Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_02_01-seq85> ?p ?o. }

• 2007_02_01-seq85 type Speech.
• 2007_02_01-seq85 number "85".
• 2007_02_01-seq85 date "2007-02-01".
• 2007_02_01-seq85 isPartOf 2007_02_01.
• 2007_02_01-seq85 spokenAs 136.
• 2007_02_01-seq85 spokenText "Godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godājamais premjera kungs! Godājamie deputāti! Kolēģi! Šodien mēs diskutējam par Latvijai ļoti nozīmīgu jautājumu. Šis jautājums nav vienkāršs, jo Latvijas vēsture ir ļoti sarežģīta. Otrā pasaules kara laikā Latvija tika sadalīta divās daļās, kur brāļiem bija jākaro pret brāļiem, tēviem - pret dēliem. Un šie pārinodarījumi vēl joprojām ir jūtami. Daudzi cilvēki tika represēti, daudzi tika izsūtīti. Mēs zaudējām savu neatkarību, bet mēs to atguvām. Daudzi neticēja, ka Latvijas neatkarība ir iespējama, jo Padomju Savienība nesludināja, ka kādreiz tā pārtrauks savu darbību. Taču dzīve pēc neatkarības atgūšanas izmainījās ļoti daudziem. Ir jāsaka tā: šodien, kad jau ir pagājuši 16 gadi, kopš mēs esam atguvuši šo neatkarību, mums ir ļoti pragmatiski jāizvērtē šis laiks - visi ieguvumi un visi zaudējumi. Ir jāsaprot tas, ka tajā laikā, kad tika runāts par neatkarības pasludināšanu, bija arī tādi politiķi, kas teica, ka šī neatkarība ir nepareizi pasludināta, jo Latvijā atrodas padomju karaspēks. Bet gāja gadi, politiķi turpināja diskutēt, līdz tika panākta vienošanās ar Krieviju, ka karaspēks tiek izvests ārā. Un jāsaka tā: ja mēs būtu ieklausījušies tajos, kuri teica, ka neatkarība ir pasludināta nelikumīgi, tad, protams, mums vajadzēja gaidīt vienkārši to, ka neatkarība tiek pasludināta kaut kā citādāk, kaut kā pareizāk. Taču tajā brīdī lielākā sabiedrības daļa saprata, ka mums nav citas izejas un ka mums ir jāakceptē tā forma, kāda tā nu reiz bija sanākusi. Un tagad, 2007. gadā, kad Latvija ir kļuvusi par neatņemamu Eiropas Savienības sastāvdaļu, tās dalībvalsti, kad mēs esam kļuvuši par NATO dalībvalsti, mums ir jālemj par mūsu nākotni. Mēs ļoti bieži runājam par pagātni, un par pagātni ir jārunā, jo tai tautai, kas neskatās pagātnē, nebūs arī laimīgas nākotnes. Taču, skatoties pagātnē, izvērtējot visas šīs kļūdas un notikumus, mums tomēr arī ir jāskatās, kāda tad būs mūsu nākotne, kādu mēs vēlamies redzēt Latviju. Un jāsaka ir tas, ka šodien Latvijai ir jāizdara būtiska izvēle - vai nu mēs būsim province jaunajā Eiropā, kam robeža būs ar tādu valsti, ar kuru mūsu attiecības būs sliktas, vai arī mēs kļūsim par stratēģiski ļoti svarīgu vietu jaunajā Eiropā - par valsti, kas savieno divus lielus tirgus - Eiropas Savienību, kurā dzīvo pusmiljards iedzīvotāju, un bijušo Padomju Savienību, kurā dzīvo vairāki simti miljonu iedzīvotāju. Un jāsaka tā, ka, izmantojot mūsu zināšanas, valodas prasmi un daudz ko citu, mums ir iespējas attīstīties ļoti strauji. Ir jāsaka tā: šodien, runājot par Abreni, mums ir skaidri jāpasaka: „Abrenes mums nav! Tā šodien ir Krievijas neatņemama sastāvdaļa. Tā uzskata Krievija. ” Un, kā teica Prezidente, vienīgais veids, kā mēs varam atgūt Abreni, ir pieteikt Krievijai karu, ko, kā es saprotu, mēs neplānojam darīt. Un līdz ar to mūsu uzdevums ir pragmatiski