Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2008_12_04_a-seq6> ?p ?o. }

Showing items 1 to 30 of 30 with 100 items per page.

2008_12_04_a-seq6 type Speech.
2008_12_04_a-seq6 number "6".
2008_12_04_a-seq6 date "2008-12-04".
2008_12_04_a-seq6 isPartOf 2008_12_04_a.
2008_12_04_a-seq6 spokenAs 66.
2008_12_04_a-seq6 spokenText "Jā, es lūgšu pagarinājumu, ja neiekļaušos stundā. Tas ir viens. Otrs. Es gribētu iezīmēt manas uzrunas uzbūvi, struktūru. Struktūra sastāvēs no šādām sastāvdaļām: pirmā – visi lēmumi, kas ir saistīti ar banku sistēmu, banku sistēmas stāvokli, tajā skaitā lēmumi attiecībā uz „Parex banku”, tātad valdības pieņemtie lēmumi, uz kuriem balstījās šie valdības lēmumi; kāda ir reālā finanšu situācija bankā; Valsts kases darbība bankā; otra sadaļa – budžeta stāvoklis uz šodienu visos aspektos – visos nodokļos, arī izdevumu daļās, to izraisošā ekonomikas stāvokļa izvērtējums abos mūsu tautsaimniecības blokos, īpaši preču ražošanā, kā arī pakalpojumu sfērā; trešais – tas, ko nozīmē pieņemtais 2009. gada budžets saistībā ar to, kā pildās šāgada budžets; un ceturtais – tās iezīmes vai pamatprincipi, kas patlaban tiek skaņoti, un 99 procentos gadījumu ar Starptautisko Valūtas fondu tie ir saskaņoti… Es sākšu ar pirmo jautājumu. 23. septembrī Finanšu un kapitāla tirgus komisija nāca klajā… nu, ne klajā, bet iesniedza dokumentu man kā valdības vadītājam un arī finanšu ministram par Latvijas banku sistēmas stabilitātes apskatu kopumā, un tā bija tā informācija, uz kuru pēc 23. septembra līdz oktobra beigām mēs arī balstījāmies. Šī informācija bija šāda: visām 20 Latvijas komercbankām pašu kapitāls pārsniedz minimālo kapitāla prasību, kopumā banku sistēmai pārsniegums ir par 52 procentiem, uzkrājumi nedrošiem kredītiem ir zem procenta… Un nu pats būtiskākais – likviditāte. Banku sistēmas vidējā likviditāte ir 50,7 procenti. Visas bankas ievēro likviditātes minimumu – 30 procentus, pieņemot, ka pasaules finanšu tirgos būs arvien grūtāk aizņemties; tiek pieņemts, ka bankas sindicētie kredīti netiks refinansēti, tas ir, simtprocentīgi būs jāatmaksā 2008. –2009. gadā attiecīgās summas. Šajā gadījumā, saglabājoties nemainīgiem faktoriem, banku sistēmas likviditāte būs 50 procenti, bet 2009. gadā – 41. Tas nozīmē – par 11 procentiem vairāk, nekā prasīts. Šī ir oficiāla informācija, uz ko arī faktiski valdība, kas nenodarbojas ar banku uzraudzību (un, patiesību sakot, ir tikai viena banka – Latvijas Hipotēku un zemes banka –, kur valdība ir akcionārs), balstījās. Situācija, ja mēs skatāmies vēl uz oktobra datiem par attiecīgo banku sistēmu kopumā, liecināja, ka strauji samazinās kredītportfelis procentuāli pret iepriekšējo gadu, un kopumā, ja mēs skatāmies, piemēram, uz oktobra datiem ieslēdzoši, kredītportfelis faktiski bija jau 17,8 procenti pret iepriekšējo gadu. No gada sākuma attiecīgo kredītu apjoms stipri samazinājies, arī mājsaimniecībām, un jau bija zem 10 procentiem. Tā, protams, bija uztraucoša ziņa, ka bankas ir pārstājušas tātad kreditēt pilnā apjomā, bet tas neko neliecināja par to, ka mums būs jāsastopas ar to krīzi, kas sākās oktobrī. Pirmie krīzes… tā teikt, pirmie krīzes elementi parādījās tad, kad 31. oktobrī mēs saņēmām faktiski divas informācijas. Pirmā informācija bija no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, un otrā informācija – no Latvijas Bankas. Finanšu un kapitāla tirgus komisija mūs informēja par to, ka akciju sabiedrībā „Parex banka” sākusies pietiekami nopietna likviditātes, tātad noguldījumu, samazināšanās. Mēs lūdzām, lai mums iesniedz precīzāku informāciju, un, ja mēs skatāmies faktiski no… jā, no paša oktobra sākuma, tad šajā bankā šie samazinājumi sastādīja vidēji dienā 0,1 vai 0,2, atsevišķās dienās 0,8 procentus. Kopumā līdz lēmumam par… Latvijas valdības lēmumam 8. februārī kopējais apjoms, kas faktiski no šīs bankas tika izņemts, bija apmēram 12,3 procenti. Mēs tajā brīdī novērojām, kas notika arī citās bankās. Ja jūs labi atceraties, arī daļā no citām bankām notika noguldījumu izņemšana, kura gan oscilēja, bet arī atsevišķās bankās šo noguldījumu izņemšana bija samērā būtiska, tie bija pirmie signāli. Tad, kad mēs saņēmām šo informāciju, mēs lūdzām arī Latvijas Bankas vēstuli. Latvijas Banka mums arī 31. oktobrī faktiski iesniedza ziņojumu uz mūsu lūgumu, uz finanšu ministra vārda; tad, atbildot uz Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vēstulē izteikto lūgumu sniegt Latvijas Bankas novērtējumu, kādas negatīvas sekas uz Latvijas finanšu sektoru un maksājumu sistēmu atstāj „Parex bankas” bankrots, saņēmām tādu informāciju, ka saskaņā ar aktuāliem Latvijas Bankas rīcībā esošiem datiem tā ir, spriežot pēc aktīviem, otra lielākā banka, kuras aktīvi veido 13,8 procentus no Latvijas banku sektora aktīviem. Banka ieņem nozīmīgāko lomu Latvijas privātpersonu apkalpošanā. Banka ir sistēmiska. Vesela virkne skaitļu liecina par to, kāda nozīme un kāda loma ir šai bankai mūsu sistēmā. Mēs lūdzām mūs informēt Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, un mēs saņēmām informāciju, ka 29. datumā… mums Finanšu un kapitāla tirgus komisija rakstīja 30. oktobrī par to, ka 29. datumā bankas kapitāla pietiekamība strauji tuvojās 8 procentiem. Tas vēl arvien nozīmē, ka bankas kapitāls ir tuvu pie kādiem 170–180 miljoniem. Banka vēl atbilst – vēl atbilst! – kritērijiem, un likviditāte vēl ir 30 procenti. Finanšu ministrijas vadībā tika sasaukta tā saucamā ārkārtējās krīzes padome, kura regulāri sanāca un kuras sēdes ir protokolētas, un kura lēma par mūsu tālākiem soļiem. Tad, kad situācija nepārtraukti… Apmainoties ar domām, kā rīkoties, Latvijas valdība spēra šādus soļus. Pirms runāt par to, vai… Latvijas valdība, vadoties no Latvijas valdības iespējām, finanšu resursiem, no budžeta iespējām, no kases iespējām, kas nav viens un tas pats, pieņēma šādu lēmumu. Pirmais. Valdība pilnvaroja finanšu ministru organizēt un piedalīties sarunās ar Latvijas kredītiestādēm par noguldījumu uzticības stiprināšanu Latvijas finanšu sektorā. Attiecībā uz finanšu iestādēm šeit, neapšaubāmi, 3. punktā bija minēts pilnvarot finanšu ministru kopā ar Latvijas Banku un Finanšu un kapitāla tirgus komisiju organizēt un piedalīties sarunās ar akciju sabiedrību „Parex banka”, kas bija saistītas ar Latvijas valsts piedalīšanos bankas kapitāla bāzes nostiprināšanā. Pirmais lēmums bija par to, ka ir jāatrod mehānisms, kā nostiprināt divas lietas – likviditāti un kapitālu – atbilstoši Eiropas Padomes lēmumiem, kas ir saistoši visām Eiropas Savienības valstīm. No trijiem to punktiem izrietēja tas, ka centrālajām bankām un valdībām jānodrošina likviditāte finanšu sistēmā, bet nepieciešamības gadījumā jārekapitalizē vai jākapitalizē banku sistēma. Tiesa, kaut gan šis lēmums ir saistošs visām Eiropas Savienības dalībvalstīm, resursi katrā valstī ir atšķirīgi, un Latvijas valdībai ir tādas iespējas, kādas