Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2008_06_04_a-seq13> ?p ?o. }

• 2008_06_04_a-seq13 type Speech.
• 2008_06_04_a-seq13 number "13".
• 2008_06_04_a-seq13 date "2008-06-04".
• 2008_06_04_a-seq13 isPartOf 2008_06_04_a.
• 2008_06_04_a-seq13 spokenAs 66.
• 2008_06_04_a-seq13 spokenText "Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Prezidij! Augsti godātie deputāti! Klātesošie! Ministri! Es tiešām lūdzu mani uzklausīt. Varbūt man neizdosies ļoti sistēmiski jums izklāstīt savu sakāmo, jo es gatavojos uzstāties jūsu darba noslēgumā – jūsu šīs sesijas pēdējā sēdē. Tomēr, tā kā ir sasaukta ārkārtas sēde un šis jautājums, pēc manām domām, ir arhisvarīgs, es tiešām uzskatu, ka šī diskusija acīmredzot būtu vajadzīga. Es varbūt mēģināšu īsi iepazīstināt jūs ar pašiem pēdējiem datiem, kas publiski nav pieejami ne presē, ne vēl kur citur, lai jūs arī paši varētu izvērtēt situāciju. Es mēģināšu tomēr pa blokiem iepazīstināt jūs, kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam, ko mēs darīsim, bet pirms tam – ko mēs esam jau izdarījuši. Pēc tam es lūgšu jūs uzklausīt arī ministrus, kuri ir ieradušies šeit un kuri noteikti sniegs padziļinātāku un profesionālāku skatījumu uz lietām, par kurām es gribētu jums stāstīt. Ja atļaujat… es centīšos būt pilnīgi atklāts… Atļaujiet man ievadā pateikt vairākas lietas, ar ko šis brīdis ir raksturīgs. Tas faktiski ir raksturīgs ar ne tik daudzām lietām. Pirmā lieta ir tā, ka mēs reāli pēc šā garā ceļa, sākot no 1990. gada, beidzot esam nokļuvuši globalizētā ekonomikā – pilnīgi visās šīs globalizētās ekonomikas jomās. Ko tas nozīmē? Minēšu kaut vai pāris piemēru. Mēs viennozīmīgi esam cenu globālajā vidē. Pilnīgi neatkarīgi no tā, kādi ir mūsu ienākumi, cenas nenosaka tikai mūsu ienākumi, bet arī tās cenas, kas eksistē ārpus Latvijas, atstājot ļoti lielu iespaidu uz cenām šeit. Minēšu kaut vai, teiksim, piena nozari, taču es varētu minēt vēl arī citas nozares. Tā ir pirmo reizi! Tā nekad vēl nav bijis! Tā otrā lieta ir tāda, ka mēs esam kļuvuši pilnīgi globāli, un tāds ir arī viss finansējums, kas mums šeit pēc 2004. gada ir ieplūdis. Ja mēs paskatāmies, kas tad galu galā ir finansējis mūsu mājsaimniecības, tad redzam, ka tās ļoti lielā mērā nav mūsu bankas. Tās ir bankas, kas darbojas šeit, bet šo banku kapitāls un šo banku avots ir Eiropā, nevis Latvijā. Mēs esam globāli iesaistīti arī finanšu pasaulē, un, ja mēs runājam, teiksim, par kādām atsevišķām jomām, par ko vairāk zemkopības ministrs jums pateiks, tad redzam, ka arī tur visdažādākajā veidā darbojas globālais atbalsts, kas nācis no Eiropas Savienības. Tas ir konkrēts un nav atkarīgs no mūsu ienākumiem. Tātad mūsu dilemma ir tāda, ka mēs esam globālā pasaulē cenu, apgrozījuma un visa pārējā ziņā, taču mūsu ienākumi diemžēl vēl ne tuvu nav tādi, lai mēs varētu teikt, ka jūtamies labi šajā vidē. Tas ir punkts viens. Punkts divi. Redziet, mūsu lielākajai daļai, kas esam šajā zālē, arī jūsu padevīgajam kalpam, nebija iespēju piedzimt, mācīties skolā un augstskolā tajā vidē, ko sauc par kapitālistisko ekonomiku, kaut gan zālē deputātu vidū es redzu arī cilvēkus, kas to ir darījuši. Un mums nav vienkārši pieņemt šo situāciju, ko var raksturot vienā teikumā: „Kapitālismā ekonomika attīstās cikliski. ” Cikliski! Ir buma fāze, un ir recesijas fāze. Un mēs varam tikai minēt, vai to var mainīt. Daži ir mēģinājuši to darīt. Tāds ir bijis arī Keins, ļoti slavens ekonomists, kas ir iedibinājis savu sistēmu, cenšoties šo parādību mainīt. Reāli tā nav izmaināma! Un no tā ir radies viens jautājums: kā mums vajadzētu reaģēt uz šiem cikliem? Un tas ir jautājums, ko mēs varam uzdot sev, arī tai paaudzei, pie kuras piederu es un kura sēž šajā zālē. Vai mēs spējam uz šo parādību reaģēt pragmatiski, nevis politiski, nevis histēriski? Tas ir labs jautājums. Es domāju, ka mums vajag spēt to izdarīt. Mēs jau trīs lejupslīdošus ciklus tagad esam piedzīvojuši. Divas krīzes bija 1995. gadā saistībā ar banku krīzi, taču tad gan mums vēl nebija globalizētas ekonomikas. Otra – Krievijas krīze, kas jau bija solis uz globalizētu ekonomiku. Un tagad, lūk, ir šī trešā krīze. Tagad ir jautājums – vai šī ir krīze? Ja mēs runāsim politiski, es pilnīgi saprotu, ka opozīcija teiks: „Ir pilnīgs krahs, krīze, un visi mēs…” Nu, pēc definīcijas! Ko var teikt pozīcija? Redziet, ir trīs definīcijas! Pirmā definīcija, kas ir „vismīkstākā”, ir tāda, ka, dzīvojot vairāk nekā četrus gadus divciparu kopprodukta pieauguma apstākļos, ir dabīgi, ka mēs piedzīvojam ciklu, kas ir saistīts ar to, ka mums samazinās kopprodukts. Un tam, ka valdībai pie tā nav nekāda nopelna, ir arī pierādījums, jo tas samazinās arī mūsu brāļu tautām – Lietuvai un Igaunijai, kā arī vēl veselā virknē citu valstu. Tātad tas ir globāls process! Un mēs varētu nosaukt šo situāciju, kas ir vērojama šodien, – kopprodukta pieauguma tempa samazināšanās. Protams, mums atradīsies cilvēki, kas teiks, ka tas ir ļoti daudz un ļoti labi, ja mēs paņemam ciparus, kas ir Rietumeiropā. Tur 3,3% bieži vien ir pat sapnis, nevis traģēdija! Otrs vārds varētu būt recesija, kurš ir drusku „smagāks” vārds un kurš viennozīmīgi parāda tendenci, ilgstošāku tendenci, ka IKP mums varētu samazināties pietiekami ilgstoši bez kaut kādām īpaši optimistiskām cerībām, ka mēs tūlīt pat apstāsimies un sāksim virzīties uz augšu. Šādu situāciju es piedzīvoju Igaunijā, kad ierados tur februārī un tikos ar Igaunijas premjeru, ar Igaunijas ministriem. Viņiem absolūti visas reitingu aģentūras bija paziņojušas, ka janvāra beigās, februārī ekonomika Igaunijā radikāli uzlabosies – no 6% nokritīs uz 3,6%, tad uzlabosies atpakaļ un gada vidū sasniegs vismaz 5,6 procentus. Nu rezultāts ir pilnīgi cits! Nulle procentu pieaugums! Acīmredzot optimistiskie scenāriji bija nepatiesi. Arī mums – gribu uzreiz teikt – visas reitingu aģentūras, visas banku analīzes… man tās visas šeit ir, ja kāds netic, varu parādīt… Neviena no tām nespēja prognozēt šādas izmaiņas. Ekonomikā tik straujas izmaiņas nav prognozējamas pēc definīcijas! Es varētu minēt tās pilnīgi visas. Mums zīmēja tādu ainu, ka mums būs 7,2%, 5,2%, 5,6%, ka tūlīt pat ies uz augšu… Pēc tam ar katru mēnesi šīs pašas reitingu aģentūras sāk pazemināt šo mūsu pieauguma līmeni, un tagad mēs esam otrā galējībā, jo mums zīmē 0… 0,5… 0,3 procentus. Labi! Reālā situācija ir cikliska, mēs esam lejupejošā cikla daļā, bet tas jau mums nedod tiesības vienkārši stāvēt un teikt: „Nu jā! Ekonomika mainās, mēs