tiešām pieņemt pareizo lēmumu, kāds Latvijas sabiedrībai būtu visizdevīgākais. Un jāsaka tā, ka tieši šodien liela sabiedrības daļa gaida no mums šo lēmumu. Sabiedrība ir sašķelta. Viena daļa cilvēku domā, ka šis robežlīgums ir vajadzīgs, bet otra daļa domā, ka šis robežlīgums nav vajadzīgs. Taču mums, politiķiem, kuriem tauta ir devusi mandātu šodien izlemt šo konkrēto jautājumu, ir jāizdara sava izvēle. Tāpēc es gribētu pateikt to, ka bez Abrenes šodien Latvijā ir vēl ļoti daudz arī citu aktuālu jautājumu. Šodien mēs maz runājam par ekonomiku, bet man kā satiksmes ministram gribas nedaudz paskatīties arī uz ekonomiskajiem procesiem Latvijā. Kas notiek? Desmitiem tūkstošu cilvēku ir atstājuši Latviju. Viņi ir aizbraukuši meklēt labāku dzīvi. Viņi aizbrauca nevis tāpēc, ka mums nav Abrenes, bet gan tāpēc, ka viņi nav apmierināti ar to dzīves līmeni un apstākļiem, kādi pašreiz ir Latvijā. Un tā ir realitāte! Šiem cilvēkiem, kuri ir aizbraukuši, bērni dzimst ārzemēs. Vai šie cilvēki atgriezīsies Latvijā - tā ir liela jautājuma zīme. Mēs apzināmies to, ka viens no argumentiem, lai šie cilvēki atgrieztos Latvijā, ir mūsu centieni, lai dzīve Latvijā būtu labāka. Viņi gaida tādus politiskus lēmumus, kuri ietekmēs Latvijas ekonomisko attīstību. Un kāda tad ir mūsu nākotne? Protams, mūsu valstī attīstās ražotnes, mums ir daudz un dažādu rūpnīcu, bet mēs nekad nekļūsim par pasaules lielvalsti, kura ražo kaut kādas preces priekš visas pasaules tirgus. Mēs neesam valsts, kura var ietekmēt globālo politiku pasaulē. Mēs varam izteikt savu viedokli, bet mēs to neietekmēsim. Lielākās valstis būs tās, kas vienmēr noteiks politiskos procesus mūsu valstī. Tomēr mums ir iespēja ietekmēt globālo biznesu šajā pasaulē, jo mēs savienojam divus tirgus - Eiropas Savienību un bijušo Padomju Savienību. Mums ir trīs lielas ostas - Ventspils, Rīga un Liepāja, un mums ir jāattīsta šīs ostas. Šajās ostās strādā tūkstošiem cilvēku, un viņi saprot, ka tieši saistībā ar tranzītu un loģistiku, kas pašreiz attīstās šajās ostās, viņi nopelna sev iztiku. Un tieši tāpēc viņiem nav jābrauc strādāt uz Īriju, jo viņi redz sev nākotni tieši Latvijā. „Latvijas Dzelzceļā” strādā vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku, un viņi ir saistīti tieši ar to nozari, kas nodrošina tranzītu starp Latviju un Krieviju. Mūsu valstī ir vēl daudzas citas nozares, kas ir saistītas ar būvniecību, piemēram, ceļu būvētāji. Rodas jautājums: kādus ceļus mēs būvēsim? Vai mēs būvēsim maģistrāles, kas savienos Eiropas Savienību ar Krieviju un citām bijušās Padomju Savienības valstīm, vai mēs to nedarīsim? Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka, pareizi attīstot ekonomiku, mēs varam radīt lielu pievienoto vērtību. Mēs nākamo gadu laikā varam panākt ļoti strauju Latvijas valsts ekonomikas izaugsmi, bet tomēr ir jāpasaka viena būtiska lieta. Man kā satiksmes ministram ir jābūt atbildīgam par to, kas notiek uz Latvijas un Krievijas robežas. Protams, par to ir atbildīga arī Iekšlietu ministrija, arī Finanšu ministrija, bet šajā gadījumā es gribētu uzdot jums šādu jautājumu: „Ko mums darīt?” Pēc Jaunā gada rindas uz robežas ir nedaudz saīsinājušās, bet šīs