadru kvalitāti, spriedumu pieejamību sabiedrībai, spēju iepazīties ar tiesu darbu. Šajā laika periodā Saeimā pieņemti ļoti nozīmīgi procesuālie likumi - Civilprocesa likums, Administratīvā procesa likums, Kriminālprocesa likums. Minēto procesu izpratnei nepieciešamas mūsdienīgas zināšanas, kam jābalstās uz atbilstošu izglītību. Neapšaubāmi, tiesu sistēma ir ievērojami progresējusi, skatoties no vairākiem viedokļiem, arī no kadru viedokļa. Kādreiz bija lielas problēmas ar tiesnešu kadru nodrošinājumu, īpaši rajonos. Šodien stāvoklis ir mainījies uz labo pusi. Arī jauno juristu vidū ir vērojama sabiedriska aktivitāte, ir nodibināta un darbojas Latvijas Jauno juristu asociācija. Tātad ar šādiem iepriekšminētajiem faktiem, vērtējumiem un notikumiem rēķinājās arī komisija savā darbā. Un tad jāatbild bija uz vairākiem jautājumiem. Piemēram, vai var būtiski veikt izmaiņas visā tieslietu sistēmā? Kā rīkoties ar esošās sistēmas pašregulāciju - vai atstāt pašregulācijas tiesības pašai tieslietu sistēmai vai mainīt dažus pašregulācijas principus? Un šeit ir nedaudz jāatgādina, kas notiek sabiedrībā. Bieži sabiedrības vērtējums par juridisko profesiju balstās uz vājām zināšanām par juridiskiem jautājumiem, juristu profesionālās prakses negatīviem ekscesiem un tiešo saskari ar juridisko profesiju pārstāvjiem, kur vislabākais piemērs ir notariāts. Notārus visi ciena un mīlē, un godā atšķirībā no citiem tieslietu sistēmas pārstāvjiem. Sabiedrības viedoklis būtu līdzsvarotāks, ja būtu iespējams papildināt nepietiekamās zināšanas. Un šeit būtu jāatmet pašu juristu kūtrums, novēršot juristu pārkāpumus, lai sabiedrības nepieciešamība pēc tiesu varas tuvotos uzticībai pret šo varu kopumā, nevis tikai atsevišķas juridiskās profesijas pārstāvi. Lai radītu kādu kopēju vērtību apjomu, vispirms tomēr katrai profesijai pašai jārūpējas par savu ētisko un arī disciplināro atbildību. Tātad nonākam tomēr pie juridisko profesiju pienākuma nodrošināt pašregulējumu. Tas nozīmē, ka lielākā daļa no tā darba, kas darāms juridisko profesiju vienošanā un to vērtību standarta noteikšanā, ir jāizdara pašām profesijām. Zināms ieguldījums kopīgo vērtību noteikšanā varētu būt arī iezīmētie tiesu iekārtas attīstības pamatprincipi, no kuriem varētu minēt interešu saskaņotības principu, kas paredz tiesu varas pārstāvju un sabiedrības interešu saskaņošanu. Varētu palīdzēt indivīdiem pieejama tiesa, kas ietvertu tiesas sniegto pakalpojumu uzlabošanu, tiesas procesa modernizāciju, sabiedrības informēšanu par tiesu darbību un tiesu nolēmumu pieejamību. Tagad pieskaršos dažiem apsvērumiem, kas izskanēja, komisijai strādājot. Vai tas princips, pēc kā šodien veido Tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju un Tienešu disciplinārlietu kolēģiju, varētu palikt tā, kā ir, vai varbūt būtu jāpārskata šis princips, lai šajās kolēģijās būtu nevis noteikta pārstāvniecība, bet tiešām cilvēki, kas varētu sekmīgāk strādāt? Un būtiski ir arī tas, cik lielā mērā