Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2009_02_04_a-seq12> ?p ?o. }

• 2009_02_04_a-seq12 type Speech.
• 2009_02_04_a-seq12 number "12".
• 2009_02_04_a-seq12 date "2009-02-04".
• 2009_02_04_a-seq12 isPartOf 2009_02_04_a.
• 2009_02_04_a-seq12 spokenAs 50.
• 2009_02_04_a-seq12 spokenText "Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs! Valdības locekļi un kolēģi! Pēdējās nedēļās es esmu daudz tikusies ar cilvēkiem, un viņi ir sarūgtināti, sašutuši, nikni un bezcerīgi. Un to vakar, es domāju, mēs visi jutām. Bet kas ir visnomācošākais? (No zāles dep. V. A. Krauklis: „Pasaules krīze!”) Viņi jūt pazemojumu no valsts puses un prasa: „Kāpēc mani var atlaist, bet viņus, kas valsti ir iegrūduši tādā postā, nevar atlaist?” Cilvēki prasa atbildību. Viņi sauc vienus un tos pašus uzvārdus: Roze, Slakteris, Šlesers. Viņi prasa šos ministrus saukt pie kriminālatbildības. Un viņiem ir taisnība, jo Latvijas apstākļos politiska atbildība diemžēl ir bezatbildība. Diemžēl mūsu likumdošanā nav tādu likuma normu, kas pieļautu šāda līmeņa amatpersonu saukšanu pie kriminālatbildības. Vienīgā norma, kas ir, attiecas uz amatpersonas bezdarbību. Un nesen mēs redzējām, ka divus augstus valsts ierēdņus no KNAB par viņu kriminālajiem pārkāpumiem taisnīgi sodīja. Tomēr tagad nav laiks taisnai tiesai. Nav laiks meklēt, kam, kā un kur būtu jāatbild. Jo, kad visi kopā gāžas bezdibenī, tad vairs nav svarīgi, kurš kuru ir pagrūdis. Tāpēc, ka lejā sasitīsies visi. Kā vainīgie, tā nevainīgie. Tagad ir jāglābj valsts. Un cilvēki ir gatavi to darīt. Tas ir aizkustinoši. Viņi ir gatavi savilkt jostas un atlikt malā savas personīgās vajadzības un sāpes, lai glābtu savu valsti. Es gribu pasvītrot – valsti, nevis politisko eliti. Vienīgais, ko viņi sagaida, – lai tie, kas ir augšā, mainītu savu savtīgo attieksmi pret viņiem un pret valsti. Lai tie nokāptu no savas augstprātības un visatļautības torņa un pārtrauktu kampt. Lai tie, kas aicina tautu solidarizēties, paši būtu solidāri. Lai nebūtu tā, ka vienlīdzīgākie pingvīni uzskatītu par pašsaprotamu, ka ierindas pingvīnu pienākums ir iet bojā, lai augstākās rases pingvīni izdzīvotu. To lietu litānija, kuras var pārmest šai valdībai un iepriekšējām valdībām, ir bezgalīga. Taču es runāšu tikai par divām lietām – par komandu un par komunikāciju. Ir ministri, kā Vējonis, Roze, Baštiks un Šlesers, kas valdībā ir jau sešus gadus, un viņi atšķirībā no Ministru prezidenta nevar atļauties cīnīties tikai ar sekām. Viņi ir atbildīgi gan par tiem septiņiem treknajiem gadiem, gan par „Gāzi grīdā!” politiku. Protams, arī Ministru prezidentam ir sava atbildība. Tāpēc, ka viņš jūtas – un to daudzkārt ir teicis – kā kuģa kapteinis, kam uzticēts vadīt kuģi, kurš vēl pirms stūres pārņemšanas ir dabūjis sūci un tagad arvien straujāk grimst. Bet kuģa kapteinis vada ne tikai kuģi. Kuģa kapteinis vada arī savu komandu. Un tā vietā, lai patriektu no komandas tos, kas nespēj strādāt un glābt kuģi, viņš skaļi paziņo, ka viņš kā kapteinis paliks pēdējais uz klāja, bet savējos neļaus aiztikt. Ar godmanisku sīkumainību viņš mēģina savas komandas nespējnieku vietā strādāt pats. Pārsteidzošu vēlējumu ir izteicis Valsts prezidents: valdībā vajadzētu vismaz desmit Godmaņus. Nevajag vis desmit Godmaņus! Vajag