Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_02_01-seq49> ?p ?o. }

• 2007_02_01-seq49 type Speech.
• 2007_02_01-seq49 number "49".
• 2007_02_01-seq49 date "2007-02-01".
• 2007_02_01-seq49 isPartOf 2007_02_01.
• 2007_02_01-seq49 spokenAs 150.
• 2007_02_01-seq49 spokenText "Abrenes zemei, mežiem un purviem, neapšaubāmi, ir liela vērtība. Nesen, pirms pāris gadiem, ANO vadībā tika veikts 1300 zinātnieku un ekspertu no 95 ANO valstīm pētījums, kurā ir skaidri pateikts, ka 2050. gadā nekāds zinātnes progress nevarēs nodrošināt pietiekamu pārtikas daudzumu cilvēcei un ka lielpilsētas pārvērtīsies par kloākupēm, nevis par tīrām upēm. Ka tas tā ir un ka šiem 2% Latvijas teritorijas jau tagad ir liela vērtība arī ar šiem purviem, kas ir tīra ūdens glabātāji, liecina nesen, pirms piecām dienām, Latvijas televīzijā dzirdētais oficiālais it kā Lielbritānijas un visa Austrālijas kontinenta vadības paziņojums, ka, lūk, mēs vairs nevaram saviem iedzīvotājiem nodrošināt tīru dzeramo ūdeni, bet tīrs dzeramais ūdens būs vienmēr, arī nākotnē iegūstams, attīrot notekūdeņus. Lūk, mūsu zemes saimnieciskā vērtība, ko mēs atdodam par neko! Taču vēl lielāka vērtība nekā šī saimnieciskā vērtība ir mūsu garīgajai stājai, mūsu garīgajai pasaules uztverei, mūsu garīgajām robežām, kas ir daudz svarīgākas nekā šajā gadījumā jau esošās dabā novilktās robežas. Es citēšu Edvardu Virzu, kas ir pareizi mūs brīdinājis: „Lai tautu paglābtu no rītu dienu dramas, Mums sargāt robežas, kas stiepjas neredzamas, Ko latvju tautas gars sev vilcis kādureiz, Lai sevi paglābtu no tā, kas nepareizs. ” Ar savu piekāpšanos, ar savu izdabāšanu mēs atdodam savas garīgās robežas. Šeit Ārlietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš pārmetoši teica, ka kādi deputāti, lūk, it kā nostājoties pret šo līgumu, izdabādami saviem vēlētājiem. Vēl lielāka izdabāšana un sliktāka izdabāšana ir tad, ja mūsu valstsvīri izdabā svešām lielvarām. (Aplausi.) Starptautiskās tiesības, pie kurām mums būtu jāpieturas… Un pie tām pieder vēl viena seno romiešu izteikta norma: „Pacta sunt servanda!” („Līgumi ir jāpilda!”) Tās lēnām… šīs tiesības lēnām, pakāpeniski, bet, neapšaubāmi, tomēr progresē. Ja mēs paņemam visatzītāko starptautisko tiesībnieku grāmatas dažus desmitus gadu atpakaļ. . . Domādams par savas tautas nākotni un zinādams, ka man kā nejuristam tomēr ir jāzina, kas notiek šajā jomā, tad es tur redzu - nemaz nerunājot par pusgadsimtu atpakaļ -, ka tur neparādās vārds „taisnīgums”. Ja mēs paņemam beidzamajā desmitgadē izdotās vismodernākās starptautisko tiesībnieku grāmatas, tad redzam, ka tur parādās ne tikai jēdziens „taisnīgums”, bet ir pateikts arī tas, ka taisnīgums ir jāsavieno ar tiesiskumu. Lūk, kā attīstās šīs tiesības, no kurām mēs it kā brīvprātīgi gribam atteikties un pateikt, ka tas tā nekad nav! Un runājam par politiku. . . Politika nav tiesības! Mums jāturas pie tiesībām! Vaira Vīķe-Freiberga, nebūdama prezidente, bet būdama trimdā, ir teikusi: „Nav šaubu, ka Rietumu pasaulē ir brēcoša vajadzība praktisko oportūnismu aizstāt ar morālām vadlīnijām. ” Lielisks teikums! Bet savā darbībā viņai tā izrādījās tukša frāze! Kā viņa, tā arī jūs, Ministru prezidenta kungs, tieši tagad varējāt lūgt šo Rietumvalstu praktisko oportūnismu, kas izpaužas (te kāds tam varbūt nepiekrīt, sacīdams, ka tas