Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2009_02_12-seq256> ?p ?o. }

• 2009_02_12-seq256 type Speech.
• 2009_02_12-seq256 number "256".
• 2009_02_12-seq256 date "2009-02-12".
• 2009_02_12-seq256 isPartOf 2009_02_12.
• 2009_02_12-seq256 spokenAs 150.
• 2009_02_12-seq256 spokenText "Tas skar šo lietu… skar, jo es saņemu pārmetumus, kādēļ neesmu balsojis. Un pirmais teikums tur skan, ka Sarkanās armijas Politiskās pretizlūkošanas pārvaldes cilvēki Latvijā ir konstatējuši, ka latvieši, latvieši vairākumā, neieredz ne vāciešus, ne krievus, un tādēļ ir dibināts Latviešu leģions. Tālāk. Lai zinātu, kādēļ šis jūsu pieņemtais, diemžēl vienas daļas pieņemtais, likumprojekts ir prettautisks un pretlatvisks - jāapskatās vēsturē. Cariskajā Krievijā krievu tauta bija ļoti pareizticīga tauta. Visā milzīgajā teritorijā - no Vladivostokas līdz Baltijas jūrai - bija 88 tūkstoši baznīcu. Praktiski katrā ciemā, katrā sādžā, nerunājot nemaz par pilsētām. Un tāpat bija arī simtiem, tūkstošiem baznīcu kalpotāju. 1917. gada 5. novembrī - divas dienas pirms Oktobra revolūcijas - Krievijas Pareizticīgās baznīcas Sinode, kas sanāca pirmo reizi pēc ilgiem laikiem, ievēlēja par Viskrievijas un Maskavas arhibīskapu Tihonu. Šis Tihons bija ļoti tālredzīgs cilvēks. Viņš saprata, kādas briesmas draud no boļševikiem, kaut gan boļševiki vēl pat divas dienas nebija bijuši pie varas. Un viņš izdeva… viņam bija tādas tiesības… Kanonisko deklarāciju, kurā pateica, ka visas pareizticīgās baznīcas - gan Krievzemē, gan ārpus tās - ir tiesīgas pašas noteikt savu autonomiju, savu statusu, to, kurai patriarhijai tās pievienojas. Un viņš izsniedza jau toreiz, līdz 1925. gadam, kad viņš mira, tādas tiesības arī Latvijas Pareizticīgajai baznīcai. Latvijas Pareizticīgā baznīca jau 1920. gada 20. -22. septembrī sasauca savu Sinodi - likumīgu Sinodi - un ievēlēja par Latvijas arhibīskapu latvieti Jāni Pommeru, kuru nesen, pirms dažiem gadiem, Maskavas patriarhija ir atzinusi par svētmocekli. Lūk, sākās jauns periods Latvijas pareizticīgo vēsturē un jauns periods arī Krievijas pareizticības vēsturē. Krievijā tūlīt pēc revolūcijas čeka un komunistu partija ārkārtīgi nežēlīgi vērsās pret Pareizticīgo baznīcu. Minēšu tikai, ka no 88 tūkstošiem baznīcu 1940. gadā bija saglabājušās tikai 100 baznīcas. 1927. gadā, pēc tam, kad Tihons bija miris, čeka un partija, neveiksmīgi mēģinādama nobiedēt Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadību, mākslīgi iedabūja par metropolītu, par arhibīskapu (atbilstoši kanoniskajiem likumiem viņi nevarēja to izdarīt) Sergeju Voskresenski. Un šis Sergejs Voskresenskis deklarācijā avīzē „Izvestija” paziņoja, ka Pareizticīgā baznīca ir lojāla pašreizējai padomju varai un nekādas baznīcu vajāšanas nav notikušas. Bet notika! 205 augstākos Krievijas Pareizticīgās baznīcas vadītājus, varētu teikt, noslepkavoja. Tas ir, padomju vara noslepkavoja metropolītus un bīskapus! Un 1940. gadā bija atlikuši vairs tikai četri līdz nāvei nobiedēti cilvēciņi - četri bīskapi, kuri klusēja un darīja visu to, ko padomju vara viņiem lika. Vēl vairāk. Cars bija valdījis bez Sinodes no 1721. gada līdz šai 1917. gadā patriarha Tihona ievēlēšanai, un tikai 1943. gadā padomju valdība attapās, ka jānodibina karalaika Sinode - mākslīga Sinode, lai būtu Baznīcai pārvaldība, jo tādas nebija. Cars skaitījās Krievijas Pareizticīgās baznīcas galva. Tātad Latvijā likumīgi pie Pareizticīgās baznīcas stūres nostājās Jānis Pommers. Kas notika Latvijā tajā laikā? Jau tūlīt, drīz pēc viņa stāšanās amatā, kad viņu atbalstīja arī visi Latvijas pareizticīgie, krievu ticīgie cilvēki, slāvu tautības cilvēki, sākās cīņa par to, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca, kurai Tihons bija devis autonomiju un šī pirmā Sinode 1920. gadā apstiprinājusi šo autonomiju… ka mēs nepiederam nekur, ka