Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2008_08_14_as-2-seq6> ?p ?o. }

• 2008_08_14_as-2-seq6 type Speech.
• 2008_08_14_as-2-seq6 number "6".
• 2008_08_14_as-2-seq6 date "2008-08-14".
• 2008_08_14_as-2-seq6 isPartOf 2008_08_14_as-2.
• 2008_08_14_as-2-seq6 spokenAs 84.
• 2008_08_14_as-2-seq6 spokenText "Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamais Ministru prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! (No zāles: „Draugi!”) Šo notikumu satraukts, šīsdienas avīzē esmu publicējis lielu, plašu rakstu, pamatojoties uz vēsturiskiem pētījumiem (es tā drīkstu teikt) un arī uz starptautisko tiesību izpratni, uz cilvēktiesību izpratni (netradicionālā nozīmē), par notikumiem Gruzijā. Pilnībā atbalstīdams visu to, ko ārlietu ministrs teica attiecībā uz Krievijas agresiju pret Gruzijas valsti un gruzīnu tautu, un nosodīdams Krievijas barbarisko, brutālo rīcību, es tomēr nevaru piekrist daudziem formulējumiem, kuri ir šeit un kuri acīmredzot tiks apspriesti, lemjot par šo iespējamo Saeimas rezolūciju sakarā ar gruzīnu un osetīnu un gruzīnu un abhāzu, un Gruzijas un Krievijas attiecībām. Proti, kā mēs visi zinām, ir 192 valstis pārstāvētas Apvienoto Nāciju Organizācijā, un, kā mēs visi zinām (domāju, ka zinām), tomēr visu šo 192 valstu starpā praktiski nav nevienas (es atļaujos teikt – nevienas!) valsts, kas savā teritorijā nebūtu pakļāvusi un vēl šodien pakļautībā neturētu mazākas tautas, kuras gribētu izmantot šīs fundamentālās tiesības uz pašnoteikšanos. Kā zināms, vārds „pašnoteikšanās” ietver tiesības uz savu neatkarīgu valsti, taču viņām šīs tiesības tiek liegtas un netiek dotas. Tāpēc es lietošu jau pirmā šīs Saeimas darbības gada laikā izskanējušo frāzi, kura ir lieliska… Lai varētu izprast šodienas notikumus, ir jāatkārto šā lielā Anglijas valstsvīra Čērčila vārdi: „Jo dziļāk mēs ieskatīsimies pagātnē, jo labāk varēsim ieskatīties arī nākotnē. ” Viņš faktiski lietoja vārdus „iegremdēsimies pagātnē”… Un, lūk, mēs negribam ieskatīties pagātnē, pieņemot šo sasteigto rezolūciju, ar kuru apzināti tiek kaitēts citām tautām, kura ir ārkārtīgi labvēlīga gruzīnu tautai, bet nav labvēlīga tām tautām, kuras gruzīni apspiež. Un es, vadoties pēc savas pašreizējās nacionālpolitiskās uztveres un jūtu vadīts, ka visām mazajām tautām ir tiesības uz šo pašnoteikšanos, nevaru šo rezolūciju, lai arī kāda tā izrādīsies, kad mēs balsosim, pieņemt. Runājot par šīm 192 valstīm, kaut vai viens piemērs. Mēs nepārtraukti visus šos gadus kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un vēl pirms tam runājam par brīvu un demokrātisku Eiropu, bet paprasiet kaut vai baskiem, basku vairākumam, vai viņi jūtas brīvi. Vai viņi teiks, ka imperiālisti ir Krievija vai imperiālisti ir Amerikas Savienotās Valstis? Nē! Viņi teiks, ka imperiālisti ir spāņi. Un tā būs viņu taisnība! Un, kad mēs lietojam šo vārdu un lasām presē, ka viņi ir separātisti, tad arī mēs 1989. un 1990. gadā bijām separātisti. Šo vārdu vispār latviešiem – latviešu žurnālistiem un latviešu politiķiem – attiecībā uz baskiem nevajadzētu lietot, jo, ja nu avīzē ir uzskaitīti skaitļi, cik baski vairākos gados kā teroristi ar bumbām ir nogalējuši cilvēkus Spānijā, tad izlasiet – man mājās ir šīs grāmatas, es varu tās piedāvāt –, cik spāņi jau Franko režīma laikā un arī Pilsoņu kara laikā ir nogalinājuši basku, nevainīgu basku: bērnus, sievietes, sirmgalvjus, pieaugušos… Šie „teroristi”, teroristi pēdiņās, nevar sasniegt šo skaitli. Un