neko tur izdarīt nevaram! Gaidīsim, kamēr sasniegsim tā saucamo dibenu, un tad iesim uz augšu…” Tā, kā apmēram, starp citu, darīja igauņi. Es viņiem prasīju: „Vai jums ir kaut kādi īpaši pasākumi? Es jums tūlīt pateikšu, ko mēs esam izdarījuši pusgada laikā. ” Tad atbilde tika dota šāda: „Nē, nekādu īpašu pasākumu nav! Jo pati no sevis, tā teikt, ekonomika atgriezīsies…” Tomēr tā pati no sevis neatgriežas! Var jau būt, ka arī mēs ar saviem pasākumiem to uzreiz nepagriezīsim uz augšu, bet mūsu valdības pienākums ir vismaz darīt visu, ko sauc par anticiklisku politiku. Un tur ir tā problēma, ka faktiski pasaulē nav daudz valdību, kas rīkojas ekonomiski pareizi. Tad, kad pieaug kopprodukts, tad vai nu tur nodokļus uz vietas, vai palielina tos… Starp citu, palielina, lai veidotu rezervi… Tad, kad šis līmenis krītas, tad nodokļi ir jāsamazina un jāpalielina piedāvājums. Taču parasti viss notiek otrādi. Tad, kad ir labi laiki, tad nodokļus vēl samazina un paplašina budžeta izdevumus, bet tad, kad ir slikti laiki, tad, neieņemot naudu, cenšas uz nodokļu paaugstināšanas rēķina iegūt papildu naudu un dabū to pašu efektu, kā, piemēram, braucot ar tramvaju. Jums nav pietiekami daudz naudas, jūs paceļat biļetei cenu, bet cilvēki brauc mazāk ar tramvaju…. Vēl reizi paceļat cenu, un brauc vēl mazāk… Un tad izrādās, ka rezultātā naudas jums kļūst nevis vairāk, bet mazāk, kaut gan cenu politika ir gājusi uz augšu… Jā! Bet tagad parunāsim konkrētāk. Ir ļoti svarīgi tomēr parunāt par šo pēdējo definīciju. Nu, pēdējā ir politiskā definīcija! Mēs esam traģiskā krīzē, bet vai mēs vēl arvien esam pietiekami pozitīvā vidē? Problēma ir izmaiņās. Problēma ir izmaiņās! Arī mani padomnieki raksta, ka tieši izmaiņas, to straujais temps atstāj tīri emocionālu un tīri politisku iespaidu uz cilvēku. Un tās atstāj lielu iespaidu, starp citu, arī uz tautsaimniecību, lai cik dīvaini tas būtu. Noklausoties kaut vai to, ka valdības vadītājs saka, ka laiki nav tie labākie, tiešām pārstāj naudu tērēt. Sāk uzkrāt! Tas, no vienas puses, ir pozitīvi, bet mazumtirdzniecības apgrozījumā mēs ieraugām, protams, ne pārāk pozitīvus ciparus. Nu, lūk! Bet tagad es atļaušos tālāk runāt bez politiskiem kruzuļiem. Mums tomēr ir ļoti svarīgi pateikt, no kāda punkta mēs startējam. Mēs startējam no vairākus gadus ilguša divciparu kopprodukta pieauguma: 10,6% – 2005. gadā, 12,2% – 2006. gadā un 10,3% – 2007. gadā. Šādu ciparu mums apkārt nevienam nebija. Mūs sauc par Baltijas tīģeriem. Un ne tikai par Baltijas, bet arī par jaunajiem tīģeriem Eiropas Savienībā. Tātad, ja mēs salīdzinām šos kalniņus – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas kalniņus –, tad mēs bijām visaugstākajā kalniņā. Tas ir punkts viens! Ja runājam par ragaviņām, ar kurām brauc lejā, tad ātrums ir atkarīgs no kalna augstuma… Tad, lūk! Mums gan bija tas divciparu cipars, bet, ja mēs paskatāmies, kas tad veidoja šo kopproduktu, tad ir jāsaka godīgi, ka izdevumu pusē privātais patēriņš pat vēl 2007. gadā, kad jau faktiski varēja sākt domāt, ka būs cikla izmaiņas uz leju, vēl arvien bija augsts. Privātā patēriņa sadaļa kopprodukta pieaugumā 2007. gada pirmajā ceturksnī bija 29%, 2002. – 17%, 2003. – 13,6%. Jā! Un tad notika straujš kritums! Taču pie tā es vēl atgriezīšos. Tātad mēs startējām no situācijas, kad ir bijuši samērā augsti kopprodukta pieauguma tempi. Nu labi! Varētu minēt vēl… Un ļoti svarīgi minēt, kāpēc tie tādi bija! Kā mēs to varējām panākt līdz šim? Faktiski es neko jaunu nepateikšu, tomēr ir ļoti svarīgi to uzsvērt, lai mēs neaizmirstu saknes, ja mēs runājam tālāk par koku un par tā zariem. Milzīgi straujš kredītu pieaugums, turklāt mums pašiem tādu kredītu resursu šeit, protams, nekad nav bijis. No 62% 2006. gadā līdz pat 2007. gada otrajam, trešajam ceturksnim mums vēl arvien kredīti bija 55% gads pret gadu. Turklāt, ja mēs runājam par hipotekārajiem māju kredītiem, tad tur bija plus 91% gads pret gadu… Un, ja mēs runājam nopietni, tad var teikt: ja šie resursi mums nebūtu bijuši tādi, tad mums, protams, nebūtu tāda IKP. Tad mums nebūtu tādas inflācijas, bet mēs arī būtu bez mājām un bez dzīvokļiem, jo diezin vai kāda no pašvaldībām vai no esošajām valdībām, kas pirms tam ir bijušas un kas tagad strādā, ir apveltītas ar tādiem resursiem, kas spētu šādus resursus novirzīt šajā sektorā. Mēs patlaban esam vēl vienā tādā interesantā situācijā. Mēs četru gadu laikā esam kļuvuši par kredītu aizņēmušos nopietnu nāciju. Vairāk nekā 170 tūkstoši mājsaimniecību ir aizņēmušās… Es negribētu te saukt ciparus, lai jūs neapgrūtinātu, bet dažus tomēr minēšu salīdzinājuma labad. Mums ir 980 tūkstoši mājsaimniecību, un no tām vairāk nekā 170 tūkstoši mājsaimniecību ir aizņēmušās. Un, ja izdala šo aizņēmumos paņemto naudu uz visiem 2,3 miljoniem cilvēku (aptuveni tik daudz mūsu ir, no zīdaiņiem līdz pat pensionāriem), tad iznāk, ka jāatdod katram 156 lati mēnesī 18 gadus pēc kārtas – katru mēnesi, katru gadu. Tas viss ir noticis pēdējos četros gados. Protams, ne jau katrs no tiem 2,3 miljoniem ir aizņēmies, bet tā ir ļoti milzīga summa! Un valdība faktiski nav šeit pielikusi neko daudz, jo valdības ārējie parādi (gan šīs, gan iepriekšējās valdības, kurā es arī biju, gan arī vēl iepriekšējās) nekad nav bijuši tādi, ka būtu bijis jāmaksā vairāk par pieciem sešiem procentiem; nu, septiņi ir maksimums. Un kopā ar iekšējo parādu nekad nebija vairāk par 13 procentiem. Bet, ja paņem sabiedrību klāt, tad ir 134 vai 135 procenti. Protams, varētu teikt: „Nu jā, bet mēs varējām izdarīt kaut kā tā, lai neaizņemas cilvēki!” Nē, nevarējām to darīt. Mums nav tiesību to darīt, jo bankas kvalificē aizņēmējus. Kvalificē, ka viņi nevar varbūt uzreiz nopirkt māju vai dzīvokli, bet viņi var ņemt kredītu un atmaksāt to 25 gados vai pat vēl ilgākā laikā. Tātad mums nav tiesību to liegt! Tikko mēs to liedzam, mēs esam citā ekonomikā, tajā, kurā mēs kādreiz dzīvojām. Tas ir punkts viens. Protams, punkts divi ir saistīts ar kaut ko citu. Otra lieta ir diemžēl saistīta ar pirmo, jo ne jau visi mūsu sabiedrībā šos kredītus saņēma. Palika vēl ļoti liela daļa mājsaimniecību, kas šo kredītu saņemšanu ieraudzīja citā veidā – cenu veidā veikalos. Jo visa šī naudas masa, kas ieplūda Latvijā, galu galā atstāja iespaidu uz cenām mazumtirdzniecībā, sākot ar būvmateriālu cenām un beidzot ar pārtikas cenām. Un šī sabiedrības daļa atnāca gan pie valdības – Aigara Kalvīša valdības –, gan arī pie iepriekšējām valdībām, arī pie