Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_02_01-seq41> ?p ?o. }

• 2007_02_01-seq41 type Speech.
• 2007_02_01-seq41 number "41".
• 2007_02_01-seq41 date "2007-02-01".
• 2007_02_01-seq41 isPartOf 2007_02_01.
• 2007_02_01-seq41 spokenAs 23.
• 2007_02_01-seq41 spokenText "Saeimas priekšsēdētāja kungs! Premjerministra kungs! Dāmas un kungi! Ļaujiet man paust gandarījumu par to, ka solījums ir turēts un ka 9. Saeimā pirmo reizi notiek ārpolitiskās debates. Valdības izšķiršanās nākt uz Saeimu ar tik nopietnu ārpolitisku jautājumu, kāds ir Latvijas un Krievijas robežlīgums, liecina par vēlmi šo lēmumu pieņemt tā, lai visi viedokļi tautā tiktu dzirdēti un sadzirdēti. Runāsim un lemsim šeit un tagad, un lai Dievs mums palīdz pieņemt vissaprātīgāko lēmumu. Patiesi šā jautājuma nozīme nevar tikt novērtēta par augstu, jo tas, kā mēs lemsim, pasaulei liks saprast, vai mēs skatāmies pagātnē vai nākotnē, vai mēs spējam atšķirt būtiskus, principiālus jautājumus no mazsvarīgiem, vai spējam nošķirt graudus no pelavām, vai spējam stāvēt augstāk par mūsu vēsturiskajiem pāridarītājiem. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā, man šķiet, ka šī ir jau trešā šādas nozīmes politiskā izšķiršanās mūsu valstī. Pirmo reizi - 1994. gadā - mums nācās pieņemt grūtu, bet Latvijas valstij izšķirošu kompromisa lēmumu par bijušās PSRS karaspēka izvešanu no mūsu valsts. Arī tad šim lēmumam bija pretinieki, kuri lēmuma pieņēmējus un atbalstītājus apvainoja nacionālo interešu nodevībā, bet vēsture ir pierādījusi, ka šis lēmums bija pareizs. Mūsu zemē vairs nav sveša karaspēka. Ja mēs būtu klausījuši tālaika oponentiem tāpat, kā tagad mēs varētu klausīt arī pašreizējiem oponentiem, tad situācija būtu cita. Otrreiz vēsturiskā izšķiršanās notika 1998. gadā, kad grūtā referendumā mēs pieņēmām naturalizācijas principus. Arī tas bija kompromiss, kam pretojās daudzi. Tagad mēs zinām, ka šis lēmums ir bijis pareizs, jo starptautiskajā vidē zuda iespēja mūs nepatiesi apvainot cilvēktiesību pārkāpumos. Latvijas parlamentārieši! Trešā reize ir pienākusi šodien! Mums ir jāizšķiras (No zāles: „Referendumā!”), vai mēs gribam saglabāt un stiprināt to, kas mums ir sūri un grūti atgūts, vai turpināsim ar saucēja balsi tuksnesī pieprasīt to, kā mums vairs nav un nekad vairs nebūs. Mums ir jātiek skaidrībā pašiem ar sevi - vai mēs ticam tam, ko sakām. Un, ja tā, tad vai mēs darām to, ko solām. Robežlīguma jautājums būs tas lakmusa papīrītis, kas ļaus mūsu tautai un visai pasaulei spriest gan par mūsu politiku, gan par mūsu ētikas standartiem, tāpēc būs neliels atskats arī vēsturē. Sākot no 1997. gada 9. decembra, kad Ministru kabinetā tika apstiprināts šā robežlīguma teksts, Latvijas ārpolitikas darba kārtībā kā viens no visnopietnākajiem uzstādījumiem tika iekļauts jautājums par šā līguma noslēgšanu. Tie bija grūti laiki: ekonomika vēl kliboja, mēs nezinājām, vai jebkad nokļūsim Eiropas Savienībā un NATO, kuras uzskatījām un turpinām uzskatīt par mūsu brīvības garantu. Lai neradītu mūsu atbalstītājiem pasaulē bažas par mūsu vēlmi saasināt situāciju ar Krieviju un atgūt zaudēto Abreni, visi mūsu iepriekšējie pārstāvji sarunās ar saviem Eiropas un Amerikas partneriem konsekventi tika pauduši viedokli, ka Latvija vēlas noslēgt parafēto robežlīgumu un nekāro pārskatīt de facto eksistējošās robežas. Kopš 1998. gada Valsts prezidenta līmenī bijušas vairāk nekā 40 vizītes, Ministru prezidenta līmenī - apmēram 40 vizītes, bet ārlietu ministra līmenī - vairāk nekā 70 vizītes. Un visos šajos kontaktos Latvija ir atkārtoti apliecinājusi gatavību noslēgt šo robežlīgumu. To ir darījusi Kalnietes kundze, to ir darījis