Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2008_12_11-seq152> ?p ?o. }

• 2008_12_11-seq152 type Speech.
• 2008_12_11-seq152 number "152".
• 2008_12_11-seq152 date "2008-12-11".
• 2008_12_11-seq152 isPartOf 2008_12_11.
• 2008_12_11-seq152 spokenAs 37.
• 2008_12_11-seq152 spokenText "Cienījamā sēdes vadītāja! Cienījamie kolēģi! Kas ir labāka – tirgus ekonomika vai plānveida ekonomika, kurā mēs dzīvojām turpat 50 gadus? Pasaules plaukstošākās nācijas dzīvo tirgus ekonomikas apstākļos. Kādos apstākļos dzīvo, teiksim, ziemeļkorejieši - mēs labi zinām. Vai tirgus ekonomika ir visvarena un pasargāta no krīzēm? Laikam jau ne. Vai valstij ir jāiejaucas tirgus ekonomikā? (No zāles dep. A. Pabriks: „Ir!”) Acīmredzot jā. Tas šobrīd notiek gandrīz visur pasaulē. Un jāatzīst, ka arī mums, Latvijas politiķiem, tajā skaitā arī man, ir jāuzņemas atbildība par to, ka mēs savu inflācijas apkarošanas plānu nesākām īstenot krietni agrāk. Vai patērētājsabiedrība savās krasākajās izpausmēs - ēst vairāk un pusi izmest atkritumos, braukt ātrāk un ar lielākām mašīnām, dzīvot greznāk un tērēt, tērēt, tērēt, nerēķinoties ar to, vai aiznākamajām paaudzēm būs ko tērēt, - ir pats labākais dzīves modelis, es par to stipri šaubos. Manuprāt, patērētājsabiedrībai ir jācenšas patēriņu sabalansēt ar ilgtspējīgu attīstību. Mums vajadzētu aizņemties tik, cik spējam atdot. Mums vajadzētu tērēt apdomīgāk, turklāt domājot ne tikai par to, kā samazināt tēriņus vispār, bet arī citiem, piemēram, valsts pārvaldei, lai gan, protams, tā ir visa mūsu nodokļu maksātāju nauda. Vajag sākt katram ar sevi. Es atkārtoju: mums vajadzētu sākt katram ar sevi! Pagājušogad es apmeklēju Slovākiju. Mēs zinām, ka Slovākija savas attīstības ziņā, teritorijas lieluma ziņā, iedzīvotāju skaita ziņā, ir samērojama ar Latviju. Protams, Slovākijai ir savas problēmas. Protams, ir jāatzīst, ka Slovākijai bija labāki priekšnoteikumi ražošanas attīstībai, jo tās ražošana kādreiz nebija tik integrēta vienotajā Padomju Savienības ekonomiskajā telpā kā mūsējā. Un tāpēc tā bija vieglāk pārveidojama. Bet tomēr. Es ar savu dzīvesbiedri ar mūsu škodiņu, kuras motora apjoms ir 1,2 litri, izbraukājām Slovākiju krustām šķērsām un ir jāatzīst, ka lieljaudas džipi un lepni limuzīni arī Bratislavā - Slovākijas galvaspilsētā – uz ceļiem bija sastopami vismaz desmit reižu mazāk nekā Latvijā. Jā, protams, var teikt, ka Latvijā ceļi ir sliktāki un ka džipi ir piemērotāka mašīna. Mēs ļoti labi zinām, ka pārsvarā Latvijā džipi pārvietojas maršrutā Rīga–Jūrmala, Rīga–Pierīga un diez ko tālāk nebrauc. Pie mums katrs puišelis vismaz līdz šim uzskatīja, ka, ja viņam nav vismaz BMV, tad viņš nav cilvēks. Kā likums, šīs lepnās mašīnas tika ņemtas līzingā. Starp citu, kad es savu iepriekšējo mašīnīti, kas arī bija Škoda Felicia, savā laikā - un tas bija vēl 90. gadu sākumā - gribēju reģistrēt Ceļu satiksmes drošības dienestā un kad es uzdevu jautājumu: „Sakiet, lūdzu, kur es varu reģistrēt savu škodiņu?” tad ko darbinieks man atbildēja? Viņš man atbildēja ar tādu pretjautājumu: „Vai tad škoda ir mašīna?” Viņa izpratnē, laikam ne. Starp citu, izbraukājot Slovākiju krustām šķērsām - es tiešām nemeloju! –, es ne reizi neredzēju, ka kāds autobraucējs pārsniegtu ātrumu. Braucot pa mūsu ceļiem, man liekas, ka es atrodos ātrumsacensībās, nevis vienkārši pārvietojos no vienas ģeogrāfiskās vietas uz otru. Mēs smejamies par „jaunajiem krieviem” Krievijā, bet vai mēs esam daudz labāki? Es saprotu, ministriem, varbūt