Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2009_02_04_a-seq49> ?p ?o. }

• 2009_02_04_a-seq49 type Speech.
• 2009_02_04_a-seq49 number "49".
• 2009_02_04_a-seq49 date "2009-02-04".
• 2009_02_04_a-seq49 isPartOf 2009_02_04_a.
• 2009_02_04_a-seq49 spokenAs 5.
• 2009_02_04_a-seq49 spokenText "Godātie kolēģi! Situācija valstī tiešām grūta, kritiska, bet es negribētu teikt, ka mēs nevaram šo krīzi pārvarēt. Mēs varam to pārvarēt. Vēl vairāk! Vēsturē vairākkārt esam pārvarējuši līdzīgas krīzes, un arī citas tautas ir pārvarējušas. Bet, lai pārvarētu krīzi, mums ir vajadzīga zināma programma, zināma programmatiska rīcība, un var būt, ka pirmām kārtām mums būtu vajadzīgas aptuveni piecas lietas. Kā pirmo es minētu saliedētu sabiedrību. Saliedēta sabiedrība, vēlams, tautas uzticību baudošas enerģiskas, rīcībspējīgas un radoši strādājošas valdības vadībā. Bet varbūt var arī citādi. Otrām kārtām mums būtu nepieciešams nekavējoties novērst jebkādus traucēkļus mūsu cilvēkiem viņu ikdienas gaitās; uzņēmējiem, pirmām kārtām es šeit domāju birokrātiskus traucēkļus. Tātad novērst, apzināti novērst, jebko, kas varētu traucēt jau tā grūtajos apstākļos šodien mūsu uzņēmējiem strādāt un radīt darba vietas cilvēkiem. Trešām kārtām, kas mums ir akūti nepieciešams, lai beidzot izbeigtos šīs runas par nepārtraukto naudas diedelēšanu, turklāt nevis uzņēmēju atbalstam, bet valdībai notērēšanai, noēšanai, tekošajiem tā saucamajiem valsts pārvaldes izdevumiem, valdībai un birokrātiem; un arī valsts iestādēm vispār ir nekavējoties jāiemācās strādāt sev iedalītā budžeta ietvaros. Lai mums nebūtu… te ir runa par efektivitāti un citām lietām… lai mums nebūtu vairs tādu apkaunojošu faktu, ka, piemēram, viens Latvijai piederošs radio prasa 300 000 latu gadā, lai varētu nodrošināt sēžu translāciju vienu dienu nedēļā, bet cita – privātā – radiostacija, lai nodrošinātu cita pasākuma translāciju arī reizi nedēļā, izrādās, iztiek ar 30 000 latu gada budžetu. Ceturtais. Visus brīvos līdzekļus, kas vien mums ir Latvijas valstī – nodokļu ieņēmumu veidā, valsts uzņēmumu pārpalikušās peļņas veidā, aizņemto, aizlienēto līdzekļu veidā –, visus brīvos līdzekļus novirzīt konkurētspējīgas tautsaimniecības atjaunošanai. Latvijas valsts tautsaimniecības atjaunošanai, jaunu darba vietu radīšanai, nevis birokrātiem, nevis budžeta deficīta segšanai, nevis kādiem citiem vāji argumentētiem mērķiem, bet tautsaimniecības atbalstam, pārdomātam atbalstam. Un te nu mēs nonākam pie piektā, bez kā nekādi nevaram iztikt. Un tas ir – pie noteiktas politikas esamības. Mums ir vajadzīga skaidra politika, kuras mums šodien nav. Mums ir vajadzīgs zināt, ko mēs ražosim, kāpēc ražosim, vai mēs atbalstīsim, ko mēs atbalstīsim, vai mēs eksportēsim, kāpēc mēs eksportēsim, ko mēs eksportēsim, vai mēs eksportu atbalstīsim. Mums ir vajadzīgs zināt, vai mēs atbalstīsim energoefektivitātes veicināšanu Latvijā vai neatbalstīsim, vai mēs veicināsim energoneatkarību no Krievijas vai neveicināsim. Mums ir jāzina sava politika veselības aprūpes, izglītības, valodas politikas un daudzās citās jomās, bet tās šobrīd nav. Lūdzu, nevelciet laukā tās daudzās monogrāfijas, kuras varbūt nes valsts programmu vārdu, bet īstenībā aiz vārdu daudzuma slēpj absolūtu radošas domas vai kompetences trūkumu. Tātad par pirmo punktu – par sabiedrības saliedētību. Pēc kara sevi ir atjaunojušas tādas valstis kā Vācija, Japāna, Amerika. Arī Latvija pēc Pirmā pasaules kara atjaunoja pilnībā sagrauto tautsaimniecību. Latvija