Ulmaņa kungs un daudzi, daudzi mani priekšteči. Ko nozīmē šī gatavība? Pirmkārt, to, ka Latvija neizvirza teritoriālas pretenzijas. Otrkārt, tas bija apliecinājums Latvijas ārpolitikas nemainīgumam un uzticamībai. Un, treškārt, tā ir Latvijas atbildība par pašreiz eksistējošās austrumu robežas nostiprināšanu. Robežlīguma noslēgšanas jautājums bija būtisks noteikums Latvijas iestāšanās procesā Eiropas Savienībā un NATO, un ne jau velti Krievija nebija gatava parakstīt šo pašu līgumu, iespējams, cerēdama kavēt mūsu valsts starptautisko nostiprināšanos. Tāpēc Eiropas Savienības kontekstā risinot sarunas gan starpvaldību konferences formātā ārlietu ministru līmenī, gan paplašināšanās sarunās tajā laikā ar komisāru Ferhoigena kungu Latvijas delegācija vienmēr ir atsaukusies uz 1997. gadā Ministru kabinetā apstiprināto robežlīguma projektu un tā pielikumiem, norādot, ka no Latvijas puses ir veikts viss iespējamais (es uzsveru - viss iespējamais!) un ka tālākā līguma virzība ir atkarīga vienīgi un tikai no Krievijas Federācijas. Tad, kad Kalnietes kundze runāja ar ministru Ivanovu, ar Margelova kungu, ar daudziem citiem, es neesmu redzējis, ka Kalnietes kundze teiktu: „Ziniet, mēs gribam ar jums noslēgt līgumu, bet patiesībā mums vēl būs vajadzīgs referendums. Un vispār mums ir vajadzīga politiskā debate. ” Tāpat to nekad nav uzsvēris arī Ulmaņa kungs. Arī dokumentos, ko mēs iesniedzām NATO organizācijā, ir rakstīts: „Mēs esam gatavi. ” Tagad, izrādās, daļa mūsu politikas priekšstāvju kaut kam nav gatava. Kurš tad šeit ir mainījis savas domas (No zāles dep. A. K. Kariņš: „Jūs!”), un kad tas ir noticis? Sarunās tāpat… Jā. No iepriekš teiktā mēs nevaram atteikties pat tad, ja mums tagad pēkšņi to sagribētos, nerēķinoties ar nopietnām starptautiskām sekām un pirmām kārtām jau ar sūri iekarotā prestiža un ticamības zaudēšanu. Jo kā gan var ticēt cilvēkam, kurš netur savu vārdu, un kā gan var ticēt valstij, kas saka vienu, bet piedāvā darīt kaut ko citu? (No zāles dep. S. Āboltiņa: „Kā var ticēt tam, ko teica 2005. gadā?”) Pēdējo divu gadu laikā valdība ir meklējusi juridiski korektu risinājumu, lai panāktu sagatavotā robežlīguma noslēgšanu. Piedāvātais risinājums balstās uz 1991. gada Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kas ietver sevī visu Latvijas pēctecības apliecinājumu. Nav brīnums, ka daudzi politiskie analītiķi šo valdības piedāvājumu ir novērtējuši kā elegantu un precīzu. Latvijai svarīgais valstiskās nepārtrauktības princips ir ievērots, un to patiesībā neapšauba neviens, izņemot varbūt dažu labu no tiem, kas šeit sēž mūsu starpā. Vai tiešām kāds domā, ka pēc šā līguma stāšanās spēkā mūs vairs neviens neapsveiks 18. novembra svētkos, tādējādi noliedzot mūsu turpinātību? Būtu naivi skaldīt matus laikā, kad ir jāpieņem principiāli lēmumi. Latvijas valstisko nepārtrauktību nodrošina ļoti plašs starptautisko saistību kopums, kurā visnozīmīgākie ir vairāk nekā 30 valstu paziņojumi 90. gadu sākumā par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. Es šeit nemaz neminēšu tās vēstules, kuras pēdējo divu gadu laikā ir saņemtas mūsu Prezidentes Kancelejā. Robežlīgums ir praktiskas dabas jautājums, kas ir nošķirams no plašākiem vēsturiskiem jautājumiem, par kuriem saskaņa ar citādi domājošo mazākumu ir rodama daudzu, daudzu gadu desmitu garumā. Nemēģināsim savu vēsturisko sāpi, brūci aizlīmēt ar robežlīguma plāksteri! Tas nav pareizais veids. Cienījamie klātesošie! Saeimai šodien ir iespēja izteikt savu atbalstu tam Latvijas ārpolitikas kursam, kurš ir īstenots pēc neatkarības atjaunošanas. Ja toreiz Latvija par vienu no saviem ārpolitiskajiem jautājumiem