jums, deputāti, kas, starp citu, par to balsojāt, un precīzi pieprasīja sev kādu zināmu kompensāciju, jo viņi šos kredītus saņēmuši nebija. Un šī kompensācija bija jādod, jo veikali ir visiem vieni, jūs tos nevarat nodalīt. Un tad rezultātā faktiski… Nu jā, algu pieaugums – 30 procenti 2007. gadā, vēl 2008. gada 1. ceturksnī algu pieaugums (gads pret gadu, ceturksnis pret ceturksni) – 28,1 procents. Es rēķinu, ņemot vērā 2006. gadu; tie bija ļoti lieli algu pieaugumi. Ja skatāmies uz produktivitāti, tad jāteic, ka grūti aprēķināt… Nu, par 5 vai 6 procentiem pieauga darba ražīgums, algas savukārt pieauga šādi. Viegli ir teikt: „Kļūda! Valdības nedrīkstēja to darīt!” Nu jā, nu, saņemiet to dūšu!. . . Atceramies, kā tad bija ar to algu pielikumu. Valdība Aigara Kalvīša vadībā atnāca… Bija runa par 10 procentiem, tie pārtapa par 30 procentiem tad, kad viņš izgāja no Saeimas. Nu, bet valdībai jau nebija tāda nostāja, ka tad mēs atkāpjamies un visa tā atbildība nāk līdzi. Bet, tīri objektīvi raugoties – nekādas šanses!. . . Viena sabiedrības daļa – jaunākā, maksātspējīgākā… un, lai kā mūs arī baidītu par to, ka viņi nevarēs atdot kredītus, uz 1. maiju rezervju daudzums sliktajiem kredītiem ir 0,65–0,63, tas nemainās pa mēnešiem. Valūtas fonds man pateica, ka tā starpība starp Ameriku un Latviju ir tā, ka tās mājsaimniecības, kas tika kvalificētas, tiešām arī bija kvalificētas – lielākā daļa, nevis visas, kas saņēma kredītus. Un tā ir mūsu nākotnes šanse. Un tas nozīmē, ka uzdevums mums, valdībai, – un ne tikai valdībai, bet arī parlamentam – ir rīkoties tā, lai šie cilvēki varētu nopelnīt, dzīvot un atdot šo naudu, kas ir jāatdod – jāatdod ne jau viena gada, bet 20 gadu laikā. Kvalitatīvā ziņā tā ir pilnīgi cita situācija valstī, kolēģi! Labi. Mēs tagad runājam par šo naudas masu. Protams, ir vēl arī trešais avots – imports. Arī liels imports. Mēs importējām daudz – 27 procenti bija 2004. gadā; 28,6 procenti – tāds bija pieaugums 2005. gadā. Bet rekords tika sasniegts 2007. gada 1. ceturksnī: imports, gads pret gadu, sastādīja 36,2 procentus. Starp citu, salīdzinājumam: šā gada 1. ceturksnī imports ir bijis negatīvs – mīnus 1,8. Mēs vairs nevaram importēt tāpēc, ka nu nav to resursu. Es jau šeit negribētu runāt par visādām sekundārām lietām. Par to, ka nekustamā īpašuma cenas piedzīvoja strauju kāpumu – līdz pat 1700 eiro par kvadrātmetru. Tās 2007. gada aprīlī strauji uzlēca augšā. Un tātad vēl arī tā joma piesaistīja sev resursus. Jo nauda piesaista naudu. Tas, protams, nosūca kredītresursus nost gan no ražošanas, gan arī no eksporta sfēras. Diemžēl tā tas ir, bet tā ir tirgus ekonomika, dāmas un kungi! Jūs nevarat to tā regulēt, lai arī kā jūs to gribētu. Ja jūs to sāksiet darīt, tad mēs atgriezīsimies tur, kur mēs bijām pirms kādiem 20 gadiem. Protams, jāpiemin arī tāda nepatīkama lieta, ka latos izsniegto aizdevumu likmes pieauga ļoti strauji. Un faktiski, ja vēl 2007. gada oktobrī mums RIGIBOR bija 13,3 procenti, tas nozīmē, ka komercbanku aizdevumiem tās likmes jau bija pāri par 15 procentiem. Tagad tās ir kritušās. Plus visiem tiem pasākumiem, kas ir saistīti ar globālu finansēšanu, ar globālu pieprasījumu, mums nācās izturēt pasaules – pasaules! – energocenu spiedienu uz mūsu valsti. Un, proti, tas izpaudās kā siltuma tarifu kāpumi. 2008. gada februārī un martā Rīgā vien tarifu kāpums elektrībai bija 23 procenti, un aprīlī pa visu valsti – 40 procenti. Šādi sitieni Rietumu pasaulē nav iedomājami vispār! Jā! Bet mums neviens neprasa, vai tie sitieni mums ir lieli vai mazi. Mums ir jāmaksā pasaules cena. Un mēs varam stāstīt visai pasaulei, ka mums nav pietiekamu ieņēmumu, bet tas absolūti nemazinās prasību, ka jāmaksā, vadoties pēc pasaules tarifiem. Nu jā! Un tad mēs uz savas ādas pārbaudījām vēl vienu faktoru – to, ko tik tiešām sauc par konjunktūru. Un nu es lūdzu ieklausīties! Sākumā tas šķiet ļoti vienkārši: pārtikas produktu cenas ceļas tāpēc, ka Ķīna un Indija sāk lietot vairāk gaļas un piena. Cienījamie kolēģi, tā lielā mērā ir preses „pīle”! (Ir pīles, un ir arī preses „pīles”.) Tā lielā mērā ir preses „pīle”! Ir objektīvi Eiropas Komisijas dati. Starp citu, ir pētījums par pārtikas cenu pieaugumu Eiropā, Eiropas Savienībā un pasaulē, un tur ir minēti vismaz 12 iemesli un absolūti marginālais ir šis, par ko es runāju nupat. Ir pilnīgi citas lietas, ja lieli naudas līdzekļi iziet ārā no vērtspapīriem, kas bija saistīti ar hipotekārajām ķīlu zīmēm. Un šos naudas līdzekļus sāka izmantot nākotnes darījumos, uzpērkot gan naftas produktus, gan pārtikas produktus. Tad var uzskrūvēt īsā laikā cenu tik augstu, kā tas, starp citu, arī notika ar pārtikas cenām, piena un graudu cenām, pagājušā gada vidū… Bet arī tā kritās par 30 procentiem Eiropā!. . . Un, starp citu, mūsu uzņēmēju tendence ir iet līdzi šīm cenām – un ne jau tāpēc, ka būtu kāds pircis produkciju no viņiem eksportam… Nē! Viņi ieraudzīja, kāda šī cena ir Eiropā, viņi var atļauties arī šeit tādu cenu likt… Un, kamēr šie kredītresursi bija šeit, tikmēr cilvēkiem vēl bija nauda, par ko pirkt, un uzņēmēji lika lielākas cenas. Rezultāts: mēs esam nonākuši tajā situācijā, par kuru jau runāja Kampara kungs. Mums samērā grūti eksportēt, jo cenas starpība piena pulverim vēl arvien ir 15–20 procenti. Nu jā! Bet arī tas tika darīts tādēļ, lai varētu samaksāt lielāku iepirkuma cenu piena ražotājiem – pielikt klāt tos 7–8 santīmus. Nelaime tikai tā, ka jūs vienreiz ieved paradīzē un tūlīt pat izmet ārā ellē… Saprot, ka tūlīt pat to visu ņems nost, un tad reakcijas ir tās, ko mēs sagaidām un sagaidīsim. Bet tā arī ir tirgus ekonomika, un tā faktiski nav iespaidojama! Protams, tā nu gluži nav, ka valdība var nedarīt neko. Bet tagad runāsim par tālāko stadiju. Labi! Mēs bijām tajā stadijā. Pilnīgi loģiski, ka tajā stadijā atradās arī gan Igaunija, gan Lietuva, gan arī vesela virkne pārējo jauno dalībvalstu. Un tad sākās strauja samazināšanās. Un tagad, protams, ir jautājums: kāpēc tas IKP mums tik strauji mazinās un, kā mums prognozē, nākotnē samazināsies vēl straujāk? Nu tāpēc, ka, pēc Latvijas Bankas datiem, mums vairs nav kredītu pieauguma gadu no gada – 90 procenti hipotekārajiem vai 60 procenti parastajiem kredītiem –, bet nu jau ir tuvu pie 20 procentiem, un ir prognoze, ka gada beigās būs 10 procentu pieaugums. Runa par resursiem vairs nav tik viennozīmīga. Un tas ir normāli, jo ir mājsaimniecības, kas vairs nekvalificējas šiem kredītiem. Jūs varat prasīt, cik gribat, taču bankas