tai ir. Tāpēc mēs sākumā piegājām ļoti uzmanīgi jebkādu vispārēju garantiju izsniegšanai un jebkādu finanšu resursu ieguldīšanai privātā akciju sabiedrībā. Tālāk. Pēc tam, kad finanšu ministrs mūs bija informējis par to, kā tālāk attīstās sarunas, valdība 4. novembrī pieņēma nākamo lēmumu par valdības atbalsta nepieciešamību akciju sabiedrībai „Parex banka”. No dokumentiem skaidri izrietēja, ka šī banka, kuras bilance ir apmēram 60 procenti no Latvijas budžeta un 27 procenti no kopprodukta… ka paši akcionāri nespēj uzturēt šīs bankas nepieciešamos parametrus, tajā skaitā likviditātē – pašā galvenajā faktorā. Tāpēc Latvijas valdība to visu uzticēja finanšu ministram un apsprieda arī tos principus, uz kādiem Latvijas valdība varētu sākt savu līdzekļu ieguldīšanu ar Valsts kases palīdzību šajā bankā. Tā kā mēs neesam privātiestāde, mēs piedāvājām akcionāriem šādu mehānismu – ka vienīgais variants, kā mēs varam tur guldīt līdzekļus, ir tāds, ka mēs pārņemam vairākumu akciju šajā bankā, nemaksājot par to neko, jo sakarā ar to, ka Valsts kase sāks izvietot līdzekļus šajā bankā, ir skaidrs, ka mēs neesam tādā situācijā, ka mēs varam guldīt kapitālā… Guldīt kapitālā nozīmē šo naudu ilgstoši neatgūt, it sevišķi, ja mēs guldām pamatkapitālā tad, kamēr eksistē banka, ja subordinētā – tad attiecīgi pēc līguma. Bet attiecībā uz noguldījumu depozītos mums bija ļoti svarīgi – un tas bija mūsu uzstādījums –, ka mums ir jābūt vismaz 51 procentam. Otrs. Mēs skaidri sapratām, ka acīmredzot ir divi mehānismi: vai nu mums izdosies stabilizēt situāciju bankā kopā ar akcionāriem, vai arī mums būs jārīkojas tālāk, meklējot bankai nepieciešamo stratēģisko investoru. Un tajā gadījumā tika paredzētas vēl divas lietas: esošie akcionāri ne tikai 51 procentu akciju nodod valdībai bez maksas, bet arī ieķīlā esošās akcijas valdībai. Un nu pats galvenais – viņi nevar piedalīties balsošanā par bankas lēmumiem. Valdība, stabilizējot situāciju bankā, sākumā kopā ar akcionāriem, bet pēc tam, ja tas ir iespējams, viena pati, viennozīmīgi drīkst atrast bankas stratēģisko investoru un tai nav nepieciešama akcionāru piekrišana šā investora izvēlē. Tāpat arī, nosakot starptautiski novērtētu cenu, akcionāri nevar atteikties no obligātas prasības šo banku pārdot. Tāpēc arī 1. … 4. novembrī tika pieņemts lēmums, noklausoties finanšu ministra ziņojumu par to, konceptuāli atbalstīt šāda tipa vienošanos, kurā faktiski bija minēts tas, ko es teicu, – gan 51 procents, gan ķīlas, gan tas, ka pilnvaro valdību meklēt akcionāru, gan faktiski vēl vesela virkne citu jautājumu. Un faktiski 8. novembrī – visi šie lēmumi ir protokolēti! – visi šie lēmumi ir pieņemti kopīgi, piedaloties arī Latvijas Bankas pārstāvjiem un Finanšu un kapitāla tirgus pārstāvjiem, jo mēs, valdība, neesam vislielākie speciālisti banku uzraudzībā, un tāds pamatā arī nav valdības uzdevums. Taču tas ir mūsu uzdevums tad, kad ir šāda situācija konkrēti finanšu sistēmā un bankā. Tāpēc 8. novembrī pēc ilgstošām un ļoti smagām sarunām ar akcionāriem tika pieņemts lēmums, ka, ņemot vērā to, ka akcionāri ir parakstījuši šo līgumu, finanšu ministrs bija tiesīgs parakstīt līgumu, kura detaļas es… Ja tas būs nepieciešams, jūs varat ar tām iepazīties un prasīt finanšu ministram, bet, patiesību sakot, pamatpunktus es jau nosaucu. Palika četri punkti. Četri punkti, kas radīja zināmas problēmas visā šajā pasākumā. Mums, valdībai, bija jāpanāk atbilstoši līgumam trīs lietas: Konkurences padomes lēmums, ko mēs panācām, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmums, ko mēs panācām. Un vēl bija nepieciešams Eiropas Komisijas lēmums. Vēl pirms mūsu lēmumiem oktobra beigās es tikos ar Almunju, Eiropas komisāru, un, runājot par mūsu makroekonomisko situāciju, es viņam arī ziņoju par to, ka mums ir iespējamas problēmas ar vienu no mūsu lielākajām bankām. Es viņu informēju. Es teicu: „Es neesmu pieņēmis lēmumu, bet, iespējams, ja mums būs tas jādara, mēs lūgsim jūsu atbalstu. ” Pēc tam šos pašus kontaktus turpināja arī finanšu ministrs. Saņemot 22. vai 23. novembrī atļauju no Eiropas Komisijas, mums atlika tikai viena diena, lai mēs varētu šo līgumu iedarbināt un tas stātos spēkā. Taču bija vēl viens apstāklis. Sakarā ar to, ka šī banka (atšķirībā no daudzām bankām, kas finansējās, izmantojot mātes uzņēmumus) finansējās no tirgus, ir absolūti nepieciešams – kas zina banku sistēmu, tas saprot –, ka sindicēto kredītu devējiem (tas ir faktiski liels daudzums banku – pāri par 50), vismaz divām trešdaļām, ir jāpiekrīt akcionāru maiņai. Tā ir vispārēja un nopietna prakse, kas ir ietverta sindikātu līgumos. Un, ja mēs nepanākam to, ka sindicēto kredītu devēji piekrīt tam, ka valdība kļūst par 51 procentu jeb vairākuma akcionāru, tad sindicēto kredītu devējiem ir pilnas tiesības pirmajā dienā iesniegt prasību pēc sindicētā kredīta atmaksas. Šis ir ļoti nopietns iemesls, kas valdībai traucēja 24. novembrī kļūt par 51 procenta akcionāru. Jo ir risks – ieiet iekšā bankā nav likumiska pamata, jo līgums nav izpildīts no akcionāru puses. Un otrs – pat tad, ja mēs kādā citādā veidā gribētu tur iegūt 51 procentu, tas būtu darāms ar likuma palīdzību šeit, parlamentā. Tas vēl nebūtu nacionalizācijas likums, bet būtu tuvs nacionalizācijas likumiem, kuri mūsu valstī neeksistē; mums nav šādas likumdošanas. Tādā gadījumā mums atliek tikai viens – mēģināt panākt, lai akcionāri izpilda savu darbu, un valdība pieņēma lēmumu, ka mēs varam vēl pagarināt šo procesu maksimāli līdz divām nedēļām. Mums bija ļoti svarīgi, lai šī piekrišana būtu. Vienlaikus, saņēmuši rakstisku informāciju no akcionāriem, ka viņi nespēj panākt šādu vienošanos un piedāvā mums citas vienošanās, kas mums nebija pieņemamas, ko valdība nevarēja uzņemties, jo valdībai nebija šādu finanšu līdzekļu, tad arī valdības pārstāvji sāka uzsākt… neesot bankā… Akcionāri uzsāka sarunas ar sindicēto kredītu devējiem, un mēs mēģinājām šīs sarunas arī paralēli vest, lai sindicēto kredītu devējus pārliecinātu par to, ka valdības ierašanās bankā, pirmkārt, ir saistīta ar bankas stabilizēšanu. Otrkārt, ar to, lai veiktu pilnu pārbaudi bankā. Treškārt, lai maksimāli mēģinātu turpināt šīs bankas darbību ar mērķi nokārtot šīs bankas saistības un, protams, arī meklētu stratēģisko investoru, kas varētu to pārņemt no valdības. Šādi mēs darbojāmies līdz pat pēdējām dienām. Taču uzreiz man jāsaka viena lieta. Es nezinu, vai tas ir apzināti izplatīts vai to dara politisku iemeslu dēļ vai vienkārši skandalozu iemeslu dēļ. No paša pirmā brīža Valsts kase, kad sāka izvietot savus līdzekļus… un šie līdzekļi ir izvietoti divās lielās porcijās, kopā apmēram 300 miljoni… nedaudz vairāk… Tās ir divas parādzīmes, ko lielākoties Valsts kase izlaida, jo mums Valsts kases plūsmā nav iespējas izņemt šādu naudu ārā, ņemot vērā mūsu budžeta situāciju. Abas šīs parādzīmes tika pārdotas tirgū. Vienā gadījumā mūsu vietējās