Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_02_01-seq53> ?p ?o. }

• 2007_02_01-seq53 type Speech.
• 2007_02_01-seq53 number "53".
• 2007_02_01-seq53 date "2007-02-01".
• 2007_02_01-seq53 isPartOf 2007_02_01.
• 2007_02_01-seq53 spokenAs 132.
• 2007_02_01-seq53 spokenText "Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamais Ministru prezident! Ministri! Prezidij! Cienījamie deputāti! Es šeit dzirdēju vairākas reizes, ka deputāti atsaucas uz 4. maiju. Jā, ja mēs tā skatāmies, kas sēž zālē un varbūt arī tie, kuri mūs klausās, es domāju, ka ne tikai tie vien, kas balsoja, bet arī tie, kas veidoja politiku tajā laikā, ka mēs acīmredzot patlaban esam dažādās pozīcijās. (No zāles dep. J. Dobelis: „Slikti!”) Mēs mēģinām katrs savu pozīciju aizstāvēt, un tas, uz ko es aicinu, vismaz tos cilvēkus ar šo pieredzi: „Mēģināsim izturēties ar solīdu, cieņas pilnu attieksmi viens pret otra uzskatiem!” Jo, ja mēs mētāsimies ar tādiem jēdzieniem kā „kolaboracionisti”, „nodevēji” un tā tālāk, tad mēs, patiesību sakot, nodosim tos ideālus, par kuriem kopā cīnījāmies, un mēs rādīsim tādu praksi tiem deputātiem, kuri nāks pēc mums, un politiķiem, kuri vēl tikai būs deputāti. Tas ir mans pirmais aicinājums šajā apspriešanā. Tā otra lieta ir… Es to pateikšu sākumā, nevis beigās, jo es varu par to arī piemirst pateikt… Acīmredzot jautājums nav par to, ka tautai kādā brīdī būtu lemts izteikties par šo jautājumu referenduma veidā. Kā jau Ministru prezidents teica, valdībai nav šīs iespējas tieši vērsties pie tautas referenduma jautājumā. Ja šis referendums būs - un to noteiks tiesiski Satversmes tiesa vai kādā citā veidā… ja tautai šī iespēja būs, tad politiķiem, to skaitā gan pozīcijai, gan opozīcijai, vajadzētu nevis apelēt pie tā, ka ir vajadzīgs referendums, bet atbildēt - šeit nākt un atbildēt -, ko jūs aicināsiet referendumā. Par ko jūs, politiķi, aicināsiet balsot referendumā? Vai jūs aicināsiet balsot par to, ka ir jānoslēdz robežlīgums pat tad, ja šā robežlīguma noslēgšana saistās ar to, ka Abreni mēs neatgūsim? Tas ir ļoti svarīgi! Un to vajag sākt teikt jau tagad, nevis palikt pusceļā un runāt tikai par to, ka ir nepieciešams referendums. Nevajadzētu aiz šā vārda slēpties! Tagad par nacionālajām interesēm. Es domāju, ka katram politiķim, it īpaši tam, kurš ir ievēlēts, ir atbildība. Un mana sapratne par politiķa atbildību ir šāda: es uzskatu, ka politiķa uzdevums faktiski sastāv no divām daļām: viena daļa ir aizstāvēt mūsu valsti, tās drošību, tās mūžīgu pastāvēšanu no ārējiem ienaidniekiem, naidniekiem, pretiniekiem. Otrs uzdevums politiķim, pēc manas dziļas pārliecības, ir nodrošināt to, lai tauta, kas dzīvo mūsu valstī, piedzīvotu arvien augstāku dzīves līmeni, un celt tās labklājību, tai skaitā arī mazinot atšķirību starp bagātajiem un nabagajiem. Ja mēs runājam par nacionālajām interesēm šādā aspektā, no pirmā viedokļa, tad mana dziļa pārliecība ir (un es nebaidos to teikt)… Es uzskatu tā: tiktāl, ciktāl ir runa par mūsu valsts drošību, es uzskatu, ka līguma parakstīšana ar Krieviju šo drošību nostiprinās. Neparakstot šo līgumu, es domāju, ka ir daudz lielāks risks, ka šīs drošības līmenis mums būs vājāks. Pat tad, kā es šeit dzirdu runājam, ka Krievijā ir gaidāmas politiskas izmaiņas un ka Krievijā ir iespējami arī visādi pagriezieni, kas mums nākotnē var arī nebūt labvēlīgi. