Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_07_04_as-seq35> ?p ?o. }

• 2007_07_04_as-seq35 type Speech.
• 2007_07_04_as-seq35 number "35".
• 2007_07_04_as-seq35 date "2007-07-04".
• 2007_07_04_as-seq35 isPartOf 2007_07_04_as.
• 2007_07_04_as-seq35 spokenAs 5.
• 2007_07_04_as-seq35 spokenText "Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamā izglītības ministres kundze un godātie deputāti! Es runāšu par pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem. Mūsu informācijas laikmetā bieži gribas atgriezties pie tādiem ļoti, ļoti vienkāršiem un patiesiem vārdiem, kas stāsta par būtisko. Kā tautasdziesmā: „Pieloc’, māmiņ, skolas somu visādiem labumiem, vidū maizes riecientiņu, apkārt dziesmas, pasakas. ” Kāpēc tautasdziesmā par skolā iešanu savij kopā gara gudrību un tautas mīlestību? Tāpēc, ka patiesi šīs lietas ir ļoti saistītas un izriet viena no otras, nav iespējamas viena bez otras. Lai iemācītos mīlēt savu zemi un tautu, ir jāiemīl gara gaisma, izglītība, - un otrādi. Latvijas straujā attīstība bieži vien cilvēkus gribot negribot ierauj nebeidzamā materiālo labumu gūšanas burvju lokā, un izglītība kļūst nevis par mērķi iegūt gara gaismu, ar kuru tad ieaugt tajā tautas mīlestībā, bet vienīgi par līdzekli savas personiskās labklājības nodrošināšanai. Un tā pamazām cilvēki mūsu valstī atsvešinās cits no cita. Kādas tad šai atsvešinātībai ir sekas? Ir ļoti smagas sekas. Un, lai tās izlabotu un novērstu, būs jāmaksā ļoti dārgi, gan ar lieliem finanšu ieguldījumiem, gan, galvenais un pats galvenākais un būtiskākais, ar mūsu bērnu likteņiem. Viens no būtiskākajiem augsti kulturāli attīstītu valsti raksturojošiem rādītājiem ir attieksme pret bērniem, pret invalīdiem un pensionāriem. Es esmu saņēmusi simtiem e-pasta un ar roku rakstītas vēstules, kurās pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogi un vadītāji raksta par skarbo dzīves realitāti, kādā viņiem ir jāstrādā. Piemēram, Aizkraukles rajona Vietalvas pagasta pirmsskolas izglītības iestādes „Zīļuks” vadītāji savā vēstulē raksta: „Man ar iestādes vadītāju ir bijis jāpārcieš liels pazemojums, ikreiz dodoties pie savas pašvaldības pēc noteiktā pedagogu darba samaksas paaugstinājuma, jo pazemojoši man ir klausīties, ka uz kopējā ļaužu materiālā fona mums jau esot pietiekami liels atalgojums un mēs pārāk dārgi izmaksājot. ” „Zīļuka” vadītāji raksta, ka valstiski ir nekorekti apstiprināt algas, nepiešķirot tām atbilstošu valsts finansējumu. Un atgādina, lai mēs vienmēr atceramies, ka mājas stabilitāte ir atkarīga no pamatiem un bērnu attīstībā šādi pamati ir pirmsskolas izglītība. Kokneses pirmsskolas izglītības iestādes „Gundega” vadītāja savā vēstulē raksta, ka Latvijas pirmsskolas iestādēs strādā tikai sava darba fanātiķi un realitāte ir ļoti skumja. Pašvaldības diemžēl nespējot šos pedagogus nodrošināt. Jūs pat iedomāties nespējat, kā dzīvo bērnudārzi Latvijas laukos, un, man pašai viesojoties kaut vai, piemēram, Valkas rajona Grundzāles bērnudārzā… nu - tas nu nav diez cik uzjautrinoši, tas ir skumji - ziniet, nav krēslu, kur apsēsties. Mēs tupējām uz tiem mazajiem krēsliņiem, un pārējie trīs sēdēja uz grīdas. Vārda vistiešākajā nozīmē. Un tas nav pārspīlējums, jo pēc tikšanās šī gada jūnijā ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju Jāni Krastiņu varu teikt: