Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2008_12_11-seq184> ?p ?o. }

• 2008_12_11-seq184 type Speech.
• 2008_12_11-seq184 number "184".
• 2008_12_11-seq184 date "2008-12-11".
• 2008_12_11-seq184 isPartOf 2008_12_11.
• 2008_12_11-seq184 spokenAs 5.
• 2008_12_11-seq184 spokenText "Godātie klātesošie! Nenoliedzami, šobrīd ir grūta situācija valstī un, nenoliedzami, ir jāpieņem ļoti konkrēti konstruktīvi un ietekmīgi lēmumi. Un pilnīgi noteikti ir vajadzīga skaidra programma. Šī programma pirmām kārtām, protams, ir jāsaista ar valsts budžeta sabalansēšanu, par ko es personiski runāju jau vairāk nekā desmit gadus. Arī tad, kad biju Valsts Bankas prezidents, es konsekventi aizstāvēju valsts budžeta sabalansēšanu un valsts ārējā parāda nepalielināšanu. Tāpat arī tad, kad es biju Ministru prezidents, mana valdība izdarīja ļoti konkrētus soļus budžeta sabalansēšanā, kas diemžēl pēc tam līdz ar nākamajām valdībām tika pilnībā noārdīti. Kritiski jāvērtē tēze, ka no valsts budžeta būtu jāstimulē tautsaimniecība. Es zinu, ka ir daži ekonomisti, kas uzskata, ka tā ir viena no valsts funkcijām. Es atļaušos šai tēzei pievērsties ar zināmu piesardzību, jo atcerieties, ka valsts budžeta nauda - tā ir nodokļos iekasētā nauda. Tātad tā ir nauda, kas ar vienu roku tiek izņemta no apgrozības un tad ar it kā dāsnu roku no otras puses tiek atlikta apgrozībā atpakaļ. Diemžēl asimetriski tas ir īpaši valstī, kurā ar valsts pasūtījuma godīgumu un korupciju ir zināmas problēmas. Šādi varbūt var palīdzēt dažiem, īpaši politiskajām partijām pietuvinātiem, uzņēmējiem, bet diezin vai tā var labi un kvalitatīvi stimulēt tautsaimniecību, ar vienu roku izņemot naudu no tautsaimniecības aprites, bet ar otru roku liekot to iekšā. Tā nebūtu galvenā funkcija! Un pasaulē ir ļoti daudz ietekmīgu ekonomistu, kas ļoti brīdina par šādu valsts pārmērīgu iejaukšanos. Valsts budžeta pirmais un galvenais uzdevums ir finansēt valsts funkciju veikšanu, un uz to, manuprāt, vajadzētu īpaši koncentrēties tieši tādā situācijā, kad valsts budžetā naudiņas nepietiek. Lai valsts budžetā naudiņas pietiktu, ir nekavējoties pašos pamatos jāreformē valsts budžeta sagatavošanas un pieņemšanas procedūra. Un pirmām kārtām valsts budžeta sagatavošanai ir jāpieiet nevis no vēlmju saraksta puses, kā tas vienmēr ir darīts Latvijas Republikā un vēl arvien tiek darīts, bet jāparaugās pirmām kārtām no mūsu finansiālo iespēju puses. Tātad ir jārīkojas nevis tā: „Mums ir tādas un tādas, protams, ļoti svarīgas un neatliekamas vajadzības. Dodiet tikai naudu!” Bet jāsaka tā: „Te ir naudiņa, kas ir mūsu valsts budžetā un ko mēs varam tērēt. Sadalīsim to apdomīgi un atbildīgi pa nozarēm: cik - veselības aprūpei, cik - aizsardzībai, cik - Eiropas fondu apguvei, cik - citām vajadzībām, cik - ārlietām un cik –iekšlietām. ” Un pēc tam uzdosim, lai ministri savas kompetences ietvaros un viņiem piešķirtās naudiņas ietvaros veic valsts pārvaldes funkcijas, ko tiem ir uzlikusi situācija un normatīvie akti. Šis darbs ir izdarāms, bet tam ir nepieciešami iniciatīvas bagāti un kompetenti ministri. Tas ir ļoti grūts darbs, bet tas ir pilnīgi nepieciešams darbs! Par valsts funkciju auditu, kas ir neatņemams šādas