bankas nopirka šīs parādzīmes. Otrā gadījumā Latvijas Banka pieņēma tās kā valdības parādzīmes, un, pārvēršot šīs parādzīmes naudā, nauda tika ieguldīta kā depozīts, bet visiem šiem depozītiem pretī ir nodrošināti kredīti. Tie kredīti ir ņemti tā, lai tie pilnībā, ar uzviju, nodrošinātu mūsu depozītus. Un tas ir pats galvenais. Mēs neesam iztērējuši nodokļu maksātāju naudu, – tas ir pirmkārt. Otrkārt, mēs neesam riskējuši ar nodokļu maksātāju naudu, jo mēs esam nodrošinātie kreditori pie jebkura iznākuma šajā bankā. Tas ir viens no uzdevumiem, kas valdībai bija jādara, un man jāsaka, ka Valsts kase un Finanšu ministrija ļoti operatīvi un precīzi reaģēja šajā situācijā. Tas nozīmē, ka, zinot to, ka likviditātes krīze ir ļoti nopietna šajā bankā un ka pretējā gadījumā būs jāaptur šīs bankas darbība, vismaz ierobežotā veidā, tika izvēlēts šāds mehānisms. Šis mehānisms sākumā noveda pie tā, ka tad, kad valdība pieņēma lēmumu 8. novembrī, tātad izteica vēlmi bankā iegūt 51 procentu, mēs sākumā ievērojām tik tiešām pirmajās četrās piecās dienās ļoti strauju depozītu kritumu. Lai jums būtu pilnīga skaidrība, tas depozītu daudzums, kas samazinājies, ir samazinājies divos virzienos – privātpersonas rezidenti šeit, Latvijā, fiziskās personas… Acīmredzot mums neizdevās un neizdodas pārliecināt, ka valdības līdzdalība dos pozitīvu signālu šai grupai. Vai tas ir saistīts ar kopējo ažiotāžu, kas parādījās īpaši nedēļā līdz 20. novembrim? Tajā brīdī, kad pieņēmām lēmumu iet bankā iekšā, mēs pārspriedām variantu, vai ir nepieciešams noteikt bankai ierobežojumus uzreiz. Taču, vienojoties ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju 8. novembrī, kas, protams, ir protokolēts, Latvijas Banka pieņēma lēmumu, ka būtu tomēr nepieciešams nodrošināt likviditāti, jo pretējā gadījumā, ja mēs uzreiz ierobežojam bankas darbību, tad faktiski nav lielas jēgas valdībai šajā bankā izvietot depozītus. Tāpēc tālākā mūsu loģika bija sekojoša. Neskatoties uz to, ka akcionāri un akcionāru padome vēl nebija valdības noteikti, jo nebija spēkā līgums, mēs veselu nedēļu lūdzām esošo padomi iecelt par prezidentu Feifera kungu no Hipotēku un zemes bankas. Pēc mana personīga lūguma esošā akcionāru padome iecēla Feifera kungu par prezidentu, līdz ar to mūsu pārstāvis vadīja banku… Hipotēku un zemes bankas prezidents… Un samērā nopietnā procesā tika panākts, ka šo depozītu aizplūšanu nobremzēja 21. novembrī. . . To samērā straujo kritumu. Tas bija tas brīdis, kad faktiski mēs bijām panākuši to mērķi, ko vēlējāmies. Tālāk atlika precīzi izpildīt līguma nosacījumus, lai valdība kļūtu precīzi par akcionāru ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču palika šķērslis –mēs nevarējām panākt, ka sindicēto kredītu devēji piekristu akcionāru maiņai. Var būt, ka viens no iemesliem bija tas, ka no 22. novembra līdz pat 1. decembrim mēs ieraudzījām to, ko Finanšu un kapitāla tirgus komisija fiksēja, ka diemžēl atkal sākas noguldījumu aizplūšana. Tie aizplūda pamatā divos virzienos. Viens no virzieniem bija arī juridiskās personas, rezidenti… jo bija pietiekami daudz maksājumu… Ja mēs skatāmies uz nerezidentiem fiziskajām personām, tad šī grupa faktiski savus noguldījumus neaiztika, kas ir zīmīgi un kas varbūt vēlāk vēl prasīs detalizētu analīzi. No turienes mūsu mērķis bija sekojošs. Mēs gribējām šo banku nostabilizēt, ieiet iekšā atbilstoši līgumam. Tajā brīdī, kad sākās nākamā noguldījumu izņemšana, mums bija jāpieņem lēmums, vai mums vēl ir likviditātes resursi, lai mēs varētu šo banku vēlreiz noturēt tādā nozīmē, lai mazinātu otru izņemšanas vilni. Tāpēc, ņemot vērā bankas un banku sistēmas situāciju, valdība mēģina glābt. Mēs griezāmies pie finanšu institūcijām jau nopietni ar vēstulēm par to, ka vienlaikus jārisina jautājumi, kas saistīti ar mūsu straujo ekonomikas izmaiņu, par ko es runāšu otrajā un trešajā daļā, – mums papildus ir vēl arī šāds uzdevums. Un tad bija skaidrs, ka tas ir saistīts ar to, vai mēs saņemsim savlaicīgu finanšu palīdzību. Pie kam finanšu palīdzību, nevis guldot kaut kur iekšā kapitālā, bet tāpat finanšu palīdzību, turpinot izdarīt ieguldījumus un ņemot pretim ķīlu. Tā kā mums nebija iespējas līdz 1. decembrim fiksēt šādas finanšu palīdzības saņemšanu, mums atlika tikai viena iespēja – lai mēs varētu uz iekšējo resursu rēķina guldīt depozītus pret ķīlu šajā bankā. Problēma bija viena no sekojošām – situācijā, kad emitē parādzīmes, mums vienīgais variants ir turpināt emitēt parādzīmes, pārdot tās iekšējā tirgū. Taču pēdējie parādzīmju pārdošanas apjomi liecināja par to, ka tirgus mūsu parādzīmes pretim ņem tikai ļoti daļēji. Tātad ir pilnīgi skaidrs, ka mums likviditātes resursu kā tādu nav jebšu mēs riskējam, ņemot ārā naudu no kases plūsmas. Tas nozīmē riskēt ar mūsu kopējiem maksājumiem, taču valdība pieņēma lēmumu, ka to darīt nedrīkst. Finanšu un kapitāla tirgus komisija atbilstoši likumam griezās pie mums 1. decembrī sakarā ar to, ka situācija ir tāda, ka nepieciešams noteikt bankā daļējus ierobežojumus, kas būtu noteikti uz laiku. Un atbilstoši likumam šādu lēmumu var pieņemt tikai Finanšu un kapitāla tirgus komisija kopā ar valdību. Latvijas Bankas klātbūtnē mēs pieņēmām, protams, šādu lēmumu, bet tas nenozīmē, ka mēs ar šo plānu mēģinātu izvairīties no šīs bankas slēgšanas, būtu atmetuši to malā. Kāpēc mēs sākumā uzskatījām un arī tagad uzskatām, ka bankas slēgšana ir daudz lielāks slogs nodokļu maksātājiem nekā naudas guldīšana pret ķīlu? Elementāra lieta – atbilstoši Eiropas Padomes lēmumiem parlaments burtiski nepilnu mēnesi atpakaļ nobalsoja par noguldījumu garantiju aizsardzību un to palielināja uz 50 tūkstošiem. Bankas sākuma periodā tie ir vairāk nekā 660 miljoni, kas 3 mēnešu laikā jānomaksā neatkarīgi no tā, vai ir kādam līdzekļi vai nav. Tā ir ļoti nopietna summa, šādas summas mums nav. Un līdzvērtīgi – mums nav tādas summas arī tagad, lai mēs varētu šodien maksāt, piemēram, ja mēs nepanākam sarunas, bet mēs esam gatavi runāt par sindicētiem kredītiem, par šo te kredītu pārstrukturēšanu un pagarināšanu laikā. Bet, ja mums piestāda rēķinu, lai mēs samaksājam šodien šādu naudu, mums šādas naudas budžetā nav, kasē nav, un līdz ar to faktiski, nesaņemot finanšu palīdzību, mēs tādas saistības uzņemties nevaram. Valdība pieņem lēmumu neizsniegt garantijas, nedot garantijas, kurām nav seguma, it sevišķi ņemot vērā, ka tādā gadījumā mēs banku saistības aizstātu ar valdības saistībām, kas nav pieļaujami. Patlaban situācija ir šāda. Runājot par sindicētajiem kredītiem, runājot ar finanšu institūcijām, man ir pilnīgi skaidrs, ka arī tas mūsu plāns nostabilizēt banku un atrast stratēģisko investoru būs realizējams tad, ja banka būs… Ja Latvijas valdība būs viennozīmīgs īpašnieks. Un sakarā ar to, ka esošie akcionāri nespēj izpildīt tās funkcijas, kuru dēļ mēs gājām uz daļēju akciju – 51 procenta – ieguldījumu, bet viņu uzdevums (tas