Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_02_01-seq39> ?p ?o. }

• 2007_02_01-seq39 type Speech.
• 2007_02_01-seq39 number "39".
• 2007_02_01-seq39 date "2007-02-01".
• 2007_02_01-seq39 isPartOf 2007_02_01.
• 2007_02_01-seq39 spokenAs 5.
• 2007_02_01-seq39 spokenText "Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Kolēģi! Dāmas un kungi! Latvija, kuru ar postpadomju ilūzijām dzīvojošie Krievijas politiķi joprojām uzskata par savu ietekmes sfēru jeb tuvējām ārzemēm, ir kļuvusi par aktīvu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti, kas vairs nav pakļaujama ar Krievijas brutālā spiediena taktiku. Tā vietā, lai parakstītu robežlīgumu un cienītu Latvijas suverēnās tiesības uz savu izpratni par vēstures patiesību, Krievija rīkojas sev raksturīgajā spēka politikas manierē. Kaimiņvalsts atsacīšanās parakstīt robežlīgumu pēc būtības bija skaļa un nicinoša atteikšanās atzīt pat ne Latvijas okupāciju, bet gan Latvijas tiesības uzskatīt, ka mēs bijām okupēti. Mūsu konstitūcijas tēvi ir radījuši ne tikai lakonisku un meistardarbam līdzīgu pamatdokumentu, bet arī juridisku un valstisku padomu krātuvi, kurā ielūkoties grūtā brīdī. Satversmes ideja, būtība un jēga paredz, ka Latvijas teritorija ir maināma tikai un vienīgi ar tautas nobalsošanas palīdzību. Nav ne valdības, ne Saeimas kompetencē lemt par kādas Latvijas teritorijas daļas atdošanu kādai citai valstij. Kāpēc tas tā? Tas, protams, ir tiesību tradīcijas un politiskās vēstures jautājums. Tomēr ir jākonstatē, ka līdz ar Satversmes atjaunošanu tika atgūta visa Latvijas teritorija, atskaitot Abreni. Satversmes tēvi, teritorijas izmaiņas sasaistot ar tautas nobalsošanas procedūru, iespējams, uzskatīja, ka uzticēt šādu jautājumu izlemšanu ekskluzīvi valdībai vai Saeimai ir riskanti. Valdības, kā saka, var būt dažādas. Piemēram, Latvijā ir bijusi arī kolaboracionista Augusta Kirhenšteina valdība. (Aplausi.) Paldies, godātie kolēģi! Taču šos aplausus neesmu pelnījusi es, bet tos ir pelnījis šeit, zālē, sēdošais godājamais Pabrika kungs. Es tikai citēju viņa viedokli, ar kuru Latvijas tauta tika iepazīstināta pirms nepilniem diviem gadiem - 2005. gada 28. maijā laikrakstā „Diena”. „Jaunais laiks” piekrīt šādam ministra kunga viedoklim. Un tieši tāpēc, ka šodien valdība, tostarp arī ārlietu ministrs, apgalvo pilnīgi pretējo, es izteikšu vēl papildu argumentus, kāpēc mēs nevaram balsot par šo valdības iesniegto likumprojektu. Lai balsotu par šo likumprojektu, Saeimas deputātiem tautas priekšā ir jāatbild uz diviem vissvarīgākajiem jautājumiem. Pirmais. Vai mēs varam būt pārliecināti un varam paļauties uz to, ka līdz ar šā likuma pieņemšanu un jauna robežlīguma noslēgšanu netiks apdraudēta Latvijas valsts tiesiskā nepārtrauktība un no šā principa izrietošie pilsonības, minoritāšu un valsts valodas jautājumi? Vai Krievija, atzīstot Latvijas neatkarību, kaut kādā mērā sevi saistījusi ar Latvijas tiesisko nepārtrauktību? Kā zināms, Krievijas prezidenta 1991. gada 24. augusta dekrētā ir norādīts: „Sakarā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu par valstiskās neatkarības pasludināšanu atzīt Latvijas valstisko neatkarību. ” Kādu Augstākās padomes lēmumu Krievija ir domājusi? Kaut arī no teksta neizriet, ka šeit domāts 1991. gada 21. augusta Konstitucionālais likums, iespējams, ka, skatoties uz datumu un valdības apgalvojumiem par tās rīcībā esošajiem dokumentiem, tas tā ir. Taču Krievijas prezidenta dekrētā ir runāts par neatkarības pasludināšanu, nevis