mēs esam autonomija. To sauc par autokefālu baznīcu. Tātad šo Latvijas Pareizticīgo baznīcu gribēja piedabūt pie Maskavas patriahijas. Krievu cilvēks vienmēr ātri mainās, ja viņš redz, ka ir impēriskas idejas. Vienalga, vai tās ir baznīcai, sabiedrībai vai kaut kam citam. Taču Jānis Pommers nepadevās. Viņš pateica: „Latvijas Pareizticīgā baznīca būs tik ilgi suverēna, kamēr pastāvēs suverēna Latvijas valsts. ” Mēs zinām, ka 1934. gada oktobrī nezināmā veidā viņu noslepkavoja, sadedzināja viņa vasarnīcā pie Ķīšezera, un jau tolaik vairākums ārzemju preses un Latvijas sabiedrības izteica aizdomas, ka to ir darījusi NKVD - Maskavas toreizējā čeka. Tagad es jums nolasīšu priekšā, kāda cīņa jau toreiz bija Latvijā par to, ka krievi, ātri atģidušies, ka, lūk, Krievijā baznīca kļūst impēriska, viņi - krievu tauta - atbalstīja šo domu un atbalsta diemžēl arī šodien, arī Latvijas krievi… to, ko arhibīskaps Jānis Pommers ir teicis par Baznīcā notiekošām cīņām. Acumirkli! „Krievi… (citēju Jāni Pommeru) savu valodu bez jebkādiem ierobežojumiem brīvi lietoja visā Baznīcas dzīvē - no augšas līdz apakšai, tiklab draudžu ietvaros, kā arī visas Baznīcas ietvaros. Šeit krievi ieņem, ja vēlamies to teikt, privileģētu stāvokli. Viņiem nav pienākuma zināt latviešu valodu, bet latviešiem, kuri ir Sinodes locekļi, prāvestiem, ir jāzina krievu valoda un jārunā tajā. ” Notika liela cīņa par latviešu valodu kā valsts valodu Pareizticīgās baznīcas locekļu starpā šeit, un krievvalodīgie un krievi - arī toreiz varēja lietot šo pirmo jēdzienu - atbalstīja, protams, to domu, ka tā mūsu valoda ir jādabū prom. Tālāk Jānis Pommers: „Katedrālē no iknedēļas 15 regulāriem dievkalpojumiem tikai viens tika noturēts latviešu valodā. ” Pommers nepadevās, tādēļ viņu noslepkavoja. Paturēja suverenitāti, autonomu Pareizticīgo baznīcu, kurā noteikšana bija viņam. Ko tad Maskavas patriarhija darīja, lai varētu atbrīvoties no Jāņa Pommera? Jo 1927. gadā mākslīgi bīdīja pa priekšu, kaut Sinodes nebija, kā es jums pastāstīju, - Sergeju Voskresenski. Šis Sergejs Voskresenskis Baigajā gadā - 1940. gadā -, gribēdams likumīgi sagraut pēc kanonisma principiem ievēlēto Latvijas Pareizticīgo baznīcu, iesūta šeit cilvēku. Kas ir šis cilvēks? Grāmatā „Vēstures mantojums” Latvijas Pareizticīgās baznīcas virspriesteris, tagadējais virspriesteris, klostera pārraugs Jānis Kalniņš raksta - arhīva dokumenti norāda, ka Pretizlūkošanas pārvaldes aģents Dmitrijs Voskresenskis ar segvārdu „Božeņka” ieradās Latvijā un viņa uzdevums 1941. gada 4. janvārī bija sagraut Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodi, kurai no Latvijas puses jālūdz Latvijas Pareizticīgo baznīcu pievienot Maskavas patriarham. Tas arī notika. Sākās mūsu īstās Pareizticīgās baznīcas iznīcināšanas ceļš. Un tas turpinājās no pirmās okupācijas un pēc otrās. . . Un pēc otrās okupācijas - no 1944. , 1945. gada līdz mūsdienām. Bet bija pa starpu viens gadījums. Tad, kad Jāni Pommeru 1934. gadā noslepkavoja, Pareizticīgā baznīca nevarēja vienoties. Krievi, Latvijas pilsoņi, bīskapi mēģināja sazināties ar Maskavu, bet Maskavā staļinisma laikā bija tāds haoss, ka nevarēja dabūt no Maskavas nekādu atbildi. Un, lūk, nedabūdama nekādu atbildi, Latvijas Pareizticīgā baznīca nolēma pievienoties Konstantinopoles patriarham. Rietumu pasaule bija pilna ar kanoniskiem likumiem atbilstošiem patriarhiem. Lūk, tāds bija mūsu Pareizticīgās baznīcas sagraušanas ceļš! Kāds tas ir šodien?. . . Acumirkli, man ir maz laika. Kaut kur noliku acenes. Tas ir ļoti slikti, kad jāsteidzas… (No zāles dep. K. Leiškalns: „Papildināsim laiku!”) Nē, nē, nē! Nu, ja papildināsim, tad būšu ļoti priecīgs par to, lai zinātu vēsturi. Kāds ir stāvoklis šodien? Runā virspriesteris Jānis Kalniņš. Statistika liecina - un to viņš uzsver -, ka pašreizējā atjaunotā neatkarīgā Latvijas