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka šis līgums kalpo mūsu drošībai. Otrs. Ja mēs runājam par vienu ļoti svarīgu aspektu, kas ir arī viens no politiķu uzdevumiem, tad ir samērā viegli, bet tajā pašā laikā bezatbildīgi šo jautājumu, kurš ir ārkārtīgi svarīgs visai mūsu sabiedrībai… Es domāju, ka katrs no cilvēkiem, ne tikai sekojot līdzi masu informācijas līdzekļos, bet arī tiešajām sarunām par šo jautājumu, domā no visiem aspektiem. Kas ir visbezatbildīgāk? Tas, ka šo jautājumu izskata nevis pēc būtības, bet mēģina izmantot politiskās konjunktūras mērķiem, mēģina izmantot kā politisku ieroci starppolitiskajās cīņās, kas ir pieļaujami no politiskā viedokļa, bet šādā svarīgā jautājumā ir bezatbildīgi. Jo politiķiem nav nekā vieglāka, kā „aizdedzināt” sabiedrību. Viņi, izmantojot šādu jautājumu, sāk cits citam izvirzīt apvainojumus, kuri pēc tam izplatās tālāk sabiedrībā. Es gribu uzsvērt vēl vairākas lietas, par kurām esmu pārliecināts. Tā pirmā lieta ir saistīta ar okupāciju. Es un tāpat arī mūsu valdība ar premjeru priekšgalā, arī pozīcijas frakcijas, nevienu brīdi neesam uzskatījuši un nekad arī neuzskatīsim, ka jautājums par robežlīgumu ir saistāms kopā ar okupāciju. Saeima 1996. gadā pieņēma deklarāciju par okupāciju. Prezidente savu skaidrojumu pieņēma 2005. gadā. Tāpat šādu skaidrojumu pieņēma arī Ministru prezidenta Kalvīša vadītā valdība. Un es varētu minēt vēl citus neskaitāmus dokumentus. Es gribu pateikt, ka tie cilvēki, kuri mēģina teikt, ka parakstīt robežlīgumu nozīmē atteikties no cilvēku prasībām par tiem pāridarījumiem, par represijām, kas tika īstenotas no PSRS puses, par zaudējumiem, ko piedzīvoja mūsu tauta. . . Nekad mēs tam nepiekritīsim! Un, ja kāds mēģinās sasaistīt šīs divas lietas, tad es varu šeit no tribīnes pateikt: „Jums nebūs taisnība, ja jūs gribēsiet to izmantot!” Otrais ir jautājums par to politiķu atbildību, par ko es teicu jau sākumā. Patiesībā jau runa ir par trim lietām: par pagātni, par tagadni un par nākotni. Ja mēs runājam par nākotni, izejot no tagadnes, tad mūsu atbildība ir saistīta ar to, kā šajā valstī celt dzīves līmeni, kā paaugstināt cilvēku labklājību, jo to no mums prasa. Un tad diez vai mēs varam pirmajā brīdī teikt tā: „Mums nav vajadzīgs nekas! Lai viss paliek tā, kā ir. Mums nav vajadzīgs robežlīgums, mums nav vajadzīgi pavadošie līgumi, kas ir nepieciešami tiem cilvēkiem, kuri organizē uzņēmējdarbību, kuri pelna naudu un kuri dod darbu!” Jo tad, ja mēs sakām tā, vairs nav tiesības nākt šeit un dienu vēlāk sacīt: „Kāpēc šī valdība nav noorganizējusi ekonomiskās attiecības tā, lai tranzīts austrumu virzienā būtu normāls? Kāpēc mūsu eksports austrumu virzienā bremzējas? Kāpēc nav tā un tā?” Redziet, cienītās dāmas un kungi! Ja jūs gribat teikt pirmo „jā”, tad jums nav tiesību otrajā jautājumā prasīt vēl kaut ko. Trešais acīmredzot ir jautājums par tiem spārniem. Es uzskatu, ka nacionālās intereses, ja mēs skatāmies šos 16 gadus un mēģinām lielos vilcienos to visu uzskaitīt, faktiski bija definētas samērā strikti: aiziet prom no PSRS. To mēs izdarījām! Tālāk - atjaunot savu valsti. To mēs izdarījām! Mums bija ļoti grūti to izdarīt, un es esmu tiešais liecinieks tam, cik smagi mums gāja sarunās tad, kad parādījās pilsoņu komitejas un parlaments - Augstākā padome -, cik grūti mums, Latvijas Tautas frontei un Nacionālās neatkarības kustībai, nācās toreiz pieņemt šos vēsturiskos lēmumus. Taču mēs to izdarījām. Mēs neklausījāmies pārmetumos, ka ir okupācijas pašpārvalde, ka tas nav tiesisks parlaments (starp citu, es domāju, ka vēl tagad daudzi tā domā). Mēs panācām to, ko mēs gribējām. Mēs īstenojām savas nacionālās intereses, un mēs esam tur, kur mēs esam. Mēs varējām tur nebūt. Tagad jautājums: ejot uz priekšu, cik lielas mums ir tiesības risināt šādus jautājumus, kādus risina šeit? Mums, politiķiem, ir tiesības to darīt, bet tautai ir tiesības novērtēt to un, ja tiesiski šī situācija attīstās tā, kā es teicu sākumā, arī lemt. Bet vēlreiz es atgriežos pie tā: ir viegli pateikt, ka lemj tauta. Politiķu uzdevums ir pateikt šeit godīgi, par ko viņi iestājas, lai tauta lemtu. Par ko viņi būs referendumā? Es savu pozīciju šeit esmu paudis. Es esmu par