Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2008_04_09_a-seq34> ?p ?o. }

• 2008_04_09_a-seq34 type Speech.
• 2008_04_09_a-seq34 number "34".
• 2008_04_09_a-seq34 date "2008-04-09".
• 2008_04_09_a-seq34 isPartOf 2008_04_09_a.
• 2008_04_09_a-seq34 spokenAs 66.
• 2008_04_09_a-seq34 spokenText "Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Ministri! Es rūpīgi noklausījos debates un ziņotāja teikto. Ņemot vērā, ka ir pagājis zināms laiks, es, protams, arī varētu jūs apbērt ar cipariem (tas vienmēr man ir paticis), bet mēģināšu tomēr koncentrēties uz galveno šajā jautājumā. Šim jautājumam ir vairāki aspekti. Ir gan tīri fizikāls aspekts (fizikāls – fizika), gan arī ekonomisks aspekts. Ir arī vides aspekts. Ir arī sociālais aspekts. Un, neslēpsim, ir arī politiskais aspekts – un ne tikai iekšpolitiskais, bet, neapšaubāmi, arī ārpolitiskais. Tāpēc, ja man ir ļauts, es sākšu uzreiz ar lielāko mērogu un no tā iešu uz mazāko mērogu. Pēdējā Eiropas Padomes sanāksmē rīkotajās neoficiālajās vakariņās, kuras beidzās pustrijos naktī (es pirmo reizi piedalījos šādā sanāksmē, līdz šim es kā iekšlietu ministrs biju bijis būtībā tikai savās padomēs), runa faktiski bija tikai par vienu jautājumu – par enerģētiku, turklāt Eiropas kontekstā. Precizēšu vēl vairāk – tieši par bāzi. Precizēšu vēl vairāk – ļoti daudz tika runāts tieši par „Gazprom”, par kompāniju, kas, protams, atšķiras no veselas virknes kompāniju Eiropā, atšķiras gan ar savu lielumu, gan ar savu uzbūvi. Un pēc tam, apspriežot dokumentu, arī es uzstājos, un ministrs ir liecinieks… Dokumentā tika iestrādāta sekojoša lieta… Ņemot vērā visus šos enerģētikas jautājumus, to skaitā arī CO2 kvotu, vides jautājumus un arī tā saucamo Trešo regulu, tā dēvētos atsaistīšanas jautājumus, jautājumus par ģenerāciju no sadales tīkliem un tā tālāk… ir ļoti svarīgi iezīmēt mūsu vietu tur – Eiropas Savienībā. Un ar ko tad mēs atšķiramies? Mēs atšķiramies ar to, ka mums ir izolēts tīkls. Gandrīz izolēts tīkls. Jo laika gaitā ir ar elektroenerģētikas tīkliem bijis tā, ka PSRS tīkls bija vienmēr nodalīts no Rietumeiropas tīkliem. Un, ja mēs neatrisināsim jautājumu, kā varam ar tiem savienoties tīri fizikāli (kā jau es teicu, tīri fizikāli!), tad neatrisināsim arī veselu virkni citu jautājumu – un ne tikai politiskus, bet arī fizikālus. Ja mums nav drošības savienojuma, mēs faktiski riskējam – riskējam nevis tikai politiski, bet riskējam arī fizisku kataklizmu dēļ palikt bez enerģijas sakarā ar enerģijas piegādes pārtraukumu. Tāpēc tas tika iestrādāts iekšā, arī pēc mūsu priekšlikumiem. Tā otra lieta, ko mēs lūdzām iestrādāt, bija jautājums par jaunām tehnoloģijām, jo problēma ir tā, ka mums, mazajām valstīm, nav tik daudz līdzekļu, lai mēs vieni paši varētu izstrādāt, ieviest tehnoloģijas, kas ir pazīstamas, tādas, kā, teiksim, tā saucamās tīrās ogles. (Izrādās, ka ogļu staciju uzbūvēt ar jauno tehnoloģiju var tā, ka tās ogles to CO2 tiešām nemet gaisā. Pagaidām ir tikai Norvēģijā viens šāds nekomerciāls projekts, tas maksā nenormāli lielu naudu.) Un tātad mūsu aicinājums bija – nevis bagātajām valstīm to izveidot