izvērtē un saka: „Nē, piedošanu! Jums vēl kaut kas jāpelna, lai jūs varētu paņemt šo kredītu!” Tas nav triviāli. Tas nav triviāli! Tas ir punkts viens. Tātad ir mazinājusies viena no tās eļļas vai degvielas plūsmām, kas uzkurināja privāto patēriņu un līdz ar to arī kopproduktu. Tas ir punkts viens. Punkts divi. Mēs esam tādā ļoti interesantā stadijā ar Eiropas fondiem. Mēs beidzam vienu Eiropas fondu daļu, tas ir 2004. –2006. gads, kopā ir 625 miljoni eiro. Mēs neesam paši sliktākie, kā teica Urbanoviča kungs, kurš te runāja par to, ka apsūdzību izvirzīs… Es gan neredzu te apsūdzētāju… Nu jā. Es domāju, ka Broka kungs jums paskaidros. Mēs neesam sliktākie. Mums ir atlicis līdz 31. oktobrim savākt atskaites, lai mēs varētu atgūt to naudu, kas ir apmēram 157 miljoni, un tai ir 25 procenti. Mēs rūpīgi katru mēnesi to skatāmies. Bet ir viena nelaime, ka faktiski to „tranšu” esam pabeiguši, bet jauno mēs nule tikai esam sākuši izmaksāt. Un pirmā sociālā fonda izmaksa, 13 miljoni eiro, ir ar izglītību saistītiem projektiem. Tur ir 150 Ministru kabineta noteikumi jāapstiprina, jo nevar deleģēt ministrijām lēmumu pieņemšanu. Diemžēl tāda ir mūsu likumdošana! Tie noteikumi ir jāapstiprina Ministru kabinetā, un tādi ir 150 noteikumi. Mēs no tiem šogad esam apstiprinājuši gandrīz 40, un es domāju, ka 40, varbūt pat vairāk, mēs vēl apstiprināsim un spēsim šo naudu nopietni sākt apgūt tikai pašās gada beigās. Tas nozīmē, ka tai naudas plūsmai, kas mums visu laiku bija no Eiropas fondiem, šinī brīdī ir zināms pārrāvums. Tas ir nākamās eļļas vai degvielas samazinājums ekonomikas motoram. Un, ja mēs runājam, protams, arī par trešo lietu, tad pilnīgi pareizi Kalvīša valdība darīja, ka tā pieņēma antiinflācijas plānu. Protams, tagad ir ļoti viegli pateikt: „Kurš varēja zināt, ka pasaulē būs šāds samazinājums konjunktūrā, ka būs pieprasījuma samazinājums, tajā skaitā pēc kokmateriāliem, par ko runāja arī Kampara kungs?” Tur jau ļoti dziļi par to visu jārunā – no 1. janvāra līdz 50 eiro ievedmuita Krievijā, apmēram 15 procenti – importam, lētajiem apaļkokiem, ko mēs te zāģējam, – 15 procenti, bet kopumā tātad ir gandrīz 25 procenti. Ja šis imports samazinās, tad, protams, pieaug pašizmaksa mūsu produkcijai, ko šeit uz vietas zāģējam, turklāt cenā to ielikt diemžēl nevar, jo konjunktūra lielākajos tirgos, it īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, nav mūs stimulējoša. Tas varbūt nav tik daudz saistīts ar „Latvijas valsts mežu” rīcību. Te būs īpašs plāns jāpieņem, kā vispār šīs divas nozares, kas mums ir vissliktākajā stāvoklī, īpaši mēbeļu ražošana – mīnus 25 procenti. . . Šeit būs jāpieliek, protams, visas pūles, lai kaut kādā veidā to stimulētu. Taču triviāli tas nav! Labi, mēs neimportējam 15–17 miljonus kubikmetru apaļkoku, kā to dara Somija, kura būvē visu savu biznesu uz papīra un celulozes rūpniecību, uz pārstrādi, zāģēšanu un uz lētu importu. Labi, ka mēs tik daudz vēl neimportējam, bet tagad ir cita situācija. Mēs atkal esam globālā vidē. Nu jā! Ja mēs runājam tālāk par Aigara Kalvīša valdības pieņemtajiem antiinflācijas plāniem, tad es domāju, ka īpašu kritiku izteikt par tiem man personīgi neveras mute, jo viss bija ļoti loģiski. Tādā situācijā, kad mums karsa ekonomika, šie cipari, šie fakti bija pieņemami, un es domāju, ka tas bija viens no faktoriem, kas nostrādāja. Tikai tagad ir radies šis jautājums. Tagad mēs esam nonākuši otrajā stadijā: ekonomikas samazināšanās, sašaurināšanās, krīze, traģēdija… un ir vienalga, kā mēs to definējam. Runāsim pragmatiski! Protams, cik tad daudz to pasākumu bija? Desmit procentu liels pašfinansējums, obligātās VID izziņas, palielinātas valsts nodevas par vairākkārtēju īpašuma pārreģistrāciju, papildu nodokļi automobiļu tirdzniecībai… Un vēl bija ierobežojums saistībā ar luksusa mašīnām. Neko daudz vairāk nenosaukšu. Es domāju, ka viens no pretinflācijas līdzekļiem, protams, bija arī šīs programmas pieņemšana, bet man ir jāsaka godīgi, ka tas, ko es minēju, – banku izsniegto kredītu skaita būtisks samazinājums, atstāja arī iespaidu uz tautsaimniecības nozarēm: gan uz būvniecību, gan arī līdz ar to uz nekustamo īpašumu, gan uz eirofondiem, ko es jau minēju. Nav arī vairs tik straujš algu pielikums, kolēģi! Viss! Neviens vairs tā īpaši strauji neliek algas klāt privātajā sektorā, un arī valsts vairs ne. Ir jau pielikts! Protams, nevienam tās nav pietiekami lielas, ir par maz, ja mēs runājam matemātiski un integrēti, bet ir jau pielikts. Un tāpēc, neapšaubāmi, ir samērā pagrūti uzskatīt, ka mums būtu bijušas kaut kādas ļoti īpašas metodes, kā mēs varētu to kopproduktu vienā brīdī pagriezt uz augstāko variantu. Protams, arī inflācijas slogs ir absolūti viennozīmīgs un vēl arvien ar inerci. Labi! Es nerunāšu par tām lietām, par ko vienmēr raksta avīzēs. To ir samērā grūti pierādīt, un tomēr netieši ir starptautiskā kredītu krīze, likviditātes pasliktināšanās, eksporta tirgus konjunktūra, pārtikas cenu konjunktūra, energoresursu konjunktūra… Nu labi! Tomēr vienu es pateikšu pilnīgi precīzi: ja kāds saka, ka prognoze šādā pārmaiņu laikā bijusi absolūti neprecīza, kad vērtēja situāciju pirms krituma, tad es uzņemšos apgalvot, ka vesela virkne aģentūru, kas tagad mums zīmēja visdrūmākos… no visdrūmākajiem variantiem, arī ir sniegušas samērā nepamatotas prognozes. Un mūsu uzdevums, kā es jau teicu Starptautiskajam Valūtas fondam, ir darīt visu, lai šīs prognozes nebūtu tik sliktas. Tas ir mūsu galvenais uzdevums! Un tas nozīmē, ka mums ir jāstrādā anticikliski. Labi! Tālāk es gribētu pateikt pilnīgi konkrētas lietas, ko mēs jau esam darījuši. Mēs faktiski esam nofiksējuši, ka reizē mums ir jārisina divas situācijas. Mums vienlaikus ir jāpretojas straujam kopprodukta samazinājumam, necerot, ka kopproduktu šoreiz dzīs uz augšu privātais patēriņš. Un tad atliek tikai vai nu eksports, vai investīciju piesaistīšana, ko sauc par pamatkapitālu, vai arī valdības izdevumi. Taču ar valdības izdevumiem mums ir zināmas problēmas. Mēs, pastāvot šādiem rādītājiem, nevaram atļauties deficītu, tāpēc cerēt uz valdības izdevumu palielināšanu, kā parasti to dažreiz dara anticikliski… Un 1998. gada aprīlī jūsu padevīgais kalps kaut ko līdzīgu izdarīja, būdams finanšu ministrs, bet tas ir darāms, pastāvot drusku citiem inflācijas rādītājiem un drusku citādiem apstākļiem kopumā. Ir jāņem vērā tas, ka resursu cenas pieaug, un līdz ar to tas ir negatīvs signāls gan valstij, gan bankām, gan visam finanšu sektoram. To