to, lai mēs šo līgumu noslēgtu, jo tas ir mūsu nacionālajās interesēs. Par likumiem. Mums, starp citu, ir bijušas ļoti daudzas un dažādas nostājas attiecībā uz pilsonību. Bija jautājums par to, vai atjaunot 1919. gada Pavalstniecības likumu. Pēc tam mēs izstrādājām likumdošanu, kas ir saskaņota, kas ir atbilstoša Eiropas prasībām. Mēs esam civilizēta Eiropas valsts. Un jebkurš, kas nāks šeit un teiks, ka robežlīguma parakstīšana izsauks sekas… ka mēs mainīsim Pilsonības likumu, Valodas likumu… Tas nebūs godīgi! Mēs to netaisāmies darīt. Es to netaisos darīt! Es domāju, ka tas ceļš tālāk vairs nav tik vienkārši iezīmēts. Mums nav tādas pilnīgi skaidras pieturas ceļā. Tā pēdējā skaidrā pietura, dāmas un kungi, bija Eiropas Savienības un NATO pietura. Tālākais ceļš ir sarežģīts. Un acīmredzot tāpēc mūsos ir dažādas domas, kurā virzienā pa šo ceļu iet. Es vēlreiz gribu pateikt, ka politiķu uzdevums ir nepārtraukti domāt un strādāt, lai nacionālās intereses tiktu ne tikai aizstāvētas, bet arī attīstītas. Daudzus gadus es esmu dzirdējis politiķu - un ne tikai politiķu - diskusijas, kuras beidzas tā: „Mums ir jāaizstāv mūsu nacionālās intereses. ” Un tad ir punkts. Taču principā ļoti reti, gandrīz nekad neesmu dzirdējis, kādas tās ir. Es aicinu tos politiķus, kas nāks runāt pēc manis, atklāti tās arī paust kā savu pārliecību, kā savas partijas pārliecību, kā savu vēlētāju deleģētu pārliecību. Nepaliksim juridiskā retorikā, nepaliksim tiesiskā retorikā! Neapšaubāmi, tiesiski ir jārīkojas, par to nav runa, bet politiķu lēmums ir un paliek politisks lēmums. Ja mēs visi būtu rīkojušies tiesiski absolūti precīzi situācijā, kad vēl likumdošana mums nebija izstrādāta, mēs nebūtu nonākuši tur, kur mēs esam. Un pēdējais. (No zāles dep. I. Kalniņš: „Bija jau pēdējais!”) Par vēsturi. Vēsture, neapšaubāmi, ir ļoti laba lieta, un Visvaldis Lācis ir speciālists… un daudzi vēsturnieki, ar ko es esmu runājis… es jums minēšu, teiksim, arī tādus vēstures faktus… Nezinu, vai jūs būsiet tos dzirdējuši. Ģenerālis Laidoners iegāja Pleskavā… Igauņi neatkarības kara rezultātā iegāja Pleskavas pilsētā - protams, ar atbalstošo cara armijas daļu. Un faktiski tajā brīdī viņi pieņēma lēmumu, ka viņi tur palikt nevar. Tad, kad Latgales partizāņu pulks iekaroja Abreni, Abrene nebija to sešu latvisko apriņķu sastāvā, kas bija Vitebskas guberņā, kad risināja jautājumu par etnisko robežu. Un pēdējais. Mūsu karaspēks iegāja tā saucamajā Krievijas teritorijā līdz 70-100 kilometriem dziļāk, nekā mēs noslēdzām robežlīgumu, bet pieņēma lēmumu nepalikt tur. (No zāles dep. S. Kalniete: „1920. gada Miera līgumā robežas ir ļoti skaidri aprakstītas!”) Paldies par uzmanību. (Aplausi.)".
• 2007_02_01-seq53 language "lv".
• 2007_02_01-seq53 speaker Ivars_Godmanis-1951.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q822919.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q211.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q79820.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q193089.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q458.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q159.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q52371.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q7184.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q15180.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q2498135.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q2214.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q236968.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q1807095.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q102217.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q4255404.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q4803907.
• 2007_02_01-seq53 mentions Q2306866.