vienu, bet Ministru prezidentu! Ja Ministru prezidents nevar atlaist savus padotos un izveidot rīcībspējīgu komandu, kam uzticas arī kuģa pasažieri, tad jāatlaiž ir viņš pats. Nespējīgu ministru darba darīšana nav valsts vadīšana. Otra lieta, ko Ivaram Godmanim var pārmest, ir neprasme – tāpat kā valdības locekļiem ir neprasme – komunicēt ar sabiedrību. Nepietiek ar to, ka visus apstulbina ar garām skaitļu virknēm. Tajā pašā laikā ir jāprot dažos teikumos izskaidrot, ko šie skaitļi nozīmē valsts attīstībai un katra iedzīvotāja labklājībai. Tā vietā atskan: „Es zinu, cik slikti būs! Jūs to nezināt!” Kāpēc mēs nezinām? Tāpēc, ka Godmaņa kungs mums to nestāsta. Viņš atrunājas ar informācijas slepenību. Kopš 8. novembra, kad valdība pieņēma lēmumu par „Parex bankas” daļas un vēlāk arī visas bankas pārņemšanu, šī komunikācijas neprasme ir bijusi katastrofāla un ar Slaktera kunga skaisto frāžu palīdzību arī valsts bankām maksājusi miljonu aizplūšanu. To paši baņķieri ir teikuši. Atrunas ar Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas sarunu slepenību ir tikai atrunas. Lai arī kādas ir šo institūciju prasības, cilvēkiem Latvijā ir tiesības zināt, ko valdība dara ar viņu dzīvi. Viņiem ir jāsaprot, cik katrs un ikviens no viņiem par šiem lēmumiem maksās vistiešākajā veidā un vēl daudzus gadus no sava maka. Toreiz, novembrī, skaidru atbildi par to, cik valstij maksās „Parex bankas” nacionalizācija, nesaņēmām ne no Ministru prezidenta, ne no finanšu ministra, un sabiedrībai bija jāapmierinās ar dažāda līmeņa amatpersonu un banku ekspertu teikto. Sākotnēji bija runa par apmēram 200 miljoniem, tad jau sāka skanēt runas par 400 miljoniem; vēl nedaudz vēlāk, pēc pusmēneša, runa bija par 700 miljoniem, un tad sekoja – miljards. Un tas jau bija skaitlis, kas uzdzina baisas nojautas par patieso stāvokli Latvijas ekonomikā. Šodien, kolēģi, mēs jau runājam par pusotru miljardu. Toreiz „Pilsoniskā Savienība” prasīja, lai Saeimas Prezidijs sasauc Saeimas ārkārtas sēdi un lai valdība sniedz deputātiem ziņojumu, lai arī sabiedrība saprot, ko nozīmē šie lēmumi un kā tie ietekmēs valsts ekonomiku. Tāpēc, ka gan deputātiem vēlētāju vārdā ir pienākums zināt, kāda būs šo lēmumu ietekme uz valsts budžetu un kopējām valsts parādsaistībām, gan arī sabiedrību tas interesē. Un es citēšu finanšu ministru: „Pavisam drošas un stabilas sistēmas bez likviditātes problēmām. ” Tā viņš raksturoja „Parex banku”. Cilvēki tā arī nesaprata toreiz un šodien, kā tas tā varēja notikt, ka pāris nedēļās pēkšņi šī stabilā banka nonāca situācijā, ka tai bija vajadzīgi tik masīva valsts palīdzība. Žēl, ka toreiz šī Saeimas sēde nenotika, jo Prezidijs neuzskatīja, ka tas ir jādara. Toreiz, 18. decembrī, kad pieņēma budžeta grozījumus, kuri ultimatīvā veidā gandrīz vai tika Saeimai uzspiesti, mums to skaidri nepateica, bet mēs zinājām, ka valsts atrodas tikai dažas dienas no bankrota, un tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es balsoju „par” šo krīzes budžetu. Es uzskatīju, ka citādi vairs nebūtu no kā maksāt pensijas un algas, pašvaldību darbs apstātos un valsts iestādes bankrotētu. Kopš tā laika ir pagājis pusotrs mēnesis, bet sabiedrībai vēl arvien nav nekādas skaidrības par stabilizācijas plānu. (Un tas rada iespaidu, ka skaidrības