Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_02_01-seq96> ?p ?o. }

• 2007_02_01-seq96 type Speech.
• 2007_02_01-seq96 number "96".
• 2007_02_01-seq96 date "2007-02-01".
• 2007_02_01-seq96 isPartOf 2007_02_01.
• 2007_02_01-seq96 spokenAs 150.
• 2007_02_01-seq96 spokenText "Godātie kolēģi! Godātais Ministru prezident! Ministri! Vispirms es gribu jums teikt lielu paldies par šīsdienas saturīgajām debatēm, par to, ka jūs bijāt rūpīgi tām gatavojušies, un par to, ka Saeimas zālē valdīja pamatā uzmanība pret runātājiem. Daudzi no runātājiem šodien uzdeva jautājumu: kādēļ robežlīgums ir jāpieņem tieši tagad? Šo jautājumu varēja uzdot gan pirms desmit gadiem, gan var uzdot pašlaik, gan arī varēs uzdot pēc desmit gadiem. Tas ir jautājums, ko varēs uzdot mūžīgi. Jo - kurš gan ir tas brīdis, kad mēs skaidri zinām, ka šis jautājums ir jāizskata tieši tagad? Tāpēc īstenībā jājautā ir kas cits: kādēļ robežlīgums nebūtu jāpieņem šodien? Es mēģinu atbildēt arī uz šo jautājumu. Kopš 2004. gada Latvija ir pilntiesīga NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Mēs, pievienojoties NATO un Eiropas Savienībai, ekonomiski, stratēģiski, sociāli un politiski iekļāvāmies pasaules stabilitātes un demokrātijas zonā. Tātad kopš šā brīža Latvija ir kolektīvās drošības sistēmas dalībniece, kas nozīmē arī mūsu valsts saistību izpildi pret sabiedrotajiem. Jautājums nav tikai par Krievijas un par Latvijas austrumu robežas līguma noslēgšanu, bet arī par NATO un Eiropas Savienības austrumu robežas noteikšanu. Tas ir mūsu ieguldījums Eiropas drošības kopējā politikā, uz ko arī attiecināms Ziemeļatlantijas līguma svarīgākais punkts - 5. punkts. Robežlīgums ilgu laiku ir bijis iemesls politiskiem kašķiem Latvijā un sabiedrības sašķeltībai. Līgumu ir nepieciešams noslēgt gan tādēļ, lai šis jautājums iekšpolitiskajā darba kārtībā būtu atrisināts, gan arī lai ārpolitiski Latvija saviem starptautiskajiem partneriem definētu sevi ar tādām robežām, ar kādām mūs faktiski uzņēma Eiropas Savienībā un NATO. Robežlīguma noslēgšana būtu jautājuma noņemšana no politiskās darba kārtības. Fiziska abu valstu robežas nospraušana dabā ir būtisks drošības garants. Daudziem robežlīguma aspektā it kā rodas daudzas konstitucionālo tiesību neskaidrības; veidojas pat iespaids, cik juristu - tik viedokļu jautājumā par to, kas īsti ietverts Satversmes 3. pantā, kā arī jautājumā par Latvijas un Krievijas robežlīguma atbilstību vai neatbilstību tam. Lai raksturotu, cik dažādas var būt pieejas šā panta tulkošanā, vēlos citēt filologu, pedagoģijas un vēstures doktoru Induli Ķēniņu. Lūk, ko viņš saka, komentējot, kāpēc Latvijas Republikas Satversmes 3. panta formulējums „līgumos noteiktās robežās” lietots ar nenoteikto galotni. Tālāk citēju: „Īpašības vārdus ar nenoteikto galotni mēdz izvēlēties vārdkopterminos, kas apzīmē vispārīgus, abstraktus nojēgumus, neuzsverot, ka tas ir noteikts tips, kam ir vieta kādā klasifikācijas sistēmā. Nenoteikto galotni lieto gadījumos, kad jānosauc objekts, kas vēl nav stingri norobežots no līdzīgiem objektiem un izdalīts noteiktā objektu veidā, tātad ietver tikai vispārīgu objekta raksturojumu. Kādēļ Satversmes veidotāji 3. panta tekstā iekļāva šādu nenoteiktu formulējumu? Vai nevarēja būt noteiktajā formā — „starptautiskajos līgumos noteiktajās robežās”? Tad viss būtu skaidrs: ar Satversmi tiek noteikti konkrēti starptautiskie līgumi, kas nosaka konkrētas robežas, līdz ar to tās nav iespējams grozīt, nepārkāpjot Satversmi. Tomēr šāda noteikta forma Satversmē nav iekļauta, jo LR ne Satversmes pieņemšanas un apstiprināšanas laikā, ne arī pēc tam nebija sakārtots robežu jautājums ar visām pierobežas valstīm kā, piemēram, ar Igauniju, Lietuvu, Poliju. Satversmes pieņemšanas brīdī Latvijas ārējās robežas pilnībā nebija noteiktas. Pēc Satversmes spēkā stāšanās notika Roņu salas atdošana, kā arī robežas precizēšana ar Igauniju. Šajā laikā, kad aktīvajā politikā turpināja darboties vadošie Satversmes tēvi, Satversmes 77. panta procedūra netika piemērota, turklāt neviens tā arī neierosināja attiecināt uz šīm teritoriālajām izmaiņām šo procedūru. No iepriekšminētā var secināt, ka „Satversmes sapulce, izstrādājot valsts Pamatlikumu, kā arī 1. Saeima, to pieņemot, rēķinājās ar šādu faktu, tādēļ, izstrādājot Satversmes 3. pantu, paredzēja iespēju, ka arī turpmāk tiks noslēgti dažādi starptautiski līgumi, kas regulēs valsts robežu. Līdz ar to loģiski likumdevējs paredzēja arī iespējamību nepieciešamības gadījumā veikt grozījumus jebkurā iepriekš noslēgtā līgumā, ieskaitot robežlīgumu ar Krieviju”. Citāta beigas. Tā Indulis Ķēniņš. Ļoti interesanta analīze, kas īstenībā no šīs tribīnes vēl nav izskanējusi. Vēlos uzsvērt, ka piedāvātais likumprojekts ir veids, kā virzīties uz priekšu Latvijas un Krievijas robežlīguma noslēgšanā. Gadījumā, ja par šā līguma atbilstību Satversmei rastos šaubas, gan opozīcijas, gan arī valdošās koalīcijas deputātiem būtu iespējas vērsties Satversmes tiesā un iegūt autoritatīvu un galīgu šā jautājuma juridisko izvērtējumu. Līdz Satversmes tiesas spriedumam ikvienam juridiskam vērtējumam par valsts rīcības, noslēdzot robežlīgumu, atbilstību Satversmei īstenībā ir relatīvs raksturs. 