Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2008_08_14_as-2-seq46> ?p ?o. }

• 2008_08_14_as-2-seq46 type Speech.
• 2008_08_14_as-2-seq46 number "46".
• 2008_08_14_as-2-seq46 date "2008-08-14".
• 2008_08_14_as-2-seq46 isPartOf 2008_08_14_as-2.
• 2008_08_14_as-2-seq46 spokenAs 139.
• 2008_08_14_as-2-seq46 spokenText "Godātie kolēģi! Ministri! Es domāju, ka šis varbūt ir tas brīdis, kad vairākums masu mediju šo zāli jau ir pametuši, tāpēc mēs varbūt varam runāt mazliet vienkāršāk un arī mazliet atklātāk un cilvēciskāk. Mēs ļoti daudz šodien esam minējuši tādus ļoti ietilpīgus, bet reizē arī ļoti abstraktus jēdzienus kā cilvēktiesības, vardarbība, agresija, konflikts. Un katram no tiem ir svars atkarībā no tā, kādā kontekstā tos lieto. Kaut arī es pati piedalījos tajā darba grupā, ko izveidoja kopīgi Ārlietu komisija un Eiropas lietu komisija, piedalījos mūsu paziņojuma teksta tapšanā un šodien mēs arī kā Eiropas lietu komisijas locekļi bijām klāt Ārlietu komisijas sēdē, kas šo tekstu izvērtēja, man šodien ir ļoti smaga sirds, gan klausoties, gan strādājot pie šiem tekstiem. Un es pateikšu jums – kāpēc. Visas šīs dienas, kopš brīža, kad Gruzijā sākās šī traģēdija, šis traģiskais konflikts, manu acu priekšā ir visi tie man ļoti tuvie gruzīnu draugi, kuru mājās es un mana ģimene esam tikuši ļoti viesmīlīgi uzņemti. Un tāpat kā daudzi latvieši arī es šobrīd ļoti asi vēl atceros 1990. –1991. gadu – šo gadu notikumus un tās izjūtas, kas man bija toreiz, kad mēs dzīvojām neziņā, kad mēs lūdzām starptautiskās sabiedrības palīdzību un, paldies Dievam, tikām sadzirdēti. Tāpēc ļoti nozīmīgi ir tas, ka arī mēs kā deputāti savā Saeimas sēdē runājām par šīm lietām. Es vienīgi gribētu mūs aicināt atturēties no pārāk kategoriskiem apgalvojumiem un no pārāk klajiem apliecinājumiem, ka mēs zinām, kas ir meli un kas ir patiesība, jo šīs lietas nav tik vienkāršas. Tad, kad es biju sabiedrības integrācijas lietu ministre, es arī oficiāli viesojos Gruzijā un man bija tikšanās arī ar tur dzīvojošajām minoritātēm, tāpēc es gribu ar jums dalīties arī informācijā, kuru esmu saņēmusi no osetīnu puses. Un man nav arī zināms, kāpēc vairākums Latvijas latviski rakstošo mediju šajās dienās ir izvairījušies pieminēt vārdu „Chinvali”. Vai tas ir noticis tāpēc, ka nav bijusi vēlme papūlēties un iegūt vairāk informācijas par tur notikušo, vai tam ir bijis kāds īpašs nolūks, ko es gan negribētu apliecināt. Ja mums šāda informācija būtu bijusi, mēs varbūt neredzētu šīs lietas tik melnbalti, kā mēs šobrīd mēģinām tās iztēloties. Sieviete, ar kuru es vēl šorīt runāju, tikai viņa vien naktī no 7. uz 8. augustu Chinvali ir zaudējusi 22 savas ģimenes tiešos locekļus. Tas notika vēl naktī no ceturtdienas uz piektdienu. Viņa un viņas māte ir vienīgās izdzīvojušās šajā ģimenē tikai tāpēc, ka viņas tajā brīdī neatradās pilsētā. No viņas es arī uzzināju, ka pilsēta tik tiešām ir apšaudīta ar smago artilēriju, un tā ir pilsēta, kurā, pēc viņas stāstītā, dzīvoja 35 tūkstoši cilvēku. Tā nav nedz liela, nedz maza pilsēta, tā ir pilsēta ar saviem iedzīvotājiem, un, kā mēs zinām, 30 000 no šiem cilvēkiem ir devušies bēgļu gaitās. Pēc viņas stāstītā, civiliedzīvotāju