nav spiediens), manā skatījumā, spiediena veidā, aizstāt ar morālām vadlīnijām, ar tiesiskām vadlīnijām. Jūs to neesat darījuši! Vēl vairāk! Jūs abi apzināti esat pārkāpuši diemžēl valsts pamatlikumu - Latvijas Satversmi. Šeit jau runāja par to, bet tas ir jāatkārto. Mūsu atjaunotās valsts 1995. gadā izdotajā Kriminālkodeksā ir skaidri teikts, ka tie, kuri aicina atdot kādu Latvijas teritorijas daļu, ir sodāmi ar cietumsodu līdz 3 gadiem, bet tie, kuri ne tikai aicina, bet arī organizē pasākumus, lai šo kādu savas teritorijas daļu atdotu, ir sodāmi ar cietumsodu līdz 5 gadiem. Jūs neesat vērā ņēmuši pat mūsu Satversmi un neesat vērā ņēmuši šo Kriminālkodeksu, kas ir saistošs visām amatpersonām. Vienīgais, ko jūs ar Prezidenti drīkstējāt darīt - viņa kā Prezidente, jūs kā Ministru prezidents un arī ārlietu ministrs Pabriks -, ir aicināt tautu uz referendumu šajā jautājumā, ja mēs gribam atdot Latvijas teritorijas vienu daļu, neko neprasot pretī. To, es domāju, precīzāk nemaz nevar pateikt! Gan Ministru prezidents, gan Ārlietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš nav vēlējušies pateikt tautai visu patiesību, visas nianses par noslēdzamo robežlīgumu. Apzināti vai neapzināti viņi to ir darījuši - es nezinu, bet arī šīs nianses tomēr nav pateiktas. Nu te jau iepriekšējie runātāji par to runāja. Jūs nemitīgi atsaucaties, arī ārlietu ministrs, uz Helsinku 1975. gada vienošanos, bet ir taču skaidri zināms… jā, mēs iestājāmies un uzņēmāmies šīs saistības… ka Helsinku vienošanās paredz, ka Otrā pasaules kara laikā radušās robežas nav maināmas, bet mūsu draugs, izcilais un starptautiski atzītais tiesībnieks Lēbers un arī citi ārzemju tiesībnieki ir paskaidrojuši - un jums tam ir jābūt zināmam, ja jūs esat valstsvīri -, ka šīs robežas, protams, nav grozāmas ar bruņotu varu, ar spēku, bet mierīgu sarunu ceļā starp divām valstīm ir grozāmas. Un tai, lūk, vajadzēja būt izejas pozīcijai sarunām ar Krieviju! Un nekādai citādai! Tālāk. Jūs neesat runājuši arī par tādu jautājumu, kas, ja mēs neatteiktos no sava Abrenes novada, notiks ar tiem cilvēkiem, kuri tur pašreiz dzīvo. Man ir draugi pat ar divu augstskolu diplomiem un arī manā Zaļo un zemnieku savienības frakcijā ir gudri cilvēki, kas man pienāk klāt un saka: „Visvaldi, nu bet kā mēs varam ņemt to Abreni? Tur taču ir 40 vai 50 tūkstoši, iespējams, naidīgu un mūsu valodu nezinošu cilvēku! Taču neviens no jums - ne Bērziņa kungs, ne Pabrika kungs, ne Ministru prezidenta kungs - nav vēlējies paskaidrot… Protams, es uzskatu, ka jūs to zināt, ka nesen Krievija un Ķīna noslēdza līgumu, kurā Krievija atteicās no 3 lielām salām Amūras upē, uz kurām dzīvoja Krievijas pilsoņi. Un viņi šajā līgumā pateica un atzina, ka vēsturiski šī teritorija, šīs salas, ir piederējušas Ķīnai. Protams, agrākā okupācijas vara izvāca no šīm salām visus savus iedzīvotājus. Tas, protams, ja mēs pastāvētu uz starptautisko tiesību principiem, agrāk vai vēlāk notiktu arī ar tiem cilvēkiem Abrenes novadā, kuri nav Latvijas pilsoņi vai Latvijas pilsoņu pēcnācēji. Jūs par tām lietām klusējat! Tā ir daļēja - esmu spiests to nosaukt - dezinformācija. Ejam tālāk. Jūs visu laiku atsaucaties uz šo 1997. gadā parafēto līgumu. Šeit tiem radio un televīzijas klausītājiem, kas nav iedziļinājušies šajā lietā, jūs ar to daļēji liekat saprast, ka, lūk, tās