Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_06_21-seq378> ?p ?o. }

• 2007_06_21-seq378 type Speech.
• 2007_06_21-seq378 number "378".
• 2007_06_21-seq378 date "2007-06-21".
• 2007_06_21-seq378 isPartOf 2007_06_21.
• 2007_06_21-seq378 spokenAs 5.
• 2007_06_21-seq378 spokenText "Cienītie kolēģi! Pieņemot šos grozījumus Zinātniskās darbības likumā, mēs varam pieļaut juridisku, vēsturisku un ētisku kļūdu. Vispirms par vienkāršāko - par formāli juridisko aspektu. Likuma grozījumu tekstā ir skaidri redzama neprecizitāte. Augstākā atestācijas komisija zinātniskos grādus nevis piešķīra, bet apstiprināja. Un ir ietverta arī vēsturiska problēma. Augstākā atestācijas komisija sāka darboties 1974. gadā. Ko mēs darīsim ar tām disertācijām, kas nav nostrificētas un kas ir aizstāvētas pirms tam? (Starpsauciens: „Miruši…!”) Es tā nedomāju… Nē, tie nebūs miruši. Es savu disertāciju aizstāvēju 1985. gadā, un cilvēki, kas ir 10 vai 15 gadus vecāki par mani, vēl joprojām aktīvi strādā zinātnē, un jūs ikviens pazīstat ļoti daudzus no tiem. Tā ka tos uzskatīt par izmirušiem „dinozauriem” mēs vēl nebūt nevaram. Un, ja šādā pantā ir šādas divas kļūdas, kas noteikti ietver nopietnas sekas, ļoti šaubos, vai šo pantu var pieņemt. Tagad par būtību. Kāpēc šis pants tiek virzīts, ļoti labi paskaidroja Ābiķa kungs. Tik tiešām, zinātnei ir piešķirta nauda, un ir jāteic liels paldies Kalvīša valdībai, kas atbalstīja frakcijas „Jaunais laiks” deputātu Kārļa Šadurska un Inas Druvietes un parlamentārā sekretāra Didža Šēnberga priekšlikumu - priekšlikumu zinātnei atvēlēt 0,15 procentus no iekšzemes kopprodukta. Vienreiz ir skaidri jāpasaka, kurš šo priekšlikumu iesniedza un kurš šo priekšlikumu atbalstīja. Un sākotnēji ne jūsu pieminēto prominento zinātnieku atbalsts, ne arī valdības atbalsts šim priekšlikumam nebūt nebija garantēts. Tas - vēsturiskās taisnības labad, lai vienreiz beigtu spekulēt ar to, kurš tad galu galā tomēr ir atbalstījis šo priekšlikumu, kas jau tagad, šajos divos gados, zinātnei ienesis gandrīz 60 miljonus latu. Nu, bet tagad par būtību. Acīmredzot ir jāpaskaidro daži jēdzieni, kas ir skaidri tikai tiem, kas tajā laikā nostrifikācijas procesu ir izgājuši un kas tagad ir domājuši par Zinātniskās darbības likuma pilnveidi. Nostrifikācija nenozīmē paša zinātniskā grāda esamības fakta atzīšanu vai neatzīšanu. Tas, kurš bija vēstures zinātņu kandidāts 1960. , 1974. , 1985. gadā, būs vēstures zinātņu kandidāts arī tagad. To neviens viņam nevarēs atņemt. Doktoriem tāpat. Taču mēs pielīdzinām šo grādu ieguvušās personas tiesības tādas personas tiesībām, kura šo grādu ir ieguvusi pēc 1992. gada vai arī kurai šis Padomju Savienības laikā iegūtais grāds ir nostrificēts. Bez šā procesa veikšanas persona nevar ieņemt amatu augstskolā vai pētniecībā. Un man ir argumenti pret automātisku atzīšanu, turklāt ļoti daudzi. Pēc lielām politiskām pārmaiņām allaž notiek zinātnisko grādu nostrifikācija. Tā ir sistēma. (Gadījumi, kad tas netiek darīts, drīzāk ir izņēmumi. Šādus izņēmumus veica Lietuva un Igaunija.) Piemēram, Latvijas Universitāte uzreiz pēc Latvijas Universitātes Satversmes apstiprināšanas 1923. gadā nostrificēja toreizējās cariskās Krievijas un Vācijas zinātniskos grādus. PSRS 1934. gadā izveidoja savu grādu sistēmu. Arī Polijā, kur turklāt, kā mēs redzam, nenotika tik krasas politiskas pārmaiņas, 1991. gadā notika nostrifikācija. Un arī Latvija 1991. gada 4. oktobrī pieņēma Ministru padomes lēmumu par nostrifikāciju. Un lielākā daļa - 95 procenti - Padomju Savienības zinātņu kandidātu un doktoru šo procesu izgāja. Tā ka tagad diskutēt, vai šis process bija kļūda vai ne, nav jēgas. Tikpat labi mēs varam diskutēt par to, vai denacionalizācijas process bija realitāte un vai tas bija vajadzīgs. Es uzskatu, ka nostrifikācija bija vajadzīga. Tā mums ļāva apzināt zinātnieku kopumu, tā mums ļāva veidot promocijas padomes. Šo procesu mēs noteikti varam atzīt par veiksmīgu. Bet kuras grupas tad nepieteicās nostrifikācijai? Par ko tad mēs runājam? Pirmkārt, tie bija zinātnieki, kas jau bija aizgājuši pensijā un kas uzskatīja, ka viņi vairs zinātnē nedarbosies. Tomēr arī lielum lielais vairums pensionēto zinātnieku aiz cieņas pret Latvijas valsti un sevi nostrificēja savu zinātņu kandidāta vai doktora grādu. Daži to izdarīja vēlāk, kad radās iespēja pieteikties uz emeritētā zinātnieka statusu. Otrkārt, bija daži, kas bija nolēmuši neatkarīgajā Latvijā nedarboties zinātnē. Tas bija viņu brīvprātīgs lēmums. (Atgādināšu, ka nostrifikācija bija bez maksas, varbūt bija jāmaksā daži santīmi (vai toreiz - kapeikas) dokumentu pavairošanai.) Daļa to cilvēku, par kuriem mēs tagad runājam, varētu būt tieši šādā kategorijā. Treškārt, bija cilvēki, kas nevēlējās iesniegt dokumentus valsts valodā. Disertācija nebija jātulko, bija tikai jāiesniedz kopsavilkums, turklāt ne jau pilnīgs, bet tikai dažu lappušu apjomā. Un ceturtā grupa - tie, kuri apzinājās, ka viņu darbos neatkarīgi no nozares, kurā tie tika aizstāvēti, dominē padomju ideoloģija. Daži no šiem cilvēkiem pēc tam aizstāvēja savas disertācijas jau pēc jaunajiem noteikumiem, daži nostrificēja, piemēram, tikai zinātņu kandidāta, nevis doktora disertācijas, bet daži šo grādu neatjaunoja un joprojām ir tiesīgi valkāt zinātņu kandidāta vai doktora grādu, kas iegūts Padomju Savienībā. Un, lūk, tagad ir jautājums: ko darīt ar šiem cilvēkiem?".
• 2007_06_21-seq378 language "lv".
• 2007_06_21-seq378 speaker Ina_Druviete-1958.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q211.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q37.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q191.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q11213537.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q159.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q6013198.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q183.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q36.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q15180.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q1357342.
• 2007_06_21-seq378 mentions Q498407.