kāda ir izeja? Izeja taču būtu vienkārša – dot basku tautai tiesības tās etnoģenētiskajā teritorijā, arī tā sauktajā Navarras novadā, izlemt referendumā savu nākotni. Un šī nākotne ir zināma – viņi pateiks, ka viņi grib neatkarīgu basku valsti. Bet nav jau tikai šī problēma! Pat tās tautas, kuras mēs minam kā paraugu demokrātijas ieviešanā savā zemē – un, neapšaubāmi, Skandināvijas tautas tādas ir –, bet visas trīs sāmu tautas, kuras diezgan spēcīgi atšķiras pat dialektiņos un ir tikai dažus desmitus tūkstošu lielas, nemitīgi, pagaidām gan vārdos, cīnās par to, lai arī tām būtu pašnoteikšanās šajos Skandināvijas ziemeļos, kur tās ir bijušas agrāk par somiem, zviedriem un norvēģiem. Taču mums šeit, šinī zālē, tas viss liekas ārkārtīgi vienaldzīgs. Nu tad ir jāatkārto vārdi, ko esmu šeit teicis jau pirmajā šīs Saeimas darbības gadā. Tie ir lielā mūsu tautas publicista un dzejnieka Kārļa Skalbes vārdi: „Mums, latviešiem, vienmēr liekas…”, un to viņš teica 1917. gadā, „…ka tie lielie mums var dot un ka tie lielie mums var nedot, bet mums tajos lielajos ir jāieklausās. ” Viņš kritizēja tālaika politiķus, un mēs šodien esam tajā pašā stāvoklī, garīgās uztveres stāvoklī – un šo viedokli pārstāv arī ārlietu ministrs Riekstiņš –, ka mums ir jāieklausās un ka mums jāturpina tā politika, ko tie lielie mums pasaka. Un tas izpaužas arī šinī rezolūcijā. Tie lielie grib aizmirst, ka viņi runā par Gruzijas teritoriālo integrāciju, viņi runā par to, ka mums viņi jāatbalsta, ka Gruzijā ir tautas, kuras grib būt neatkarīgas. Es lūdzu izlasīt manu šīsdienas rakstu, lai nebūtu nekādu pārpratumu! Tur es esmu iedziļinājies, cik nu mazā rakstā vien var, tūkstoš gadu ilgā vēsturē. Gruzīni apspiež abhāzus nemitīgi, lai gan abas ir tūkstošgadīgas tautas, bet abhāziem pāri ir gājuši romieši, grieķi, persieši, arābi, skiti – astoņas tautas (mums tikai četras ir gājušas pāri – poļi, zviedri, vācieši, krievi) – un noveduši šo tautu tādā stāvoklī, ka viņu ir tikai 100 tūkstoši savā zemē, jo viņi nepārtraukti ir cietuši no šīm varām. Vēl vairāk! 1926. gadā pēc pirmā padomju terora, kad Staļins Abhāzijā likvidēja neatkarību un kad viņi bija tikai 56 tūkstoši. Savā tūkstošgadīgā zemē! Viņi ir centušies jau 1917. gadā kļūt neatkarīgi pēc pirmās tā sauktās bezasiņu demokrātiskās revolūcijas Krievijā, arī pēc Oktobra revolūcijas… Un tagad viņu ir 100 tūkstoši, nedaudz pāri 100 tūkstošiem (pēc pēdējiem datiem, kurus es zinu, 116 tūkstoši), un viņi tāpat kā mēs, latvieši, grib dzīvot brīvi savā zemē. Taču mēs negribam saprast, ka brīvības saknes katrai tautai, kura ir atmodusies – un ir labi, ka mēs trešo reizi atmodāmies –, ir ļoti dziļas. Tās iestiepjas, ja tauta dzīvo savā etnoģenētiskajā teritorijā, dziļāk, nekā var izraut šīs saknes. Un arī abhāzi neļaujas izraut. Un gruzīnu varmācību pēc tam, kad pēc Oktobra revolūcijas Staļins, būdams Krievijas Federācijas toreizējais tautību lietu komisārs…, protams, tas viss notika ar Staļina ziņu… iedalīja Abhāziju, neskatoties uz viņu vēlmi dzīvot neatkarīgu dzīvi, Gruzijas Federācijā, viņi no gruzīnu puses nepārtraukti ir cietuši, proti, viņiem 1862. gadā bija ieviests latīņu alfabēts, bet Gruzija uzspieda savu alfabētu. Nomainīja – un viss! Kāds tas ir pārkāpums saistībā ar kultūras dzīvi, to mēs zinām no mūsu tautas vienas daļas, kādreiz latviešu tautas lielākās daļas, – Latgales mentalitātes. Lūk! Un ne vien tas! Būdami it kā autonoma republika PSRS sastāvā, abhāzi bija pakļauti to