būtu iespējams kolēģiju sēdēs piedalošos novērotājus iesaistīt lēmumu pieņemšanas procesā. Mūžsenais jautājums par tiesnešu vecuma cenzu, par tā noteikšanu. Vismaz administratīvajās tiesās varētu strādāt jauni tiesneši, kuru vecums nesasniedz 30 gadus un kuri mācījušies administratīvo procesu. Un, tā kā laikposms, kas aizritējis kopš augstākās mācību iestādes pabeigšanas līdz 30 gadu vecuma sasniegšanai, reizēm ir diezgan garš, būtu vēlams pārdomāt par šā laikposma samazināšanu. Tālāk. Pārāk neskaidrs, izplūdis ir jēdziens „tiesneša palīgs”, par ko runā likuma „Par tiesu varu” 99.pants. Šķiet, ka būtu pilnīgāk jāizstrādā šis pants un nopietnāk jāpievēršas tiesnešu palīgu sagatavošanai, jo tas varētu palīdzēt jauno juristu sagatavošanai tiesneša darbam. Tālāk. Ļoti nopietns, smags jautājums ir tiesu noslodzes regulēšana, kas prasa ievērojamus līdzekļus, nedabīgi daudz līdzekļu. Jāpievērš lielāka uzmanība, piemēram, mediācijai, latviski sakot, starpniecībai. Man patīk latviski vārdi. Mediācija kā alternatīvs domstarpību risināšanas veids izlīdzinātu tiesu noslodzi, jo atsevišķas tiesu kompetences tiktu nodotas citām institūcijām. Daudz strīdu, nesaskaņu un domstarpību joprojām ir šodien, spriežot par procesuāliem jautājumiem. Ja runājam par likumdošanas pilnveidošanu, tad jāieskatās vienā otrā likumā, vai tas nav pārāk vecs jau un vai nevajadzētu padomāt par jauna likuma izstrādāšanu. Arī tā ir lieta, par kuru ir jādiskutē. Komisijas uzdevums bija piedāvāt risinājumus. Piedāvāt pārdomām risinājumus! Tātad runa ir par jaunu Prokuratūras likumu, jo vecais Prokuratūras likums ir aptuveni 15 gadus vecs un līdz ar to visu laiku tiek lāpīts, raustīts un šūdināts. Ir runa arī par juridisko profesiju standartu apvienošanas iespēju, piemērojot vienotus standartus. Jo cilvēks aiziet no vienas juridiskās profesijas un atrod citu juridisko profesiju vai vienas profesijas pārstāvji kādu izslēdz no savām rindām, bet citi - pieņem. Tas ir jautājums pārdomām, protams, jo... Es jums pateikšu vienu. Daļa juristu domā apmēram tā (pēc tā paša principa, pēc kā savulaik domāja kompartijas sekretāri): „Ir divas patiesības. Pareizāk sakot, ir viena nepatiesība un ir otra patiesība, tāpēc ka to paužu es.” Tālāk. Ja šie paši tieslietu sistēmas un līdzīgie pārstāvji sadarbotos tā, ka viņi arī praktiski sanāktu kopā un rīkotu kopīgas konferences, seminārus un juridisko jautājumu pētījumu sanāksmes, varbūt tad mēs varētu novērst to, ka viens un tas pats likums tiek tulkots tā, kā katram tas iepatīkas. Visbēdīgākais ir... visbēdīgākais ir šis teiciens „veikls advokāts apspēlēs neveiklu prokuroru”. Un tur nu neviens neprasa, cik tur tās objektīvās patiesības ir un cik tās nav. Zināma problēma ir saistīta ar visu spriedumu brīvu pieejamību, lai tie būtu pieejami pilnā apjomā jebkuram Latvijas Republikas pilsonim. Šodien tas tā nav. Tāpēc vajadzētu maksimāli censties publiskot visu instanču tiesu nolēmumus, veidojot vienotu datubāzi, kuras arī