upuru skaits sasniedz 3 tūkstošus. Viņa un vairākas citas sievietes, ar kurām bijušas sarunas, – un tās ir sieviešu organizāciju pārstāves –, gan arī apliecināja, ka arī Gruzija ir cietusi ļoti smagus zaudējumus, un tad, kad pilsēta tika jau atstāta un bija tukša, uz ielām gulēja gan gruzīnu karavīru, jaunu zēnu līķi – un to bija gandrīz 2 tūkstoši –, gan arī osetīnu civiliedzīvotāji. Vēl dzīvi palikušie osetīni stāsta, ka tajā naktī Gruzijas bruņotajos spēkos steigā mobilizētie pusaudži, kas pirmo reizi turēja rokās ieročus, apjukumā nereti tos esot pavērsuši cits pret citu, šaujot uz visu, kas kustas, un daudzi no viņiem panikā un apjukumā esot pametuši savus ieročus tuvējos dārzos un vienkārši mukuši no apšaudes zonas. Esot valdījis ārprātīgs haoss un apjukums. Taču visnopietnākais ir tas, ka civiliedzīvotājiem nav bijis nekādu brīdinājumu par gaidāmo uzbrukumu. Vēl vairāk! Uz pagrabiem, kur cilvēki ir meklējuši patvērumu no smagās artilērijas, esot mestas granātas. Es nezinu, kā reaģēs tās apmēram 2000 gruzīnu karavīru mātes, kuras tikai vēlāk uzzinās, ka viņu dēli ir krituši. Par turpmāko notikumu attīstību. Par notikumiem pēc tam, kad šajā konfliktā jau iesaistījās Krievijas bruņotie spēki, mēs šodien zinām vairāk un tāpēc varam par to runāt drošāk un ar lielāku pārliecību, taču vēl joprojām paliek neatbildēts jautājums, kas deva pavēli apšaudīt Chinvali pilsētu un atklāt uguni uz civiliedzīvotājiem. Protams, šonedēļ, kad konflikts jau ir samilzis tik tālu, kā tas ir, galvenais un pats svarīgākais arī no Latvijas kā no Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts puses ir darīt visu, lai tiktu apturēta karadarbība un lai tiktu apturēta jebkura aktīva spēka lietošana un tālāka konflikta eskalācija. Mēs dažkārt esam naski uz nosodīšanu. Es domāju, ka mēs šajā nedēļā redzējām, ka tās valstis, kuras patiešām ir pārliecinātas, ka tās var ietekmēt pasaules politiskās norises, ne tikai nosodīja agresiju, kas mums, protams, arī ir jādara, un to mēs darīsim arī šodien, bet darīja visu, lai šo konfliktu apturētu. Es domāju, ka arī Latvijas premjerministrs parādīja šādu ļoti apņēmīgu un drosmīgu rīcību – nevis sāka ar nosodīšanu, bet devās uz šo konflikta teritoriju un iepazinās ar situāciju. Man klātneesošajam Ministru prezidentam vienīgi būtu jāuzdod tas jautājums, ko man lūdza viņam uzdot osetīnu sievietes: „Kāpēc, apmeklējot Gori un iepazīstoties ar turienes postījumiem un upuriem, šī augsto amatpersonu delegācija neaizbrauca 40 kilometrus līdz pamestajai un tukšajai Chinvali, kur vairs nedraudēja nekāda militāra vēršanās pret viņiem, neiepazinās ar turienes postījumiem un neuzklausīja otrās puses viedokli?” Tas nav mans jautājums, tas ir šo sieviešu jautājums. Tāpēc, kolēģi, mums, protams, ir jānosoda agresija un jebkurš gadījums, kad konflikts šādā veidā tiek risināts ar militāriem paņēmieniem, taču, manuprāt, līdztekus nosodījumam, līdztekus diplomātiskajam atbalstam, līdztekus humānajai palīdzībai, ko mēs esam gatavi sniegt un esam jau snieguši, būtu ļoti svarīgi kopā ar Eiropas un starptautisko sabiedrību mēģināt tomēr noskaidrot arī daudzus nezināmus faktus šajā traģēdijā. Tāpēc es ceru, ka