Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_10_24_a-seq88> ?p ?o. }

• 2007_10_24_a-seq88 type Speech.
• 2007_10_24_a-seq88 number "88".
• 2007_10_24_a-seq88 date "2007-10-24".
• 2007_10_24_a-seq88 isPartOf 2007_10_24_a.
• 2007_10_24_a-seq88 spokenAs 132.
• 2007_10_24_a-seq88 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Man ir prieks, ka zālē ir opozīcija lielā skaitā. Būtībā vērsīšos pie jums. Pirms es to sākšu darīt, es gribētu, ņemot vērā cienījamās deputātes Mūrnieces uzstāšanos, uzreiz teikt skaidri: šoreiz iniciators jeb tas, kas tiešām šo jautājumu iniciēja, nav iekšlietu ministrs, ne arī premjers un finanšu ministrs. (No zāles dep. J. Dobelis: „Nu redz nu!”) Es esmu bijis gan premjers, gan finanšu ministrs un zinu, ko nozīmē veidot budžetus krīzes laikos. Un tieši premjers bija tas… starp citu, ne tikai attiecībā uz iekšlietu sistēmu, bet arī uz šo citu izdevumu daļas palielinājumu… Protams, finanšu ministrs ar lielām grūtībām (ar lielām grūtībām!), saprazdams situāciju, akceptēja to. Kaut gan šeit nav runa par izdevumu daļas palielinājumu kopumā, bet gan par pārdali. Tas ir viens aspekts. Otrs. Redziet, starp opozīcijas deputātiem… un ne jau tikai starp tiem… arī starp pozīcijas deputātiem nav daudz tādu, kas ir piedzīvojuši šo padevīgo kalpu krīzes Latvijā. Un, tā nopietni runājot, jāteic, ka šādas krīzes faktiski ir bijušas trīs. Viena krīze bija tad, kad mēs veidojām šo valsti, līdz pat 1994. gadam. Čepānes kundze to zina, arī cienījamais bijušais Latvijas Bankas prezidents Repšes kungs… (No zāles dep. J. Dobelis „Es arī to zinu!”), zina arī Dobeļa kungs, Grīnblata kungs. Otra krīze bija 1995. gadā; tā bija iekšēja krīze, kas bija saistīta ar banku lietām, un šeit ir deputāti, kas arī to zina. Trešā krīze bija saistīta ar Krievijas krīzi, ar ārējiem efektiem 1998. gadā. Un tagad ir jautājums - vai mēs esam krīzē vai neesam? Redziet, mēs varam situāciju definēt politiski, un tas ir normāli, ka opozīcija definē situāciju kā krīzi, un faktiski tas ir opozīcijas uzdevums - situāciju saasināt un censties parādīt, ka ir kaut kas būtiski jāmaina. Un savukārt arī pozīcija var jautājumam pieiet politiski - teikt, ka nav nekādas krīzes. Taču kaut brīdi abstrahēsimies no šā dalījuma! Es pateikšu, kā es saprotu ekonomiku. Un pie reizes es nedaudz Zaķa kungam atbildēšu un vērsīšos arī pie jums, Kariņa kungs. Jūs esat jauni cilvēki. Savulaik es ar Kariņa kunga tēvu esmu runājis par tiem laikiem, kad mēs šo valsti veidojām. Tāpat Gravas kungs to atceras. Mēs patlaban esam tādā situācijā, ko nevar no ekonomiskā viedokļa saukt par krīzi. Taču mēs esam ārkārtīgi bīstamā posmā, un šāds bīstams posms Latvijas valstij ir pirmo reizi. Tāda vēl nekad nav bijis, nav bijis tādas situācijas. Labi, visi to sauc par „mīksto nolaišanos”, bet, patiesību sakot, pastāv jautājums, kā mums nenonākt tādās situācijās, kādās vairākas valstis ir nonākušas. Tad, kad strīdamies savā starpā, ļoti svarīgi ir skatīties, kā citi iziet no vienas vai otras situācijas. Un ir gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri. Punkts numur viens. Argentīna