mēs atļauties nevaram! Līdz ar to mums ir citādi viss jārisina. Nevienu neinteresē, ka krītas kopprodukts, bet mums tas ir jārisina un jāceļ tas uz augšu. No otras puses, mums ir jācīnās arī pret inflācijas pieaugumu. Tur mums to ieroču ir ļoti maz, tāpēc ka energocenu administratīvais pieaugums ir faktiski neiespaidojams. Mēs varam cīnīties par to, lai samazina savu peļņu monopolpiegādātāji. Tas ir fakts! Vai mums ir vēl kāda īpaša lieta? Vai mēs varam mēģināt diversificēt piegādātājus? Vai mēs varam kaut kādā veidā stimulēt visu šo lietu un palielināt konkurenci? Tas gan! Bet, būsim atklāti, šo ieroču nemaz tik daudz mūsu rokās nav. Un tomēr. Ko mēs esam jau izdarījuši? Mēs pieņēmām lēmumu, un šajā brīdī tas ir absolūti pretimejošs. Mazinām inflāciju… Inflāciju mazinošie pasākumi un ekonomiku stimulējošie pasākumi ir vice versa… Jūs nekādi nevarat tos abus bīdīt vienā virzienā, jo mums visu laiku ir jādomā par proporciju. Inflācijas apkarošanā vai, teiksim, mazināšanā mēs izvēlējāmies drusciņ citu principu. Mēs izvēlējāmies citu principu – programmu, kā atbalstīt tos cilvēkus, kuri ir sociāli maznodrošināti vai kuri nav pietiekami turīgi. Nevis citādu soli! Kas attiecas uz ekonomikas stimulēšanu, mums bija tikai divi lieli plāni: viens – mēģināt to stimulēt ar valsts pasūtījumu ekonomiku. Mums kopumā ir 827 miljonu latu liels iepirkums, pa visām valsts iestādēm kopā ņemot. Tas ir pietiekami liels cipars, rēķinot no 5 miljardiem. Jūs varētu izrēķināt, cik tas ir procentu. Mēs nevis gaidām pašas gada beigas, kā tas vienmēr ir bijis labos gados, bet mēs mēģinām to visu vilkt uz priekšu un teikt, kas ir jāpērk, jo līdz ar to mēs stimulējam ekonomiku… Tas ir viens. Otrs – mēģināt ātrāk izmantot Eiropas fondu līdzekļus, taču izrādās, ka Eiropas fondu izmantošanā nemaz tik vienkārši to tempu palielināt nevar, jo gadījumā, ja mēs pārsteigsimies, Eiropas Savienība mums vienkārši neatmaksās nevienu santīmu, ko mēs uz kredīta iemaksāsim. Un tiklīdz mēs tur iekļausim kaut kādas neattaisnotas izmaksas, mēs uzreiz iegūsim veselu virkni problēmu no turienes. Nu, lūk! Mēs izvēlējāmies šādu soli. Izanalizējuši situāciju, kāda mums ir pēc intensīvām konsultācijām ar komercbankām, mēs valdībā ierosinājām Saeimai atcelt 10 procentu obligāto iemaksu kredīta ņēmējiem. Tas bija banku lūgums un prasība. Pēc mana jautājuma, vai tas tiešām dos papildu resursus, viņi teica: „Jā!” Redzēsim! Punkts viens. Ja tas varbūt arī nedos resursus jauniem kredītiem, tad katrā ziņā tas dos iespēju pārkreditēt jau esošos, kas patlaban ir daudz populārāka lieta nekā ņemt jaunus. Punkts divi. Mēs labu laiku nocīnījāmies ar visām konkurences lietām. Mēs gan nevaram īpaši lielīties, bet vienu likumu ar jūsu palīdzību mēs tomēr pieņēmām un tādējādi tirdzniecībā pastiprinājām konkurenci. Runa ir par dominējošo lomu vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā. Mūsu uzdevums ir mēģināt atrast šādas pašas metodes jebkurā citā sfērā Latvijā. Tāds uzdevums ir dots. Vienu mēs jau esam izdarījuši – no 1. oktobra šis likums sāks darboties. Tas tagad diemžēl vēl nestrādā. Diemžēl! Tā likumā ir ierakstīts. Trešais. It kā skan jau tā pavisam sīki, bet tomēr. Ko var darīt… Ir tāds teiciens, ka grūtos laikos mušas ēd arī viens otrs cits, nevis tikai zvirbulis… Taču varu teikt tā, ka valdība atbalsta Ekonomikas ministrijas ierosinājumu par iespējām iedzīvotājiem bezskaidras naudas norēķinu veidā iepirkumus veikt arī vairumtirdzniecības bāzēs, nevis tikai lielveikalos un nevis tikai mazajos veikalos. Jā, pieņemsim, ka tas nav nekas liels, un tomēr arī tas ir signāls… Ceturtais. It īpaši svarīgs, kā es jau šeit teicu, ir eksporta pieaugums, kas Igaunijā aizgāja mīnusā, bet mums tas nekad mīnusā nav bijis, un nominālajās cenās tas vēl arvien ir 26 procenti, bet reālajās salīdzināmajās cenās – apmēram 8,5–10 procenti gads pret gadu. Un tas, ko mēs tagad papildus darām, ir centieni ar visādiem spēkiem mēģināt sabalansēt atbalstu uzņēmējiem, un tas ir jādara viena iemesla dēļ. Viņiem uzņēmējdarbībā nāk papildus klāt slogs – izdevumi par energoresursiem, izdevumi par siltumu, izdevumi par elektrību. Tie visi nāk klāt! Un tāpēc mums tie zināmā mērā ir jākompensē. Ja mēs to nekompensēsim, tad tā, ko viņi saražos, būs mazāk, tā, ko pārdos, – arī mazāk. Arī nodokļu ieņēmumi būs mazāki, un sociālās programmas beigsies tādā apjomā, kādā mēs ceram tās palielināt. Ir jābūt ļoti precīziem un uzmanīgiem šajā jomā, tāpēc es teikšu tā, ka mēs pamazām… Mēs par četrām dienām samazinājām (no 14 uz 10) uzņēmēju izmaksas par darbinieku slimības lapām. Spersim arī tālākus soļus, ja būs finansiālas iespējas nākamajā gadā. Mēs pieņēmām lēmumu, kas ir ļoti neviennozīmīgi traktējams, un tas ir lēmums, kas, neapšaubāmi, ir vērsts uz darba ražīguma pieaugumu. Mēs novienādojām uzņēmēju maksājumus par piesaistīto darbaspēku Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Mēs bijām iedibinājuši tādu sistēmu, ka mēs maksājām daudz, daudz reižu vairāk par darbaspēka vienu piesaistīto personu. Mēs to novienādojām! Patlaban maksa šajās trīs republikās ir vienāda. Vairāk mēs te neko nedarīsim. Bet mēs esam runājuši ar darba devējiem un tālāk iet nevaram. Mēs nevedīsim neko speciāli šeit iekšā. Katrā ziņā nevarēs mums pārmest, ka Latvijas valdība darbojas tā, ka nostāda mūsu uzņēmējus nevienādā situācijā attiecībā pret citu valstu, tas ir, Igaunijas un Lietuvas, uzņēmējiem, ņemot vērā, ka mums tirdzniecības apgrozījums ir tas lielākais starp trim Baltijas valstīm. Tas risks ir nepareizs, ja mēs pazeminām mūsu uzņēmējdarbības konkurētspēju. Ko vēl mēs darījām? Es ceru, ka zemkopības ministrs varbūt precīzāk pateiks par piena iepirkuma cenu izmaiņām. Arī tas ir ļoti atsevišķs jautājums. Valdība uzskata, ka jāatbalsta – un arī atbalstīja – īpaši piensaimniecību. Nu, ne jau tieši piena ražotājus, to mēs nevaram. Bet zināmā mērā tomēr arī piena ražošanu atbalstījām ar to, ka ciltslietām un citiem pasākumiem ir 2,5 miljoni – pluss. Neapšaubāmi, ir vēl arī pasākumi īpašam atbalstam, lai uzņēmēji būtu stimulēti savākt pienu no maziem piena ražotājiem, kuru diemžēl mums ir 95 procenti. Tādi ir pasākumi. Un tuvākajā laikā veicamie pasākumi, kolēģi, mums ir ļoti vienkārši. It kā ļoti vienkārši, bet vienlaikus arī sarežģīti. Tie ir trīs. Mēs izmainīsim, atvieglināsim nosacījumus uzņēmējiem: uzglabāt degvielu varēs 36 dienas… Līdz šim bija sistēma, ka viņi drīkst glabāt tikai pie sevis. Daudzās Eiropas Savienības