sevi uzcēla par plaukstošu valsti, Eiropas līmeņa plaukstošu valsti, vienu no labākajām Eiropā. Toreiz mēs tālu pārspējām Somiju, konkurējām ar Zviedriju, daudzos rādītājos to pārspēdami 20 gadu laikā. Un, ja nebūtu bijis postošā Otrā pasaules kara ar tam sekojošo komunistisko režīmu, mēs šodien būtu ļoti, ļoti tālu tikuši un, neapšaubāmi, būtu plaukstoša Eiropas valsts. Tātad šāda valsts atjaunošana ir vislabāk iespējama tādas valdības vadībā, kura patiešām ir radoša, enerģiska, bauda tautas uzticību vai vismaz netraucē ar pārmērīgu birokrātiju, ar nepārdomātiem lēmumiem, ar skaidras vīzijas neesamību un ar pārmērīgi augstiem nodokļiem. Nevis gremdējoties depresijā un grūtsirdībā, bet koncentrējoties kopīgam mērķim, mēs varam to panākt. Kopā mēs esam spēks. Un šobrīd mēs tikpat labi varam runāt par kopīga spēka nepieciešamību gan tautā, gan arī Saeimā un valdībā, jo mums patlaban ir veicami prioritāri uzdevumi krīzes apstākļos. Bet mēs, protams, nevaram izvairīties no tā, ka skaidri un gaiši pasakām: tā pati koalīcija, lielā mērā tie paši ministri, kas ir vadījuši savas nozares piecus gadus vai ilgāk un kas ir atbildīgi par līdzšinējās situācijas veidošanos, – tā pati valdība vai tādā pašā veidā pēc tādām pašām tradīcijām veidota valdība nu nebūs tā, kas mūs šodien vedīs saulainajā tālē un izvedīs no krīzes. Tā, manuprāt, ir skaidra patiesība, un šeit mums kaut kas ir jāmaina. Ir kaut kas jāmaina pietiekami ātri un enerģiski. Tāpēc arī šīsdienas sēde. Otrais punkts. Mums ir jānovērš jebkādi traucēkļi, jebkādi šķēršļi. Nu nedrīkstam mēs nevienam Latvijas pilsonim, nevienam Latvijas uzņēmējam vairs likt stāvēt nevienā birokrātiskā rindā. Beidzot ir jāatceras sen, sen, sen pasāktais mēģinājums pieņemt un īstenot likumprojektu vai valdības lēmuma projektu par to, ka vismaz valsts iestādes nedrīkst cilvēku apgrūtināt ar to, ka liek viņam gādāt, iesniegt, apkopot no citām valsts iestādēm saņemamas izziņas. Mums būtu jārunā par steidzamu elektroniskās pārvaldes un elektroniskās dokumentu aprites reanimāciju. Mums būtu jānodrošina, lai vismaz valsts iestādēs, visās valsts iestādēs, kurās iedzīvotājiem ir par kaut ko jānorēķinās, būtu iespējams to izdarīt ar kredītkarti, nevis jāiet uz valsts iestādi, jāstāv rindā, pēc tam jānāk uz tuvāko bankas filiāli, lai apmaksātu rēķinu, pēc tam jādodas atpakaļ, un tā tālāk. Tas, ka šobrīd daudzi uzņēmēji, daudzi ārsti, nupat arī pašvaldību darbinieki, sevi vairāk sāk uztvert kā birokrātisku papīru aizpildītājus, kā grāmatvežus, – nu tas ir par traku. Uzņēmējam ir kaut kas jāsaprot no grāmatvedības, protams, viņš ir arī atbildīgs par grāmatvedību. Bet viņa pamatdarbs nevar būt atskaišu sastādīšana. Viņa pamatdarbs ir radīt jaunu produktu, nodrošināt darba vietas. Šobrīd, budžeta taupības apstākļos, nu pavisam absurdi ir runāt par jaunām atskaitēm, kas uzliktas valsts iestādēm un pašvaldībām, izpildāmas reizi divās nedēļās un kas prasa papildu darbu, jaunas štata vienības, gan šīs atskaites aizpildot, gan tās pēc tam acīmredzot kādās ministrijās analizējot bez jebkāda rezultāta un pamata. Mums ir nepieciešams valsts funkciju audits, pārskats, efektivitātes nodrošināšana. Protams, jādara gals arī korupcijai, zagšanai un desmit vai piecpadsmit procentu „nošķērēšanai” dažādos valsts pasūtījumos. Par to visu mēs labi zinām, atklāti runājam, bet tas nav vēl izskausts līdz šai dienai. Nu tai lietai ir jāizbeidzas! Mēs vairs nedzīvojam solītajos treknajos gados. Mēs šobrīd esam situācijā, kad