Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_05_31-seq20> ?p ?o. }

• 2007_05_31-seq20 type Speech.
• 2007_05_31-seq20 number "20".
• 2007_05_31-seq20 date "2007-05-31".
• 2007_05_31-seq20 isPartOf 2007_05_31.
• 2007_05_31-seq20 spokenAs 132.
• 2007_05_31-seq20 spokenText "Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Deputāti! Ministri! Viesi! Lai ļauts arī man šajā svarīgajā brīdī teikt pāris vārdu no valdības pozīcijām. Atļaujiet man minēt trīs lietas, par kurām es nevaru šodien nerunāt. Tā pirmā lieta ir mūsu demokrātijas attīstība. Kur mēs esam šajā brīdī? Mēs vēl arvien esam attīstībā, taču demokrātijas likumi šodien ir gan šeit, Saeimā, gan arī mēs tos redzam ārpus Saeimas. Un tā nav pirmā reize, kad demokrātija izpaužas gan oficiozi, gan arī ārpus oficioziem… Un šajā ziņā, man šķiet, ārkārtīgi svarīgas ir vairākas lietas. Pirmā lieta ir tā, ka katram ir savs viedoklis un ka katrs ir tiesīgs šo viedokli paust. Es domāju, ka Latvijā mēs esam šādā līmenī. Mēs to esam sasnieguši pa šiem gadiem, un mēs to esam nodrošinājuši. Otrā lieta ir tā, ka šie viedokļi ir jāpauž ar atbildību, un šo atbildību nosaka – vismaz deputātiem, ministriem un Valsts prezidentam – mandāts. Tieši šis mandāts ir tas, kurš ir atbildības mērs. Un acīmredzot, pieņemot lēmumus, kas ir balstīti uz šo mandātu, mums būs jāatbild par šiem lēmumiem, taču atbildība mums ir tikai to cilvēku priekšā, kuri mums šo mandātu ir devuši. Vismazākie centieni iespaidoties, vismazākie centieni pakļauties, vismazākie centieni kaut kādā veidā varbūt mazināt savu atbildību kādu citu kritēriju priekšā nav demokrātiski, jo mandāta devēja demokrātija ir tā, kas jums dod tiesības, lai jūs šīs tiesības atbildīgi izmantotu. Trešā lieta ir tā smalkā, sarkanā līnija, vai ir sašķeltība – vai sabiedrība ir sašķelta, vai tās locekļi cits pret citu ir ārkārtīgi naidīgi un vai tas izpaužas sabiedrībā, vai tas izpaužas parlamentā, vai tas izpaužas kaut kādās citās vietās un formās. Tā ir tāda ļoti plāna, sarkana līnija starp to visu, jo demokrātijā katram ir tiesības paust savu viedokli – gan vairākumam, gan mazākumam. Vai tas, ka mēs paužam dažādus viedokļus, nozīmē, ka mēs īpaši šķeļamies? Tā ir tā sarkanā līnija, kura ir ļoti uzmanīgi jāievēro, lai nemanipulētu, lai nelietotu to, lai nejauktu šo demokrātijas izpausmes formu… jā, bieži vien, iespējams, ar politiski izdevīgu konjunktūru, populistiski sakot, ka mēs speciāli šķeļam sabiedrību, ka sabiedrība speciāli šķeļas… Taču, ja cilvēki – tie, kuri dod šo mandātu, – to lasa arvien biežāk, tad viņiem šķiet, ka tās sarkanās līnijas vairs nav… Tāpēc, runājot par demokrātijas trešo pusi, ir jāapzinās, ka nu ir pienācis tas brīdis, kad lēmums tiks pieņemts un kad Valsts prezidents tiks ievēlēts. Un tad šai demokrātijai seko nākamā lieta. Neskatoties ne uz kādām cīņām, neskatoties uz to, kā politiski savā starpā ir cīnījušies gan politiskie spēki, gan partijas, gan sabiedrība, kā mēs to redzējām arī šodien pie Saeimas, iestājas cits – demokrātijas trešais kvalitātes līmenis. Tajā brīdī, kad Valsts prezidents ir ievēlēts, viņš atbilstoši Satversmei ir visas Latvijas tautas Valsts prezidents. Un tad ir tas nākamais pārbaudes akmens – pieņemt viņu. Arī tiem, kuri nav balsojuši „par” šo kandidātu. Taču tāda ir demokrātijas likumsakarība, un no tās nevar izvairīties nevienā attīstītā demokrātiskā valstī. (Man šķiet, ka nebūtu šeit jāsauc piemērs, kur tas tā notiek.) Kur zaudējušais atzīst, ka uzvarējušais ir tas, kurš ir prezidents. Un tas attiecas ne tikai uz personībām. Tas attiecas arī uz politiskajām organizācijām, partijām. Un es ceru… es ceru arī uz masu informācijas līdzekļiem, jo pretējā gadījumā šī sarkanā, smalkā līnija, kura ir tā, kas uztur demokrātiju, vienkārši pārvēršas kaut kādā citā kvalitātē, kam ar demokrātiju galīgi nav nekāda sakara. Un pēdējais. Valdībai ir savi uzdevumi, un valdība ir kritizējama visnotaļ laikam no visiem trijiem demokrātijas lielākajiem balstiem. Mēs te runājam par Valsts prezidentu, Saeimu