valstīs atļauj to glabāt arī ārpus valsts. Eiropas Savienības ietvaros mēs to nodrošināsim. Un likvidēsim to sistēmu, kas mums ir palikusi degvielas apritē, it kā mēs nebūtu Šengenas zonā. Tas nozīmē: ja no Mažeiķu rūpnīcas ved degvielu „pa tiešo” pārdošanai, piemēram, Talsos, tad tā nav Rīgā jāizlej ārā bāzē, pēc tam jālej atpakaļ mašīnā un tad jāved uz Talsiem… Faktiski mēs veiksim pasākumus, kas mazinās sadārdzinājumu degvielas pārdošanas izmaksām. Un tālāk. Tā ir mūsu iniciatīva – bet, es domāju, ne mūsu vien –, ka mēs tomēr mēģināsim Eiropas Padomē izvirzīt jautājumu par akcīzes nodokļa turpmāku palielinājumu degvielai, ņemot vērā degvielas sadārdzinājumu kā tādu. Kaut gan man ir zināmas aizdomas, ka arī degvielai, tāpat kā piena produktiem, liela daļa spekulatīvo darījumu ir noteikuši šo ļoti straujo cenas pieaugumu. Es gribētu vēl, ja atļausiet, runāt par krīzi. Tas ir ļoti svarīgi – runāt par to objektīvi. No politiskā viedokļa to var traktēt dažādi. Skatāmies uz tiem datiem, ko mums dod Nodarbinātības valsts aģentūra: janvāris, februāris, marts, aprīlis… Visi uzņēmumi visā Latvijā… Šī ir pieejama informācija, jūs varat mājaslapā to apskatīt. Es to esmu izpētījis un izanalizējis. Darbaspēks tiek pieprasīts visā Latvijā: visus šos četrus mēnešus ir par 2,5 tūkstošiem cilvēku vairāk darbaspēka, nekā tiek atbrīvots. Nav tā, ka atbrīvotu vairāk, nekā pieprasītu vietā! Šis faktors neliecina par to, ka mēs esam traģēdijā, krīzē, gāžamies un krītam. Ir viena cita nepatīkama lieta, ka tos, kurus atbrīvo… daļa no viņiem ir sezonas strādnieki, kurinātāji, daļa ir konduktori uzņēmumā „Rīgas satiksme”, daļa ir bijušie akciju sabiedrības „Diena” pastnieki… Varētu teikt, viņus nepārtaisīs ne par saldētājiekārtu operatoriem, ne par metinātājiem, lai kā arī Izglītības un zinātnes ministrija censtos. Un tā ir problēma. Bet teikt, ka mums šī bilance ir traģiska, es pagaidām nevaru. Otrs fakts. Tas otrs fakts ir šāds. Ja mēs runājam par krīzi, par ekonomiku, ļoti svarīgi ir saprast, kas notiek ekonomikā, ja mēs izmantojam trīs lietas: apgrozījumu, fiziskās vienības un cenu politiku gan eksporta, gan vietējā tirgū. Šeit man ir pēdējie dati – aprīļa dati, kolēģi! Tie jums vēl nav pieejami. Te mēs varam redzēt apgrozījumu. Ja runājam par apstrādājošo rūpniecību, tad jāteic, ka tā mums kopumā diemžēl neiet ar plusu tajā 3,3 procentu „trendā” attiecībā pret 10,1 procentu, kas bija 2007. gadā. Ja mēs skatāmies, vai ir vietējā tirgū un eksportā kaut kur apgrozījuma samazinājums salīdzināmās cenās, tad varu pateikt, ka aprīlī, gads pret gadu, koksnes izstrādājumu eksportā ir 7 procenti, jā! Un vēl es varu nosaukt… Faktiski vairāk es nevaru nosaukt neko. Apģērbu ražošana – 99,8 procenti… Tas faktiski ir uz nulles palicis. Visam pārējam ir 128, 131, 142, 143… – gads pret gadu. Es runāju par apgrozījuma datiem. Tagad par fizisko apjomu… Par vietējo un eksporta tirgu. Papriekš runāšu par vietējo un eksporta tirgu. Es nupat pateicu par apgrozījumu… Ja mēs eksporta sadaļā skatāmies, kāds ir apgrozījums mūsu apstrādājošā rūpniecībā (tā ir tā, kas pārsvarā kaut ko eksportē, ja neskaita vēl arī pakalpojumus; pakalpojumi ir tie, kas mūs glābj patlaban, kas mūs velk uz augšu, lai kā arī gribētu traktēt to savādāk), tad tur mēs redzam, kā ir ar eksportu apstrādājošā rūpniecībā (gads pret gadu): aprīlī – 128,4 procenti eksporta sadaļā. Un tas ir vairāk nekā vietējā tirgū. Vietējā tirgū ir 112,3 procenti. Ja skatām pa sadaļām, tad redzam, ka zem 100 procentiem ir tikai koksnei, koka apstrādājumiem… Visas citas nozares ir ar plusu, nav nevienas nozares ar mīnusu. Labi! Varētu teikt, ka tas ir uz cenu rēķina. Ja paskatāmies, kādas te ir cenas, ražotāju cenas, – tās tāpat ir precīzi pa visām nozarēm –, tad varam ieraudzīt – ko? Ja skatāmies ražotāju cenu indeksu vietējā tirgū, tad redzam, ka kopā tas ir 114 procenti. Bet apgrozījums, es jums pateicu, ir tuvu pie 114… drusku mazāks. Bet, ja skatāmies eksportā – kolēģi, tas ir ļoti svarīgi! –, tad redzam, ka eksportā, eksporta sadaļā, apstrādes rūpniecībā ir tikai 102,2 procenti. Jā, cenu politika, ražotāju cenu politika, – tas ir otrs faktors. Un, ja skatāmies uz vietējo un eksporta tirgu, tad redzam: nu nav tur bijis tādas lielas iespējas tās cenas celt! Nu nav! Maksimums te ir 3 procenti… Ir arī, kur ir vairāk, bet ir arī, kur ir zemāk. Un man jāteic attiecībā uz to pašu koksni, kurai mēs ieraudzījām mazāku to eksportu: tur nav tās tendences, ka ir mēģinājuši celt cenu un cerēt, ka kāds nopirks „pa dārgo”. Tur ir cenu samazinājuši par 10 procentiem. Ja skatām, piemēram, izdevējdarbību, poligrāfiju, tad redzam – tur ir par 20 procentiem pat samazinātas… Mums firmas ir spiestas reaģēt uz konjunktūru, kāda ir pasaulē. Arī iekšējā tirgū… Un tagad es pateikšu vienu ļoti būtisku lietu, es jau to vienreiz teicu: ja analizējam ļoti precīzi trīs lietas – fizisko apjomu, cenas un apgrozījumu –, tad redzam, ka esam sasnieguši to situāciju, ka visā tautsaimniecībā, 99 procentos nozaru, ir sasniegti cenu griesti. Politika, kas bija līdz šim, pēdējos četrus gadus, – ka, liekot cenu klāt, varēja apgrozījumu palielināt pat tad, ja neražoja vairs fiziski mantas –, ir beigusies. Pēdējie to izdarīja būvmateriālu ražotāji: viņi, pastāvot 18 procentus lielam fiziskās ražošanas samazinājumam (2007. gads pret 2006. gadu), 26 procentus ielika cenās un dabūja 20 procentu samazinājumu apgrozījumam iekšējā tirgū. Pārtikas ražošanas joma ir beigusi to darīt. Pārtikas cenu pieaugums bija 23 procenti, un tos 23 procentus dabūja ar apgrozījumu, fiziskais ražošanas apjoms principā nedaudz pat samazinājās. Tālākās tendences. Ja jūs skatāties inflācijas rādītājus, jūs redzat: piena produktu cenas jau trešo mēnesi iet uz leju – ne strauji, bet konsekventi uz leju. Un tas nav tāpēc, ka cenas samazina kādu emocionālu iemeslu dēļ. Tās iet uz leju tāpēc, ka nav apgrozījuma, ka cilvēki nav gatavi maksāt tik lielu naudu. Tā ka es personīgi domāju… Ja skatām šos ciparus un ja atskaitām mēbeļu nozari un kokapstrādi, kur ir īpaša programma par cirsmas apjoma izmainīšanu, tāpēc ka mēs pēdējo divu gadu laikā neizcirtām (mums būs jāpārskata gada tāme, lai mēs varētu kompensēt importu), es neredzu pagaidām vēl nekur tos signālus, kuri liecinātu par to, ko sauc par pilnīgu traģēdiju un krīzi. Jā, situācija ir ļoti saspringta, jo mūsu uzņēmumi pirmo reizi (ieklausieties – pirmo reizi!) ir tādā situācijā, ka ar cenu paaugstinājumu vairs nav iespējams atrisināt