un pēc tam pārdot mums par milzīgu naudu, bet zināmā mērā uzskatīt to par tādu koleģiālu, sociālu Eiropas kopēju jautājumu. Tas tur tā tika ierakstīts. Tā ka es domāju, ka šis jautājums, lielā mērogā skatoties, ir ne tikai Latvijas jautājums. Mēs šeit runājam par atkarību. Šeit tiek minētas proporcijas – 30 procentu liela atkarība… Ja mēs runājam tīri matemātiski un fizikāli, tad jāteic, ka tad, ja mēs uzbūvētu šo papildu staciju, kam būtu 400 megavatu jauda un trīs vai četras turbīnas, tur mūsu atkarība, tā teikt, no 30 procentiem pārvirzītos uz 38 procentiem. Tas ir nenovēršami, jo šobrīd mums nekas cits nav uzbūvēts. Tā ka mānīt sevi nevajadzētu! Tajā pašā laikā, dāmas un kungi, Austrijas atkarība no gāzes ir 80 procenti, Ungārijas – tuvu pie 80 procentiem. Tās ir valstis, kuras atrodas daudz smagākā situācijā, un runa ir nevis vairs tikai par Krievijas gāzi, bet arī par Irānas gāzes izmantošanas iespējām, par cīņu par citādiem gāzes vadiem, par citām infrastruktūrām. Paldies Dievam, zināmu fizikālu iemeslu dēļ un, es pat teiktu, ģeoloģisku iemeslu dēļ mums tik liela uztraukuma nav, jo mums ir viena atšķirība, dāmas un kungi. Mums ir Inčukalna gāzes krātuve. Kāpēc mums ir mainījusies situācija un kāpēc mēs gribam rīkoties ātri un strauji? Šeit tika pārmests Kalvīša kungam, iepriekšējai valdībai. Jāsaka tā: atšķiriet vaļā iepriekšējās valdības deklarāciju un tur enerģētikas jautājumiem veltītajā sadaļā jūs izlasīsiet precīzu teikumu: panākt jaunas cietā kurināmā stacijas izbūvi (līdz 300 megavatiem). Tas, kas uzrakstīts, tas ir uzrakstīts. Tas nav izrunāts. Tāpēc šādus pārmetumus, atrodoties arī iepriekšējā valdībā, es noraidīju. Ar ko situācija, kāda bija 2006. gadā un pat vēl 2007. gadā, atšķiras no situācijas, kas ir šodien? Mēģināšu paskaidrot. Fundamentālas izmaiņas iesākās tajā brīdī, kad cerētā Ignalinas stacijas darbības laika pagarināšana, par ko līdz pēdējam brīdim cīnījās… un vēl tagad cīnās Lietuvas valdība… Mēs nebūt nenostājamies tādā pozā, ka mēs to neatbalstām. Mēs esam interesējušies par to, vai ir kaut vai minimālas „šances”, ka, realizējot to projektu, kas ir nokavēts, būtu iespējams turpināt esošās Ignalinas stacijas darbību līdz tam brīdim, kad sāks strādāt jaunā stacija. Mēs esam šo jautājumu uzdevuši gan Eiropas Komisijas vadībai, gan arī Eiropadomei. Atbilde diemžēl ir kategorisks „nē”. Lūk, tur ir šīs izmaiņas! 2010. gada 1. janvārī tiks šīs jaudas izslēgtas no mūsu izolētā tirgus, no Eiropas tirgus aprites, kurā mēs esam. Pie kam – ja mēs skatāmies uz Lietuvas situāciju, tad es ļoti labi saprotu tos uztraukumus, kas ir Lietuvā, jo tur ir divas problēmas. Lietuvai vienīgā „šance” aizstāt Ignalinas staciju reāli ir tikai ar gāzi. Un reāli viņiem var iznākt tā, ka viņu atkarība šo iemeslu dēļ būs tuvu pie simt procentiem. Pie tam tā starpība, lai varētu kaut cik nosegt savus izdevumus (es nerunāju vairs par eksporta iespējām), ir vismaz 2,9 miljardi kubikmetru gāzes, par kuru piegādi Lietuvai līguma nav. Ņemot vērā to, ka Lietuva ir mūsu lielākais tirdzniecības partneris, mēs nevaram mierīgi noskatīties, kas notiek ar mūsu blakus