mums ir saistības, ka mēs jau netiekam no šā 1997. gadā parafētā līguma vaļā. Nu paņemam vienu… Nebūdams jurists - vēlreiz uzsveru! -, es paņemu svešvārdu vārdnīcu, paņemu arī starptautisko tiesību vārdnīcu un skatos, kas tad tā parafēšana ir. „Parafēt” nozīmē parakstīt ar iniciāļiem, ar sava vārda un uzvārda pirmajiem burtiem, kaut kādu vienošanos, ka jūs esat bijis klāt pie šīs vienošanās, bet tas Latvijai neuzliek nekādas saistības, Bērziņa kungs, ārlietu ministra kungs, Ministru prezidenta kungs! Nekādas! Tā vismaz es esmu to atradis, un visur, kur vien es esmu lasījis, es to redzu. Bet jūs tautai uzspiežat it kā to, ka, lūk, ir parafēts un ka tagad mēs jau nevaram nekur iet. Taču tajā pašā laikā 1999. gadā Latvijas Ārlietu ministrija un Latvijas Valsts vēstures arhīvs izdod grāmatu, kura saucas „Dokumenti par Latvijas starptautisko atzīšanu”, un tur 209. lappusē mēs lasām… 1999. gadā mēs lasām: „Latvijas pozīcija balstās uz Latvijas un Krievijas 1920. gada 11. augusta Miera līgumu. Latvija joprojām uzskata, ka minētais līgums ir spēkā un pēc 1940. gada izdarītās izmaiņas nav uzskatāmas par likumīgām. ” Paldies Ārlietu ministrijai! Paldies! Tikai jāpieturas pie šā principa pastāvīgi. To nevajadzēja no 1999. līdz 2007. gadam mainīt… jeb tagad mēģināt šo principu mainīt, šo uzskatu pozīciju. Tālāk. Valsts prezidente trimdā ir teikusi (es viņu citēšu, jo viņa ir viena no aktīvākajām, kā jūs to redzējāt un zināt, šā līguma, robežlīguma, nepieciešamības atbalstītāja): „Latviešu tauta vēstures gaitā ir postīta, apspiesta un šaustīta ne tikai lai gūtu tās zemi un ostas, bet it kā lai nestu tās tautai gara gaismu, pestīšanu un brīvību. Nelaime ir tikai tā, ka tās vienmēr bijušas svešu ļaužu ienestas gaismas un patiesības. ” Bet kas tad notiek šobrīd? Vēl sliktāk! Vēl lielāka nelaime, kā ir teikusi Valsts prezidente, tagad ir tā, ka šīs svešu ļaužu izvēlētās patiesības valdības vadītājs uzspiež tautai šoreiz kā neapšaubāmas patiesības, kā negrozāmas patiesības. Pēdējais Latvijas valdības sūtnis Amerikas Savienotajās Valstīs, pirmskara Latvijas Universitātes romāņu filoloģijas profesors Arnolds Spekke par šīm uzspiestajām patiesībām mums atgādina un pamāca šodien: „Ilgi, pārāk ilgi mēs esam meklējuši, pētījuši un gudrojuši, ko citi ļaudis domā un runā par mums. Būtu pienācis laiks arī mums pateikt skaidri viņiem skaidros vārdos, ko un kā mēs domājam par viņiem pašiem. ”".
• 2007_02_01-seq49 language "lv".
• 2007_02_01-seq49 speaker Stanislavs_Skesters-1958.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q211.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q3744607.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q148.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q159.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q15628977.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q23666.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q498407.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q30.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q1757.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q151301.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q408.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q5341389.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q16361750.
• 2007_02_01-seq49 mentions Q4795360.