apgrozījuma problēmas. Un tad ir jāiet tas nepatīkamais ceļš: tad ir jāsamazina izmaksas. Būtiski jāmazina izmaksas, jo eksportā jūs neesat spējīgs konkurēt, ja jums tā cena ir diezgan augsta. Un valdībai ir jāmēģina palīdzēt šīs izmaksas samazināt. Tāpēc tie soļi, kuri, kā es jau teicu, līdz šim ir sperti, un arī tie, kas tiks sperti nākotnē, būs tajā virzienā vērsti. Es negribētu ieiet vēl dziļāk atsevišķās nozarēs, es ceru, ka ministrs varbūt paturpinās. Es gribētu vēl tikai dažus teikumus pasacīt attiecībā uz sociālo bloku. Kā jau es teicu, mums sociālajā blokā programma bija sekojoša: mēs kā galveno prioritāti izvirzījām pensionāru atbalstu un lūdzām pašvaldības uzņemties šajā grūtajā brīdī atbildību arī par ģimenēm ar bērniem un sniegt tām lielāku atbalstu. Kā par nelaimi, lielajās pašvaldībās šis atbalsts ir „iesalis” 13 procentu līmenī, jau ilgāk nekā pēdējos četrus gadus tas procentuāli nemainās ne par vienu santīmu. Es personīgi vairākkārt esmu vērsies pie pilsētu pašvaldību vadītājiem, sacīdams: „Mēs, valdība, nākam ar savu programmu, kā pensionāriem palīdzēt. Esiet tik laipni un paņemiet uz sevi šo sadaļu jūsu sociālo pabalstu struktūrā! Jūs, pašvaldības, suverēni pieņemat lēmumu, kam dot pabalstus, kam – ne. ” Jā, jāvadās no GMI… Piekrītu! Bet tomēr es tiešām ceru, ka šī sadarbība mums īstenosies. Kurš par ko atbildēs? Kaut gan ir valdībai jāatbild par visu, tomēr uz zināmu līdzatbildību es aicinu attiecībā uz ģimenēm ar bērniem. It īpaši vēršos pie lielo pilsētu pašvaldībām, jo tur šis atbalsts procentuāli tomēr visu laiku stāv uz vietas, un tas nav pareizi. Kolēģi! Ja runājam par sociālajiem pasākumiem, tad atcerēsimies, ka mums priekšā ir vesela virkne referendumu, to skaitā acīmredzot arī par pensijām… Es domāju, laikam būs arī referendums par pensijām. Un es varu pateikt, ka to, ko liek priekšā, es nevaru atbalstīt. Es negribu ielaisties šeit polemikā, vienkārši pateikšu, kāda ir konkrētā valdības programma – sociālo pasākumu plāns īpaši attiecībā uz pensionāriem. Un ieklausieties! Jūs taču vēl varat manis teiktajā drusku paklausīties. Tagad mums ir konkrēts maznodrošināto pensionāru atbalsta plāns, un mēs to īstenojam. Pirmkārt, 2008. gadā, veicot pensiju indeksāciju, mēs indeksējamo slieksni paaugstinājām līdz 150 latiem. Indeksācijas piemaksas svārstās robežās no 8,54 latiem līdz 15,91 latam. Tās ir saistītas ar stāžu, tās ir saistītas ar pensijas apmēru. Otrkārt, kopš 2008. gada jūnija mēs turpinām to politiku, ko uzsāka Aigara Kalvīša valdība. Mēs par 21 santīmu palielinājām piemaksu par nostrādātajiem gadiem, tikai ar to starpību, ka noņēmām 30 gadu ierobežojumu un piemaksājām līdz 225 latiem. Kopējā piemaksa pensionāriem ir no 10 latiem līdz 18 latiem. Kā mēs rēķinājām, 2008. gada oktobrī indeksācija pat pie vidējās inflācijas, kas bija 12,5 procenti pirms sešiem mēnešiem, faktiski sastādīs piemaksu robežās no 21 lata līdz 28 latiem. Rezultāts būs tas, ka kopējais pieaugums pensijām, ņemot vērā, ka dažāds ir stāžs un dažāds ir pensijas apmērs, būs no 31 lata līdz 41 latam, tas ir, no 21 procenta līdz 38 procentiem (gads pret gadu). Tas vēl, paldies Dievam, ir mazāks nekā inflācija. Bet, protams, mēs to neuzskatām par milzīgu panākumu. Un jāteic tā: ja mēs visu to realizējam, vadīdamies pēc principa, ka iztikas minimuma apjoms ir tāds, par kādu mēs, sadarbodamies ar Latvijas Pensionāru federāciju, visu laiku runājam, proti, ja iztikas minimums gada beigās ir 175 lati, tad pat ar visu šo programmu mums zem iztikas minimuma paliek 27 procenti pensionāru. Mūsu uzdevums ir no 1. janvāra (jo šoreiz piemaksa par stāžu būs no 1. janvāra, un Ministru kabinets nosaka piemaksas lielumu) prognozēt tā, lai mēs pēc iespējas vairāk samazinātu to daļu, kas ir šie 27 procenti. Mēs šo programmu īstenosim, ja jūs mums ļausiet to darīt tā. Un pēdējais. Es nedaudz ieskicēšu nākotni. Man nav laika pieskarties visām sfērām, jo tad man ir jāstāsta gan par iepirkumiem, gan par pašvaldību budžetiem. Par budžetu runās finanšu ministrs, bet es gribētu vēl parunāt pa to, kā būs ar nodokļiem nākotnē. Es daudz ko esmu dzirdējis. Es varu pateikt pilnīgi skaidri: mums nav iespējams mainīt un mēs nemainīsim nodokļus 2008. gadā. Tas ir vienkārši tā iemesla dēļ, ka mums ir jābūt precīzai atskaitei par to, kāds ir efekts no nodokļu izmaiņām. Ja mēs sāksim tos „raustīt” un darīt to gada vidū, mums būs ļoti grūti fiksēt, kāds ir efekts no šiem pasākumiem. Bet, kā mēs rakstījām mūsu neatliekamajos uzdevumos un deklarācijā, mēs tomēr modelēsim katru izmaiņu. Un mēs esam patlaban, lūk, šādā darba režīmā. Cienījamie deputāti! Es gribu jūs informēt, ka valdība strādā pie šāda modeļa: nepalielināt nekustamā īpašuma nodokli nedz uzņēmējiem, nedz iedzīvotājiem. Situācijā, kad palielinātas izmaksas elektroenerģijai, siltumam, cerēt, ka valdībā varēs iegūt pašvaldībām lielākus līdzekļus, – tas nebūtu pareizi. Mēs skatām pašvaldību budžetus, kādi tie bija plānoti septiņās lielajās pilsētās. Plānots 87,5 miljonu deficīts abos budžetos 2008. gadā. Uz 2008. gada pirmo ceturksni ir pārpalikums – apmēram 25,4 miljoni, turklāt visām pilsētām. Protams, dažādā proporcijā. Rīgā pārpalikums ir tuvu pie 15 miljoniem. Ja mēs skatāmies, cik lielu nodokli šīs pilsētas iekasē no uzņēmumiem (mēs runājam par ražošanas ēkām), tad redzam, ka, pastāvot normai, ka 25 procenti būtu jāiekasē ceturksnī, tās ir iekasējušas četrus, piecus, sešus procentus, ne vairāk. Tāpēc mēs tomēr pēc smagām sarunām ar pašvaldībām uzskatām, ka mums patlaban jādod ir divi signāli. Uzņēmējiem, kas tomēr centīsies būvēt un investēt nekustamā īpašumā, – signāls, lai viņi rēķinātos ar to, ka vismaz septiņus gadus nodokli nepaaugstināsim. Septiņi gadi ir tas pirmais investīciju atgriešanās ātrums, un nebūtu pareizi, ka mēs tajā laikā nodokli paaugstinātu. Nebūtu pareizi! Un savukārt, par iedzīvotājiem runājot, ir skaidri jāvadās no elektrības un siltuma izmaksām. Kolēģi! Mēs uzskatām, ka jāstrādā pie tāda ļoti sarežģīta modeļa (būdams sarežģīts, tas tomēr ir viens no tiem, kuri patlaban ir mūsu darba kārtībā), ka, paturot esošās amortizācijas normas, kas ir ļoti labvēlīgas uzņēmējiem, mēs varētu iedibināt sistēmu, lai vienādos apstākļos būtu gan uzņēmums, kas finansējas no kredīta, gan arī tāds, kas finansējas no pašu kapitāla. Patlaban ir atšķirība: ja jūs finansējaties no kredītiestādes, jums atļauj izdevumos ieskaitīt iekšā izdevumus, kas saistīti ar kredīta maksājumiem, bet, ja jūsu finansējums