savulaik atbildēja uz Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijām apmēram tā, kā pie mums atbildēja šodien arodbiedrību vadītāji. Viņi uzskata, ka tas viss, ko saka Starptautiskais valūtas fonds un Pasaules Banka, nekur nav derīgs un ka tas, godīgi sakot, nevienam neinteresē, un ka šīs starptautiskās institūcijas nesaprot situāciju Latvijā - un tā tālāk, un tā tālāk. Rezultāts: palielinot budžeta deficītu un kopējo parādu, kā arī palielinot izdevumu daļu, Argentīna nonāca tādā stāvoklī, ka nācās devalvēt peso vairāk nekā desmit reizes. Es domāju, ka gan opozīcija, gan pozīcija ir pilnīgi vienisprātis, ka šādu situāciju mēs pieļaut nevaram - valsts un sabiedrības interesēs! Tas bija punkts numur viens. Punkts numur divi. Ir otrs ceļš, ko gāja Ungārija, kas Eiropas Savienības ietvaros sāka ignorēt kredītreitingu aģentūru viedokli un, starp citu, arī Pasaules Bankas un Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijas. Un kur ir atšķirība starp situāciju Ungārijā un Latvijā? Atšķirība ir vienā būtiskā apstāklī - inflācija tur ir gandrīz tikpat liela kā Latvijā, toties kopprodukta attīstība nepārsniedz vienu procentu (atšķirībā no mūsu desmit procentiem) un budžeta deficīts ir tuvu pie astoņiem procentiem. Arī šo ceļu iet mēs nedrīkstam. Kādi ir pozitīvie piemēri? Ņemsim un paraudzīsimies, kā savulaik rīkojās Vācija! Vācija 2003. gadā, precīzāk sakot, 2004. gadā, nonāca tādā situācijā, ka bezdarbs pārsniedza desmit procentus (bija vairāk nekā 5 miljoni bezdarbnieku!) un kopprodukts sāka kristies, nevis pieaugt. Situācija bija tāda, ka Vācijas lielās kompānijas gāja prom no Vācijas, vācu darbaspēks tika spiests ārā no darba tirgus, jo nāca iekšā darbaspēks no Austrumeiropas. Bija katastrofāla situācija. Kādu lēmumu pieņēma valdība? Tas ir tas, ko mēs teicām arodbiedrībām! …Vācijā tā prakse, ka katru otro gadu veica tā saucamās tarifu sarunas, pēc kurām algas automātiski cēla par diviem, trim, četriem procentiem, tika beidzot pārtraukta, apzināti pārtraukta, no abām pusēm. (Es varētu šajā sakarā minēt vēl arī Īrijas piemēru - un tā tālāk.) Šī vienošanās noveda pie tā, ka patlaban Vācijā bezdarbs ir zem pieciem procentiem, kopprodukta pieaugums ir tuvu pie divarpus procentiem, un no budžeta deficīta, kas bija pāri par trīsarpus procentiem (viņiem draudēja Māstrihtas kritēriju pārkāpšana!), viņi beidzot izkļuvuši un ieiet pozitīvā budžeta bilancē. Es gribu teikt vēl vienu lietu. Šajā situācijā ir ļoti uzmanīgi jāskatās, ko mēs drīkstam darīt radikāli. Es šeit ne pirmo reizi dzirdu, ka ir realitāte un ir iespējas. Ja mēs iesim to ceļu, ko Starptautiskais valūtas fonds ieteica (šeit ir runa par trīs, četru procentu pārpalikumu, kā teica arī Kariņa kungs), tad, Kariņa kungs, sekas būs tās, ka… es nudien nezinu, cik cilvēku, arodbiedrības, mēs tad ieraudzīsim pie mūsu Saeimas durvīm - un ne tikai pie Saeimas durvīm. Šīs reformas, kā to arī „Hansabankas” ekonomisti, uzstādamies televīzijā, pateica, ir pilnīgi cita tipa reformas. (Tas ir tas, ko es teicu arodbiedrībām!) Tad ir situācija, ka cilvēki ir jāatlaiž un ir jāsamazina