atjaunošanu. Godātie deputāti! Es un vēl tikai daži šeit, zālē, sēdošie ir no tiem, kas ir balsojuši par 4. maija Neatkarības deklarāciju, un es gribētu, lai viņi sev uzdod jautājumu: vai Krievija atzīst šodien, ka ar 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarāciju un 1991. gada 21. augusta Konstitucionālo likumu Latvija atjaunojusi savu valstiskumu? Nē! Krievija joprojām uzskata, ka Latvija 1940. gadā netika okupēta un PSRS ir iestājusies brīvprātīgi. Vēl vairāk. Pēc Amerikas Savienoto Valstu Senāta 2005. gada 19. maija rezolūcijas Nr. 35 „Par Baltijas valstu nelikumīgo okupāciju”, kas pieņēma Kongresa viedokli, ka Krievijas Federācijas valdībai būtu jāsniedz skaidrs un viennozīmīgs paziņojums, ka tā atzīst un nosoda Padomju Savienības nelikumīgi īstenoto Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, sekoja Krievijas Federācijas Valsts Domes 2005. gada 27. maija paziņojums „Par mēģinājumiem falsificēt vēsturi”. Šajā paziņojumā tiek uzsvērts, ka (citēju): „Aicinājumus Krievijai nožēlot Baltijas valstu „okupāciju”, kas tagad izskan arī no Eiropas Parlamenta tribīnes, Valsts Domes deputāti uzskata par liekulīgiem un ciniskiem. Negodīgi ir arī mēģinājumi iedzīvoties uz Krievijas rēķina, izvirzot tai prasības maksāt „kompensācijas”, un izlikties „pazemotiem un apvainotiem” savu jauno Rietumu „vecāko brāļu” acīs cerībā uz viņu pretimnākšanu un atbalstu. ” Ar šiem abiem dokumentiem, kurus es tikko minēju, godātie kolēģi, jūs varat iepazīties Valsts prezidentes dāvātajā grāmatā. Krievijas viedoklis nav mainījies, neskatoties pat uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta spriedumu lietā „Ždanoka pret Latviju”, kur 13. paragrāfā teikts (citēju): „Pēc ultimāta - atļaut nobāzēt neierobežota daudzuma karaspēka vienības Baltijas valstīs - 1940. gada 16. -17. jūnijā padomju armija okupēja Latviju un pārējās divas neatkarīgās Baltijas valstis. Tika atlaista Latvijas valdība. Tās vietā tika izveidota jauna valdība, kas darbojās pēc PSRS vienīgās partijas, Komunistiskās partijas, norādījumiem. Laika posmā no 1940. gada 21. jūlija līdz 1940. gada 3. augustam Padomju Savienība pabeidza savu aneksiju Latvijā, un tā kļuva par PSRS sastāvdaļu ar nosaukumu „Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika - LPSR”. ” Citāta beigas. Godātie kolēģi! Latvijas prasība par tās valstisko nepārtrauktību ir saistīta ar 1920. gada Miera līguma spēkā esamību. Vairāk nekā 50 valstis nekad nav atzinušas Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā. Taču tas neko nav mainījis PSRS nostājā. Šodien faktiski Krievija ir vienīgā valsts, kas neatzīst Latvijas okupāciju. Tas, ka mūsu valsts nepārtrauktību atzīst absolūtais vairākums valstu, neko nemaina Krievijas nostājā, tāpēc ir tik svarīgi, lai, noslēdzot robežlīgumu, mēs Krievijas pozīcijas nestiprinātu. Kamēr nav atcelts 1990. gada 4. maija deklarācijas 9. punkts, Latvija visas līgumattiecības var veidot vienīgi tā, lai šie jaunākie līgumi nebūtu pretrunā ar 1920. gada Miera līgumu. Pašreizējā de facto robeža radusies tikai un vienīgi PSRS agresijas rezultātā. Valdības likumprojektā kontinuitāte ir pievilkta aiz matiem. Taču jau pašlaik valdība, vārdos runājot par valsts nepārtrauktību, būtībā atkāpjas no šīs nepārtrauktības, jo publiski atsakās gan no Abrenes, gan no iepriekš robežlīgumam pievienotās deklarācijas, kurā, kā zināms, - un es īpaši gribu to uzsvērt - netiek izteiktas nekādas teritoriālas pretenzijas, bet gan tiek skaidrota tikai un vienīgi mūsu, Latvijas