Pareizticīgā baznīca Maskavas patriarhijas paspārnē ne tuvu nelīdzinās bijušajai Latvijas patriarhijai. Pareizticīgo garīdznieki gandrīz visi ir krievi, pat Krievijas pilsoņi šodien, kuru lielākā daļa pat neprot latviešu valodu. Arī tagadējais metropolīts Aleksandrs Kudrjašovs pareizticību pasniedz kā kādu krievu tautas fenomenu, nevis kā Kristus Baznīcu, kura neatzīst ne jūdu reliģiju, kā viņš saka, ne grieķu reliģiju, ne kādu citu etnisku reliģiju; tai būtu jābūt vispasaules Kristus reliģijai. Bet tā tāda nav. Tālāk vēl virspriesteris saka: „…vienā no garīdznieku sapulcēm (šobrīd tas ir virspriesteris Nikolajs Sudoss), lai izpatiktu Baznīcas vadības pašreizējai politikai, izcēlās ar savu priekšlikumu, proti, ka latviešus nevajadzētu iesvētīt par priesteriem, jo viņi domā citādāk nekā krievi. ” Pilnīgi pareizi! Jādomā ir citādāk! Mums visiem ir jādomā citādāk nekā šeit esošie krievu tautas pārstāvji, kuriem mēs visi esam devuši šīs tiesības domāt citādāk. „Bīstamība,” saka Sudoss, „ir tajā apstāklī, ka nekrievu saites ar Krievijas Baznīcu, kā jau nekrieviem, ir stipri vājākas nekā krieviem. Agrāk vai vēlāk latvieši mūs pievils. ” Bet mēs paši esam sevi pievīluši. Tad, kad es devu šo interviju par Latviešu leģionu - un es drīkstēju to dot, jo 6. Saeima ir pieņēmusi deklarāciju, ka jāaizsargā Latviešu leģiona gods -, šeit, Dzeltenajā zālē, es dabūju zināt šos balsošanas rezultātus, un es biju ārkārtīgi pārsteigts, ka, piemēram, partijas „Pilsoniskā Savienība” vadone Sandra Kalniete ir nobalsojusi „par” to, ka 6. un 7. janvāris ir svinamas dienas Latvijā. (No zāles: „Kauns!”) Es faktiski nebrīnījos, ka pirmajā intervijā „Dienā” pēc tam, kad Eiropas Parlamenta deputāts Kristovskis un jūs, Sandra Kalniete, bijāt šo partiju nodibinājuši, jūs pateicāt, ka jūs pēc sava rakstura esat kosmopolīte. Bet ievērojiet - tā arī ir kļūda. Maskavas patriarhs un maskaviskā Pareizticīgā baznīca neatzīst arī kosmopolītismu. Neatzīst! Tur ir piemēru tik daudz, ka man šodien nav vietas… (No zāles dep. K. Leiškalns: „Bet tiesības domāt citādāk paliek!”) Tiesības domāt citādāk paliek… Tādēļ, kolēģi, Saeimas deputāti - latvieši un arī godīgie krievi, ja tādi šeit ir… Nu šeit ir prokrieviskās partijas. Divi latvieši, kā mēs zinām, četri ebreji un pārējie krievi… Un viņi arī varētu, ja ir godīgi, balsot „par” to, ka 6. un 7. janvāris nav svinamas dienas, jo visā pasaulē Pareizticīgā baznīca ārpus Maskavas svin kristīgās baznīcas Ziemassvētkus 24. -25. decembrī… svin adventi tā, kā mēs šeit, Latvijā. Un mēs esam tik… grūti atrast vārdus… tik lieli muļķi, ka mēs atbalstām impēriskās Krievijas Baznīcu, kura mūs smacē nost gan faktiski īstā ticībā, pareizticībā, gan valodā, gan arī citās jomās. Paldies. (Aplausi.)".
• 2009_02_12-seq256 language "lv".
• 2009_02_12-seq256 speaker Stanislavs_Skesters-1958.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q822919.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q211.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q649.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q193089.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q8889.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q39731.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q159.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q251395.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q6454285.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q236968.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q16869.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q182449.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q959.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q1969367.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q1576080.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q16359716.
• 2009_02_12-seq256 mentions Q12173836.