pieejas elements un sastāvdaļa. Latvijas Republikā par valsts funkciju auditu tiek runāts kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, bet šāds funkciju audits nav veikts ne reizi. Mēs laikam… Manas valdības laikā mēs nonācām tam vistuvāk, bet arī tad diemžēl līdz galam nepaspējām to izdarīt. Valsts funkciju audits pirmām kārtām jāveic, tieši vērtējot efektivitāti. Un no tā tūlīt ir arī nākamais solis – bāzes revidēšana. Jo zināt, kā līdz šim ir notikusi valsts budžeta sastādīšana? Slānīti pa slānītim, uzslāņojumu virs uzslāņojuma, jaunas vajadzības tikai klāt, bet neviena iepriekšējā finansēšana nekad nav tikusi kritiski pārvērtēta. Tātad, tiklīdz Ministru kabinetam nāk priekšā jauna vajadzība, šis ministrs un visi citi ministri katrs plēš to „deķīti” uz savu pusi un saka: „Dodiet man vēl, dodiet man vēl! Man šeit bērniņi mirst, man te cietumi nav pietiekami apsildīti! Man aizsardzība brūk kopā! Man iekšlietas brūk kopā! Dodiet tikai klāt! Man ir tāda vai citāda vajadzība. ” Neviens nekad nepaskatās, vai tajā finansējumā, kas līdzīgā kārtā ir pieprasīts pirms gada, pirms diviem, pirms desmit gadiem, nav jau varbūt kaut kas tāds, kur būtu sasniegts mērķis, tāpēc varbūt šobrīd finansējums būtu novirzāms jaunākām aktualitātēm. Tātad šāda pieeja ir galīgi sevi diskreditējusi. Tā ir jāpārtrauc. Jāsāk budžeta plānošana un finansēšana no mūsu iespēju puses, nevis no mūsu vajadzību un vēlmju saraksta puses. Un šeit vienīgi valdība var izrādīt politisko gribu un rādīt priekšzīmi. Man teiks, ka tas nav iespējams. Nu atkal! Manas valdības laikā mēs nonācām vistuvāk šī principa īstenošanai. Bāze tika saspiesta par 5 procentiem viena budžeta sastādīšanas laikā. Reāli saspiesta. Protams, varbūt toreiz ne sevišķi veiksmīgi skanēja tēze „atmodināt ministros zvēru”, ko man, protams, pārmeta kā vienu no lielākajiem grēkiem. Bet tās figuratīvā nozīme bija - piespiest ministrus strādāt un izpildīt savas funkcijas viņiem piešķirtā finansējuma ietvaros. Godātie klātesošie! Mums arvien vēl, pēc visām negatīvajām prognozēm, nākamajā budžetā tiek prognozēts 4,4 miljardu latu tēriņš. Nu, piedodiet! 4,4 miljardi šajos apstākļos. . . Latvijā ir pāragri runāt par valsts un valdības bankrotu! Ja ir šāda nauda, pie tam garantēts ienākums, tad, manuprāt, jebkura valdība var atrast veidu, kādā tā varētu rīkoties, lai optimāli izpildītu tai dotos uzdevumus. Šī nav situācija, ka valdība ir izolēta, atrodas uz karakuģa „Saratov” kaut kur reidā pie Liepājas ostas. Šī nav kara situācija. Šī ir situācija, kurā ir vajadzīga tikai politiskā griba un kaut mazlietiņ kompetences. Tātad sadalīsim šos 4,4 miljardus pa nozarēm, atbildīgi izvērtējot, cik katrai nozarei pienākas, un tad lai ministri pastrādā un izdara to labāko, ko viņi var, sev piešķirtās naudas ietvaros. Nedrīkst arī piešķirt naudu uz priekšdienām, jo Ministru kabinetā ir vērojama vēl viena ļoti negatīva tendence: naudiņa bieži vien tiek sadalīta nākotnes tēriņiem, vēl pirms tā reāli ir ienākusi. Ir tā saucamās prioritātes un prioritāšu saraksts. Kādreiz, padomju laikā un padomju banku sistēmā, bija kartotēka: maksātnespējīgi uzņēmēji kārtoja savas saistības par tik, par cik viņiem ienāca naudiņa jau iepriekš