rindas kļūs vēl garākas, jo kravu plūsma būs aizvien aktīvāka. Jautājums ir tāds: vai mēs attīstīsim šo pierobežas teritoriju vai neattīstīsim? Pirms kāda laika satikās eksperti no Latvijas un Krievijas puses, un viņi diskutēja par to, ka, iespējams, blakus Terehovai, Opuļos, būtu jābūvē jauns robežkontroles punkts. Un te nu būtu nepieciešama koordinēta rīcība no Latvijas un Krievijas puses. Kur mēs būvēsim šo konkrēto robežkontroles punktu, ja mums nav robežlīguma? Vai izvēlēsimies provizorisko robežu? Bet problēma ir vēl tāda, ka saistībā ar faktu, ka robeža nav sakārtota, valstī ienāk kontrabanda, un mēs nespējam pilnībā aizsargāt savas nacionālās intereses. Un šajā gadījumā es gribētu teikt, ka robežlīguma noslēgšana negarantēs mums laimi un labklājību, bet tas ir ļoti nozīmīgs priekšnosacījums tam, lai ekonomika sāktu attīstīties. Krievijas puse par Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas priekšsēdētāju nozīmēs Krievijas transporta ministru Ļevitinu. Tas ir ļoti nopietns signāls tam, ka Krievija vēlas attīstīt tranzīta un loģistikas biznesu šajā reģionā. Man ir bijušas tikšanās ar Ķīnas pārstāvjiem, ar Ķīnas valdības ministriem, un viņi teica: „Mēs esam ieinteresēti strādāt caur Latviju, mēs esam ieinteresēti strādāt caur jūsu ostām, bet ir viens jautājums: kādas ir jūsu attiecības ar Krieviju? Vai mēs varam vienoties, ka arī Krievija atbalstīs mūsu iespējamo sadarbību?” Un te runa ir ne tikai par daudzu simtu miljonu vērtiem projektiem, bet runa ir par miljardus vērtiem projektiem nākotnē. Un jāsaka ir tā: kamēr šis robežlīgums nebūs parakstīts, šīs lielās investīcijas visdrīzāk Latvijā neienāks. Šīs investīcijas var radīt arī reālas darba vietas, šīs investīcijas var radīt reālu pievienoto vērtību, un es esmu pārliecināts, ka tie cilvēki, kuri dzīvo Latvijas valstī, Latvijas un Krievijas pierobežā, šodien ar abām rokām ir gatavi balsot par to, lai šāds robežlīgums pēc iespējas ātrāk tiktu noslēgts. Priekšvēlēšanu laikā es personīgi tiku apbraukājis lielāko daļu pagastu tieši šajā pierobežas teritorijā, un es uzdevu šiem cilvēkiem jautājumu: vai jūs atbalstāt to, lai būtu noslēgts Latvijas un Krievijas robežlīgums, vai ne? Un es gribu pateikt, ka lielākā daļa vai praktiski visi, kurus es satiku, atbalstīja šādu iniciatīvu. Tikai pāris cilvēku bija, kuri teica, ka, iespējams, mums nevajag steigties. Taču lielais vairākums to atbalstīja. Un, ja mēs šo pēdējo gadu laikā esam ļoti daudz runājuši par Latgali, tad jāteic, ka šajā gadījumā Latgales attīstībai šis robežlīgums ir vitāli svarīgs. Daugavpils, Rēzekne, Ludza un citi apdzīvotie novadi un punkti Latgalē gaida reālu valdības atbalstu, un es uzskatu, ka Latgalē, vietā, kas ir vistuvāk Eiropas Savienībā Krievijai, ir unikāla iespēja veidot šo tranzīta un loģistikas biznesu. Bet ir tikai tāds jautājums: vai būs valdības atbalsts? Un tieši tāpēc arī vakar, klausoties televīzijā šīs debates, kas tur notika, izskanēja tādas domas: „Varbūt mums vajag patirgoties ar Krieviju? Varbūt mums vajag saņemt maksimālo cenu?” Es domāju, ka šajā gadījumā tirgoties nevajag! Mums ir vajadzīgs mērķtiecīgs darbs, kas ir saistīts ar skaidru un pragmatisku