arī mums, deputātiem, ir jāapciemo vēlētāji arī Latvijas nomalēs, kur tiešām ir slikti ceļi un vajadzīgas izturīgākas mašīnas. Bet atbildiet man uz jautājumu: kāpēc Rīgas domē un tā saucamajās republikas pakļautības pilsētās gandrīz katram ierēdnim ir jābrauc ar lepnu limuzīnu? Kāpēc? Man bija kādreiz iespēja tūristu grupā aizbraukt uz kādu no Skandināvijas zemēm. Mūsu grupā bija viens, pēc Latvijas mērogiem skatoties, ļoti turīgs cilvēks, un viņš visu laiku brīnījās, kā tas var būt, ka visas tās mājas ir tik nelielas, pārsvarā vienstāva, un tās pārsvarā iekļaujas tanī apkārtējā vidē. Vai tad tās vispār ir mājas? Pabraukājot ap Rīgu, mēs redzam šīs bizantiešu stilā uzbūvētās pilis, no kurām, jāatzīst, liela daļa ir uzbūvētas uz parāda. Cienījamie kolēģi! Protams, cilvēks nevar eksistēt bez asinsrites, kas apasiņo eksistencei svarīgus orgānus. Un, protams, Latvijā nav naturālās saimniecības. Lai pastāvētu valsts, ir nepieciešamas finanses, kas ļauj funkcionēt valsts varai, armijai, policijai, izglītības sistēmai un tā tālāk. Un ir skaidrs, ka šābrīža ekonomiskā situācija un finanšu situācija ir tāda, ka mūsu rīcībā esošo finanšu resursu varbūt pietiks trim četriem mēnešiem, lai šī finanšu asinsrite varētu sekmīgi funkcionēt, bet, lai mēs šobrīd dabūtu naudu, kas ļautu funkcionēt šai asinsritei bez traucējumiem arī turpmāk, šai finanšu asinsritei, un lai šo krīzi novērstu, lai dabūtu šo naudu, kā jau es teicu, mums šobrīd elementāri diemžēl ir nepieciešama palīdzība no ārpuses. Mums tā ir realitāte. Mums tā ir nepieciešamība, un tāpēc mums arī ir nepieciešami šie grozījumi likumos, kas ir vērsti uz tēriņu ierobežošanu un valsts kases papildināšanu. Bet savas uzrunas nobeigumā es gribētu pateikt vēl dažas lietas. Es gribēju pateikt to, ka vēl svarīgāks par šīs krīzes iespējami ātru pārvarēšanu varbūt ir tas, lai šī krīze mainītu mūsu domāšanu. Lai mēs vairāk domātu par savu attieksmi pret eksistenciālām lietām. Lai vārds „pieticība” nebūtu vārds, no kura kautrējas, bet lai mēs censtos būt samērīgi savos tēriņos, lai mēs mainītu savu domāšanu ilgtspējīgas attīstības virzienā, lai mēs taupītu solidāri, lai mēs saprastu, ka parādi kādreiz arī būs jāatdod un lai mēs orientētos ne vien uz patēriņu, uz lielu patēriņu, bet arī uz vērtību radīšanu, un lai arī mēs, politiķi, saprastu, ka vajag ieklausīties speciālistu viedoklī un ka vajag vispār vairāk uzklausīt un ieklausīties. Tas mums nāktu tikai par labu. Es, protams, kā jau teicu iepriekš, gribētu, lai krīzi mēs pārvarētu iespējami ātri. Bet tomēr es gribu atgādināt arī to, ka īstenībā es būtu bijis priecīgs, ka 1991. gada augusta notikumos tā krīze būtu turpinājusies ilgāk par piecām dienām. Tad mēs labāk redzētu, kas kurš ir. Un gribētu nobeigumā teikt arī to, ka es ticu un ceru, ka krīze palīdzēs tautai konstatēt, kuri politiķi izšķirīgos brīžos valsts intereses spēs turēt augstāk par partijas interesēm. Un vēlreiz atkārtoju: es ļoti novēlu, lai mēs krīzi pārvarētu iespējami ātri, bet vēl vairāk es novēlu, lai mēs mainītu savu domāšanu. Paldies.".
• 2008_12_11-seq152 language "lv".
• 2008_12_11-seq152 speaker Dzintars_Abikis-1952.
• 2008_12_11-seq152 mentions Q211.
• 2008_12_11-seq152 mentions Q2660080.
• 2008_12_11-seq152 mentions Q159.
• 2008_12_11-seq152 mentions Q2089528.
• 2008_12_11-seq152 mentions Q15180.
• 2008_12_11-seq152 mentions Q214.
• 2008_12_11-seq152 mentions Q713138.
• 2008_12_11-seq152 mentions Q29637.
• 2008_12_11-seq152 mentions Q1780.