1997. gadā, kad tika sagatavots un parafēts Latvijas un Krievijas robežlīguma projekts, biju valdības loceklis. Joprojām atbalstu tā laika Guntara Krasta valdības apstiprināto robežlīgumu, un man nav nekādu morālu vai loģisku tiesību to apstrīdēt. Tāpat arī esmu ļoti lepns par to, ka atdevu savu balsi 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanai. Tāpat esmu gandarīts par to, ka 1992. gada Augstākās padomes lēmums par Abrenes aneksijas neatzīšanu ir spēkā vēl šodien, un arī es balsoju „par” šo lēmumu. Tāpat arī 1996. gada 22. augusta Saeimas balsojumā par dokumentu „Deklarācija par Latvijas okupāciju” biju klāt un atzinu šo dokumentu. Tomēr es nesaskatu, ka robežlīgums būtu pretrunā ar Satversmi. Politiķiem ir jāizdara politiska izvēle. Latvija kā NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts nevar pastāvēt bez robežām! Nereti sabiedrībā izskan versija: visu vajag sākt pilnīgi no jauna! Proti, nolikt jau parafēto līgumu malā un sākt jaunas sarunas ar Krieviju no citām pozīcijām. Uzskatu, ka šāds variants nav iespējams. Mēs saviem partneriem (ar „mēs” saprotot valdības ārlietu jomas vadītājus, premjerministrus un citas valsts augstākās amatpersonas, arī mani 2004. gadā kā Ministru prezidentu) pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO visu procesu gaitā lietojām kopēju valdībā pieņemtu frazeoloģiju, ka Latvijai nav teritoriālu pretenziju pret Krieviju, par ko šodien daudzi jau runāja, un ka mēs esam gatavi parakstīt 1996. gadā parafēto robežlīgumu, ja vien Krievija tam piekristu. Tas bija uzstādījums, ko jau neskaitāmas reizes kā skaitāmpantiņu atkārtojām, tiekoties gan ar dažādu valstu, gan to ārlietu sektoru vadītājiem, gan starptautisko vizīšu un viesu uzņemšanas laikā. Turklāt tāda bija arī visu pēc Guntara Krasta valdības sekojošo valdību oficiālā pozīcija. Šo nostāju vairākkārt esam apliecinājuši, un arī es kā bijušais Ministru prezidents to daudzkārt esmu uzsvēris dažādās starptautiskajās sarunās. Kādā gan veidā šobrīd varam secināt, ka tas viss, ko deklarēja Krasta valdība un tai sekojošās citas valdības, ir bijis nepareizs un aplams? Godīgi skatoties acīs mūsu partneriem Rietumos, personīgi es neko tādu atzīt nevaru. Tāpat kā to nevar izdarīt neviens godīgs bijušais premjerministrs vai ārlietu ministrs. Nobeigumā vēlos citēt Jāņa Plepa teikto, ka „politiķiem nav jābūt juristiem un nav arī jāmeklē juridiski pareizākais kādas problēmas risinājums. Politiķiem jāmeklē un jātiecas sasniegt politiski lietderīgākais un valsts interesēm atbilstošākais risinājums. Savukārt juristu uzdevums šajā gadījumā būtu vērtēt, vai šāds politiski lietderīgs risinājums ir arī tiesisks risinājums”. Citiem vārdiem, mums vienkārši ir jārīkojas atbilstoši valsts interesēm. Es gribu teikt, ka ne 4. maijā, ne vēlāk pēc padomju likumiem ievēlētajā Augstākajā padomē mēs necentāmies vadīties pēc tālaika - Latvijas PSR - likumiem. Mēs darbojāmies tikai mūsu atjaunojamās valsts interesēs. Mēs darbojāmies pret šiem likumiem, bet darījām to politiski saprātīgi un pareizi. Un tāpēc es uzskatu, ka arī šodien mums ir jārīkojas politiski saprātīgi. Es arī domāju, ka mums ir jāatbalsta šis valdības piedāvātais risinājums. Mēs atbalstām un pilnvarojam valsti parakstīt šo sen jau parafēto robežlīgumu, bet oponentiem būs visas iespējas to apstrīdēt Satversmes tiesā un pat rīkot referendumu, ja tas liksies mērķtiecīgi. Paldies. (Aplausi.)".
• 2007_02_01-seq96 language "lv".
• 2007_02_01-seq96 speaker Indulis_Emsis-1952.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q822919.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q211.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q37.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q191.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q193089.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q458.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q159.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q7184.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q36.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q2498135.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q1240598.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q523755.
• 2007_02_01-seq96 mentions Q6436359.