kultūras genocīdam, jo skolās mācīja gruzīnu valodā. Jā! Suhumi (Abhāzijas APSR) tika nodibināta universitāte, bet ne jau ar mācībām abhāzu valodā. Taču Īslande tajā pašā laikā, kur apmēram ap 1920. gadu arī bija tikai 100 tūkstoši cilvēku, savā ārkārtīgi, varētu teikt, skarbajā zemē (tas attiecas uz dabas apstākļiem) izauga līdz 300 tūkstošiem cilvēku, tāpēc ka neviens netraucēja šo viņu kultūras augšupeju… Un es nešaubos, ka arī abhāzu tautai būtu 300 tūkstoši un tā būtu ļoti izglītota tauta. Šai tautai jau 800. gadā (tātad pirms 1200 gadiem) karaļa Leona vadībā bija neatkarīga valsts, kas aizņēma vēl lielāku teritoriju nekā pašreizējā Abhāzija. Tā ka viņiem ir dziļas brīvības saknes un tieksme pēc šīs brīvības. Un nu mēs, latvieši, paši atjaunojuši savu brīvību un sajuzdami šīs brīvības saknes, negribam par to runāt, izliekamies, ka tās nemaz nav. Kas attiecas uz Dienvidosetiju. Osetīnu tauta – un uz to norāda nevis Visvaldis Lācis, bet daudzi vēsturnieki –, XIII gadsimtā, dzīvodama Kaukāza kalnu grēdas ziemeļu klinšainajos apgabalos, kur tā pamazām izmira bada nāvē, jo auglīgas zemes tikpat kā nebija, un kur kādreiz bijusi tās etnoģenētiskā teritorija, pārgāja Kaukāza kalnu grēdu un nonāca… Un tagad es rakstu šajā rakstā… 2007. gadā Maskavā izdotajā krievu vēsturnieku grāmatā mēs ievadā lasām, ka tā izdota ar Maskavas un visas Krievijas arhibīskapa Aleksija Otrā svētību… Krievu vēsturnieki atzīst – nu nezinādami droši vien, ka tas nonāks līdz tik asam konfliktam –, ka XIII gadsimtā osetīnu tautas viens zars ir ieradies Gruzijas (!) teritorijā. Skaidri pateikts! Viņi ieradās Gruzijas teritorijā, kur bija (tāpat kā mums XIII gadsimtā, kā mēs to zinām) ļoti reti apdzīvota zeme, bet tā ir gruzīnu tautas zeme. Tas neattiecas uz Ziemeļosetiju, es atgādinu! Tātad viņi atrodas svešas valsts teritorijā. Un Krievija, atbalstot svešas valsts teritorijā šos osetīnus, kuri nav savā zemē, bet kuri grib apvienoties ar savas tautas otru zaru, kas gan atrodas faktiski pilnīgi savā etnoģenētiskajā teritorijā, izmantojot savus miera uzturēšanas spēkus, atbalsta šā Dienvidosetijas – mēs varam lietot šo vārdu – režīma pastāvēšanu un uzbrukumu Gruzijas – šinī gadījumā lietoju šo vārdu – teritoriālajai integrācijai. Bet, redziet, kāda ir starpība! Vēsture parāda un, kā lielais Čērčils saka, atļauj ieskatīties nākotnē, kas mums būtu jādara. Un tas pats attiecas arī uz visām pasaules tautām! Bet diemžēl mūsu Ārlietu ministrijai no 1990. gada nav šīs drosmes un nav šīs sapratnes, jo tā uzskata… nepārtraukti visi ārlietu ministri uzskata, ka mēs, latvieši, ar to sev kaitējam, ja mēs lielvarām pasakām kādu vēsturisku patiesību un atbalstām citu mazo tautu tieksmes pēc neatkarības. Nē! Mēs ar to stiprinām Latviju! No šīs tribīnes es jau teicu, ka, lūk, ja mēs gribam lieli būt (Raiņa frāze vēl šodien ir spēkā, tā nav nodrāzta), tad mums vajag gribu. Taču mums šīs gribas nav! Mēs baidāmies pateikt, un mēs baidāmies atbalstīt visas pasaules mazās tautas, jo mēs līdz ar to būšot cietēji. Nē! Tāpat kā cilvēku starpā, ja cilvēks turas pie patiesības un to pasaka, pret viņu rodas cieņa. Tāpat arī tautu starpā radīsies cieņa pret mums, ja mums būs sapratne, ka mēs atbalstām mazo tautu brīvību. Tas būtu praktisks ideālisms! Tas nebūtu tukšs ideālisms! Tas būtu praktisks ideālisms! Jo paskatieties: starptautiskās tiesības, kaut arī ārkārtīgi lēnām, tomēr progresē; neapšaubāmi progresē un iet pretim, kā es šeit vienreiz jau teicu, taisnīguma