nav arī valdībai, un arī es vairs šai valdībai neuzticos, tāpat kā es to nekad neesmu darījusi.) Tā vietā mēs saņemam ļoti nekonkrētus Ministru prezidenta un finanšu ministra izteikumus, kas tomēr arvien vairāk liek nojaust, ka naudas ekonomikas iekustināšanai šajā stabilizācijas plānā nav. Un te nu mēs nonākam pie visdramatiskākā jautājuma – kā šie lēmumi ietekmēs turpmāko valsts attīstību un vai valdība šodien rīkojas pareizi. Pēdējās dienās apritē arvien biežāk parādās baisais salīdzinājums ar krahu, kas notika Argentīnā. Un tāpat kā, es domāju, ļoti daudzi no mums es šodien gribētu būt droša par to, ka Latviju negaida tāds pats scenārijs. Vispirms – naudas aizplūšana no valsts, ko neaptur arī papildu naudas iesūknēšana bankās… Arī budžeta izdevumu strauja samazināšana šeit nav glābiņš, jo tā nedod attīstības stimulus, jo katastrofāli ir krities apgrozījums. Vai mēs varam mēģināt iztēloties, kas notiks, ja šeit, Latvijā, tāpat kā toreiz tur, Argentīnā, sāksies valūtas spekulantu uzbrukums latam? Tad varbūt būs par vēlu nacionālo valūtu devalvēt. Tā vienkārši sabruks, un iestāsies arī pilnīgs valsts sabrukums. Un atkal būs jāaizņemas nauda. Kur tad mēs to aizņemsimies? Jo šodien brīvas naudas apgrozībā pasaulē tikpat kā vairs nav. Un cik ilgi pēc tam mēs šos parādus maksāsim? Un tāpēc es uzskatu – un arī „Pilsoniskā Savienība” uzskata –, ka ir vajadzīga rīcībspējīga valdība. Šodien Godmaņa valdība ir rīcībnespējīga, jo tā pat vārdos vairs nebauda koalīcijas partneru atbalstu. Brīžiem tas ir, brīžiem tā nav. Te ZZS ir iekšā, te ārā no koalīcijas. Te Tautas partija prasa Godmanim uzsākt konsultācijas ar opozīcijas partijām par jaunu valdību, te apliecina koalīcijas nesatricināmo vienotību. Kā šo raustīšanos nosaukt? Vai par komēdiju? Drīzāk par traģikomēdiju. Tomēr baisi, jo tas sāk izskatīties pēc traģēdijas Latvijas valstij un tautai. Ir jārīkojas, un tāpēc „Pilsoniskā Savienība” uzskata, ka politiskajām partijām ir jāpārtrauc tradicionālās politiskās spēlītes un jāvienojas par skaidru politiskās krīzes noregulējumu. Vispirms – par ārkārtas vēlēšanu datumu 2009. gadā. Līdz tam jāpieņem Satversmes grozījumi un taisnīgs Vēlēšanu likums. Partijām ir jāizveido pagaidu valdība, kas bauda pozīcijas un opozīcijas atbalstu un spēj strādāt pie steidzami nepieciešamajiem pasākumiem ekonomikas stabilizācijai, sagatavot 2009. gada budžeta grozījumus, sagatavot parādu restrukturizācijas un maksātnespējas regulējumu un sagatavot Ministru kabineta un valsts aģentūru reformas pirmo etapu. Paldies.".
• 2009_02_04_a-seq12 language "lv".
• 2009_02_04_a-seq12 speaker Sandra_Kalniete-1952.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q822919.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q211.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q193089.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q8880.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q1021632.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q2033921.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q1250133.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q7804.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q414.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q210822.
• 2009_02_04_a-seq12 mentions Q4723918.