ir no pašu kapitāla, tad ne. Mums nāksies zināmā mērā piemērot vidējo pašu kapitāla likmi, kuru tad, vadoties no kopējās likmes valstī, mēs varētu izmantot kā argumentu, lai atšķirība starp šiem uzņēmumiem tiktu nolīdzināta. Un pēdējais jautājums ir nodokļu jomā – tas skar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Es šobrīd neesmu tādā informētības stadijā, lai es varētu jums pateikt precīzi… Mēs ļoti daudz runājam par to, bet es pateikšu tikai tendences. Iedzīvotāju ienākuma nodokli valdība plāno veidot tā, lai palielinātu taisnīgu apliekamo bāzi. Punkts! To es varu pateikt šodien. Un attiecībā uz automobiļu nodokli es jums minēšu vienu (tas varbūt skan it kā ļoti minimāli!) piemēru, kas parāda, cik globālā situācijā mēs esam. Es tikos ar visiem automobiļu tirgotājiem, viņi atnāca un pateica, ka nu ir pilnīgi jātaisa viss ciet… Viņiem tirdzniecībā līdz šim ir bijis pluss – ik gadu pārdevuši par 50 procentiem vairāk jaunu mašīnu pēdējos trīsarpus vai četrus gadus. Gandrīz vai 50 procentu pluss ir bijis atsevišķās firmās! Un nu viņi saka: „Tagad mums tas tā vairs nav. Un jūs esat pieņēmuši divus muļķīgus nodokļus – 250 latu, ja tilpums virs 3000 kubikcentimetriem, un nodokli, kurš būs jāmaksā par to, ka uzņēmuma izdevumi, kas būs par 30 000 latiem lielāki, nebūs attaisnojami. ” Es teicu: „Labi, mēs noņemsim. Lūdzu! Noņemsim! Bet, cienījamie tirgotāji, saprotiet: tie 50 procenti, kas jums bija pēdējos trīs gadus un ar ko pieauga jūsu pārdošanas apjoms, bija saistīti ar to, ka lielu daļu tās naudas jums atnesa tie cilvēki, kas to naudu bija paņēmuši bankās. Bet tur ir limitēts aizņemšanās laiks! Cerēt, ka arī turpmāk 50 procentu pieaugums būs katru gadu, – tā ir kļūda. Tā tas nevar iet tālāk!” Un arī tas ir konkrēts piemērs, kas jums rāda, ko nozīmē globalizācija. Noslēgumā es atļaušos pateikt tās lietas, ko saka mani padomnieki. Par budžetu, es ceru, runās finanšu ministrs. Es varētu vēl ilgi un dikti runāt par to, kāpēc es pilnīgi piekrītu visām šīm korekcijām, par šiem pieciem nodokļiem, par to, kuri nodokļi izpildās un kuri neizpildās, un par to, kāpēc mēs varam to darīt un kāpēc mums tas ir jādara. Taču tas jau būs acīmredzot par daudz, jo tā es pārāk aizņemšu jūsu laiku. Bet atļaujiet man beigās pateikt tās galvenās frāzes, kas varbūt tomēr būs vieglāk saprotamas. Ko tad galu galā gaida no valdības? Es ļoti atvainojos, man ir tas teksts te jāatrod, jo tie nav mani vārdi… Kādus signālus konkrēti gaida no valdības šinī brīdī? It kā tādas samērā vienkāršas, tomēr grūti izpildāmas lietas… Ko gaida no valdības? Ir nepieciešami signāli no valdības, jo ātrāk, jo labāk. Pirmkārt. Tāpēc, ka lielā daļā rādītāju atspoguļojas apjukums, ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk raidīt signālus par valdības soļiem ekonomikā šim un nākamajam gadam. Tie palīdzētu izšķirties par tēriņiem vai taupību, par investīcijām. Valdībai jau ir iestrādes un apņemšanās, arī padarītie darbi, un tas viss ir jāliek lietā, jāizmanto mūsu darbā, lai būtu skaidrība, lai apklusinātu destruktīvo kritiku. Es runāju par destruktīvo kritiku… Signāli ir vienkārši: budžets, nodokļi, tarifi, Eiropas Savienības fondi, eksports un ražošana. Budžets. Jau laikus samazināt plānotos izdevumus ministrijām un iestādēm. Es šeit negribētu izvērsti runāt par valsts pārvaldes ietaupījumiem, jo to visu pateiks finanšu ministrs. Un tad, kad mēs spriedīsim par budžeta grozījumiem, es ceru, ka arī Saeima tos apspriedīs. Ir plānots „griezt nost” tos izdevumus, kuri tracina sabiedrību galvenokārt ar savu nekaunību un ar pilnīgu neefektivitāti. Konferences, algu pielikumi, prēmijas, tā saucamie investīciju izdevumi. Nākamgad ir paredzēts zināmā mērā „iesaldēt” daudzu lielu vadītāju algas, kas faktiski ir pārsniegušas veselu virkni ierobežojumu. Nodokļi. Kā jau es teicu, nekustamā īpašuma nodoklis un fiksētais nodoklis mazajiem uzņēmumiem, iespējams, tiks apspriests. Tiks pārrunāta arī amortizācija, reinvestētā peļņa vai pašu kapitāla finansēšana. Tarifi. Jā, mums šoreiz varētu būt ļoti nopietna saruna par Sabiedrisko pakalpojumu regulatora pozīciju attiecībā uz energoresursiem. Zinot šos tarifu kāpumus, kas mums vēl būs jāpārdzīvo, es neredzu variantu, ka monopolpiegādātājiem varētu būt peļņas iespējas. Nu, lūk! Noslēgumā es gribu pateikt vienu. Mēs jums jau atskaitījāmies par simts dienām. Pēc šīm simts dienām mēs, visi ministri, pildīsim nākamās simts dienas. Katram ministram ir dots savs uzdevums, kura ietvaros ir konkrēti pienākumi, kas veicami nākamajās simts dienās. Šīs nākamās simts dienas faktiski, pēc mana aprēķina, ir jūlijs. Jūlijā mēs apkoposim visu mūsu veikto pasākumu rezultātus, visu, kas ir izdarīts, bet par to, kas darīts papildus tam, ko es jau teicu, mēs informēsim jūs gan rakstiski, gan arī, ja vajadzēs, uzstāsimies sēdēs. Paldies jums par uzmanību.".
• 2008_06_04_a-seq13 language "lv".
• 2008_06_04_a-seq13 speaker Ivars_Godmanis-1951.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q822919.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q211.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q79820.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q957126.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q2660080.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q37.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q191.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q193089.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q458.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q21625222.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q33.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q1020384.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q148.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q687709.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q39731.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q159.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q4459436.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q8880.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q8908.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q30.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q210715.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q668.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q2280274.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q7804.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q8413552.
• 2008_06_04_a-seq13 mentions Q203675.