Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_02_01-seq60> ?p ?o. }

• 2007_02_01-seq60 type Speech.
• 2007_02_01-seq60 number "60".
• 2007_02_01-seq60 date "2007-02-01".
• 2007_02_01-seq60 isPartOf 2007_02_01.
• 2007_02_01-seq60 spokenAs 5.
• 2007_02_01-seq60 spokenText "Godājamās valsts amatpersonas un kolēģi! Vienīgais, ko var skaidri saprast no valdības piedāvātā Latvijas un Krievijas robežlīguma, ir trīs lietas. Pirmkārt, tas ir neskaidrs; otrkārt, tas ir tik samudžināts ar daudzpakāpju pastarpinātām atsaucēm, un, treškārt, tas ir nelikumīgs. Ne jau Abrene ir mūsu satraukuma pamatā! Visdziļākās bažas ir par to nevērību, ar kādu mūsu valdība izturas pret Latvijas pēctecības principa nostiprināšanu. Ja nav šīs mūsu valsts pēctecības pēc neatkarības atgūšanas, tad, pirmkārt, nav bijusi okupācija, otrkārt, nav bijusi nelegālā aneksija, treškārt, nav bijusi kolonizācija. Ja mēs nenostiprinām Latvijas tiesisko turpinātību, tad atveram vaļā durvis apgalvojumam, ka 1991. gadā Padomju Latvija atdalījās no Padomju Savienības un ka tālaika iedzīvotāji - gan latvieši, gan okupanti - visi ir tiesīgi lemt par mūsu valsts nākotni. Tie būs īstie jaunās Republikas pavalstnieki! Un, tā kā es pats nekad neesmu bijis Padomju Savienības pilsonis, tad arī pat man draud Latvijas pilsonības atņemšana. Nav brīnums, ka jau šobrīd Krievijas vēstnieks Latvijā Kaļužnijs aiz prieka siekalojas, jo, pirmkārt, īstenojas Brežņeva nodoms saistībā ar Helsinku Nolīgumu - uz visiem laikiem legalizēt Otrā pasaules kara laupījumus, otrkārt, ka latviešiem pašiem neesot skaidrības, kad sākās viņu valsts patstāvība, un, treškārt, Saeimas deputātiem un visiem Latvijas iedzīvotājiem būšot jaunas izvēles iespējas. Šajā sakarā ļaujiet man jums mazliet atgādināt vēstures patiesību, jo minētā Helsinku Nolīguma parakstīšanas laikā es pats biju Helsinkos - gan 1973. gadā, līguma sagatavošanas periodā, kā Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis, gan 1975. gadā, līguma parakstīšanas laikā, kā Pasaules baltiešu apvienības priekšsēdis. Helsinku galīgo aktu parakstīja 35 Eiropas valstu, ASV, kā arī Kanādas valdību vadītāji. 1975. gada 26. jūlijā, bet dienu iepriekš, 25. jūlijā, Vašingtonā Baltā nama Kabinetu zālē ASV prezidents Džeralds Fords kādam ducim trimdas centrālo organizāciju vadītāju, ieskaitot arī mani, nolasīja deklarāciju, kuru ASV valdība no savas puses nostiprināja, dienu vēlāk Somijā parakstot Helsinku Nolīgumu. Un es nolasīšu daļu no šīs ASV deklarācijas teksta: „Amerikas Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iekļaušanu Padomju Savienībā, un to nedarām arī tagad. Šo mūsu oficiālo neatzīšanas politiku nemaina Eiropas Drošības konferences rezultāti. Principu deklarācijā par teritoriālo integritāti ir ierakstīts pants, ka neviena okupācija vai teritorijas iegūšana pretrunā ar starptautiskiem likumiem nebūs atzīta kā likumīga. ” Vai tas, ko 1975. gadā Fords un Kisindžers, bet 2005. gadā Pabriks uzdrošinājās darīt, proti, aizstāvēt Latvijas starptautiskās tiesības ar pievienotām deklarācijām, bija nepareizi? Deklarācijas pievienošana līgumam nav nekas jauns. Deklarācijas pievienošana līgumam nav nekas ļauns. To var izdarīt arī citādā veidā, bet kaut kādai tiešai atsaucei uz 1920. gada Miera līgumu ir jābūt! Un nekas jau nenotiek bez darba, bez apņēmības, pārliecības, drosmes, nesvārstīgas ticības valsts neatkarībai un tautas brīvībai. Visdrūmākajos Latvijas okupācijas gados, kādi bija 70. gadi, kad „Baltijas jautājums” pasaulē bija jau galīgi aizmirsts, trimdas latvieši tomēr saņēmās un uzvarēja cīņā par savām tiesībām. Vai šodien mēs, brīvībā esot, drīkstam mazāk? 1973. gadā, Helsinku konferences sagatavošanas laikā ārlietu ministru līmenī, baltiešu delegācija bija apbruņojusies ar cienījamā profesora Lēbera vislabākajiem juridiskajiem argumentiem, bet tikai pēc manas vārdu apmaiņas Austrumvācijas vēstniecībā ar Padomju Savienības ārlietu ministru Andreju Gromiko un tai sekojošās baltiešu apcietināšanas pasaules prese sāka pievērst uzmanību baltiešu taisnīgajām prasībām. 1975. gadā mēs jau bijām tikuši krietni tālāk. Pēc nemitīgā darba Rietumeiropas valstīs, ko veica vienīgi baltieši, rezultāti bija manāmi, un tikšanās reizē ar ASV prezidentu Fordu Vašingtonā viņš atklāja, ka ir panākta Varšavas pakta valstu valdību publiska piekrišana par iespējamību miera ceļā pārkārtot robežas. Tātad tā bija liela piekāpšanās salīdzinājumā ar pretrunīgajiem apgalvojumiem, ko toreiz pauda Brežņevs un ko šodien Kaļužnijs nekaunas atkārtot, sacīdams, ka pašreizējās robežas it kā esot uz mūžu mūžiem iesaldētas. Un tā 1975. gada Helsinku Nolīguma parakstīšanas laikā, lai gan Somijas policija mūs atkal uz laiku aizturēja Helsinku lidostā, beigu beigās preses interese un panāktais atbalsts baltiešiem Rietumos lika Somijas drošībniekiem izdarīt kaut ko neiedomājamu - proti, pa militāro spēku