fiksēts dokumentos) bija nodrošināt, lai noguldījumi neaizplūst, mēs nodrošinām likviditāti. Tas, ka esošie akcionāri nespēj atmaksāt aiznesto naudu, tas, ka akcionāri nespēj izpildīt līguma nosacījumus attiecībā uz sindicēto kredītu devēju, ir pilnīgi skaidrs. Tātad tālākā rīcība mums ir tikai tad iespējama, ja mēs esam šīs bankas īpašnieki. Tad paliek divas iespējas. Mēs ar akcionāriem vienojamies, izejot no situācijas, kāda tā ir. Mēs pieprasām no viņiem visu viņu akciju nodošanu valdībai bez maksas, paturot visas tās viņu saistības, ko paredzēja līgums par gada depozītu subordinētā kapitālā, un tad valdība tālāk veic visas sarunas un visus pasākumus, kas ir saistīti ar banku. Ja akcionāri tam nepiekrīt, tad mums ir tikai viens ceļš – nākt šeit uz parlamentu ar nacionalizācijas likumu un lūgt parlamentu to pieņemt. Mums nav šāda likuma. Mēs esam mēģinājuši to gatavot. Mēs izšķīrāmies parlamentu nenoslogot ar šo problēmu, kaut gan es dzirdēju, ka tas būtu ļoti aktīvi parlamentā pieņemts. Mums ir samērā grūti pieņemt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mums bija informācija par to, ka nacionalizācijas likums ir problemātisks kopsakarā ar mūsu Satversmi. Tāda informācija man ir no Juridiskā biroja. Tas ir punkts viens. Punkts divi. Uz doto brīdi, ja mēs veiktu šādu procesu, bankā vēl arvien, lai gan kapitāla pietiekamība nav 8 procenti, bet ir pāri par 6,5 procentiem, kas ir 120 miljoni… šī nacionalizācija nozīmē atņemt 120 miljonus ar visām no tā izrietošajām sekām un tiesvedībām. Un trešā situācija. Ir samērā grūti pieņemt nacionalizācijas likumu vienam subjektam, vajadzīgs „jumta” likums. Ņemot vērā mūsu ekonomisko situāciju, nākt šeit ar nacionalizācijas likumu nozīmē pakļaut riskam ne tikai bankas, bet arī citus uzņēmumus, kuri, atrazdamies kritiskā situācijā, lūgdami valdības palīdzību, varētu riskēt ar to, ka tad, ja viņi nespēj laikus nokārtot vai laikus savas saistības restrukturizēt, viņiem draud šis pats liktenis. Tad, pēc manas dziļas pārliecības, mēs būtu pilnīgi citā banku sistēmā Latvijā, ar pilnīgi citiem depozītiem, un es domāju, ka mēs būtu absolūti citā, nervozā situācijā attiecībā uz mūsu uzdevumu. Tāpēc valdība pieņēma lēmumu – ļoti smagu – un finanšu ministrs izpildīja šos uzdevumus, kas ir vissmagākie. Ticiet man, cienījamie deputāti, finanšu ministrs panāca to, ka akcionāri piekrita, izejot no visas šīs loģikas, brīvprātīgi šīs akcijas nodot. To mēs esam panākuši, un patlaban faktiski vakardienas lēmums noteica tikai to. Mēs ieceļam valdi, padomi, vienlaikus finanšu ministrs organizē sarunas par sindicētiem kredītiem ar finanšu institūcijām, lai mēs varētu turpināt to plānu, ko uzsākām. Mēs viņu turpināsim, kamēr tas būs mūsu spēkos. Es domāju, ka ne Latvijas Banka, ne Finanšu un kapitāla tirgus komisija nav mainījusi savas domas par finanšu sistēmas stabilitātes absolūto nepieciešamību tieši šinī brīdī. Tai skaitā arī par problēmām reālās ekonomikas finansējumos, tāpat arī par to milzīgo summu, kas būtu jāmaksā noguldījumu depozītu garantiju izpildes gadījumā. Es pāriešu pie sava ziņojuma otrās daļas. Cienījamie kolēģi! Tad, kad mēs pieņēmām 2009. gada budžetu, vairākas reizes jūsu priekšā uzstājoties, es teicu, ka mēs atrodamies situācijā, kura ļoti strauji mainās, situācijā, kad ļoti strauji mainās ekonomika – diemžēl ne uz labo pusi. Budžets ir tikai ekonomikas izmaiņu atspoguļojums. Budžets ir sekundāra lieta. Un jau pašā sākumā, jūlijā, aicinot jūs uz budžeta mazinājumiem, ko jūs arī atbalstījāt, tāpat arī prognozējot problēmas 2009. gadā un unikāli pašai valdībai koriģējot savu pirmā lasījuma budžeta projektu samazinājuma virzienā, koriģējot prognozi no plus 1… uz 1 procentu… Es jums teicu (un to var paskatīties arī stenogrammās), ka izskatās tā, ka mēs diemžēl nevarēsim tikai ar šādiem skaitļiem apmierināties. Ekonomikas izmaiņas mūs spiedīs jau tuvākajā laikā veikt budžeta grozījumus. Es jums nedaudz atgādināšu, kādu budžetu mēs esam pieņēmuši. Mēs pieņēmām budžetu 2009. gadam ar mērķi, ka mums ir 1,5 procentu deficīts, ka mums ir kopprodukta kritums mīnus 1 procents. Arī attiecībā uz resoriem ir vesela virkne lēmumu. Kas ir pats būtiskākais? Būtiskākais ir vienā apstāklī. Mēs samazinājām mūsu ieņēmumu daļu salīdzinājumā ar plānoto. Bet šoreiz es gribētu runāt par to, kā 2009. gada budžeta projekts izskatās pret to budžetu, ar kuru mēs dzīvojam tagad, šodien. Tas ir daudz svarīgāk. Es varu piekrist deputātam Zaķim, kas teica, ka ir samērā viegli plānot samazinājumus pret projektēto. Tagad mēs runājam par faktisko budžetu. Ja mēs skatāmies faktisko budžetu 2008. gadā, kādi vēl ir panākami samazinājumi decembrī ar valdības ārkārtas lēmumiem, tad es jūs ar tiem iepazīstināšu. Ja mēs skatāmies 2009. gada plānus, ko deputāti nobalsoja, tad salīdzinājumā ar 2008. gada plānu izdevumu daļā (es tagad minēšu pamatbudžetu)… Ieņēmumu daļa tika samazināta par 200 miljoniem salīdzinājumā ar faktisko, bet izdevumu daļā mēs centāmies maksimāli – maksimāli! – uzturēt principu, ka vienmēr pakāpeniski samazinām. Jo ir jau vienkārši valdībai samazināt, ja parlaments nobalso, teiksim, par 20, 30, 40, 50 procentiem… Bet tā ir teorija! Tad, kad mēs ejam pie konkrētiem budžetiem, tad mēs redzam, ka visi šie samazinājumi ir ļoti sāpīgi, smagi un tos var veikt, tikai absolūti pamatojoties uz skaitļiem, kas ir reāli fiksējami uz doto brīdi. Un tāpēc tajā brīdī, kad mēs izvērtējām mūsu iespējas, parlaments nobalsoja izdevumu daļu pamatbudžetā 4 036 032 926 latu apmērā, kas ir par 15 miljoniem mazāk nekā 2008. gada budžeta faktiskais apmērs. Principā tas nozīmē, ka mēs uz šo brīdi neesam mazinājuši izdevumu daļu kopumā. Tiesa gan, atlīdzības un atalgojumi… Ja mēs skatāmies kopumā, tad visās sfērās ir samazinājumi – īpaši atalgojumu daļā nav neviena resora, kur tā nebūtu. Un kopumā šie atlīdzības un atalgojuma salīdzinājumi… Ja atlīdzība 2008. gadā ir 904 miljoni, tad 2009. gadā tie ir 777 miljoni. Te ir jāņem vērā korekcija uz tādu situāciju, ka augstskolas no šī te likuma ar 83 miljoniem iet ārā. Tāpēc tik lielu summu mēs nevaram samazināt, tomēr visur ir samazinājumi. Kāpēc neatkarīgi no mūsu sarunām ar Starptautisko Valūtas fondu, neatkarīgi no situācijas „Parex bankā” valdība gatavoja budžeta grozījumus? Kā jau mēs teicām, mēs plānojām, ka budžeta grozījumi nāk martā, tāpēc mums bija ļoti svarīgi, kā mēs pabeigsim šo gadu. Mēs redzam, ka attiecībā uz budžeta reālo izpildi patlaban situācija valstī ir šāda. Kad mēs jūlijā koriģējām budžetu, tad, neskatoties uz to, ka mums stipri samazinājās vesela virkne nodokļu pozīciju, līdz pat 1. oktobrim mēs uzturējām pozitīvu ciparu kopbudžetā. Pozitīvu! Tas nebija liels, bet tas bija pozitīvs – vairāki desmiti miljonu. Situācija radikāli mainījās oktobrī un novembrī. Tā mainījās ļoti nopietnā formā. Ja mēs skatāmies pēc pēdējiem datiem, kas mums ir pieejami, tajā skaitā