partneri. Mēs ņemam vērā, kādu iespaidu tas atstātu uz mums. Nākamais. Mēs skatāmies uz ziemeļiem. Ne velti visas četras manas ārzemju vizītes, kurās es esmu bijis, ir bijušas saistītas tikai ar vienu mērķi. (Tie cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka es esmu cilvēks, kas gatavojas uz visļaunāko.) Gan runājot Igaunijā ar Ansipa kungu, gan Lietuvā ar Ķirķila kungu, gan Zviedrijā ar Reinfelda kungu, gan nupat Somijā ar Vanhanena kungu, mēs, ticiet man, deviņdesmit procentus sarunas laika runājām tikai par enerģētiku, par drošību, par savstarpēju nodrošinātību jeb par savstarpējas palīdzības eventuālu iespējamību. Un, lūk, Igaunijas situācija. Es varētu jūs apbērt ar cipariem, bet es negribētu to darīt. Vienkāršoti runājot, viņiem ir teorētiskas iespējas pārdot pusi no tā, ko saražo. Nu, tie būtu divi tūkstoši… Divi tūkstoši megavatu ir iespējamā jauda un, ja viņi visu darbina, tūkstoti varētu pārdot. Problēma ir tā, ka tur ir cita nianse: iestājoties Eiropā, Igaunija uzņēmās saistības. Lietuva uzņēmās saistības aiztaisīt ciet staciju 2010. gadā, un to nosacījumu nevar izmainīt, tas ir ierakstīts pievienošanās līgumā, kas ir visaugstākā līmeņa dokuments Eiropas Savienībā. Savukārt Igaunija bija uzņēmusies citas saistības. Viņai pārejas periodā (es tagad precīzi nepateikšu, bet, ja nemaldos, tie bija vismaz desmit gadi) ir jāpanāk tāda situācija, ka, lūk, šīs stacijas, kas ražo, izmantojot degslāņus, ir nodrošinātas ar filtriem, lai nebūtu CO2 izmešu. Šie filtri, dāmas un kungi, maksā vairāk nekā stacijas, cik man zināms. Un uz jautājumu, vai tas ir izdarīts, es esmu saņēmis visdažādākās atbildes, sākot no politiskām atbildēm („Mēs kaut ko darām!”) līdz speciālistu atbildei, ka tas izdarīts nav. Atšķirība ir tikai viena – igauņiem šīs stacijas nav jāslēdz ciet, kā man teica Piebalga kungs. Bet tā maksa, kas tiks uzlikta kā sods, un papildu piemaksa pie tā, ja viņi kaut vienu brīdi mēģinās eksportēt uz ārpusi, tad tie vairs nebūs 40 eiro, tie pat nebūs 70 eiro, bet tās jau būs pilnīgi citas summas. Tātad pretendēt uz to, ka mēs varētu iepirkt no igauņiem… Jā, mēs to varētu darīt, bet tad es gribētu, lai tie deputāti, kuri saka, ka mums tas ir jādara, ar pilnu atbildību apzinātos, ka tad tā cena, kuru mēs maksājam par elektrību, būs pilnīgi cita, neskatoties uz šo 40 procentu lielo pacēlumu, kuru mēs bijām spiesti ieviest no 1. aprīļa. Nākamā situācija. Mums ir vēl tikai viens piegādātājs, un tas ir austrumos – Krievija. Mēs te visu laiku runājam par gāzi, bet padomāsim reāli. Jā, gāzi mēs pērkam, bet mēs pērkam arī elektroenerģiju, un šī elektroenerģija atkal ir saistīta ar fizikāliem riskiem (es tagad runāju par fiziku). Ja mēs runājam par gāzi, tad mums ir divi riski: viens ir politisks risks, ka politisku apsvērumu dēļ mums gāzi nepiegādā. Tiesa gan, es jums pateikšu divas lietas. Pirmā lieta ir tā (un tā nav apgāžama, tā nav apgāžama), ka kontrakti no Krievijas puses, no „Gazprom” puses, ar Latviju ir pildīti no pirmās dienas, tiklīdz mēs atjaunojām neatkarību. Es daudziem tikai atgādināšu… Viņi tajā laikā bija jauni cilvēki, vēl