un valdību, jo tā ir izpildvara, un valdībai ir savi uzdevumi. Valdībai tie ir jāveic. Ja valdība tos neveic, tad Saeimai ir tiesības rosināt deputātus mainīt valdību. Tā ir demokrātiska forma, un tā ir pieņemama. Savukārt valdība cenšas darīt tā, lai tai būtu Saeimas uzticība, un, lai arī kāda šeit būtu pretruna, šī pretruna tomēr ir demokrātiska. Tā ir Saeimas uzraudzība un valdības darbs. Ja mēs runājam par Valsts prezidentu, tad mums vienmēr būs jādomā tādās kategorijās, ka mēs pamazām šo sarkano, smalko līniju sākam bīdīt tajā virzienā, kur obligāti ir jābūt maksimālai pretrunai vai pretnostatījumam starp Valsts prezidentu, Saeimu un valdību… Nē! Neapšaubāmi, attīstība notiek caur pretrunām. Attīstība ir pretstatu cīņa! To nosaka dialektika. Taču, ja mēs a priori uzskatām, ka tieši šī pretstāvēšana, šī savstarpējā cīņa var pārsniegt šo plāno, sarkano līniju… To pieļaudami, mēs nevis attīstīsim demokrātiju, ko esam tik smagi darījuši šos divdesmit gadus, bet to acīmredzot vienkārši mazināsim. Un pēdējais. Es tiešām aicinu padomāt par stundu pēc tam, kad būs ievēlēts Valsts prezidents. Es ceru, ka Saeimas deputāti to izdarīs. Es tiešām sapņoju par to. Un es arī domāju, ka tas dos šo signālu, ka cilvēks, kuram ir šis mandāts… Viņam jau ir šis mandāts, ko faktiski jau dod gan visa Saeima, gan arī sabiedrība. Protams, par prezidentu nepiedzimst. Par prezidentu kļūst. Prezidents sevi pierāda pats ar savu darbu. Tā ir atsevišķa funkcija! Un šeit nebūs vienkārši tikai ārpolitiskais komponents, kā bieži vien te sāka teikt, ka vienīgā funkcija ir pārstāvēt ārpolitiku. Galīgi nē! Tur būs gan iekšpolitiskais, gan morālais, ētiskais, gan sabiedriskais, gan – es pat nešaubos par to! – arī tīri cilvēciskais komponents. Taču tās ir tikai atsevišķas mūsu demokrātijas sastāvdaļas. Valsts! Un viņš ir tiesīgs! Tiesīgs ieņemt nopietnu vietu mūsu demokrātiskajā sistēmā, nebūt neapkarojot pirmos divus. Taču attiecībā uz kandidatūrām es pateikšu tikai vienu: tie cilvēki, kuri ir apdomājuši savu pretendēšanu uz Valsts prezidenta amatu… Un arī man bija tāda iespēja kādu brīdi par to padomāt. Un arī es zinu. Tāpat kā citi tie cilvēki, kuri ir atsaukuši savu kandidatūru. Zināmā mērā, domājot par to visu, mums ir jāsaka tā: ja mēs paskatāmies atpakaļ, teiksim, 17 vai 20 gadus, tad jāsecina, ka lielākā daļa no mums ir gan ar plusiem, gan ar mīnusiem, gan ar smagām kļūdām. Es domāju, ka ar dažādiem panākumiem mēs esam mēģinājuši šo valsti veidot un būvēt – gan demokrātiju, gan saimniecību, gan arī pārējās sfēras. Jautājums ir tikai tāds: ko mūsu darbs ir atstājis? Tas ir atstājis gan mīnusus, gan plusus. Tas ir atstājis gan rētas, gan arī panākumus. Un tāpēc man ir dziļa pārliecība, ka Valsts prezidenta kandidatūrai ir jābūt vienam no galvenajiem komponentiem – tai jāsatur sevī cerība. Diemžēl jāsaka tā: tiem cilvēkiem, kuri ir daudz darījuši gan laba, gan diemžēl arī kļūdījušies, viņiem ir grūtāk modināt cerību cilvēkos nekā tiem cilvēkiem, kuri nāk. Un tāpēc ir šī sabiedrības prasība pēc nepolitiskiem cilvēkiem – pēc tādiem, kas nav bijuši partijā, tādiem, kas nav darbojušies partijās, valdībās vai Saeimā. Šī cerība ir tā, ko, es ceru, nesīs Valsts prezidents. Man personīgi un arī mūsu partijām, valdību veidojošajām partijām, ir dziļa pārliecība, tāpēc mēs bijām spējīgi vispār vienoties. Ar saviem mandātiem… jā, nākamajās vēlēšanās mēs ar saviem mandātiem atbildam par savu izvēli. Bet cerības… izsakām visu cieņu Endziņa kungam, mūsu kopējo cīņu dalībniekam, bet cerības saistās jau ar jaunu, enerģisku cilvēku. Tāpēc es ceru, ka šīs tīri cilvēciskās īpašības –jaunība, enerģiskums – būs galvenais šīs cerības komponents. Un es novēlu, lai tā tiktu pilnībā izmantota, Valdim Zatleram kļūstot par Valsts prezidentu. Paldies.".
• 2007_05_31-seq20 language "lv".
• 2007_05_31-seq20 speaker Ivars_Godmanis-1951.
• 2007_05_31-seq20 mentions Q822919.
• 2007_05_31-seq20 mentions Q211.
• 2007_05_31-seq20 mentions Q25931626.
• 2007_05_31-seq20 mentions Q182673.