algas. Mēs šādā situācijā neesam. Mēs neesam šādā situācijā! Nākamais jautājums. Par nodokļiem. Es te dzirdu runas, ka nodokļi būtu jāsamazina. Paņemiet Samuelsona grāmatu! Viņš ir 92 gadus vecs, faktiski pēdējais ekonomists, kam ir piešķirta Nobela prēmija. Atveriet to vaļā! Jūs tur izlasīsiet precīzu, neapstrīdamu frāzi, ka nodokļus buma fāzē (laikā, kad ekonomika attīstās un kad IKP palielinājums ir virs 2 procentiem) vai nu palielina, vai tur uz vietas viena elementāra iemesla dēļ - tie nodokļi būs jāsamazina tad, kad sāksies recesijas fāze, kad ekonomika ies uz leju un kad IKP samazināsies. Tās ir neapstrīdamas patiesības! Tāpēc aicinu vēlreiz atsvaidzināt savas zināšanas, pārskatot klasiķu darbus, ja jūs neticat finanšu ministram, premjeram vai arī jūsu padevīgajam kalpam. Ja mēs runājam par to, ka šajā budžetā galīgi nekas nav darīts attiecībā uz nodokļiem… Cienījamie, izlasiet precīzi! Tur ir trīs lietas: ir notikusi pārdale par labu pašvaldībām, paredzot tām piešķirt 80 procentus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Tas ir nopietni. Otrā lieta. Ja mēs paskatāmies nekustamā īpašuma nodokli, tad jūs precīzi redzat: ir jaunas kadastra vērtības, kādas jūs te redzat; tās patlaban ceļ divas reizes pa 25 procentiem. Absolūtajās vērtībās pieaugums divos gados - 0,4 procenti. Esiet precīzi! Atzīstiet, ka tas jau ir kaut kas cits! Tas ir cits nodoklis! Ja mēs runājam par uzņēmumu ienākuma nodokli… Te bija vēl viens variants. Es varu godīgi pateikt, ka šis priekšlikums par samazinātu PVN attiecīgajām pārtikas precēm - kartupeļiem, maizei un tā tālāk -, kas ir tā saucamie neelastīgie patēriņa produkti… Tad ir jautājums tāds: ja jūs palielināt cilvēkiem naudu, viņi nevar apēst maizi desmitreiz vairāk. Problēma ir viena: tiklīdz jūs samazināt nodokli šinī situācijā, jūs ejat pret ekonomikas pamatprincipu - jūs palielināt naudas masu cilvēkiem uz rokas, kas tūlīt pat ir redzams veikalos, kur vēl arvien ir 30 procentu liels pieaugums mazumtirdzniecībā. Tas ir pieaugums veikalos, kur iet ne tikai bagātnieki iepirkties. Tas, protams, ir rādītājs, ka nauda legalizējas, tajā skaitā veikalos… arī nelegālā nauda. Bet tas galīgi nav saistīts ar to, ka mēs drīkstam šo naudas masu palielināt. Un pēdējais, ko es gribu teikt, - tas, ko es šeit vairākas reizes dzirdu par šiem procentiem. Man ir patīkami, ka arī manas publikācijas kāds lasa. 2005. gadā žurnālā „Republika. lv” es publicēju trīs rakstus par tautsaimniecības prioritātēm, varbūt arī jūs, Zaķa kungs, esat tos lasījis. Tur es jau pirms divarpus gadiem norādīju uz šo procentuālo tendenci, kuru jūs minat, - gan Kariņa kungs, gan Zaķa kungs. Kā tas tā var būt, ka izglītībā procents samazinās? Kā tas tā var būt, ka samazinās? Te ir elementāra atbilde, kuru es Šadurska kungam jau teicu televīzijā. Ziniet, kāpēc relatīvi samazinās procents? Kopumā jau tas finansējums aug! Elementāra iemesla dēļ: tāpēc ka strukturālo fondu kā papildu līdzekļu parādīšanās budžetā šo procedūru izmaina, jo šie tā saucamie Eiropas fondi izmaina struktūru. Jūs nevarat to attiecināt ne uz iekšlietām, ne uz