Valsts kases finansējumu plānu, tad realitāte ir tāda, ka oktobrī mums budžeta deficīts kopā finanšu bilancē bija 209 miljoni, novembrī – 185. Šie te divi cipari momentāni koriģēja kumulējošo rezultātu no janvāra līdz novembrim, to ieskaitot. Un tāpēc mums ir pilnīgi skaidrs, ka, ja mēs neko nedarīsim, budžeta deficīts pārsniegs to svītru vai līniju, ko mēs nevēlējāmies pārsniegt. Mums ir ļoti svarīgi, lai mēs beidzam šo gadu ar pietiekoši normālu pasi, kā es saku žargonā. Lai mums budžeta deficīts būtu zem 2 procentiem. Ja mēs neko nedarītu decembrī, tad mēs principā palielinātu vēl šo budžeta deficītu vismaz par 336 miljoniem. Tāpēc tika pieņemts valdības ārkārtas lēmums attiecībā uz decembra finansējumiem, kurā es lūdzu Finanšu ministriju tos sagatavot. Tie ir publiski jums pieejami. Tur ir vesela virkne ļoti nopietnu pasākumu. To skaitā visu papildu atlīdzību nemaksāšana, visu prēmiju apturēšana, visu papildu piemaksu apturēšana, visu iepirkumu samazināšana, visu avansa maksājumu par iepirkumiem, komandējumu un administratīvo izmaksu samazināšana. Protams, arī ne tik pārāk patīkamie manis personīgi ieteiktie pasākumi – visādu svētku un visādu tādu lietu aizliegšana. Tas, protams, nav labākais variants, bet, ņemot vērā to, ka mums strauji samazinās ieņēmumi, īpaši decembrī, zinot, ka pagājušā gada decembris bija divas reizes lielāks nekā parasts mēnesis, sastādot 550 miljonus 240 miljonu vietā, bija skaidrs, ka jāsper ārkārtas soļi. Tas tika izdarīts. Un finanšu ministrs ir tiesīgs atbilstoši jūsu nobalsotam likumam… pateicoties jums, ir tiesīgs apturēt apropriācijas, ņemot vērā šo lēmumu, ko, pamatojoties uz parlamenta Likumu par budžetu un finanšu vadību, pieņēma valdība Finanšu ministrijas izpildījumā. Tad, lūk, faktiski situācija mums ir sekojoša. Ja mēs kaut vienu brīdi tikai matemātiski ekstrapolējam to situāciju, kas mums ir budžetā, tā ir viena metode. Bet diez vai tā ir pareizākā. Tāpēc mēs arī uzdevām Finanšu ministrijai un Ekonomikas ministrijai, ļoti rūpīgi sadarbojoties ar Latvijas Bankas speciālistiem, momentāni pārskatīt ieņēmumu prognozes un – pats būtiskākais – kopprodukta attīstības prognozes nākamajam gadam. Ja atcerēsimies, tad mīnus 1 procents sākumā pāriet no plus 1 uz 1. Vēl bija prognozes jāsaskaņo uz septembra mēnesi Latvijas Bankai un Latvijas valdībai. Redzot to, ka mums radikāli samazinās ieņēmumi oktobrī un novembrī un mēs neredzam nekādas īpašas ieņēmumu palielinājuma tendences arī decembrī, mēs lūdzām šo prognozi pārskatīt. Vēl pāris skaitļu. Kāpēc mēs ejam uz ārkārtas pasākumiem? Tāpēc, ka mums, ja mēs skatāmies ieņēmumu sadaļu, skatāmies ieņēmumus kopā salīdzinājumā ar plānu, kur faktiski bija paredzēts 0,05 procentu pārpalikums 2008. gadā, mēs plānu neizpildām minimums par 13 procentiem. Pie kam diemžēl tendence no tā brīža, kad mēs mainījām budžetu, ir šāda: sākumā bija mīnus 6 procenti jūlijā, augustā – mīnus 7 procenti, septembrī vēl bija stabilizācija – no mīnus 7,7 uz mīnus 6,9, bet tad oktobrī – mīnus 10, novembrī – mīnus 13. Ja mēs runājam par nodokļu ieņēmumiem, tad šī bilance arī ir mīnus 2, mīnus 3, mīnus 3, mīnus 4 un mīnus 6. Ja mēs skatāmies atsevišķus nodokļus, tad diemžēl lielākā problēma mums vēl arvien ir pievienotās vērtības nodoklis, par ko es daudz jūsu priekšā, cienījamie deputāti, šeit esmu uzstājies. Mēģināšu arī drusku ekonomiski raksturot šo situāciju. Bet arī šeit, ja mums sākumā bija mīnus 2 procenti no plāna, tad tagad ir mīnus 9 procenti no plāna. PVN ir nodoklis, kas atstāj vislielāko iespaidu uz mūsu budžeta ieņēmumiem. Mēs esam turpinājuši neapturēt PVN atmaksu gan eksportētājiem, gan tiem, kam ir iesaldēti maksājumi, gan tiem, kam ir nenodoti neizmaksāti objekti, tādējādi atbalstot uzņēmējdarbību. Mēs izmaksājam divas reizes vairāk PVN mēnesī nekā normālos gados, taču acīmredzot tas ir par maz. Ja mēs runājam par pārējiem – nenodokļu ieņēmumiem, tad te ir mīnus 17 procenti no plāna, un budžeta ieņēmumi no maksas pakalpojumiem diemžēl arī… Te gan nav tendences pasliktināties, tā visu laiku ir mīnus 17 procenti, maksas pakalpojumu skaits samazinās. Pirmais iemesls – nekustamo īpašumu reģistrācijas biežums ir stipri mazāks nekā agrāk. Tie ir galvenie faktori, kas dod ieņēmumus no maksas pakalpojumiem. Par ārvalstu finanšu palīdzību. Attiecībā uz ārvalstu finanšu palīdzību mums ir mīnus 44 procenti no plāna. Šeit gan ir specifika, un es lūdzu Broka kungu griezties Eiropas Komisijā. Es esmu saņēmis arī oficiālu vēstuli no viņa, ka mēs, runājot ar Eiropas Komisiju, noteikti saņemsim atmaksu par veciem fondiem – vēl plus 36 miljonus. Iespējams, eventuāli izdosies šo summu palielināt līdz 60 miljoniem, kas mums uzlabos bilanci. Un mēs īpaši skatījām arī Eiropas fondu apgūšanu (veco – astoto)… tātad runa ir par diviem – par sociālo fondu un par reģionālo fondu. Vai mēs spēsim to visu apgūt… par to, par ko bija parlamentā uztraukums. Es jums varu ziņot, ka aizvakar līdz valdības sēdei tika fiksēts, ka mēs spēsim to izpildīt, ņemot vērā arī virssaistības. Arī tās saistības, tos plānus, kas prasīja apgūt šos līdzekļus līdz šā gada beigām, mēs spēsim izpildīt. Pati situācija mums var izvērsties tāda, ka vairāk nekā 37 miljonus mums nāksies finansēt tā dēļ, ka daļa institūciju uzņēmās virssaistības. Tās ir institūcijas, kas uzņēmās virssaistības to institūciju vietā, kas teica, ka tās nevar izpildīt savus projektus… Bet tagad ir tā, ka 2008. gadā mēs spēsim izpildīt šos projektus un virssaistības. Šeit es neredzu īpašas bažas. Bet situācija ir tāda, ka mēs varam nesaņemt visas šīs summas, kuras plānojam saņemt decembrī. Tad mēs tās saņemsim janvārī. Beigu beigās situācija būs tikai tāda, ka tas būs vai nu decembra, vai janvāra jautājums, jo mēs skatāmies divu gadu kopplāksnē, un tad tas nav izšķiroši. Tagad nedaudz par primārajiem faktoriem, tāpēc ka faktiski situācija, kas izsauc šādus budžeta skaitļu samazinājumus, nerodas ne no kurienes. Tas ir primāro faktoru iespaids. Un kādi ir šie primārie faktori? Mums diemžēl statistika kavējas… tā nevar reaģēt tik ātri, un tāpēc šie kavējumi ir nopietni, faktiski pusotrs mēnesis vēl neparādās veselā virknē datu… Bet viens no iemesliem, ko es jums gribu teikt, ir tas, ko mēs redzam. Ja mums septembra inflācija bija 13 procenti ar pusi… gads pret gadu… tad mazumtirdzniecības apgrozījums faktiskajās cenās oktobrī bija 97 procenti pret iepriekšējo gadu. Tas faktiski nozīmē, ka pie 97 procentu apgrozījuma, kas ir mīnus 3 procenti, un pie 13 procentu… tātad inflācija saistībā ar pakalpojumu un preču realizācijas apjomu ir samazinājusies par 16 procentiem. Tas ir ļoti nopietns samazinājums un ir saistīts ar vairākām lietām. Pats pirmais faktors, kas to izraisīja, ir kredītresursu pārtrauktība. Lielākoties šis apgrozījums mazumtirdzniecībā balstījās tieši uz to, ka vairāk nekā četrarpus gadus pieejamie finanšu resursi, kas bija gads pret gadu 60, 70 un vairāk procentu apmērā, tika nodrošināti no banku sektora. Lielākoties gan nekustamo īpašumu biznesam, bet arī patēriņam… Jo reāli vajadzēja izprast, ka tas nav mūžīgs avots. Un tāpēc situācijā, kad šie finanšu resursi samazinās, tiek izslēgts viens ļoti nopietns pseidomotors – lūk, šo te nodokļu ģenerācija. Tāpēc arī, projektējot nākamos gados, viena no metodēm ir nevis interpolēt rezultātus, bet atgriezties pirmsbuma situācijā, kad, iestājoties Eiropas Savienībā, nebija buma, kas ir saistīts ar diviem faktoriem – ar cenu celšanu Eiropas līmenī un, iestājoties Eiropas Savienībā, ar milzīgas naudas summas saņemšanu no kredītsektora. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs ieraugām galvenās izmaiņas PVN. Otrs iemesls, protams, ir tas, ka ir vēl arvien pozitīvs eksports, bet salīdzināmajās cenās tas ir apmēram 10 procenti. Tur arī atmaksā PVN atpakaļ, kas faktiskajās cenās ir 10,2 procenti… Salīdzināmajās cenās tas jau ir tuvu 1,2 procentiem. Tas nozīmē, ka mēs nevaram īpaši teikt, ka eksports mums ir ļoti strauji attīstījies. Toties mums ļoti uzlabojas bilance, jo imports samazinās. Mums vairs nav aizņemtās naudas, no kā mēs varam importēt, it īpaši patēriņa preces. Es nezinu, bet man pat šķiet, ka tas zināmā mērā… Man, protams, varbūt to nenāktos teikt, bet ir labāk, ka tas ir noticis ātrāk nekā vēlāk. Pietiek dzīvot uz parāda! Nu tad, lūk, tas, ka mēs patlaban modelējam kopprodukta attīstību, ar ko mēs beidzam šo gadu… Ja tā ir 4,3 procenti… 4,2 procenti mums bija trešajā ceturksnī, tad, protams, ir ļoti grūti pateikt, kā mēs beigsim ceturto ceturksni. Ja mēs beigsim ceturto ceturksni vismaz ar tādu pašu rādītāju kā trešajā ceturksnī, tad mēs šo gadu pabeigsim ar mīnus 1,1 procentu. Ja mums ceturtajā ceturksnī kritums būs lielāks, tad kopprodukta kritums varētu būt gandrīz 2 procenti. No turienes, loģiski, pārskatot situāciju kopumā, ja mēs runājam par ekonomiku, ir ārkārtīgi svarīgi izprast, ar ko tad mēs varam rēķināties 2009. gadā. Tāpēc, tiekoties ar galvenajiem nodokļu maksātājiem, kas sastāda tikai 11 procentus no mūsu kopprodukta – un tie visi ir mūsu ražotāji –, tiek pieņemti ārkārtas lēmumi attiecībā uz procesiem, lai nobremzētu veselu virkni dažādu lietu. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir vajadzīgs finansiāls atbalsts un palīdzība. Pašreizējā situācijā ne tikai Latvijā, bet praktiski arī visā pasaulē, it īpaši Eiropas Savienībā, realitāte ir tāda, ka bankas, cenšoties nostabilizēt sevi, cenšoties neriskēt, cenšoties apzināties sava kredītportfeļa kvalitāti, neriskē izsniegt kredītus industrijai, neriskē izsniegt kredītus reālajai ekonomikai. Ja bankas neriskē izsniegt kredītus reālajai ekonomikai, kā man ziņo visu asociāciju vadītāji, tad es lūdzu viņus sagatavot savu prognozi. Man pēdējie dati no viņiem ir par oktobri, kuros parādās kaut cik nelielas pozitīvas tendences saistībā ar būvmateriāliem, vēl arvien attiecībā uz kokmateriāliem ir kaut neliels uzlabojums, bet tas ir zem sarkanās svītras. Neliels uzlabojums apgrozījuma ziņā ir pārtikai. Es lūdzu viņiem prognozi, ko mēs varam sagaidīt no viņiem līdz marta mēnesim. Man asociācijas ziņoja, un tas ir protokolēts… bet diemžēl neviena no asociācijām nevarēja man ziņot par to, ka mēs varētu sagaidīt pozitīvus rezultātus gads pret gadu, ja mēs ņemam 2009. gada martu un 2008. gada martu. Neviena! No turienes ir pilnīgi skaidrs, ka pamats ir nodokļu ieņēmumi, uzņēmēju ienākuma nodoklis, kas ir arī PVN pie realizācijas… ka mums nav nekāda pamata, izejot no šiem faktiskajiem materiāliem, uzskatīt, ka mēs varam sagaidīt kaut vai minimālāku situāciju, kāda tā ir patlaban, bet patlaban tā mums var būt apmēram mīnus 2 procenti. Ja mēs skatāmies otru sadaļu, kas mums ir pakalpojumu ekonomika, kura ir stipri maza nodokļu maksātāja, jo pakalpojumu ekonomika ir saistīta ar eksporta operācijām, kur PVN mēs nesaņemam… Tur ir arī ļoti daudzas sociālās lietas, jo tur ir daudz darba vietu… Arī tāds pakalpojumu sektors kā pārvadājumi, kravas un tā tālāk nav mūsu lielākais nodokļu maksātājs tajā nozīmē, ja es runāju par uzņēmējdarbības nodokļiem, jo tur situācija faktiski izvēršas tāda. Mēs vēl otrajā ceturksnī tur redzējām pozitīvas tendences, bet, ja mēs skatāmies tagad, tad tas ziņojums, kas man ir priekšā… Ja vēl 2008. gada 10 mēnešos pārkrauto kravu apjoms mūsu ostās bija 52 miljoni tonnu, kas, ja es runāju fiziskā apjomā, ir par 1 procentu lielāks nekā pagājušajā gadā, tad prognoze, kas redzama, 2008. gadu noslēdzot, ir tāda, ka kravu apjoms tomēr varētu sasniegt mīnus 1 vai mīnus 1,8 procentus. Es runāju par fiziskajām cenām! Ņemot vērā to, ka arī preču cenas stipri samazinās, it īpaši, ja mēs runājam par lielākām precēm, ko mēs pārkraujam, – par oglēm un par veselu virkni izejmateriālu, tad šis pats princips īstenosies arī kuģniecībā un pārkravājumos, kur pārkravājumu likme ir saistīta ar pašas produkcijas cenu. Un tāpēc prognoze 2009. gadam, ko man speciālisti ir rakstījuši, ir tāda, ka ostu pārkravājumos ir vismaz mīnus 5 procenti kopumā. Tas nozīmē, ka ekonomiskais pamats, prognozējot kopproduktu un arī budžetu, viennozīmīgi ir saistīts arī ar šādu faktu. Turklāt, ja mēs skatāmies atsevišķi, tad redzam, ka kokmateriālu tirgū mēs varētu sagaidīt 15–20 procentu lielu kritumu pārkravāšanā. Konteineru kravām mēs varam prognozēt 5–8 procentu lielu kritumu. Vienīgi paliek jautājums par ogļu pārkraušanu, kas ir saistīts ar mazuta un degvielas cenu. Tātad – jo mazāka ir degvielas cena, jo mazāka ir tendence pārdot ogles, bet, jo cena ir lielāka, jo ogles ir lielāks konkurents. Šis ir sarežģīts rēķins, tāpēc es esmu prasījis, lai speciālisti aktualizē datus, taču, skatot kopumā primāros datus, mums nav nekāda pamata uzskatīt, ka tas fakts, ka mums 2008. gads realizēsies ar mīnus 2 procentiem, ka mums varētu pirmajā gadā palikt… ka mums 2009. gadā varētu būt tā prognoze, kas ir mīnus 1 procents, atliek tikai viens – mēģināt prognozēt – tas absolūti nav vienkārši! –, kāds tad varētu būt kopprodukta samazinājums 2009. gadā un kas varētu būt galvenie faktori, kas izraisīja šo kopprodukta samazināšanos. Kad sākās sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Kopienu, mēs lūdzām: „Paņemiet, lūdzu, šos papīrus! Mēs tomēr ļoti lūdzam aktualizēt tos no mūsu puses. ” Tiekoties ar Starptautisko Valūtas fondu, viņu uzstādījums bija ļoti vienkāršs: „Mēs vairs neesam tas fonds, kas bija 1990. gadā!” Un ar to jūsu padevīgais kalps kopā ar toreizējo Latvijas Bankas prezidentu noslēdza līgumu pirmo reizi. Mums pašiem tagad jāveido programma, viņi mums vairs nenāk priekšā ar priekšlasījumiem, viņi nenāk mums priekšā ar saviem uzskatiem. Tiesa gan, pirms es runāju par šīm prognozēm, es gribu atgādināt, kā mūs prognozē citi. Kā mēs atceramies, pavasarī Starptautiskais Valūtas fonds bija vienīgā organizācija, kas prognozēja gada iznākumu ar mīnusu. Mums