Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2008_04_09_a-seq24> ?p ?o. }

• 2008_04_09_a-seq24 type Speech.
• 2008_04_09_a-seq24 number "24".
• 2008_04_09_a-seq24 date "2008-04-09".
• 2008_04_09_a-seq24 isPartOf 2008_04_09_a.
• 2008_04_09_a-seq24 spokenAs 150.
• 2008_04_09_a-seq24 spokenText "Esiet sveicināti, cienījamie deputāti! Enerģētika laikam jau nu nav tā sfēra, kurā es justos ļoti liels profesionālis, tomēr esmu pieteicies debatēs, jo ceru, ka Kalvīša kungs, sakodis zobus, kādu brītiņu paklausīsies arī šajā ziņā pilnīga laja uzstāšanos. Taču vispirms es, protams, gribu izteikt pateicību Gerharda kungam, kura uzstāšanās, manuprāt, bija ārkārtīgi pārliecinoša. Es tajā saklausīju ļoti daudz ko arī no „zaļās” domāšanas, jo Gerharda kungs varbūt bija gandrīz vai vienīgais, kurš pieminēja šo Auces projektu, kurā šobrīd jau top biogāze. Šis pilotprojekts ir ļoti labs, un jācer, ka tādu būs daudz un ka tos vairs nesauks par pilotprojektiem. Tā ka paldies Gerharda kungam par, manuprāt, diezgan plašo skatījumu uz Latvijas enerģētisko attīstību. Man, klausoties visas šīs debates par enerģētiku, ir radies tāds priekšstats, ka mēs šeit, Latvijā, mazliet tomēr slimojam ar lielummāniju, jo debates un domāšana mums sākas tikai, teiksim, no 200 vai 400 megavatiem, lai gan „zaļā” loģika tomēr saka, ka viss mazais ir skaists. Ja, piemēram, debesskrāpim sašķiebjas pamati, tad skāde ir nesalīdzināmi lielāka nekā tad, ja sadrūp pamati vienai no daudzajām mājiņām, jo daudz vienkāršāk ir izvietot šos iedzīvotājus no tās mazās mājiņas, kuru ir cēlis kāds brāķdaris, nevis no milzīgā debesskrāpja. Un tāpēc, protams, ir jādomā par šo enerģijas avotu diversifikāciju, tātad dažādošanu. Dīvaini, bet šobrīd sanāk tā, ka Latvijas labākais draugs ir Krievija ar tās gāzi, bet latvieša lielākais ienaidnieks ir vietējie enerģijas avoti. Paši gan brēcam par to, ka Latvija aizaug ar krūmiem, ka Latvija pavasaros no augstumiem izskatās apmēram kā Irāka pēc pirmās ofensīvas – tātad deg kūla, bet degošā kūla arī galu galā ir enerģija, kas vienkārši izplūst gaisā. Mēs to nepaņemam. Un ir vēl ļoti daudz dažādu dīvainību, manuprāt. Latvija importē vismaz 45 procentus no tai nepieciešamās elektrības, taču enerģētiskās koksnes eksports nezin kāpēc krietni pārsniedz vietējo patēriņu. Un te jau rodas tas jautājums: kāpēc? Nesen vidzemnieki klaigāja par to, ka šķelda un enerģētiskā koksne nav nopērkamas, ka tās ir ārkārtīgi dārgas. Ja mēs esam gatavi par oglēm un par dabasgāzi maksāt Eiropas cenu, tad kāpēc mēs negribam saviem ražotājiem maksāt par šķeldu Eiropas cenu? Jo, ja jau lietuvieši pērk, poļi un dāņi pērk mūsu šķeldu, tad kāpēc mēs paši nevaram no sava ražotāja tomēr pirkt šķeldu – tātad rēķināties ar to, ka šķelda varētu būt mūsu enerģētikas neatņemama un visai būtiska sastāvdaļa? Latvijas prioritāte tātad ir divas 400 megavatu lielas stacijas, kas balstīsies uz ievesto energonesēju, bet, piemēram, tā pati provinciālā Vācija, kura tagad būvē gāzesvadu pa Baltijas jūru, kā jau minēju, diezgan daudz enerģētikā izmanto akmeņogles. Šī pati provinciālā Vācija nezin kāpēc jau sen ļoti intensīvi attīsta mazos biogāzes ģeneratorus un sapņo par to, ka pavisam drīzā laikā tā varētu pati saražot vairākus desmitus procentu enerģijas. Arī tajos rajonos, kur iedzīvotāju blīvums ir nesalīdzināmi lielāks nekā Latvijā un kur, teiksim, tā pati zaļā masa ir nesalīdzināmi mazāk pieejama nekā pie mums, Latvijā. Arī tā pati provinciālā Dānija, kurai, cik zinu, ir pašai sava dabasgāze, arī tā tomēr uzpērk mūsu šķeldu un uzpērk pat mūsu graudus dedzināšanai. Tātad arī šīs valstis domā par to, lai tām nav tikai viens vienīgs energonesējs, ko izmantot, kaut vai tā būtu pašu gāze. Un to pašu dara