Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_07_04_as-seq12> ?p ?o. }

• 2007_07_04_as-seq12 type Speech.
• 2007_07_04_as-seq12 number "12".
• 2007_07_04_as-seq12 date "2007-07-04".
• 2007_07_04_as-seq12 isPartOf 2007_07_04_as.
• 2007_07_04_as-seq12 spokenAs 5.
• 2007_07_04_as-seq12 spokenText "Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamā ministres kundze! Godātie kolēģi! Es šodien vēlos runāt par nacionāli patriotisko audzināšanu. Es piederu pie tiem laimīgajiem cilvēkiem, kas savus skolas gadus atceras ar gaišām jūtām, neskatoties uz padomju laiku. Man ļoti paveicās, jo bija lemts mācīties pie izciliem skolotājiem - sava priekšmeta zinātājiem. Tomēr visvairāk man atmiņā iespiedušies tie brīži, kad aiz skolotājiem uzspiestās padomju ideoloģiskās maskas pavīdēja īstas jūtas un pārliecība. Šie uzplaiksnījumi, kas apliecināja lielu uzticēšanos skolēniem, manī nostiprināja pārliecību, ka mani skolotāji ir tikpat patiesi mūsu Latvijas patrioti kā mani vecāki. Padomju laikā mīlestība pret Latviju bija mūsu tautas kopīgs noslēpums, kuru katrs glabāja dziļi savā sirdī. Tas bija svešiniekiem nepieejams dārgums, kas mums deva spēku saglabāt savu latviskumu un savu eiropeiskumu. Vai gan citādi mēs būtu spējuši atdzimt Atmodā un atgūt savu valsti? Patriotisms ir dziļas un intīmas jūtas. Tās, tāpat kā spēja mīlēt, veidojas pakāpeniski, līdz ar vecāku pirmajiem glāstiem, pirmo tautasdziesmu un pirmo apjausmu par dzimtā novada skaistumu. Tās ir dzimtenes mīlestības pamats, kas rodas ģimenē un kam skola pievieno apziņu par piederību lielākai kopībai - tautai un valstij. Patriotisms veidojas līdz ar zināšanām, ka mūsu tautai, tāpat kā citām, ir sava īpatna seja, ko nosaka mūsu, baltu, izcelsme, folklora, zemnieka raksturs. Arī vēstures pārbaudījumi. Skolēnam ir jāieaug apziņā, ka tā ir mūsu senā identitāte, kas, tapdama latviska, reizē ir tapusi eiropeiska, ka mēs esam latvieši un eiropieši gan pēc izcelsmes, gan ģeogrāfiski un vēsturiski. Vairāki mācību priekšmeti katrs citādā veidā ir būtiski ikvienas tautas identitātes apziņas veidošanai un patriotisma nostiprināšanai. Tie ir dzimtā valoda, literatūra, valsts ģeogrāfija un valsts vēsture. Manā vērtējumā nozīmīgākais starp tiem ir valsts vēsture. Tāpēc es runāšu par to - par nesaprotamo un nepieņemamo ministres Baibas Rivžas rīcību, faktiski nepildot iepriekšējās ministres lēmumu - Latvijas vēsturi turpmāk mācīt skolās kā atsevišķu mācību priekšmetu. Ina Druviete 2006. gada 12. janvārī parakstīja rīkojumu par mācību priekšmeta „Latvijas vēsture” ieviešanu 2006. /2007. mācību gadā. Ar savu lēmumu ministre pielika punktu ilgajām un kaismīgajām diskusijām starp Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta atbalstītājiem un pretiniekiem. Pie tam ievērojama daļa atsevišķās mācīšanas pretinieku atradās arī starp ministrijas ierēdņiem. Šīs diskusijas sabiedrībā turpinājās jau gadiem, jo abu viedokļu atbalstītāju nostāja bija nesamierināma, tāpēc šis ministres lēmums bija gan gaidīts, gan vajadzīgs. Nacionāli patriotiskās audzināšanas entuziasti patiesi priecājās par iepriekšējās ministres izlēmīgumu un gaidīja, ka viņas pēctece šo darbu ar tādu pašu apņēmību turpinās. Jau pirmie izteikumi par šo jautājumu parādīja, ka Baibai Rivžai nacionāli patriotiskā audzināšana nav prioritāte. Jaunā ministre pēc stāšanās amatā gan apgalvoja, ka nolēmusi - un šeit es citēju - „turpināt darbu pie rīkojumu izpildes”. „Turpināt darbu” ir tipisks birokrātisks formulējums, kas praksē lielākoties nozīmē tieši pretējo - administratīvu vilcināšanos pildīt kādu rīkojumu, kuru tādu vai citādu iemeslu dēļ nav drosmes atcelt. Tieši tā arī notika. Ministre jautājumā par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu rīkojās saskaņā ar birokrātiskās vilcināšanās paņēmieniem. Pieņēma lēmumu minēto rīkojumu ieviest aprobācijas kārtībā un eksperimentālā kārtā mācīt Latvijas vēsturi 12 skolās. Paredzēts, ka aprobācija ilgs trīs gadus un rezultātā varēs izvērtēt, vai Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšana sevi attaisno. Šajā sakarā nav skaidrs, kāpēc mācīs tikai 12, nevis visās 37 skolās, kas izteica vēlēšanos piedalīties šajā eksperimentā. Tāpat arī nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tieši šīs 12 skolas tika izvēlētas pilotprojekta īstenošanai. Ministre gan apgalvoja (citēju), ka „aprobācijas skolu skaita izvēle saistās ar eksperimenta veikšanas metodoloģiju”. Eksperimentā nepieciešams iegūt objektīvus, mērāmus datus, ticamus rezultātus. Valoda ir tik cieta un birokrātiska, ka rodas iespaids: mēs runājam par kaut kādiem bezdvēseliskiem priekšmetiem, nevis par cilvēkiem. Tomēr tā arī nekļūst