gāja skolā… daži arī no tiem, kuri šeit uzstājās, viens otrs dzīvoja ļoti tālu no šejienes… Tātad bija divas situācijas, un tā pirmā situācija bija šāda. Kad mēs atguvām neatkarību, cenu kāpums vairs nebija šāds – tās bija augušas 300–400 reizes. Un tas, ka mēs spējām norēķināties toreiz par gāzi, bija saistīts ar pārfinansēšanos Pasaules Bankā, ņemot milzīgu kredītu. Mēs pārfinansējāmies un maksājām, mēs, atšķirībā no citiem, nekad neesam bijuši parādā. Nekad! Bet, no otras puses, mēs arī principā vienmēr esam dabūjuši piegādes. Bet mums vienreiz bija tāda situācija. Un tagad, runājot par šo politisko aspektu, ko es te dzirdēju… Par ko te tik nerunāja – pat līdz tenisam aizrunājās… Redziet, ir tāda vēsture! 1992. gada februārī bija situācija, kad Latvijā dīzeļdegviela vairāku iemeslu dēļ, arī kontraktu nepildīšanas dēļ, faktiski bija atlikusi vairs tikai 30 dienām, un tā būtībā bija domāta tikai slimnīcām, tikai absolūti nepieciešamām lietām, un, kā noskaidrojās tajā laikā, kad PSRS praktiski sāka brukt kopā, nebija nekādu iespēju to dabūt. Un jūsu padevīgais kalps – ticiet man, ka es savu raksturu neesmu mainījis… Mēs pieņēmām šādu lēmumu: sakarā ar to, ka netiek pildītas prasības, mēs no 7 līdz 9 procentiem dīzeļdegvielas veidā ņemsim nost no tranzīta, izrēķinot to maksu, kuru mēs būtu samaksājuši, ja citi būtu pildījuši kontraktu. Mēs to paveicām. Pa to laiku mēs aizbraucām uz PSRS, un principā es runāju jau ar Krievijas – ar Krievijas! – premjeru. Mēs noskaidrojām, kur slēpjas problēma, un to atrisinājām. Vai mums būtu tā jārīkojas, izmantojot arī mūsu gāzes krātuvi Inčukalnā? Es ceru, ka tā nebūs jārīkojas. Es esmu pārliecināts. Laiki ir mainījušies. Un tomēr tā ir, dāmas un kungi, šī fundamentālā atšķirība, kāpēc es, cilvēks, kurš ir piedzīvojis pietiekami grūtus laikus, riskēju domāt arī par tādu jautājumu kā gāzes papildu turbīnu uzlikšana. Tālāk. Labi, nedarīsim neko! Ir viens aspekts, ko minēja Kalvīša kungs. Mēs principā varētu pieļaut arī tādu situāciju, ka Ignalinu aiztaisa ciet. Mēs, dāmas un kungi, vēl neesam tādā situācijā, kad izsolē ir jāpērk CO2 kvotas. Tad ir cita cena, ko uzliek Eiropas Savienība. Taču pieņemsim to eventuālo gadījumu, kad Eiropas Savienība tik tiešām… Es vienmēr esmu teicis, ka mēs kategoriski protestēsim, ja mēs vieni paši Eiropas Savienībā būsim spiesti uzņemties šo atbildību par CO2 kvotām, par atjaunojamo enerģiju, pilnīgi neskatoties uz faktu, vai to uzņemas Krievija, vai to uzņemas Ķīna, vai to uzņemas Āzija un, starp citu, arī ASV, jo tad tā būtu pašnāvība. Mēs protestēsim ar visiem spēkiem Eiropas Savienībā, un, cik vien mums būs spēka, mēs balsosim pret to. Jo, ja kāds mums apkārtējais nepieņem šādus noteikumus, tad parādās tas, par ko cīnījās Igaunija pēdējā Eiropas Padomes sēdē. Igaunija cīnās par vienu lietu. Jo tajā gadījumā, ja Igaunijā piemēro CO2 kvotas, tad tur elektroenerģijas cena uzreiz ir daudzreiz augstāka nekā tās elektroenerģijas cena, kuru pārdod Krievija, nepiemērojot šīs kvotas. Un tagad, dāmas un kungi, iedomājieties: vai nu mēs kā importētāji pirksim lētāku enerģiju no Krievijas un