izveidotā kartotēkā… Es domāju, ka nauda ir sadalāma tikai tad, kad tā reāli valsts budžetā ir iekasēta. Tad var Ministru kabinets un vēlāk arī Saeima lemt, kādām nozarēm tā būtu prioritāri piešķirama. Man atkal teiks - tas viss nav iespējams. Tas ir iespējams! Paraugieties uz mūsu kaimiņvalsti Igauniju. Viņiem jau vairāk nekā 10 gadus ir bezdeficīta budžets. Viņiem ir uzkrājums, kura apmērs ir 10 procentu no iekšzemes kopprodukta; tas ļoti palīdz šobrīd, pašreizējā pasaules ekonomiskajā krīzē. Latvijas valdības vienmēr ir atradušas neskaitāmus iemeslus, kāpēc tas nav iespējams, nav mērķtiecīgi, nevar būt un tā tālāk. Un meklē šādus iemeslus vēl arvien, arī šodien. Man teiks: ja mēs kaut mazliet vēl samazināsim valsts budžetu, būs jāslēdz vēstniecības, jāaptur ātrās palīdzības mašīnas, jāslēdz skolas un slimnīcas. Piedodiet! Viena no pazīstamām sabotāžas taktikām no birokrātiskā aparāta puses - slēgsim to, kas ir visvairāk vajadzīgs, un paturēsim to, kas ir vismazāk vajadzīgs. Var būt, ka pirmām kārtām būtu slēdzama kāda no daudzajām nevajadzīgajām aģentūrām. Interesanti, kā šobrīd klājas aģentūrai „Jaunie „Trīs brāļi””? Un kā klātos „trīs māsiņām”, ja tās savulaik tiktu radītas? Un vai mēs šodien turpinātu būvēt koncertzāli Daugavas vidū vai kādus citus absurdus projektus? Tas būtu tāds retorisks jautājums. Nevajag slēgt vēstniecības! Vajag padomāt par mazlietiņ citām, varbūt samazināmām, aģentūrām un citiem izdevumiem. Tālāk. Ir nepieciešams pievērsties konkrētam darbības plānam attiecībā uz uzņēmējiem. Latvijā ir ļoti negatīvs klimats uzņēmējdarbībai: vai nu ir nepareizi, neskaidri noteikumi, vai ir pārmērīga birokrātija, vai ir vienkārši negodīgi konkursi un valsts pasūtījumi. Uzņēmējs Latvijā nebūt nejūtas tā, ka valsts viņu atbalstītu, lai gan ir bezgala daudz dažādu veidu, kā valsts var uzņēmējus atbalstīt, ne tikai samazinot nodokļus vai varbūt piešķirot viņiem valsts papildu pasūtījumu un no budžeta to apmaksājot. Te būtu nepieciešams steidzams dialogs. Diemžēl mēs redzam tieši pretējo: valdībai ir pašai sava taisnība - „Man ir strikta pārliecība, ka man ir taisnība un visi citi ir slikti. Es zinu labāk. ” Nevar būt tā, ka valdība zina visu, bet darba devēji iebilst un saka, ka viņos neklausās; arī darba ņēmēji kategoriski iebilst un saka, ka viņos neklausās, un arī sociālie partneri iebilst. Visi iebilst! Ekonomisti arī iebilst. Taču valdība saka, ka tā zina labāk. Nu, tā nevar būt! Ir jābūt dialogam, kas uzņēmējam ir vajadzīgs, lai varētu atjaunot vai paplašināt ražošanu Latvijā, lai šeit brauktu investori no kaimiņzemēm, ieguldītu šeit līdzekļus, atvērtu jaunas ražotnes, izmantotu mūsu darbaspēku, kas šobrīd ir pietiekami lēts un pietiekami kvalificēts, un tamlīdzīgi. Tas būtu kā viens no elementiem visā tajā, kas nekavējoties darāms. Ko nedrīkst darīt? Nedrīkst šajā situācijā palielināt nodokļus. „Nē” nodokļu palielināšanai! Kur ir priekšvēlēšanu solījumi? Kāpēc tie visi ir aizmirsti? Nedrīkst palielināt nodokļus jau apstākļos, kad lielākā daļa mūsu uzņēmēju knapi velk galus kopā. Nedrīkst arī darīt to tik pēkšņi un tik neargumentēti - dažu dienu laikā. Jūs nevarat iedomāties, cik daudz uzņēmēju šobrīd zvana Saeimas deputātiem