skaidrs, kas un pēc kādiem kritērijiem pēc trim gadiem vērtēs šos objektīvos, mērāmos datus un pieņems lēmumu par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta turpmāko mācīšanu vai nemācīšanu. Baibas Rivžas lēmums uz trim gadiem atliek Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu skolās. Tikmēr skolotāji… skolēnu Latvijas vēstures zināšanas, neskatoties uz izglītības standartā paredzēto normu, ka no visām pasaules vēstures kursa stundām 30 procenti jāatvēl Latvijas vēsturei, kļūst aizvien izplūdušākas. Tam ir vairāki iemesli, to skaitā arī tas, ka Latvijas vēstures notikumi globālās vēstures ietvarā skolēnu acīs nešķiet tik aizraujoši kā, piemēram, Romas impērijas spožums un krišana, konkistadoru gaitas Dienvidamerikā vai Lielā franču revolūcija. Tieši tāpēc mazu valstu vēsture ir jāmāca atsevišķi. Citādi tik nozīmīgā saikne starp mūsu tautas pagātni un tagadni skolēnu apziņā nenostiprināsies pietiekami. Vēl sarežģītāka situācija ar Latvijas vēstures mācīšanu ir mazākumtautību skolās, kur, neskatoties uz izglītības standartā paredzēto 30 procentu normu, interese un zināšanas par Latvijas vēsturi lielākoties ir sliktas. Iestājeksāmeni augstskolās liecina, ka ir abiturienti, kas pat nezina, ka Latvija starpkaru periodā bijusi neatkarīga valsts, ir tādi, kas apgalvo, ka kolhozus Latvijā dibināja 1935. gadā. Diemžēl daudzi skolotāji pret Latvijas vēsturi izturas formāli un izvairīgi. Turklāt jāņem vērā, ka daudzās ģimenēs vecāki joprojām uzskata PSRS vēsturi ar tās falsificētajiem faktiem par vienīgo patiesību. Tas izvirza īpašus uzdevumus Latvijas vēstures mācīšanai mazākumtautību skolās, kur mūsu valsts vēstures zināšanām būtu jākalpo par iedarbīgu mazākumtautību integrācijas un lojalitātes veicināšanas instrumentu. Nepietiekamās zināšanas par Latvijas patieso vēsturi neveicina mazākumtautību integrāciju. Maijā Igaunijas sabiedrību satricināja nemieri un agresivitāte, ar kādu Igaunijas krievu kopienas pārstāvji vairākas dienas plosījās Tallinā, demolējot pilsētu. Nemieru iegansts bija bronzas karavīra pārvietošana. Igauņus šis klajais naidīgums dziļi šokēja, jo izrādījās, ka tā saskaņa, kas pēc neatkarības atgūšanas valdījusi sabiedrībā, ir bijusi tikai šķitums. Tāpat kā šķitums bijusi lojalitāte pret Igaunijas valsti un tām vērtībām, kas dārgas igauņu tautai. Tiekoties ar Latvijas Saeimas draudzības grupas deputātiem, Igaunijas prezidents Ilvess uzsvēra, ka turpmāk daudz lielāka vērība Igaunijā būs jāpievērš mazākumtautību izglītībai, īpaši vēstures mācīšanai, jo tieši vēstures faktu nezināšana ir viens no cēloņiem, kuru dēļ veidojās plaisa starp valsts iedzīvotājiem. Katrā ziņā Igaunija turpmāk daudz lielāku uzmanību pievērsīs nacionāli patriotiskajai audzināšanai un valsts vēstures mācīšanai. Tikmēr mūsu Izglītības un zinātnes ministrija iztiek ar dekoratīviem paņēmieniem, lai mazinātu sabiedrības neapmierinātību ar vilcināšanos ieviest Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu un parādītu, ka pasākumi tiek veikti. Cits iemīļots birokrātu izteiciens… ministre Baiba Rivža mācību gada vidū deva rīkojumu mācību priekšmeta nosaukumu „Pasaules vēsture” papildināt ar vārdiem „Latvijas vēsture”. Aprīlī skolotājiem žurnālos, mācību plānos un citos ar izglītības procesu saistītos dokumentos bija jāizdara attiecīgi labojumi, pie tam skolu inspektori ar īpašu cītību pārbaudīja, vai šis ministres rīkojums ir izpildīts. Lai arī pati Rivžas kundze apgalvo, ka Izglītības un zinātnes ministrijas nostāja Latvijas vēstures mācīšanas jautājumā nav mainījusies, fakti apliecina pretējo. Acīm redzams, ka nacionāli patriotiskā audzināšana mūsu izglītības sistēmā ir atstāta novārtā! Šo trūkumu piepulcinot daudziem citiem ministres darba trūkumiem, par kuriem jau runāja un vēl runās deputāti, uzskatu, ka Baiba Rivža nav spējīga pildīt viņai uzticētos izglītības un zinātnes ministres pienākumus, un aicinu Saeimu izteikt viņai neuzticību. Paldies.".
• 2007_07_04_as-seq12 language "lv".
• 2007_07_04_as-seq12 speaker Sandra_Kalniete-1952.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q822919.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q211.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q957126.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q191.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q8436.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q6013198.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q15180.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q16352368.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q1770.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q220.
• 2007_07_04_as-seq12 mentions Q2484354.