arī Zviedrija, kas laikam ir viena no galvenajām mūsu enerģētiskās koksnes noņēmējām. Galu galā izved mūsu rapsi un ieved… jā, ieved degvielu. Un te nu patiešām būtu Gerharda kungam krietni jāpadomā par to, kāpēc tas tā ir. Es jau saprotu, ka latvieši ir ārkārtīgi konservatīvi un viņiem ļoti grūti pieņemt kaut ko jaunu, pieņemt arī šo mazo palīdzību katrai zemnieku saimniecībai – varbūt šādu savu biogāzes ģeneratoru. Būtībā ir jautājums: kāpēc Latvija importē elektrību, bet eksportē energonesējus? Un kāpēc mēs grimstam mēslos, no kuriem var ražot elektrību, un kāpēc mēs dedzinām kūlu, no kuras arī galu galā var radīt elektrību? Varbūt tas ir tāpēc, ka elektrosaimniecības attīstības jautājumos mēs ļoti uzticamies konsultantiem no „Latvenergo” un varbūt arī no „Latvijas Gāzes”. Taču prasīt, lai „Latvenergo” un „Latvijas Gāze” domātu, kā attīstīt mazos ražotājus, tātad mazos konkurentus, un kā sekmēt energotaupības pasākumus, –nu, tas būtu laikam tas pats, kas prasīt, lai cūkkopis, piemēram, propagandētu veģetārismu. Nu, tā nemēdz notikt! Un tāpēc laikam ir tomēr jādomā ar savu galvu, nevis jākonsultējas pie speciālistiem no „Latvenergo” un „Latvijas Gāzes”. Tomēr es esmu optimists, un, redzot, cik grūti Latvijā ieviesās, piemēram, rapsis, kas tagad ir pārņēmis ļoti lielu daļu Latvijas (par to es neesmu priecīgs!), es tomēr domāju, ka drīz tiešām Latvija kļūs par energoražotāju un šīs energojaudas būs izsētas pa visu valsti. Es nesen redzēju tādu karti, kur bija attēlota Dānija – vietas, kur ražo Dānijā elektrību. 1980. gadā, tātad pirms gandrīz 30 gadiem, tur bija dažas, apmēram 15, centrālstacijas, taču šodien visu Dāniju klāj mazi punktiņi. Tātad Dānijā ir paveikts tas, kas mums būtu jāveic pavisam tuvā laikā. Un vēl. Protams, ir šie administratīvie šķēršļi, par kuriem daudzi sūdzas, šie pieslēgumi „Latvenergo”, ar kuriem mokās mazie ražotāji, kaut vai arī mazie „hesi”, kuri daudziem nepatīk. Nu tā pati problēma jau droši vien būs arī mazo biogāzes ģeneratoru īpašniekiem. Nu, un vēl. Protams, jāizsaka pateicība Gerharda kungam, ka netika šeit akcentēta atomelektrostacijas aktualitāte. Taču visu izjauca, protams, Kalvīša kungs, apgalvodams, ka atomelektrostacija tomēr būs. Un tāpēc es mēģināšu ļoti īsi dažos vārdos pateikt savas domas. Pirmkārt. Mana sapratne ir tāda. Ieguldīt miljardu ārpus Latvijas un pēc tam iepirkt no šīs ārpuses elektroenerģiju – nu, es domāju, ka tas… Tas, par ko mēs visu laiku tagad saucam un brēcam, ir tātad šī importa un eksporta attiecība. Nu, diez vai tā paliks draudzīgāka Latvijai… Otrkārt. No Černobiļas avārijas cietuši 7 miljoni cilvēku, 30-60 tūkstoši miruši. Nācās evakuēt 350 tūkstošus cilvēku. Un, ja tā rēķina, līdz 2015. gadam tas zaudējumu skaitlis būs „uzskrējis” līdz 165 miljardiem eiro. Vienam milzīgam debesskrāpim sašķobījās pamati, jo kādam bija lielummānija… Tā ka es lūgtu tomēr domāt ar savu galvu un nepieļaut lielummāniju. Paldies. (Aplausi.)".
• 2008_04_09_a-seq24 language "lv".
• 2008_04_09_a-seq24 speaker Ingmars_Lidaka-1966.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q211.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q193089.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q3736450.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q39731.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q35.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q159.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q796.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q183.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q34.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q129677.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q506656.
• 2008_04_09_a-seq24 mentions Q1191011.