viņš atzina, ka no 1995. gada pedagoga darba samaksa par vienu likmi ir zemāka par tautsaimniecībā strādājošo vidējo algu, nemaz nerunājot par sabiedriskajā sektorā strādājošo darba algu. Tad man jāsaka, ka mūsu nesakārtotās vērtību izpratnes laikmetā ir svarīgi, lai ģimeni atbalstītu profesionālā audzināšanas iestāde - skola, pirmsskola - visplašākajā šā vārda nozīmē. Mācību saturā varam ielikt to, kas veicinās gan informētību, gan intelektu, bet mēs nedrīkstam mūsu sabiedrību padarīt tikai par intelektuālu sabiedrību, jo attīstītajos Rietumos jau tagad ir oficiāli ienācis jēdziens „emociju deficīta sabiedrība”. Pasaules tirgū valdošajās prasībās neatlaidīgi arvien lielāks uzsvars tiek likts uz emocionālo inteliģenci kā vienu no profesionālās veiksmes priekšnoteikumiem. Un mūsu emocionālās uzvedības modeļus veido - es uzsveru! - tikai un vienīgi bērnībā, tātad pirmsskolas mācību iestādē, gūtā pieredze. Bērnība un pusaudža gadi ir pēdējais laiks, kad vēl ir iespējams piesavināties emocionālās uzvedības galvenās normas, kurām būs ļoti liela nozīme visā mūsu turpmākajā dzīvē. Tāpēc, pirmkārt, zinātne jau ir pierādījusi, ka cilvēka personība par 80 procentiem veidojas un nostabilizējas līdz sešu gadu vecumam. Tātad bērns kā personība veidojas pirmsskolas mācību iestādē. Un visā tālākajā dzīvē cilvēka personība veidojas vairs tikai par 20 procentiem. Bet mums Latvijā šodien 24 tūkstošiem bērniņu trūkst bērnudārzu. 24 tūkstošiem! Es redzu tikai divas iespējas, kā risināt šo lietu. Un, proti, pirmais ir māmiņu algu paaugstināšana arī otrajā bērna audzināšanas gadā, jo no visiem rindā stāvošajiem bērniem 75 procenti ir no viena gada līdz trīs gadu vecumam. Tātad pārējie, trīsgadīgie un četrgadīgie, sastāda tikai 25 procentus. Tātad, ja mēs māmiņu algu maksātu arī otrajā gadā, bērnudārzu rindas faktiski jau šodien izbeigtos. Otrkārt. Cieš mūsu demogrāfija. Bērnudārzu trūkums ietekmē dzimstību, un jau tagad demogrāfiskie dati ir satriecoši. Es tikai atgādinu jums, ja kāds to nezina: 80. gados piedzima 40 tūkstoši bērnu. 90. gadu vidū līdz ar Latvijas atjaunotni - 17 tūkstoši, mazāk nekā puse! Un tikai 2005. gadā, kad mēs esam piešķīruši māmiņu algas, dzimstība pirmoreiz sasniedz 21 tūkstoti un otrajā, 2006. gadā, - 22 tūkstošus. Tātad apmēram puse no tā, kas bija 80. gados. Tas ir tālu no tā, kas mums kādreiz ir bijis. Treškārt. Valsts izvirzīja prasību, ka pirmsskolas mācību iestāžu jeb bērnudārzu pedagogiem ir jāapgūst augstākā pedagoģiskā izglītība. Bērnudārzu audzinātāji to izdarīja. Viņi to izdarīja par savu naudu, pie tam ļoti daudzi pat ieguva maģistra grādu. Diemžēl tas atkal neatspoguļojas darba samaksā, un rezultātā strauji palielinās pedagogu trūkums un jauni pedagogi vairs neienāk pirmsskolas mācību iestādēs. Un, ceturtkārt, viens no būtiskākajiem un svarīgākajiem jautājumiem. Es minēšu, ka savu visdārgāko un vissvētāko vērtību, tas ir, mūsu bērnu, šo mazo mūsu valsts pilsoni, mēs uzticam pedagogiem un bērnudārzu auklītēm, kas saņem minimālo valsts algu - 120 latus. Mīļie kolēģi! Vai mums nav neērti?! Mēs saviem frizieriem, drēbniekiem un šuvējiem diemžēl maksājam daudz, daudz, daudz vairāk. Un beidzot. Ja valsts uzņemsies pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas finansēšanu, tad pašvaldībām atbrīvosies ievērojami finanšu līdzekļi. Rīgai