nav. Un šādu nolēmumu publiskošana varētu dot iespēju analizēt tiesnešu nolēmumu ne tikai lietas dalībniekiem, bet arī visiem interesentiem. Vēl vienreiz atgriezīšos pie šā milzīgā risināmo jautājumu daudzuma. Faktiski, ja tā paskatās reāli, katra trešā lieta tiek atlikta. Un, protams, svarīgi ir tas, lai advokāts tur būtu klāt. Un krimināllietās trešdaļa no lietu atlikšanas iemesliem ir tieši advokātu neatrašanās uz vietas. Nu mierīgi min kā attaisnojumu slimību, un viss. Šodien nav arī tāda nopietna jēdziena kā lietu sūtīšana papildu izmeklēšanai. Un svarīgs jautājums ir... tas it kā patlaban tiek risināts... par tiesu kalendāra izveidi, lai neiznāktu tā, ka vienam advokātam it kā ir jāatrodas vairākās sēdēs vienlaicīgi. Vēl ir jautājums par nepieciešamību izskatīt visas lietas trīs tiesu instancēs. Piemēram, ja runā par apelāciju, varbūt šo instanču skaitu var samazināt. Pārkāpuma, par kuru pienākas sods 5 vai 10 latu, izskatīšana ir pārāk smagnēja un dārga. Ja te sāksies izrunāšanās par kaut kādu naudas tērēšanu, tad mēs varētu paskatīties, kur to naudu tiešām tērē. Nu, protams, Satversmes principi ir jāievēro un ļoti uzmanīgi šie jautājumi ir jāsaskata. Nedod Dievs, ka tur sāks kāds uztraukties arī par tiem 5 latiem. Tagad runāsim par likumdevēja darbu drusciņ un par lieki iztērētajiem līdzekļiem un lieki nosēdētām stundām un tā tālāk. Ir mums šodien likums „Par tiesu varu”. Ir arī tāda jocīga iecere šo likumu nomainīt ar Tiesu iekārtas likumu. Vesela rinda juristu principā iebilst pret Tiesu iekārtas likumu. Tagad paskatieties, cik ilgi velkas darbs pie šā Tiesu iekārtas likuma, kurš nebūt nav pat gatavības vai priekšgatavības stadijā, jo tiesu vara un tiesu iekārta nav viens un tas pats. Un tagad iznāks tā interesanti, ka pat jau pats 1.pants tiek tā sagrozīts, ka daudziem juristiem tas nav pilnīgi pieņemams. Runa ir par tiesnešu zvērestu, kurš arī ir sagrozīts. Tā ka nopietni juristi ar krietnu pieredzi kategoriski protestē pret šādu zvēresta tekstu. Un tagad es atgriezīšos pie tā jautājuma, no kura vienmēr nezin kāpēc cenšas sabiedrības lielākā daļa izvairīties, - vai drīkst publicēt, dot sabiedrībai atklātu pieeju tādiem materiāliem, kuri iegūti nelikumīgi. Diemžēl arī Latvijā pēc šīs grāmatas iznākšanas sākumā bija liela kliegšana, brēka, un tie varoņi, kas dibināja to komisiju šeit, Saeimā, arī domāja saspēlēties ar sabiedrību, brēkt kopīgi: nelieši tādi un šitādi! To, ka nelikumīgi šie materiāli tika iegūti, tas praktiski nevienu neuztrauca. Un tāpēc es jums vienu faktu minēšu. 