un mēģina noskaidrot, kā tad tur īsti būs ar PVN! Viņi ir neziņā. Viņi ir noslēguši līgumus un plānojuši nākamā gada darbu, bet nu viņi jūt, ka būs jābankrotē. Ļoti daudzi uzņēmēji bankrotēs. Vai tas ir tas, ko valdība grib panākt? Nodokļu ienākumi samazināsies, jo būs bankroti un uzņēmēji tik tiešām arvien plašāk apies nodokļus likumīgā un, piedodiet, arī nelikumīgā veidā. Nedrīkst šādi palielināt nodokļus un nedrīkst tos palielināt vispār! Es uzskatu, ka nedrīkst arī palielināt valsts ārējo parādu. It sevišķi - tik nekompetentas valdības rokās… Nedrīkst papildus aizņemties naudu, kas, piedodiet, būs jāatmaksā un jāatkalpo no nākamajiem budžetiem, šo parādu uzveļot nākamo valdību un paaudžu pleciem. Nebūs tad vieglāk! To nedrīkst darīt. Nu, un visbeidzot… Man atlicis ir laikam vairs tikai pāris minūšu. Es domāju, ka ir mazliet jāpievēršas arī atbildības jautājumam, kas savukārt saistīts ar kompetences jautājumu. Nu, sakiet, kā var būt tā, ka ministri, kas savos amatos ir visus pēdējos piecus gadus, tā pati koalīcija, kas ir valdījusi visus pēdējos piecus gadus, trīs vai četras valdības… ka viņi faktiski ne mazākā mērā nenes atbildību un nejūt šābrīža smago situāciju?! Tas ir absurdi! Vēl trakāk. Pirms pāris nedēļām mēs apstiprinājām valsts budžetu, kurš tagad ir izrādījies tik ļoti neatbilstošs patiesajai realitātei, ka ir jākoriģē par veselu miljardu latu. Un neviens, pat finanšu ministrs, nejūt, ka viņam par to būtu jāuzņemas atbildība. Savulaik mēs bijām gandrīz sabalansējuši valsts budžetu, bijām gandrīz ieviesuši jaunus budžeta sastādīšanas principus. Mana valdība tika nogāzta daļēji arī šī iemesla dēļ. Izveidoja - aizmuguriski un negodīgā kārtā – pašreizējo koalīciju, kas pēc tam ir „rullējusi” visus šos gadus un pilnībā – gan Emša, gan Kalvīša vadībā - noārdījusi to, ko mēs bijām sākuši ar tādām grūtībām darīt. Un tagad mēs plūcam šīs bezatbildīgās rīcības augļus! Vai kāds no Ministru kabineta jūt par to atbildību vai ne? Un visbeidzot. Ja mēs nevienam ministram neprasīsim atbildību par šo situāciju, nu kā mēs nonāksim pie jauna un kompetenta Ministru kabineta sastāva, kurš varbūt spēs īstenot kaut dažas no šīm tik ļoti nepieciešamajām reformām? Tā vietā mēs dzirdam veco dziesmu, ka nav iespējams izdarīt neko no tā, kas būtu patiesi nepieciešams, bet savukārt visas problēmas ir jāuzliek uz tautas pleciem un īstenībā - uz maznodrošināto pleciem. Un valdība patlaban cenšas veicināt ekonomisko attīstību, paņemdama naudu no tā paša patērētāja un pēc tam iztērēdama, kā nu to uzskatīs par pareizu savas kompetences ietvaros. Manuprāt, tā ir nepareiza politika; mums šeit ir jāsāk ar pilnīgi jaunu pieeju, jo līdzšinējā ir sevi izsmēlusi un bankrotējusi. Un ar to, protams, varētu sākt, ja mums izveidotos jauns Ministru kabineta sastāvs, varbūt arī jauna koalīcija un – tālākā perspektīvā - notiktu arī jaunas vēlēšanas. Paldies. (Aplausi.)".
• 2008_12_11-seq184 language "lv".
• 2008_12_11-seq184 speaker Einars_Repse-1961.
• 2008_12_11-seq184 mentions Q822919.
• 2008_12_11-seq184 mentions Q211.
• 2008_12_11-seq184 mentions Q191.
• 2008_12_11-seq184 mentions Q193089.
• 2008_12_11-seq184 mentions Q47182.
• 2008_12_11-seq184 mentions Q1191011.