bija dažādas reakcijas, mēs tam neticējām, un tas ir pilnīgi saprotams, jo ir samērā grūti stādīties priekšā tik strauju kritumu, taču to rādīja Starptautiskā Valūtas fonda dati jau aprīlī, tāpat arī septembrī – 8. septembrī par mums veidotajā monitoringā. Starptautiskais Valūtas fonds plānoja, ka mēs 2008. gadu pabeigsim… Tie ir Valūtas fonda septembra dati, ka mums šis kopprodukts Latvijā gada beigās būs mīnus 0,4 procenti, bet nākamajā gadā – mīnus 1 procents. Iedomājieties, kā divos mēnešos mainās abpusējās prognozes! Ja mēs skatāmies arī uz budžeta deficītu, tad viņu plāns bija, ka mēs pabeigsim ar mīnus 1,1 procentu šo gadu un būs mīnus 3,4 nākamajā gadā. Ja mēs skatām Eiropas Savienības pēdējo apgreidēto prognozi, kas ir (pēdējie dati, septembra prognoze), tad septembra prognozē Eiropas Komisija ir diezgan skeptiski vienmēr raksturojusi mūsu pēdējos gadus, īpaši ekonomikas pārkaršanas gadus… ļoti kritiski… Noklausījāmies ļoti smagu kritiku par mūsu rīcību tajā laikā, kad faktiski tika minēts 2008. gadā samazinājums mīnus 0,8 procenti un 2009. gadā – mīnus 2,7 procenti, pastāvot deficītam 2009. gadā, tiesa gan, stipri lielākam – mīnus 5,6 procenti 2009. gadā, mīnus 2,3 – šajā gadā. Tas, ko es runāju ar komisāru, un tas, ko runāja finanšu ministrs… Ja mēs redzam šādus deficīta skaitļus, tad… Atšķirībā no daudzām valstīm, kas var atļauties šādus deficītus, mūsu valstij nav pietiekami daudz resursu, lai mēs varētu šādu deficītu finansēt. Un šo deficītu finansēt mēs varam faktiski tikai tā – ar iekšējo vai ārējo parādu vai paceļot nodokļus, vai samazinot izdevumus, mēs centīsimies jūs tagad iepazīstināt ar to, kādus soļus mēs domājam spert. Tas nozīmē… Patlaban mēs esam tajā situācijā: mēs mēģinām saskaņot pamatrādītājus. Un tie pamatrādītāji, cienījamie deputāti, rezultējas vienā lietā. Tā lieta ir šāda: pēc veselas virknes aplēšu situācija ir tāda, ka mēs 2005. gadā… ka 2009. gadā mums ir jāpieļauj, ka mums kopprodukts samazināsies par 5 procentiem. Galvenais iemesls 5 procentu samazinājumam ir banku izsniegto kredītu apjoma samazinājums. Ja mēs vēl runājam par iepriekšējiem gadiem… Runājot par iepriekšējiem gadiem, kredītu atlikuma izmaiņas mums bija 34 procenti 2007. gadā pret 2006. gadu, 13 procenti – 2008. gadā pret 2007. gadu. Tātad situācija, kāda ir tagad… izskatās, ka mums ir kopumā mīnus 5,4 procenti, tātad kredītu apjoms samazināsies faktiskajās cenās par 5,4 procentiem, un mājsaimniecībām tas samazināsies vēl straujāk – par mīnus 11 procentiem. Mēs prasījām, lai Latvijas Banka apstiprina šādus datus. Tā atbild apstiprinoši. Tas faktiski nozīmē tikai to: kā es jau teicu sākumā, bankas atturēsies izsniegt kredītus, bankas nodarbojas ar savu portfeļu pārskatīšanu, lielākā daļa pārslēdz savus līgumus, cenšoties noskaidrot, kāda ir šī kredītportfeļa kvalitāte, vadoties no tiem gadiem, kad kredīti tika izsniegti ar milzīgu tempu, gads pret gadu. Tiklīdz šie procenti ir tik mazi, momentāni tas atstāj iespaidu uz trim faktoriem: uz privāto patēriņu, kur, mēs lēšam, ir vismaz 11,3 procenti pret 13 procentiem pozitīviem 2007. gadā, un momentāni arī investīciju veidošanu… Jo banku kredīts ir saistīts ar uzņēmējdarbību, kas pēc tam izvēršas arī investīcijās. Un šeit mēs uzskatām, ka diemžēl kopējā kapitāla vienošana mums varētu būt līdz pat mīnus 20 procentiem. Šie skaitļi vēl arvien tiek saskaņoti. Bet situācija ir tāda, ka galvenais pamatojums… šeit nav lineāras sakarības starp kopproduktu un budžeta veidošanos, un tomēr… Galvenie pamatpieņēmumi ir šādi: ir vājš ārējais pieprasījums, kas nāk kā papildu faktors klāt, jo mūsu galvenajās eksporta zemēs, tajās, uz kurām mēs eksportējam (to skaitā Lietuva, Igaunija, Krievija, Zviedrija, Vācija)… visās viņu prognozēs ir sagaidāmi negatīvi skaitļi. Līdz ar to mūsu iekšējam pieprasījumam, kas ir samazināts tādēļ, ka bankas vairs nedod naudu viegli, nāk vēl klāt samazinājums ārpusē. Tas ir viens aspekts. Jo kopumā Eiropas Komisija sāk pamazām pārvērtēt savu 0,2 pozitīvo prognozi uz negatīvu, un pēdējie dati, ko sniedz Lietuvas jaunā valdība, ir negatīvi. Viennozīmīgi! Tiesa gan, tur ir korekcija, atsauce uz Ignalinas un Mažeiķu rūpnīcas darbību kā atsevišķiem kopproduktu veidojošiem faktoriem, tomēr tie dati ir negatīvi. Tas pats attiecas arī uz Igauniju. Un tāpēc faktiski vienīgais pozitīvais moments, kas mums te parādās, ir inflācijas straujš kritums un disinflācijas temps. Taču šis disinflācijas temps, ko mēs kopā plānojam, ir apmēram 5 procenti (sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu). Tas ir šāds: tas izraisa vienu citu ļoti nepatīkamu lietu. Viena lieta ir tā, ko sauc par deflāciju. Bet otra lieta ir tā, ka mēs patlaban gatavojamies ļoti nopietni bezdarbnieku skaita pieaugumam. Jūs, deputāti, esat nobalsojuši par 25 miljonu rezervi attiecībā uz bezdarba pieaugumu līdz 8 procentiem – no 5,8; ja nemaldos, tie ir 25 miljoni papildus. Ja pie mums bezdarbs pārsniegs… sasniegs vēl lielākus skaitļus, tad, kā mēs runājām ar Labklājības ministrijas speciālistiem, tas būs vienīgais postenis, kur mums nāksies meklēt papildu resursus. Arī sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu jautājums par bezdarbu ir ļoti svarīgs, un te netiek uzskatīts, ka varētu vienkārši vai nu samazināt pabalstus, vai saīsināt pabalstu ilgumu. Starp citu, rūpīgi iepazīstoties ar datiem, jāteic, ka pie mums šis pabalsts nav ne pats ilgākais, ne pats lielākais. Taču visu noteiks mūsu finanšu iespējas. Tātad es tik tiešām varu pateikt tikai to, ka tie skaitļi patlaban tiek saskaņoti. Tos skaitļus es tik tiešām lūgtu jūs tad noklausīties. Mēs esam sagatavojuši ekonomikas stabilizācijas programmas projektu, kuru patlaban saskaņojam ar Starptautisko Valūtas fondu. Pamatojums šajā stabilizācijas programmā ir ievaddaļā, kurā mēs fiksējam ekonomikas izaugsmes apstāšanos, samazināšanos, finanšu resursu tirgus nestabilitāti, sastingumu, ekonomiskos apstākļus, problēmas, kādas rodas, kad, īstenojot iepriekš nosprausto politiku, gribam finansēt veselu virkni mūsu izdevumu. Un ir arī jautājums, ka, nepieņemot straujus mērus, tiktu apdraudēta mūsu sociālā sfēra. Tāpēc ir nepieciešama neatliekama rīcība, lai novērstu visus šos procesus. Un tāpēc tas, ko mēs liekam priekšā mūsu programmā, ir monetārā politika, kurā mēs kopā ar Latvijas Banku ļoti strikti pastāvam uz to. Tas mums ir galvenais kritērijs. Galvenais! Mēs, valdība, esam gatavi, liekot galvu uz bluķa, nākt pie jums ar priekšlikumiem par ļoti nopietniem samazinājumiem. Tiem mēs vēl neesam gatavi, tāpat kā Latvijas Banka – piekrist kaut kādām izmaiņām attiecībā uz mūsu lata piesaisti eiro kursam. Tāpēc mūsu monetārās politikas programmas galvenajā sastāvdaļā ir skaidri rakstīts – Latvijas Banka turpinās nodrošināt fiksētu Latvijas lata piesaistes kursu (1 eiro – 0,70284 lati), nodrošinot lata un eiro svārstības 1 procenta apjomā. Lai nebūtu arī