būtu izvirzījusi Abrenes atgūšanu, tad tālaika ārpolitiskie mērķi - Krievijas Bruņoto spēku izvešana, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO un Latvijas kā uzticamas un stabilas valsts tēla nostiprināšana nebūtu šodienas realitāte. Tas mums ir jāsaprot visiem! Šā robežlīguma oponenti saka: „Mums jāpatur sev tiesības pieprasīt Abrenes atgūšanu!” Tā ir ļoti nopietna starptautiska prasība, kurai būs savas sekas. Kādas? Pirmkārt, uzturot spēkā šādu prasību, mums nav iespējas parakstīt robežlīgumu, kas mums ir vajadzīgs ne tikai tādēļ, lai uzturētu savu ārpolitisko turpinātību, bet arī lai starptautiski nostiprinātu to, kas mums ir visdārgākais, - mūsu atjaunoto valsti. Otrkārt, ir skaidrs, ka, šodien balsojot pret šo likumprojektu (atšķirībā no mūsu kaimiņiem igauņiem, somiem, vāciešiem un lietuviešiem), mēs būsim izteikuši teritoriālas pretenzijas pret Krieviju, jo Abrene praktiski ir otrpus tai robežai, ko pašreiz apsargā latviešu karavīrs. Tas nozīmē, ka mēs būsim zaudējuši to statusu, par ko tā cīnījāmies pēdējos 15 gadus, - stabilas un prognozējamas valsts statusu. Vai jūs, tie, kuri vēlas balsot „pret”, esat gatavi maksāt šo cenu? 1991. gadā, kļūstot par EDSO dalībvalsti, Latvijas puse akceptēja visus EDSO principus bez atrunām, tajā skaitā pievienojoties Helsinku Nobeiguma aktam, kas atzina robežu neaizskaramības principu. Tas nozīmē, ka Latvija ir piekritusi pēc Otrā pasaules kara Eiropā izveidotajām un nostiprinātajām valstu robežām. Protams, šīs robežas bieži bija veidojušās negodīgā ceļā, bet tas jau ir cits jautājums. Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas atzīšana un diplomātisko attiecību atjaunošana no mūsu partneru puses notika, ņemot vērā Latvijas eksistējošās administratīvās robežas. Mūsu partneri ar tām rēķinās, un nekad, piemēram, Eiropas Savienībā, nevienam nav ienācis prātā, ka būtu iespējams paplašināt Eiropas Savienības austrumu robežu uz Krievijas rēķina ar Latvijas deputātu balsu palīdzību. Mans kolēģis, Zviedrijas ārlietu ministrs, leģendārais baltiešu draugs Karls Bilts, man adresētajā vēstulē vakar skaidri norādīja, ka Zviedrija, atzīstot Latvijas neatkarību, respektēja Latvijas valsts nepārtrauktību un faktisko robežu ar Krieviju. Es pieņemu, ka šeit nav nepieciešams tulkojums no diplomātiskās valodas. Diskusija par to, vai mums vajag vai nevajag Abreni, bāzējas nevis objektīvajā, bet gan virtuālajā realitātē vai mūsu psihē, kas cieš no vēsturiskā pārinodarījuma. Latvieši, neļausim šim pārinodarījumam mums aizmiglot veselo saprātu un atņemt racionālas spriešanas spējas! Šobrīd Latvijas politikā notiek mēģinājums padarīt Abreni par simbolu vienalga kam - opozīcijas kritikas mēģinājumiem, kāda vilšanās sajūtai vai arī nacionāli radikāliem uzskatiem, tādējādi varbūt cenšoties it kā ieriebt kādam mūsu vēsturisko pārinodarījumu dēļ. Tas nav veids, kā šīs lietas var kārtot! Mums tīri pragmatiski ir jāsaprot tas, ka Abrenes atgūšanas iespējas nav lielākas par Tobago vai Gambijas atgūšanu. Un pat tad, ja mēs to spētu, atkal būtu jautājums: vai mēs esam gatavi maksāt šo cenu? Šodien intervijā mūsu kaimiņvalsts Igaunijas prezidents Ilvess ir teicis, ka patiesībā mums ir jāizvēlas, vai vicināt nacionālo karogu vai strādāt, vai būt vēstures ķīlniekiem vai vēstures veidotājiem. Es aicinu jūs būt šīs mūsu vēstures un nākotnes veidotājiem. Tiem dažiem, kuri piesauc referendumu, es gribētu teikt: ja tas patiesi ir tas, ko jūs vēlaties, tad jums ir jāatbalsta šis likumprojekts, jo saskaņā ar Latvijas likumdošanu tas ir visātrākais tiesiskais ceļš uz referenduma sarīkošanu. Mēs nebaidāmies no referenduma, bet mēs gribētu šodien