slēgto ceļu no lidlauka līdz Helsinku centram, tieši starp Brežņeva un Tito limuzīniem, pašiem somiem ceļmalā vicinot karodziņus, iebrauca mūsu - baltiešu - delegācija. Rezultātā Helsinku Nolīguma ceturtajā sadaļā trešās rindkopas pēdējais teikums ir lasāms šādi: „Nekāda okupācija vai nelegāls ieguvums netiks atzīts par likumīgu!” Un tas šodien joprojām attiecas arī uz Abreni, un bez tautas nobalsošanas nevienam Latvijas ārlietu ministram, nevienam Latvijas Ministru prezidentam, nevienai Latvijas valdībai nav tiesību pārkāpt valsts Satversmi! Laikā pēc Helsinku Nolīguma parakstīšanas viena parakstītāja valsts pēc otras ir apliecinājusi, ka Helsinku akts nenozīmē Baltijas valstu okupācijas atzīšanu - tā to teica Lielbritānija, tā to teica Vācija, Kanāda, Beļģija un tā tālāk, un tā joprojām. Un 1983. gada 13. janvārī ar tādu pašu saturu seko arī Rezolūcija Eiropas Parlamentā. Desmit gadus pēc Helsinku Nolīguma parakstīšanas Pasaules baltiešu apvienība toreiz bijušā Saeimas deputāta Oļģerta Pavlovska vadībā Kopenhāgenā sarīkoja tribunālu pret Padomju Savienību par tās pārkāpumiem Baltijas valstīs. Un arī es toreiz darbojos šajā tribunālā kā Rīcības komitejas priekšsēdis. Tribunālā bija tiesneši… bija pieci plaši pazīstami starptautisko tiesību lietpratēji no Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Zviedrijas. Tā mēs piesaistījām vēl nekad nepiedzīvotu uzmanību un 167 akreditēto starptautisko žurnālistu klātbūtni. Un tribunāla Noslēguma manifestā ir lasāmi šādi secinājumi: „Trīs Baltijas valstu liktenis ir unikāls cilvēces vēsturē. Nekur citur pasaulē bijušās parlamentārās demokrātijas nav okupētas, anektētas un kolonizētas no uzvarējušās varas. Un unikāls liktenis prasa pēc unikālas nostājas no pasaules demokrātiskajām varām. Mēs aicinām tās pacelt Padomju Savienības Baltijas valstu okupācijas jautājumu visos pasaules forumos, pieprasot brīvību un neatkarību Igaunijai, Latvijai un Lietuvai. ” Latvijas valsts pēctecības nostiprināšana šodien ir mūsu valsts visnopietnākais uzdevums, un te šorīt nevarēja būt runa par steidzamību, kas apdraudēja 75. pantu, radot tā pārkāpumu, kas varbūt apdraudēja iespēju tautai nobalsot. Mūsu rīcībai - vienalga, lai kāda tā arī būtu - ir jābūt drošai, tai ir jābūt noteiktai, un nekāda neskaidrība vai paviršība nav pieļaujama! Un Saeimai šī atbildība ir jāuzņemas! Es bieži pārlasu to, ko pašā pirmajā tautas atmodas laikā teicis Kronvaldu Atis. Un viņa visbiežāk rakstītā frāze, ko viņš atkārto un atkārto, ir tāda: „Tēvzemei ir grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!” Vai mēs, Saeimas deputāti, to darīsim? Vai sekosim savam zvērestam, ko katrs devām, nesen stājoties amatā? Vai būs tāpat kā toreiz - pirms 138 gadiem -, kad Kronvaldu Atis 1869. gadā rakstīja: „Mēs nemīlam savu Tēvuzemi, jo caur verdzības laikiem mūsu sirdīs tāda mīlestības sēkla ir dziļi, dziļi izpuvusi. Mūsu vienīgās rūpes, no vergu ķēdēm atraisītiem, ir gaļa, gaļa, nauda un nauda. ” Godājamie deputāti! Vai mums ir jāapdraud mūsu valsts pēctecības tiesības, lai tikai varbūt palīdzētu dažu Latvijas oligarhu neveiksmīgām saimnieciskām darbībām Krievijā? Vai mums ir jāatsakās no mūsu pašu vēstures? Vai drīkstam tik pavirši izturēties pret mūsu valsts neatkarības nostiprināšanu? Piedāvātais risinājums neder! Satversmi pārkāpt nedrīkstam! (Aplausi.)".
• 2007_02_01-seq60 language "lv".
• 2007_02_01-seq60 speaker Uldis_Ivars_Grava-1938.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q822919.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q211.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q37.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q191.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q193089.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q33.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q16.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q8889.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q39731.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q159.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q142.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q31.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q23666.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q183.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q15180.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q34.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q270.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q30.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q1757.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q1748.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q61.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q41644.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q9582.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q16348626.
• 2007_02_01-seq60 mentions Q184267.