jebkurš lats, ko esam paņēmuši no cilvēkiem nodokļu veidā, ir jāizmanto iespējami efektīvi, lai radītu bāzi jaunām darba vietām un tātad – jauniem nodokļiem. Ministrijas un ministri nedrīkst žēloties par naudas trūkumu. Viņiem ir jāizdomā, kā izpildīt savu uzdevumu piešķirtā budžeta ietvaros. Tas ir viņu darbs. Nauda, kas tādējādi paliek brīva, ir jānovirza nevis birokrātijai, bet ražošanas atjaunošanai, konkurētspējas nodrošināšanai, eksportprodukcijas ražošanai, darba vietu radīšanai. Man šeit gandrīz gribētos jautāt: vai tā ir taisnība, ka 180 miljoni latu, kas paredzēti Eksportkredīta garantijas aģentūrai, arvien vēl stāv bankā, jo kaut kādi resori nevar īsti vienoties, kura resora pakļautībā šī Eksportkredīta garantijas aģentūra būtu jāveido un darbība jāuzsāk? Jebkurā gadījumā mums ir nepieciešams diskutēt par to, kā mēs brīvo, pieejamo naudu lietosim tautsaimniecības atjaunošanai, bet par šo jautājumu mēs diskusijas faktiski nedzirdam. Mēs šobrīd nediskutējam ne par to, kā nodrošināsim pelnītspējīgus lauksaimniecības uzņēmumus, ne par to, kā nodrošināsim eksportspējīgus uzņēmumus, ne par to, kā nodrošināsim uzņēmumus ar augstu pievienoto vērtību; nemaz nediskutējam par to, kāda mums vajadzīga izglītības politika, nediskutējam ne valdībā, ne Saeimā par to, kāda mums vajadzīga valsts valodas politika vai veselības aprūpes politika. Augstākais, par ko mēs diskutējam, ir par valsts budžeta caurumu lāpīšanu, par naudas piešķiršanu tad, kad tās ir acīm redzami par maz, bet vispār nepārdomājot neko no iepriekš minētajiem jautājumiem. Un iznāk tā, ka tad, kad mums ir uz ielām revolucionāra situācija un lauksaimnieki aiz izmisuma atbrauc uz Rīgu ar smago tehniku, tad pēkšņi nez no kurienes atrodas 27 miljoni latu un tiek paziņots, ka šie miljoni tiks ieplūdināti. Bet kādā veidā ieplūdināti? Kam tieši doti, un vai tas sniegs vēlamo rezultātu? Par to mēs kārtējo reizi atkal nerunājam ne vārda, un tas nozīmē, ka pēc mēneša mēs būsim vai nu atkal nepieciešamības priekšā nodrošināt vēl lielākas summas lauksaimnieku atbalstam, vai arī citas nozares tāpat stāvēs rindā. Mēs nerunājam par politiku, mēs runājam tikai par naudas tērēšanu, turklāt tad, kad jau sen ir par vēlu. Un te nu mēs esam pie pēdējā jautājuma – pie politikas. Tik tiešām – mums būtu nepieciešams speciālistu vidū un pirmām kārtām ministrijās, valdībā runāt par to, ko mēs ražosim, kā mēs veicināsim ražošanu, vai mēs eksportēsim veselības aprūpes pakalpojumus no Latvijas, kas jau zināmā mērā notiek, vai mēs eksportēsim datortehniku, vai mēs eksportēsim programmatūru, vai mēs eksportēsim zivis, zivju konservus, lauksaimnieciskos ražojumus… Kā mēs eksportēsim un kā atbalstīsim tos uzņēmumus, kas ir spējīgi eksportēt? Vai mēs ražosim vai mēs patērēsim? Atceros, kāda valsts pēc kara nonāca dilemmas priekšā. Tai bija vajadzīgi ieroči un bija nedaudz naudas. Un jautājums bija: ko mēs tagad pirksim – ieročus vai darbgaldus? Šī valsts izvēlējās iegādāties darbgaldus un tagad ražo ieročus gan sev, gan eksportam, gan arī daudz ko citu. Šādu politisku izvēli es neesmu mūsu valdībā redzējis, mēs par to neesam parlamentā diskutējuši, bet tas ir tas, kas mums būtu nepieciešams. Kā mēs nodrošināsim savu energoneatkarību? Vai mēs turpināsim visu bāzēt uz tik viegli no Krievijas saņemamo, bet ļoti dārgo un nestabilo dabasgāzi vai mēs domāsim par vietējiem bioresursiem kurināmā nodrošināšanā, elektroenerģijas ražošanā, siltuma nodrošināšanā? Mēs Latvijā spētu pilnībā savas vajadzības