ekonomikas attīstību - tādu, kas ir Latvijas valsts interesēs. Es esmu pārliecināts, ka valdības piedāvātais priekšlikums, kādā veidā atrisināt Latvijas un Krievijas robežlīgumu, tiešām dod iespēju mums pavirzīties uz priekšu. Ja mums būs jānonāk līdz referendumam, ja Satversmes tiesa tā lems, tad mēs noteikti arī rīkosim referendumu, bet tas, kas mani satrauc pašreiz, ir fakts, ka opozīcijā esošais „Jaunais laiks” šodien nepiedāvā konkrētu risinājumu. Ja mēs šodien gribētu organizēt šo referendumu, tad kāds būtu jūsu jautājums un kāda būtu jūsu nostāja? Šā konkrētā piedāvājuma šodien nav! Šodien šis referendums nevar notikt. Bet, ja gadījumā arī jūs nobalsosiet kopā ar valdības pārstāvjiem par šo valdības piedāvāto priekšlikumu, tad, iespējams, mēs varētu arī nonākt līdz referendumam, ja tāda būs tautas griba. Un tieši tāpēc es šodien aicinu ikvienu valstiski domājošu politiķi padomāt ne tikai par to, kādā veidā mēs varam izmantot vēstures problēmas sava politiskā reitinga stiprināšanai, bet arī par to, kā mēs attīstīsim valsts ekonomiku, kā mēs attīstīsim valsti. Vai mēs vēlamies, lai Latvija būtu province Eiropas Savienībā, kur visa Eiropa zinās, ka mēs esam solījuši sakārtot attiecības ar Krieviju un ka mums nav nekādu teritoriālo pretenziju, bet patiesībā būsim piemānījuši visus mūsu sabiedrotos? Un ja kāds cer, ka Brisele palīdzēs risināt šīs attiecības… Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Brisele mums nepalīdzēs. Tikai un vienīgi divpusējās sadarbības formās un dialogos mēs spēsim vienoties ar Krieviju. Ja šī vienošanās nebūs tik ātra vai nenotiks, ko tad lai dara? Vismaz mēs no savas puses esam mēģinājuši to panākt, un tad tā bumba būs Krievijas pusē. Es ceru, ka ekonomiskā izaugsme šodien Latvijai ir vitāli svarīga. Un ka tie cilvēki, kuri dzīvo Īrijā un gaida reālu rīcību no valdības, šodien noteikti balsotu par valdības lēmumu. Paldies. (Aplausi.)".
• 2007_02_01-seq85 language "lv".
• 2007_02_01-seq85 speaker Ainars_Slesers-1970.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q822919.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q211.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q4294791.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q4294315.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q2660080.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q193089.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q458.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q148.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q159.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q7184.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q80021.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q15180.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q2498135.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q1357342.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q22890.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q1773319.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q43048.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q9005.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q5244326.
• 2007_02_01-seq85 mentions Q1669018.