vien tie būs 15 miljoni! Visā valstī tie būs 40 miljoni, kurus varēsim izmantot gan pirmsskolas izglītības iestāžu celtniecībā, gan - tas mums ir ļoti svarīgi - bērnudārzu auklīšu un tehnisko darbinieku algām, gan telpu iekārtošanai, gan uzskates līdzekļu iegādei un tā tālāk. Es vēlos atgādināt: mēs esam aizmirsuši to svarīgo faktu, ka Kalvīša valdības deklarācijā ir izvirzīts šis uzdevums. Es citēju: „Sadarbībā ar pašvaldībām sekmēsim bērnudārzu celtniecību, esošo modernizāciju, nodrošināsim pirmsskolas izglītības un bērnudārzu iestāžu optimālu skaitu valstī, uzlabosim bērnudārzu nodrošinājumu ar darbiniekiem un no 2007. gada pirmsskolas iestāžu pedagogu darba samaksas pieaugumu veiksim no valsts budžeta. ” Spurdziņa kungs to konkretizē vēl sīkāk, sakot, ka no 2008. gada pedagogu darba samaksa būs… tiks maksāta no valsts budžeta. Tas ir solījums. Izglītības ministre savā vēstulē man raksta: „Ja tas tiks saņemts… ja tam tiks saņemts atbilstīgs finansējums. ” Ministres kundze, kurā gadā jūs domājat piešķirt šo finansējumu? Tātad 2008. gadā, 2009. , 2010. , 2014. vai vēl kaut kādā tālākā nākotnē? Jūs kā izglītības ministre esat šīs valdības deklarācijas izglītības sadaļas izpildes garants. Katra celtne, ko veidojam, balstās uz stingriem pamatiem, uz noteiktiem stingriem pamatiem. Un bērnudārzi, tie ir mūsu bērnu izglītības pamats. Tas ir mūsu rītdienas pamats. Un bērnudārzs ir kā augsnes sagatavošana, bez kuras pilnīgi nav iespējama vispārējās izglītības sekmīga apguve. Labosim šo kļūdu šodien! Pēdējie dati, paši jaunākie, liecina, ka Rīgas skolēni, 500 Rīgas skolēni, atkal 9. klasi ir beiguši bez apliecības par vispārējo izglītību. Tas ir tikai Rīgā. Un neaizmirsīsim, ka pagājušajā gadā Rīgas skolēnu šajās klasēs bija par 1500 mazāk nekā citus gadus! Man nav vēl aprēķināti visi dati par visu valsti. Tie būs atkal tūkstošos. Kas tad notiks ar šiem bērniņiem? Vai viņi kļūs par ielas bērniem, klaidoņiem? Ogres rajona bērnu nama „Lauderi” direktore jautā: „Kā tāda situācija, šāda situācija varēja rasties?” Viņus vajadzēja redzēt agrāk, daudz agrāk, kad viņi nebija nodarbināti šajās pirmsskolas izglītības iestādēs. Kad bērns ir sasniedzis pusaudža vecumu, ar viņu ir grūti ko iesākt. Un patlaban mēs to bērnu pamanām tikai tad, kad viņš sāk sabiedrībai pat traucēt - kaut ko nozog, kaut ko izdemolē. Un tad mēs gribam papildināt ieslodzīto rindas, kas jau šodien ir seši ar pusi tūkstoši un valstij izmaksā 30 miljonus gadā. Jeb viens cietumnieks izmaksā 12,62 latus dienā. Vai mēs esam tik bagāti? Ja ģimene nevar nodrošināt personības attīstības pamatus, tas ir jādara pirmsskolas izglītības iestādēm, kurās vienādas starta pozīcijas tiek dotas ikvienam bērniņam. Tāpēc pašvaldībai ir jārūpējas par ēku uzturēšanu, bērnu maltītēm un auklīšu algu. Un valstij ir jāuzņemas rūpes par pedagogu atalgojumu. Mēs pārāk bieži runājam par bērnu kā sabiedrības problēmu. Taču bērns nav sabiedrības problēma. Bērns ir sabiedrības nākotne. Paldies. (Aplausi.)".
• 2007_07_04_as-seq35 language "lv".
• 2007_07_04_as-seq35 speaker Ausma_Ziedone-Kantane-1941.
• 2007_07_04_as-seq35 mentions Q822919.
• 2007_07_04_as-seq35 mentions Q211.
• 2007_07_04_as-seq35 mentions Q2660080.
• 2007_07_04_as-seq35 mentions Q8436.
• 2007_07_04_as-seq35 mentions Q6112588.
• 2007_07_04_as-seq35 mentions Q16453211.