nepirksim no Igaunijas, tāpēc ka tai ir CO2 kvotas jāpērk… Un tad mēs sāksim domāt: kas notiks ar mūsu uzņēmējiem, ar mūsu patērētājiem, ar mūsu trūcīgajiem cilvēkiem? Vai mēs varam ar abām rokām uzreiz balsot: „Nost!”, jo tas, ko igauņi saka, ir: „Ciet! Ja jūs pirksiet no krieviem, tad mēs centīsimies Briselē panākt, lai jūs samaksātu šo kvotu no savas kabatas, kas mums ir jāmaksā pirms tam Briselei. ” Runāsim tālāk par fizikālajām iespējām. Ir tikai divi riski, un tie abi diemžēl ir fizikāli. Gāzes riskā fizikālais jautājums ir tāds: vai vispār pietiks gāzes? Jo tas, cik liels ir gāzes apjoms, ir samērā dziļi noslēpumā tīts. Es esmu dzirdējis, gada iegulas ir tuvu pie 600 miljardiem. Ja mēs skatāmies tās vajadzības, kādas tās ir pēc gāzes, tad redzam, ka tās ir ļoti nopietnas. Ne velti ir projekts būvēt ziemeļvadu pāri Baltijas jūrai, par kuru mums vēl būs kopēji jāizsakās, un es ceru, ka pirmā atklātā un tiešā saruna notiks tieši jūnijā – Baltijas jūras valstu apspriedē, uz kuru es esmu aicinājis visu valstu vadītājus, lai viņi tajā piedalās un šajās sarunās runā atklāti. Uzaicināto skaitā ir arī Krievija, kura arī darbojas šajā padomē. Vai arī mēs esam tādā situācijā, ka, piemēram, notiek cīņa par Dienvidu gāzes vadiem, kad cīnās par „Nabuko”, kad cīnās par „Nabuko” aizstājēju, kā jūs to labi zināt. Man ir jāsaka tā: risks saistībā ar gāzi faktiski pastāv, ja mēs runājam par fizikālo risku, jo šīs gāzes var arī nepietikt. Un tad mēs, ceļot šo staciju, riskējam. Mēs būsim uzcēluši šo staciju, un grūtības radīsies nevis tāpēc, ka mums ar „Gazprom” nav līguma uz diviem vai trim gadiem, bet gan tāpēc, ka vienkārši fiziski mainīsies gāzes patēriņš Krievijā, mainīsies problēmas, kas ir saistītas ar gāzes pieprasījumu citur, un tad mēs vienkārši šo gāzi varam arī nesaņemt. Kādas ir mūsu drošības iespējas? Mūsu drošības iespēja ir viena – mums šī stacija ir jābūvē tādā veidā, lai mēs ārkārtas situācijā varētu izmantot arī dīzeļdegvielu, un to pieļauj darīt. Tiesa gan, tad mēs varēsim lietot tikai dīzeļdegvielu, kuru mēs tiešām varam atvest no citurienes, lai varētu ražot siltumu. Elektroenerģiju tādā režīmā būs grūtāk ražot, bet siltumu tomēr varēs. Kas zina, kā mēs šeit mainīsim siltuma tarifu… Ne mēs, bet regulators! Paši varam iedomāties, cik vērts ir siltums mūsu dzīvē. Tagad parunāsim par otro risku. Mēs visu laiku domājam, ka būs kaut kāds ahipotētisks variants, ka visu laiku būs iespējams saglabāt kaut kādu cenu starpību. Dāmas un kungi, aizmirstiet par to! Man taču jums nav jāatgādina, ka Latvijā pat malkas elementārā cena ir pieaugusi par 350 procentiem. Un tas notika ne tāpēc, ka ir milzīgi pieaugusi pašizmaksa. Nē, tas notika tāpēc, ka orientācija uz konverģējošu cenu ir definīcija. Tas nozīmē, ka, ja mēs runājam par oglēm, ja mēs runājam par gāzi, tad cerēt uz to, ka būs kaut kāda milzīga cenu starpība… Mēs varam to stabili aizmirst! Stabili aizmirst! Jā, lielākas CO2 kvotas ir oglēm – tās ir gandrīz divas reizes lielākas nekā gāzei. Jā, iespējams, pagaidām oglēm šī cena ir mazāka. Bet, dāmas un kungi, kuri kaut nedaudz sekojat līdzi pasaules