Riekstiņa kunga un Demakovas kundzes pieminētie eksperti, kas acīmredzot no Latvijas dosies ar šādu misiju, atradīs laiku un iespēju iepazīties arī ar Chinvali pilsētu un osetīnu puses viedokli. Vēl svarīgāk būtu, ja mēs kā Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts izdarītu visu, lai tajā ilgajā periodā… un to apgalvoja arī mūsu ārlietu ministrs, ka šis nopietnais gruzdums bija jūtams jau kopš aprīļa… lai šajā gruzdēšanas periodā mēs izdarītu visu, lai šis konflikts nepāraugtu tik neticami nevajadzīgā un bezjēdzīgā traģēdijā. Tāpēc varbūt bija mans naivais priekšlikums Ārlietu komisijā – papildināt mūsu deklarācijas tekstu ar šādu aicinājumu Eiropas Savienībai. Šis priekšlikums tika raksturots kā pretenciozs, un es to atsaucu. Mēs šeit runājam arī par bēgļiem un par humāno palīdzību. Es gribu vēlreiz ļoti nopietni uzsvērt, ka humānā palīdzība ir ārkārtīgi vajadzīga. Bet, Kraukļa kungs, mani mazliet biedē jūsu optimisms. Vai jums ir zināms, ka to gruzīnu bēgļu skaits, kuri pašlaik ir nonākuši Tbilisi, ir 23 tūkstoši? Runājot gan ar mūsu konsulu Gruzijā (nevis ar goda konsulu, bet ar konsulu, kas strādā mūsu vēstniecībā), gan arī ar Tbilisi amatpersonām, ar Gruzijas valdības amatpersonām, kuras atbild par bēgļu jautājumiem, uzzinām, ka problēma ir tā, ka pašā Gruzijā ir ļoti daudz viesu māju un viesnīcu, taču tās viesnīcas ir privātas un tās šobrīd savas durvis neatver savas brāļu tautas bēgļiem. Bēgļi tiek izvietoti skolās. Problēma ir tā, ka gruzīni nevarēs uzsākt mācību gadu 1. septembrī. Tātad, ja mēs varam bēgļiem Gruzijā sniegt visu nepieciešamo palīdzību, tai būtu jābūt vērstai uz to, lai gruzīnu bērni varētu 1. septembrī tik tiešām sākt iet skolā. Es arī no savas puses gribu apliecināt vislielāko cieņu mūsu diplomātiem, mūsu konsulam Tbilisi, kas pēdējā nedēļā ir izskatījis visus pieteikumus vīzām; kaut gan darbalaiks beidzas pulksten 12. 00, cilvēki ir strādājuši līdz pusnaktij, gulējuši maz, un nevienam cilvēkam nav atteikta vīza. Vienīgi bija pārsteigums, ka robežsardze ir apliecinājusi, ka bēgļi var uz robežas kārtot šo savu īpašo statusu, bet Ārlietu ministrijas darbiniekiem šāds robežsardzes lēmums vēl nebija zināms. Jā, ar to es arī gribētu noslēgt savu uzrunu. Pateikties jums par uzmanību. Un, protams, aicinu atbalstīt mūsu kopīgi sagatavoto tekstu. Paldies.".
• 2008_08_14_as-2-seq46 language "lv".
• 2008_08_14_as-2-seq46 speaker Karina_Petersone-1954.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q822919.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q211.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q193089.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q458.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q159.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q8436.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q15628977.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q7184.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q230.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q193159.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q994.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q79863.
• 2008_08_14_as-2-seq46 mentions Q19583.