izglītību. Tur ir tā sakne! Cienītie kungi! Ja jūs zināt matemātiku un zināt ekonomiku, tad jums man ir jāpiekrīt. Nu mēģiniet mani atspēkot, ja es runāju nepatiesību! Un pēdējais, ko es gribu teikt. Tas gan vairāk attiecas nevis uz opozīciju, bet tas attiecas acīmredzot arī uz arodbiedrībām. Godīgi sakot, tas attiecas uz visām sfērām kopumā. Vai tas, kas līdz šim izdarīts, ir bijis absolūti kļūdains? Ir skaudri jānovērtē: vai tas, kas ir izdarīts šogad, ir kļūdains? Atbilde ir šāda. Ja runājam par antiinflācijas programmu, jūs varat vērsties pie jebkura speciālista, kas darbojas nekustamo īpašumu jomā. Kādu atbildi jūs izdzirdēsiet? Jūs dzirdēsiet šādu atbildi: „Mēs esam situācijā, kad ir samazinājies tirgus darījumu skaits, bet vēl nav samazinājusies cena. Vēl arvien tiek uzturēta cena, cerot, ka kaut kādā veidā tomēr izdosies pārdot spekulatīvi dārgāk to, kas ir uz rokām. ” Vienīgais variants, kā mēs varam to mazināt, ir šāds: ne tikai prasīt dokumentāri uzrādīt līdzekļu izcelšanos, kas jau tagad tiek darīts un kas ir viens no faktoriem, kurš ir „sitis pa pirkstiem” tiem, kuri spekulē, bet tajā pašā laikā arī nepalielināt naudas masu uz rokas. Man var uzdot jautājumu: „Jā, bet ko mēs darīsim tad, ja inflācija aizies vēl tālāk?” Jūs jau perfekti zināt šos piecus naudas avotus, kuri nāk iekšā pie fiksētā kursa. Tie ir mūsu tautiešu ienākumi ārzemēs, tie ir strukturālie fondi, tas faktiski ir ārvalstu investīciju ieplūdums… Un te ir viens ļoti nopietns jautājums, kāpēc būtu svarīgi ieklausīties Starptautiskā valūtas fonda rekomendācijās. Tāpēc, ka tie, kuri zina, ko nozīmē Starptautiskais valūtas fonds un Pasaules Banka - un to mēs teicām arī arodbiedrībām! -, tie zina, kāds iespaids šīm organizācijām ir uz daudzu rietumvalstu centrālajām bankām, uz reitingu aģentūrām. Un ne jau velti Zviedrijas finanšu ministrs drīz varētu ierasties šeit, jo tajā brīdī, tad viņi sāks mūs vērtēt, tad viņi neteiks tā, kā viņi tagad pateica finanšu ministram, ka mūsu ceļš ir pareizi uzsākts, bet teiks: „Nē, viņi to 1 procentu neiztur! Viņi turpina palielināt izdevumus, kas nav pieļaujams…” Ziniet, kas tad būs? Tad būs ļoti vienkārša situācija. Patlaban Rimšēviča kungam segums ir absolūti pietiekams, lai viņš varētu nosegt latu, viņam diemžēl tas ir pat jādrukā klāt, tāpēc ka iekšā nāk eironauda. Repšes kungs to labi zina, viņš pirmais izvirzīja šo jautājumu tad, kad parādījās priekšstrukturālie fondi. Pie fiksēta kursa, ienākot lielai naudas masai iekšā - eiro, viņam ir jādrukā klāt lati. Tie nav 2,5 procenti, ko izlaiž Frankfurtē, kas ir eiro inflācija kopā vidēji. Latvijā šī eiro inflācija ir tieši tāda, kāda ir lata inflācija. Bet tas Rimšēvičam ļauj mierīgi teikt, ka mēs šo latu turam. Un tas ir fakts! Nav bažu! Bet, ja mēs pārkāpsim šīs rekomendācijas, tad pietiks ārvalstu investoriem pateikt: „Ziniet, šī valsts nav droša! Mēs vedam savas investīcijas prom!” …Un tad gan es gribu redzēt, cienījamie, kas notiks! No kurienes tad mēs ņemsim šo finansējumu? Protams, es te dzirdēju Šadurska kunga jautājumu: kāpēc mēs nevaram paņemt no Eiropas fonda, no tiem 400 