nekādas diskusijas, mēs visu laiku ar Latvijas Bankas prezidentu apmaināmies ar informāciju, un līdz šim brīdim šis „koridors” tiek uzturēts, neskatoties uz visiem satricinājumiem, kurus mēs esam piedzīvojuši, sākot no oktobra beigām. Tas nozīmē – Latvijas Banka turpinās sekot ekonomikas attīstības procesiem, būs gatava paredzēt obligātās rezerves prasības, lietot monetārās politikas realizēšanas rīkus, kad tas būs nepieciešams. Ministru kabinets, atbildīgās valsts pārvaldes institūcijas veiks visus nepieciešamos soļus, lai izpildītu Māstrihtas konverģences kritērijus un nodrošinātu eiro ieviešanu iespējami ātri – ne vēlāk kā 2012. gadā. Tie ir pamatprincipi monetārajā politikā. Tālāk mēs runājam par fiskālās politikas sadaļām, kas vēl ir precizējamas, un tāpēc man ir samērā grūti jums nosaukt skaitļus. Var būt, ka finanšu ministrs to veiks. Bet katrā ziņā šeit diemžēl, cienījamie deputāti, mēs esam maksimāli mēģinājuši darīt divas lietas, pie šīs straujās ekonomikas… Stimulēt ekonomiku – tas nozīmē „negriezt” tos pasūtījumus, tos valsts pasūtījuma izvietojumus, ko mēs plānojam kā stimulēšanas faktoru. Mums vēl arvien… uz 1. novembri valsts pasūtījums attiecībā pret plānu bija plus 2,5 procenti. Decembrī tas beigsies. Mēs esam balstījušies uz budžetu. Bet reāli mēs esam izdarījuši to, ko mēs varējām. Diemžēl mēs nevaram nobremzēt ekonomikas kritumu tik strauji. Tāpēc faktiski budžeta samazinājums tagad būs attiecībā pret 2008. gada faktu. Lielos skaitļos. Lielos skaitļos, orientējoši, lai deputāti izprastu, par ko ir runa, ņemot vērā, ka ir pieci… Fakts, ka mēs ar Starptautisko Valūtas fondu esam vienojušies, ka būs 5 procentu samazinājums kopproduktā, un diez vai mums izdosies pat pie 5 procentu samazinājuma izturēt 3 procentu deficītu. Patlaban vēl tiek precizēts deficīta apjoms. Tas varētu būt tuvu 4 procentiem. Mums būs jāsamazina (kopumā palielinot ieņēmumus un samazinot izdevumus) tas skaitlis, kas ir tuvu 700 miljoniem. Tuvu 700 miljoniem! Ja mums tas izdosies, mēs nāksim ar priekšlikumu par 100 miljonu lielu palielinājumu ieņēmumu daļā, un mums būs ļoti… samērā nežēlīgs plāns. Es pieļauju, ka tas būs ļoti smagi debatējams. Pamatā tas ir saistīts ar nodokļiem, kas neskar tieši uzņēmējus. Tie būs patēriņa nodokļi attiecībā uz pazeminātām PVN likmēm. Mums, paldies Dievam, atšķirībā no Lietuvas nav jāceļ… nevajadzēs celt pārtikas produktiem likmes, kas jau mums ir 18 procentu; ar to ir daudz sāpīgāk nodarboties. Taču veselā virknē pozīciju tas tiks likts priekšā. Tas ir faktiski vienīgais fiskālais elements, ko mēs varētu piemērot, ja mēs negribam celt tos nodokļus (tas mums neko nedos, tikai samazinājumu). Tajā sakarā jāmin samazinātās PVN likmes. Valdība ļoti rūpīgi izskatīja arī iespēju vispār PVN likmi pazemināt. Kā zināt, Lietuvas valdība aizvakar pieņēma lēmumu – uz 19 procentiem palielināt no 18, taču pagaidām sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu šāds variants nav kā pirmais. Tātad – PVN likmes. Otrs. Akcīzes nodoklis degvielai. Arī citām precēm. Tas attiecas uz ieņēmumu daļu. Kas attiecas uz izdevumu daļu, tad faktiski tie ir apmēram, kā jau es teicu, 600 miljoni. Mums nav daudz iespēju. Kā es jau teicu, šis te budžets izdevumu daļā principā sakrīt ar patlaban esošo, 2009. gada budžets – ar šo. Sociālais budžets pieaug par 330 miljoniem, taču tur 140 miljoni šajā pieaugumā ir tikai tie, kas mums ir jāmaksā, lai mēs nesamazinātu cilvēkiem pensijas, pabalstus. To mēs darīt nevarēsim un nedarīsim. Tas nozīmē, ka, ja mēs to nedarām, mums ir jāmazina citi posteņi. Un valdība nāks ar šiem priekšlikumiem. Konkrēti. Mēs pieņemsim lēmumu pirmdien. Tas būs sadalīts resoru ziņā. Ko es lūdzu? Mēs esam koalīcijas, parlamentā pārstāvēto partiju valdība. Es būtu ļoti pateicīgs, ja opozīcija ar visu savu nesaudzīgo kritiku mēģinātu arī nākt klajā ar saviem priekšlikumiem, ja tā redz citādas iespējamas budžeta izmaiņas … lūdzu. Ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu pēdējie lēmumi par valsts pārvaldi, kas ir jau pieņemti, fiskāli, tas ir, 40 miljonus vēl paredzēts samazināt… Baidos, ka nāksies tos samazināt daudz vairāk. Tas nozīmē, ka jautājumi par prēmijām, par piemaksām tiks noņemti nost pilnībā. Pilnībā. Mēs uzskatām, ka daudz svarīgāk ir šajos apstākļos saglabāt cilvēkiem darba vietas un darba algu nekā cīnīties par visādiem papildu maksājumiem uz tā rēķina, ka vesela virkne cilvēku tiks atbrīvoti un nonāks turpat, attiecīgajā Labklājības ministrijas Nodarbinātības aģentūras budžetā un saņems fiskāli praktiski to pašu naudu. Tas ir viens. Līdz ar to faktiski diskusijas par šo jautājumu vairs nav. Valdības ziņā vairs par to vispār nav diskusiju. Kas attiecas uz tādām sfērām kā izglītība, kā veselība, kā aizsardzība, kā ceļi, kā zemkopība… es jums nosaucu skaitli, tie ir 600 miljoni. Tie ir nopietni skaitļi. Mēs rēķinām 600 miljonus. No 4 miljardiem tas ir ar Dieva palīgu apmēram 11 procenti, ja ne 12… ja būs jāsamazina. Ja mēs to neveicam, šis ir tas brīdis, kad, es to varu teikt, mēs saskarsimies ar maksājumu grūtībām marta mēnesī. Marta mēnesī. Cienījamie deputāti! Valdība nāks ar konkrēto programmu 19. decembrī, ja būs iespējams, ātrāk, tas ir svarīgi, kā mums izdosies pabeigt sarunas. Cienījamie deputāti! Mēs jau tagad izstrādājam visas izmaiņas konkrētos normatīvajos aktos, es lūdzu jūsu atbalstu šajā ļoti nopietnajā, Latvijas valstij pietiekami kritiskajā brīdī. Paldies. (No zāles dep. A. Bērziņš (LPP/LC): „Tālredzīga politika!”) (Aplausi.)".
2008_12_04_a-seq6 language "lv".
2008_12_04_a-seq6 speaker Ivars_Godmanis-1951.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q211.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q4294791.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q3744607.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q37.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q191.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q193089.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q458.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q21625222.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q687709.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q20560736.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q202162.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q159.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q8880.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q183.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q34.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q12725402.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q2033921.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q8908.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q7804.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q203675.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q658218.
2008_12_04_a-seq6 mentions Q1756085.