valsts, vēsture. Otrais jautājums: vai Latvija akūtas ārpolitiskās problēmas var risināt, pārkāpjot Satversmi? Par Satversmes 3. panta interpretāciju juristu vidū ir dažādi viedokļi, taču lielākā daļa juristu, tiesību zinātnieku, uzskata, ka Satversmes 3. pants aizsargā visu Latvijas teritoriju. Satversmes 3. pants kopā ar Satversmes 77. pantu aizsargā ne vien katru no minētajiem vēsturiskajiem apgabaliem - Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali, bet arī visas valsts teritoriju kā tādu. Kā liecina Satversmes sagatavošanas sēžu protokoli un Satversmes sapulces 1921. gada 4. oktobra stenogramma, tieši šādā veidā ir saprotama Latvijas valsts teritorija. Satversmes 3. panta saturu mēs nevaram iztulkot tikai kā normu, kas nodrošinātu valsts vienotību un novadu nedalāmību. Satversmes sapulces debatēs ir pietiekami skaidri pateikts, ka Satversmes 3. panta aizsardzība attiecas arī uz novadu ārējām robežām ar citām valstīm. Piemēram, Marģers Skujenieks ir teicis (citēju): „Nav domāts, ka starptautiskie līgumi varētu grozīt Latvijas valsts robežu. ” Bet Jānis Purgalis ir uzsvēris, ka (citēju) „grozīt šo pantu nevar citādi kā tikai ar tautas nobalsošanu”. Viens no visievērojamākajiem, es uzsveru, pirmskara profesoriem Kārlis Dišlers pirms 77 gadiem ir teicis šādus vārdus (citēju): „Jau Latvijas Republikas Satversmes pieņemšanas laikā Latvijas robežas bija juridiski noteiktas starptautiskos līgumos un pa daļai jau novilktas dabā. Grozīt šo Satversmes pantu var ne citādi kā tautas nobalsošanas ceļā. ” „Jaunais laiks” uzskata, ka robežlīgums skar būtisku Latvijas valsts teritorijas daļu un līdz ar to nozīmē Satversmes 3. panta grozījumu, kas pieļaujams tikai un vienīgi Satversmes 77. pantā noteiktajā kārtībā. Godātie deputāti! Latvija ir maza valsts, taču arī mazai valstij ir jābūt savai pašcieņai. Labas attiecības starp tautām var veidoties, tikai balstoties uz savstarpēju cieņu un vienlīdzību. Mēs nedrīkstam nodot savu vēsturi. Pastāvot pamatotām šaubām par Satversmes 3. panta pārkāpšanu, šajā gadījumā jautājums ir jāizšķir Latvijas tautai Satversmē noteiktajā kārtībā. „Jaunā laika” vārdā lūdzu neatbalstīt šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā. Paldies par uzmanību. (Aplausi.)".
• 2007_02_01-seq39 language "lv".
• 2007_02_01-seq39 speaker Ilma_Cepane-1947.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q822919.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q211.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q193089.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q458.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q8889.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q39731.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q159.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q4459436.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q28206.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q7184.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q15180.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q1357342.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q30.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q122880.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q130614.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q16360745.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q1390224.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q715641.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q769953.
• 2007_02_01-seq39 mentions Q20564534.