miljoniem, kas ir, un izdalīt visiem, kuriem vajadzīgs, un vēl klāt pielikt? Ir tāda neliela nianse. Nosauciet man kādu citu avotu, valsts avotu, no kā mēs varam kaut kādu infrastruktūras objektu šajā valstī attīstīt? Teiksim, ceļus… Kaut kādu citu avotu nosauciet man! Un es būšu ļoti priecīgs, ja varēšu jums piekrist… Jūs man to nosauksiet tādā apjomā, kādā ir Eiropas fondi tur iekšā. Noslēgumā es gribu teikt šādi. . . Es gribu teikt tā: var nopietni cīnīties politiski. Tas ir normāli! Tas ir tikai normāli! Bet, cienītie kungi, es vēlreiz gribu pateikt, ka visam ir zināmas robežas. Tas, ko teica Dobeļa kungs, faktiski ir maksa par farizejismu. Es esmu ministrs, un es negribu jums to atgādināt, ka vienā reizē jūs aicināt balsot „par” budžetu, bet otrā - ne. Jā, politiskajai opozīcijai faktiski ir tiesības darboties ar visdažādākajām metodēm, tomēr ir arī viens kopuzdevums. Un es šeit vēršos pie jums - pie cilvēkiem, kuriem ir pieredze krīžu pārvarēšanā, tajā skaitā arī opozīcijai. Šoreiz nebūs tik svarīgi, vai ministrs būs Spurdziņš vai Kalvītis, vai Zaķis, vai Godmanis. Diez vai! Šeit ir svarīgi… Protams, jūs man piedāvāsiet absolūti alternatīvu programmu, kas šo „mīksto nosēšanos” padarīs vēl maigāku, un mēs būsim priecīgi to izskatīt. Lūdzu, sagatavojiet to! Dodiet to sabiedrībai un pierādiet, ka jums ir taisnība šajā gadījumā. Bet tā problēma ir tāda, ka šis jautājums ir kopējs. Un es ceru, ka arī bijušais bankas prezidents perfekti zina, ka starpība te parādās lielākoties politiskajās diskusijās, kas ir pašas par sevi eksistējošas. Bet te runa ir par mūsu kopējo uzdevumu - kā mums izdarīt tā, lai mēs neaizietu pa Ungārijas ceļu, lai neaizietu pa Argentīnas ceļu, bet lai mēs ietu to ceļu, kuru iet Vācija, un to ceļu, kuru iet citas valstis, kas ir pierādījušas, ka tās spēj savu valsti attīstīt arī tajos periodos, kad ir nevis krīze, kad trūkst naudas, kā tas bija Godmanim 1998. gadā, kad ir nevis tāda krīze, kāda bija Piebalgam, kad nepērk valdības obligācijas, bet ir tāda situācija, kad naudas valstij ir par daudz. Un arī tā ir bīstama situācija! Es ceru uz opozīcijas sapratni! Paldies. (Aplausi.)".
• 2007_10_24_a-seq88 language "lv".
• 2007_10_24_a-seq88 speaker Ivars_Godmanis-1951.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q822919.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q211.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q193089.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q458.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q1020384.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q687709.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q159.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q183.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q28.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q34.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q22890.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q1145493.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q7164.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q414.
• 2007_10_24_a-seq88 mentions Q4803907.