ekonomikai, pasekojiet līdzi tam, kā mainījās ogļu cena, kad stipri pieauga Ķīnā pieprasījums pēc tām kaut vai Austrālijā, kura tagad plaukst un zeļ, jo ir galvenā ogļu piegādātāja. Paskatieties tikai uz cenu kāpumu! Tie ir gandrīz 85 procenti. Nu labi! Kāds mums vēl ir fizikāls risks? Mēs pērkam elektroenerģiju no Krievijas. Tur ir pietiekami daudz diversificētu ražotāju. Tur ir gan kodolstacijas, gan hidroelektrostacijas… Visdažādākās! Bet tomēr arī te ir zināms fizikāls risks, jo, redziet, fizikālas problēmas rodas tad, kad jūs šo elektroenerģiju pa kabeli mēģināt aizvadīt lielākā attālumā. It sevišķi tad, ja tas, kurš pērk šo enerģiju, ir ar augoša pieprasījuma tempu, kāda ir Latvija, – līdz pat 7 procentiem gadā. Mēs esam ļoti, ļoti badīgi attiecībā uz elektroenerģiju! Nu tāda ir dzīve! Mēs visi gribam izmantot vairāk elektrību, un tad rodas fizikāls risks. Jo, redziet, ir tāda elementāra lieta kā šķērsgriezums, jauda, ampēri, un jūs paši varat ātri sarēķināt. Pašreizējā situācijā rodas tāda problēma, ka diemžēl šis kabelis ir ar maksimālu caurlaidību, un es vēl neesmu dzirdējis papildu informāciju par to, vai kāds tur taisās likt blakus otru kabeli. Tas ir vēl viens risks! Tagad parunāsim par riskiem, kam ir ekonomiska daba. Redziet, ekonomiskais risks ir saistīts ar to, ka ne jūsu padevīgais kalps, ne arī valdība nav pašnāvnieki. Mēs nevaram izmantot šo modeli un virzīties uz šo mazo staciju, kam faktiski ir trīs turbīnas, ja mums nav līguma ar gāzes piegādātāju. Situācijā, kādā tagad atrodas Lietuva, mēs nonākt negribam. Tas nozīmē, ja mēs celsim šo gāzes papildu staciju, kas par 8 procentiem palielinās mūsu atkarību… Neslēpsimies, ka mēs plānojam to uzbūvēt uz 2012. gadu, bet tad mums ir jābūt līgumam par attiecīgo gāzes papilddaudzumu. Šeit parādās divi riski. Pirmais risks, par kuru jūs jau presē lasījāt. Man nav bijušas oficiālas tikšanās ar „Gazprom” cilvēkiem, bet es esmu viņiem neoficiāli teicis un arī sūtnim no Krievijas esmu teicis: lūdzu, neuzskatiet šo problēmu, kas rodas, ja mēs gribētu iet šo ceļu… Kāpēc mēs gribētu iet šo ceļu, es paskaidrošu vēlāk… Nevajag obligāti gāzes papildu stacijas būvi saistīt ar gāzes piegādātāja kā īpašnieka klātesamību šajā projektā. Tur uzreiz ir divas problēmas. Pietiek jau ar to, ka mēs pērkam gāzi no „Gazprom”. Kāda vēl būtu vajadzība viņiem kā īpašniekam atrasties šajā turbīnā? Turklāt es arī paskaidroju, ka mums bija referendums par „Latvenergo”. Un, ja „Latvenergo” būs tas, kas konkursā vinnēs… Mums ir bijis referendums par „Latvenergo”, kas bija pret privatizāciju… Nu labi! Meitas uzņēmuma veidošana nav tīri privatizācija, un tomēr… Es tomēr lūdzu, lai jautājums paliek atklāts. Ja mēs pie šā jautājuma būsim nonākuši jau pēc konkursa rezultātu izsludināšanas un ja mūs spiedīs stūrī un teiks, ka tas ir vienīgais variants, tad acīmredzot valdībai būs jāpieņem lēmums. Turklāt ne tikai šeit, bet arī konsultējoties ar Briseli. Taču ir vēl viena nianse. Mēs painteresējāmies, vai „Gazprom” vēl kaut kur Eiropas Savienībā ir kādā ģenerācijā. Nu ir! Kauņas termoelektrostacijā „Gazprom” jau ir daļa. Turklāt šī