2005.gadā prokuratūra nepamatoti atteica kriminālprocesa uzsākšanu par zvērināta advokāta Grūtupa telefonsarunu noklausīšanos. Atteica! Šo pašu 2005.gadā pieņemto lēmumu vēlāk atcēla. Uzsāka kriminālprocesu. Rezultāts ir tas, ka daži juristi viens ar otru uz ielas vairs nesasveicinās. Es tomēr gribu atgādināt Latvijas Zvērinātu advokātu padomes lēmumu, jo tur ir nopietni juristi. Nav pieļaujama nelikumīgi iegūtu ziņu izmantošana secinājumu izdarīšanai par jebkuras personas rīcību, bet vērtējumu advokātu rīcībai un advokatūras uzdevumu noteikšanu var izdarīt pēc prokuratūras oficiāla atzinuma par informācijas iegūšanas likumību. Vajadzētu gan kādreiz ieklausīties šajos vārdos, jo ir jābūt kaut kādai skaidrībai par to, cik tālu var sniegties oficiālas iestādes tiesības pārkāpt pilsoņu konstitucionālās tiesības, piemēram, noklausīties pilsoņu privātās sarunas un tās izmantot tiesu procesos. Mēs tādu skaistu nodaļu esam iedibinājuši Latvijas Republikas Satversmē, tā ir 8.nodaļa - „Cilvēka pamattiesības”. Šīs nodaļas 96.pantā ir šādi vārdi: „Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.” Vai nelikumīgi noklausītu telefonsarunu izmantošana publiskajā telpā atbilst Satversmes 96.pantā teiktajam? Komisija pēdējās divās sēdēs vienbalsīgi apstiprināja to, ka no pretlikumīgā ceļā iegūtiem materiāliem sacerētu darbu parādīšanās atklātībā nav atbalstāma. Tāda rīcība neveicina tieslietu sistēmas tālāku progresīvu virzību. Es gribu kārtējo reizi atgādināt, ka jebkuram pilsonim, jebkurai valsts iestādei, īpaši drošības iestādei, būtu jāpievērš uzmanība tam, ka nav nekādas garantijas, ka arī šodien neturpinās indivīda tiesību pārkāpšana, nelikumīgi iejaucoties pilsoņu privātajā dzīvē un noklausoties telefonsarunas. Diemžēl kādu tas maz uztrauc līdz tam brīdim, kad viņa uzvārds tur parādās. Un tāpēc, rūpīgi izanalizējot visu iegūto informāciju un apsverot visus izskatītos priekšlikumus, ir skaidri jāapzinās, cik būtiski ir turpmākajā tieslietu sistēmas attīstībā pieturēties pie vairākiem pamatprincipiem. Tiesa ir valsts varas pārstāve, kas ir neatkarīga un nedrīkst būt pakļauta nekādai citai ietekmei kā vienīgi likumam. Otra lieta ir tā, ka Latvijas tieslietu sistēmā notiek objektīvas izmaiņas, proti, arī paaudžu maiņa; tas ir būtiski. Tas prasa laiku, sabiedrības izpratni un arī prasmīgu likumdošanas pilnveidošanu. Latvijas Republikas Saeimai ir iespējas arī turpmāk pastāvīgi piedalīties tieslietu sistēmas uzlabošanas darbā, taču tam jānotiek bez skaļa populisma un tas jāveic, nopietni sadarbojoties ar zinošiem ekspertiem. Tieslietu sistēma Latvijā attīstās, tās attīstība ir būtiska, it īpaši nopietnākos saimnieciskos apstākļos, un šis process ir jāveicina ikvienam. Es gribu pateikties tiem komisijas darbiniekiem, tiem deputātiem, kas tiešām strādāja godprātīgi, kas nemēģināja iegūt sev lētu popularitāti, nelaidās prom no komisijas un palika strādāt tur līdz galam. Paldies. (No zāles dep. L.Ozoliņš: „Bravo! Bravo!”)".
• 2009_06_11-seq681 language "lv".
• 2009_06_11-seq681 speaker Juris_Dobelis-1940.
• 2009_06_11-seq681 mentions Q822919.
• 2009_06_11-seq681 mentions Q211.
• 2009_06_11-seq681 mentions Q2660080.
• 2009_06_11-seq681 mentions Q4459436.
• 2009_06_11-seq681 mentions Q1092499.
• 2009_06_11-seq681 mentions Q20560178.
• 2009_06_11-seq681 mentions Q2498135.
• 2009_06_11-seq681 mentions Q130614.
• 2009_06_11-seq681 mentions Q4332232.