principiem. No 1980. gada, jau pēc mūsu tautas atmodas sākuma, pirmoreiz iedziļinādamies nevis kā jurists, bet kā starptautiskais tiesībnieks starptautiskajās tiesībās, es saskatīju, ka, ja ņemam vērā agrākās – XX gadsimtā iznākušās – starptautisko tiesību mācību grāmatas… Tās jau ir mūsu bibliotēkā, arī padomju okupācijas režīma laikā tulkotās ārzemju juristu, starptautisko tiesībnieku, grāmatas ir bibliotēkā, un man arī tās bija, un es tās izlasīju… es saskatīju, ka nepārtraukti attīstās taisnīguma jēdziens, kas agrāk nemaz neeksistēja starptautiskajās tiesībās… Tas attīstās, un mācību grāmatās tas ir iekšā, un arvien vairāk un nepārtraukti… justice, injustice, recht, unrecht… Tie ir atrodami šajās divās valodās, kurās nu es lasu brīvi… Un mēs, latvieši, esam tik gļēvi, ka negribam to saprast un atbalstīt šo taisnīgumu. Taču šis taisnīguma jēdziens pieaug, un mums tas ir jāstiprina! Un mums tas ir jāstiprina tieši attiecībā uz visām tautām, un mēs būsim ieguvēji, nevis zaudētāji. Vēl viens piemērs. Pirms 2000 gadiem pāvests sūtīja ticīgos kristīgos cilvēkus uzbrukumā Svētajām (kā viņš teica) zemēm – Palestīnai un citām teritorijām. Un kas ir šodien? Pāvests ir spiests aizstāvēties, pieņem islāma sūtņus pie sevis un vairs nerunā, nevar runāt… Viņš saprot, ka visa pasaule nosodīs… ka pat liela daļa viņa tautiešu nosodīs, ja viņš atbalstīs kaut kādu agresiju pret arābu vai Tuvo Austrumu tautām. Redziet, ka attīstās starptautiskās tiesības! Lēni, bet noteikti un stipri! Un mums tās ir jāstiprina ar taisnīgumu un patiesīgumu. Piezīme ārlietu ministram Riekstiņam. Austrumu filozofijā ir ļoti labas domas. Kā 84 gadus vecs cilvēks es atļaujos jūs, uz pusi jaunāko, pamācīt ar Jana Husa vārdiem – ar čehu brīvības cīnītāja, čehu nacionālās kultūras pamatlicēja vārdiem: „Meklējiet patiesību! Cīnieties par patiesību! Dariet visu, lai patiesība triumfētu!” Bet mēs gribam atteikties no patiesības un šinī dokumentā neesam to ielikuši. Kāda ir šī patiesība un kā šajā dokumentā trūkst?".
• 2008_08_14_as-2-seq6 language "lv".
• 2008_08_14_as-2-seq6 speaker Visvaldis_Lacis-1924.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q822919.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q211.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q649.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q193089.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q458.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q159.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q15628977.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q15180.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q43070.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q230.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q1065.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q30.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q29.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q12360039.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q23427.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q1069984.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q5477.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q23792.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q4255404.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q1118661.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q40811.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q43977.
• 2008_08_14_as-2-seq6 mentions Q4018.