problēma ir vienā apstāklī, ko nosaka trešā regula. Uztraukums vairāk ir nevis par to, ka „Gazprom” ir ģenerējošajās daļās, bet gan par to, ka šim uzņēmumam ir monopolstāvoklis tīkla sadalē. Ja mēs šodien atvilktu gāzes vadu no Norvēģijas uz šejieni, tad tas būtu tikai gāzes vads, kur gāze atdurtos pret mūsu krastu un netiktu iekšā ne pie viena patērētāja, tāpēc ka ir līgums līdz 2017. gadam. Mēs atklāti Eiropas Savienībā esam runājuši par derogāciju, jo mēs atbalstām atsaistīšanu, bet mēs to nevaram izdarīt ātrāk juridisku iemeslu dēļ, jo naudas sods, ko mums nāktos samaksāt, būtu nesamērīgs. Tāpat mums savā laikā bija ar „Lattelecom”. Labi! Kādi vēl būtu ekonomiskie riski? Šie ekonomiskie riski ir saistīti ar to, ka, strādājot ar gāzi, ir jābūt ilgtermiņa līgumiem. Lielajām valstīm tādi ir, teiksim, Vācijai. Mums tie nekad nav bijuši gari. Ja mums izdotos nodrošināties ar ilgstošāku līgumu, mums būtu drošāk. Protams, tad, ja nesāktos milzīgas politiskas problēmas, kas ir tas pēdējais, ko es gribētu pateikt. Taču tajā pašā laikā es neizslēdzu, ka viens no argumentiem, ko esmu dzirdējis, arī ir fizikāls. Runa ir par faktu, ka gāzes papildu piegādes grūtības ir saistītas ar to, ka ir nepietiekama infrastruktūra, lai šo gāzes papildu apjomu piegādātu. Un investīcijas ir nepieciešamas ne jau Latvijas pusei, jo Latvijas pusē investīcijas ir veiktas, bet tās ir jāveic Krievijas pusē. Taču to mums ir grūti pārbaudīt. Tagad par staciju ar cieto kurināmo. Es principā turpinu runāt par to, ko aizsāka Aigars Kalvītis. Kā jau teicu, es visās savās četrās vizītēs, it īpaši Zviedrijā un Somijā, ļoti rūpīgi mēģināju pierādīt situācijas atšķirību, jo tad, kad jautājums vēl nebija saistīts ar Ignalinas slēgšanu, jau tika projektēts vads no Zviedrijas uz Lietuvu. Un kāpēc tur tika veikta izpēte, starp citu, daļēji piedaloties arī Eiropas Savienības naudai… Viena elementāra iemesla pēc. Tāpēc, ka ekonomiski šis projekts bija domāts tāds, ka vads no Zviedrijas ies uz Lietuvu, uz esošo Ignalinu, un tajā brīdī, kad esošā Ignalina beigtu strādāt, to varētu pārslēgt uz jauno Ignalinu. Tas vairs nekad nenotiks, jo būs milzīgs laika atstatums starp veco un jauno Ignalinu. Un tie nebūs ne pieci, ne seši un pat ne desmit gadi, dāmas un kungi! Tas nozīmē, ka mēs… Kādu pozīciju mēs ieņēmām? Mēs esam panākuši vismaz vienu – to, ka Zviedrijas sistēmas regulators un arī ministri, kuri par to atbild, kā arī Zviedrijas valdības vadība vismaz mutiski ir piekrituši, ka mums ir tikai viens kabelis – no Baltijas uz Zviedriju – un ka tas ir ekonomisks laikā, jaudā un finansēs. Tas ir komerciāls kabelis, kas būtu būvējams tajā gadījumā, ja tam piekrīt visi trīs sistēmas operatori. Un līdz ar to tā vietā, lai cīnītos, vai tas kabelis ies uz Lietuvu vai Igauniju, mēs, manuprāt, atradīsim tikai vienu variantu – uz Lietuvu vai uz Latviju… Vienu variantu! Teikšu vēl, lūk, ko, ja kāds šeit runā par alternatīvām. Kāpēc vispār šāds kabelis būtu vajadzīgs? Jā, viens variants ir tāds, ka zviedru interesēs, protams, ir pirkt elektroenerģiju, bet tad ir jautājums: vai mēs to varam pārdot? Tas ir