pēc siltuma nodrošināt ar vietējo biomasu. Par to ir attiecīgs speciālistu pētījums. Bet kur vien Latvijā ir mēģināts kaut ko tādu darīt, pēkšņi izrādās, kā runā, ka „Latvijas Gāze” iejaucas un pasaka: nē, mēs to nevaram atbalstīt! Runā, ka arī „Latvenergo” iejaucas un saka: nē, nē, mēs kaut ko tādu nevaram atbalstīt! Nu tad bezmaz vai iznāk, ka valdība arī iejaucas. Man gribētos šeit jautāt valdībai: vai taisnība, ka mēs apzināti cenšamies bremzēt Latvijas vietējās biomasas izmantošanu par kurināmo? Vai energoatkarība no Krievijas tik tiešām ir mūsu valsts politika? Tāpat mēs varētu ilgi domāt un diskutēt Saeimā par to, kā aizlāpīt kārtējo caurumu Latvijas valsts budžetā. Bet, ja mēs tikai turpināsim segt budžeta deficītu ar aizņemtiem līdzekļiem, nedomājot par konkurētspējīgu ražošanu, tad, piedodiet, to sauc par Ponzi shēmu. Un mēs varam izrakstīt no Amerikas cietumiem droši vien ne vienu vien speciālistu, kas ir tur spējis, kā dzirdēts, Ponzi shēmu darbināt sekmīgi 20 gadus, bet ne ilgāk. Ja mums nav savas eksportspējīgas ražošanas, tādā gadījumā mēs, gluži vienkārši izmantojot milzīgas naudas budžeta deficīta segšanai, īstenībā tikai atliekam gan problēmas, gan to risināšanas uzsākšanu. Jo ilgāk mēs strādāsim šādā stagnatīvā režīmā, ka viss ir kārtībā, ka visi ministri ir labi un strādājoši un ka viņus no valdības ēkas dabūs laukā tikai tad, kad bezmaz vai iznesīs ar kājām pa priekšu, tad mēs uz priekšu netiksim. Mēs nesākam jaunu darbu Latvijas valsts atjaunošanas virzienā. Es aicinu šodien sākt jaunu darbu. Un, ja kāds griezīsies pie „Jaunā laika” ar priekšlikumu piedalīties šajā darbā, lai nāk, mēs esam vienmēr bijuši gatavi strādāt, mums ir vienmēr bijuši priekšlikumi, un dažam labam birokrātam šodien vēl kā murgs prātā ir palicis tas laiks, kad mēs reāli ķērāmies pie darba darīšanas. Varbūt tas bija mazlietiņ par enerģisku un varbūt atverot pārāk daudzas frontes reizē, bet mēs esam gatavi strādāt. Taču, ja pie mums kāds nāk runāt par iešanu valdībā, tad vispirms nāciet ar pārliecību, ka mēs patiešām veidojam jaunu valdību, kura būs spējīga enerģiski risināt problēmas, nevis tikai imitēt darbību un tikai novērst tuvākās problēmas. Un ja nu reiz kāds nāk pie mums aicināt, tad nāciet aicināt tā, lai nekļūtu skaidrs, ka īstenībā nāciena mērķis ir izdarīt visu, lai „Jaunais laiks” nevarētu piekrist strādāšanai šādā valdībā… Vai, kā pēdējo reizi, vispār nemaz neatnācāt uzaicināt, tikai runājāt presē par to, ka nu aicināsiet. Mēs esam gatavi strādāt, bet mēs neesam gatavi lāpīt vienu stagnātisku valdību, kura acīmredzami nevēlas strādāt citādi. Mēs esam gatavi veidot jaunu valdību, kas enerģiski, radoši un, iesaistot Latvijas speciālistus, iesaistot tautu…".
• 2009_02_04_a-seq49 language "lv".
• 2009_02_04_a-seq49 speaker Einars_Repse-1961.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q822919.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q211.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q2660080.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q193089.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q33.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q3736450.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q159.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q183.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q1357342.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q34.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q506656.
• 2009_02_04_a-seq49 mentions Q17.