zināt, kādēļ tad jūs balsojat „pret”, un mēs pie reizes varbūt gribētu uzdot jautājumu oponentiem: kāda tad būtu jūsu nostāja, ja šis referendums tiešām notiktu? Tomēr es gribētu atgādināt jums rūgto patiesību, ka mēs dzīvojam pārstāvnieciskajā demokrātijā un ka referendumi nav izteikta mūsu politiskā tradīcija. Vēl vairāk! Tie, kuri kaut ko saprot no politikas teorijas, zina, ka referendumi neļauj atšķetināt Gordija mezglu. Referendums ir zobens, kas to pārcērt; proti, referendums nevar dot un nedod kvalitatīvāku risinājumu, salīdzinot ar pārstāvnieciskās demokrātijas priekšrocībām. Referendums ir kvantitatīvs risinājums, kur bieži uzvar skaļākais, nevis gudrākais. Līdz ar to es vēlētos, lai jau šodien mēs varētu sākt pieņemt gudru lēmumu, bet, protams, tas neizslēdz referenduma iespēju jebkurā laikā mūsu valstī. Dāmas un kungi! Robežlīguma jautājuma risināšana ir tikai loģisks turpinājums jau aizsāktajam dialogam un praktiskajai sadarbībai starp Latviju un Krieviju visaugstākajā politiskajā līmenī pagājušajā gadā: premjera tikšanās ar Krievijas premjeru Fradkova kungu, Krievijas patriarha vizīte Latvijā, mūsu premjera Kalvīša tikšanās ar Putinu un abpusēja vēlme uzsākt starpvaldību komisijas darbu. Šis ir darbs, kurā lielas pūles ir ielikusi arī mūsu Prezidente, jau 2005. gadā Saeimas uzrunā jums norādot, ka robežlīgums ir mūsu nepadarītais darbs. Nepadarītais darbs nākotnes labad. Es šeit vairs nerunāšu par praktiskām lietām, kādēļ šis robežlīgums mums būtu vajadzīgs, runājot tikai par infrastruktūru, par tranzītu un par pārējām lietām. Es gribētu vēlreiz pievērsties tam, ko es jau teicu savas runas sākumā. Pēc karaspēka izvešanas un pilsonības referenduma veiksmes, atrisinot robežlīguma jautājumu, mēs apliecināsim, ka mums piemīt politiskā griba un spēja pieņemt grūtus, bet pareizus lēmumus. Mēs pierādītu, ka iekšpolitiskā sašķeltība ir pārvarama kopīgā nacionālā labuma dēļ. Mēs šādā veidā spersim soli tuvāk tam mērķim, lai kļūtu par respektējamu Eiropas un NATO dalībvalsti, no kuras piemēra var mācīties mazāk veiksmīgie. Runājot par mūsu attiecībām ar Krieviju, mēs būsim pierādījuši, ka mēs stāvam pāri vēsturiskajam pārinodarījumam un, neskatoties uz eksistējošo viedokļu atšķirību, varam vienoties, paliekot katrs savās domās par vēstures jautājumiem. Atbalstīsim šo likumprojektu, saglabāsim pašcieņu, karstu sirdi un vēsu prātu šā lēmuma pieņemšanā! Es domāju, ka tā ir patriotiska un pragmatiska pieeja. Paldies. (No zāles dep. A. Latkovskis: „Vāji!”) (Aplausi.)".
• 2007_02_01-seq41 language "lv".
• 2007_02_01-seq41 speaker Artis_Pabriks-1966.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q822919.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q211.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q191.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q193089.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q458.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q159.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q435407.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q7184.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q9142842.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q15180.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q81299.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q34.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q2630.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q1757.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q185111.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q3736499.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q16363909.
• 2007_02_01-seq41 mentions Q1005.