atkarīgs, turklāt ļoti būtiski… Mums ir kabelis, un mēs runājam par staciju kabeļa galā. Tas ir vienīgais, kāpēc mēs vispār gribam runāt par šādu kabeli, jo otrai pusei nav nekādas intereses būvēt kopā ar mums kabeli, kurš ir mūsu glābšanas riņķis un pa kurieni mēs ārkārtas situācijās pumpēsim elektrību iekšā. Var jau būt, ka mēs saņemsim arī Briselē atbalstu. Taču tajā pašā laikā man ir jāsaka sekojošais. Mūsu arguments ir cits! Ja mēs varam ātrāk uzbūvēt staciju, kur izmantotu jaukto kurināmo… Dāmas un kungi, jaukto kurināmo! Ja kāds grib tuvāk iepazīties ar to, mēs jums izsūtīsim kaut vai precīzas kopijas. Dānijā šādas stacijas jau eksistē. Tad vienīgais arguments, ko mēs varam teikt, ir šāds: „Cienījamie zviedri! Nebremzējiet šo lietu, tāpēc ka Ignalina vairs nebūs tāda, kā jums teica, ka mēs varam piegādāt ātrākā veidā šo ģenerāciju. ” Un tad būtu loģiski to būvēt tālāk uz Lietuvu. Tālāk. Visas šīs stacijas nestrādā vienkāršā režīmā – tās strādā daļēji koģenerācijas, daļēji – kondensācijas režīmā. Tas nozīmē, ka ir laiks, kad nevajag siltumu, un tad tas siltums ir jālaiž gaisā. Taču tas nav ekonomiski izdevīgi, kaut vai mēs kurinām ar… Es laikam runāju par ilgu? Es atvainojos! Es tūlīt beigšu.".
• 2008_04_09_a-seq34 language "lv".
• 2008_04_09_a-seq34 speaker Ivars_Godmanis-1951.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q211.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q37.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q191.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q193089.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q40.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q458.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q33.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q3736450.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q1020384.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q148.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q39731.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q35.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q159.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q8880.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q183.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q15180.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q28.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q34.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q20.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q794.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q9005.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q102673.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q7164.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q8908.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q7263449.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q404542.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q210715.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q408.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q4115712.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q8886.
• 2008_04_09_a-seq34 mentions Q658218.