Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2007_02_01-seq104> ?p ?o. }

• 2007_02_01-seq104 type Speech.
• 2007_02_01-seq104 number "104".
• 2007_02_01-seq104 date "2007-02-01".
• 2007_02_01-seq104 isPartOf 2007_02_01.
• 2007_02_01-seq104 spokenAs 5.
• 2007_02_01-seq104 spokenText "Godājamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Mēs šodien no pulksten pusdesmitiem rītā piedalāmies debatēs. Un jāsaka, ka es droši vien tāpat kā daudzi šajā zālē reizēm nevaru īsti saprast, kas ir tas, par ko mēs runājam. Šis jautājums tiek kaut kā pagriezts un sagriezts, ka kaut kur pazūd pavediens, kas īsti ir tas, par ko mēs runājam. Es savu uzstāšanos sākšu varbūt ar dažiem faktiem. Mūsu valsts tika dibināta 1918. gadā. 1918. gadā! 1940. gadā mūsu valsts tika varmācīgi okupēta, un šī okupācija ilga līdz 1991. gadam, kad mēs pilnībā atjaunojām mūsu Satversmi visā Latvijas teritorijā un kad mēs pilnībā atguvām savu neatkarību. Ļoti svarīgs Latvijai ir šis te pamatfakts, jo mūsu valsts pēctecība ir pamats ļoti daudziem… mūsu likumdošanai, tajā skaitā Pilsonības likumam, bet ne tikai. Par ko mēs šodien runājam? Šodien mēs diskutējam par likumprojektu, ko ir iniciējusi valdība Kalvīša personā, ka mums kā Saeimai vajadzētu pilnvarot Ministru kabinetu parakstīt robežlīgumu ar Krieviju. Daudzi šajā zālē varētu domāt tā: „Nu kas tad tur ļauns? Mums taču vajag labas kaimiņattiecības ar Krieviju. ” Un diez vai atrastos šajā zālē kāds deputāts, kurš noliegtu, ka mums ir vajadzīgas labas kaimiņattiecības ar Krieviju. Taču ir jāpadomā drusku vairāk tajā vēsturiskajā kontekstā. Nu, es pats esmu dzimis 60. gados, es nekā neatceros no kara, jo es, kā saka, piedzimu krietni pēc kara. Šeit ir daži, kuri ir dzimuši 70. gados, daži 50. gados, daži - 40. , 30. gados, un vismaz viens, man liekas, ir vēl 20. gados dzimis. Taču, tā teikt, Saeimas kolektīvā atmiņa par kara laiku ir tāda: vairums deputātu ir dzimuši pēc tā laika. Un tie, kas piedzima pirms kara, tolaik varbūt bija vēl mazi bērni un, kā saka, kaut ko saprata, bet kaut ko nesaprata. Kaut kas ir ģimenē stāstīts, bet kaut kas ģimenē nav stāstīts. Taču mums ir jāsaprot, ka tas fakts ir okupācijas rezultāts: četrus gadus pēc okupācijas sākuma, 1944. gadā, daļa Latvijas teritorijas tika atņemta Latvijai un pievienota Krievijai. Tas viss bija okupācijas ietvaros! Kirhenšteins pats laikam Maskavā parakstīja to dokumentu, kā es saprotu, un šādā veidā okupācijas laikā daļa Latvijas teritorijas tika atskaitīta no Latvijas. Kad šī okupācija izbeidzās 1991. gadā, Latvija atguva kontroli pār savu teritoriju - ar vienu manāmu izņēmumu. Un tas izņēmums ir tas, par ko mēs šodien arī diskutējam, - par Abrenes apriņķa tiem sešiem pagastiem un pilsētu. Tagad tas fakts, ka Abrenes apriņķis un Abrenes seši pagasti ir daļa Latvijas teritorijas, nav noliedzams. Kā tas ir?. . . Vai mēs kāds tur esam jebkad bijuši, vai mēs atceramies, kā 1944. gadā tas notika? Vai mēs par to lasām vēstures grāmatās? Tas fakts ir, ka tā ir daļa Latvijas teritorijas, kura tika Latvijai atņemta. Tātad, ja mēs varam vienoties par vienkāršiem faktiem (to visu Rietumu pasaule, starp citu, atzīst), tad ir jautājums: ko mēs iesāksim ar šiem faktiem? Premjerministrs iesaka mums parakstīt robežlīgumu ar Krieviju. Labi. Bet pašķirstīsim un palasīsim, kas ir teikts tajā piedāvātajā robežlīgumā! Tajā robežlīgumā ir paredzēts formāli atzīt demarkācijas līniju, kāda tā šodien faktiski eksistē: Abrenes apriņķis un seši tam piederošie pagasti atrodas ārpus Latvijas teritorijas, tātad Krievijā. Tagad tas jautājums ir divās šķautnēs skatāms. Viens aspekts ir šāds: vai mums vispār vajadzētu parakstīt šo līgumu? Otrs: ar kādiem nosacījumiem mums vajadzētu parakstīt šo līgumu? Tas, ko Kalvīša kungs 2005. gadā ieteica un mēģināja darīt arī tad, kad „Jaunais laiks” bija viņa valdībā, ir - piedāvāt Krievijai parakstīt šo sagatavoto līgumu. Tātad ieteica atzīt, ka Abrenes teritorija jau kopš 1944. gada ir, tā sakot, Krievijas okupēta: un lai tā tas arī ir! Taču pievienoja deklarāciju, kas skaidroja valdības viedokli, ka, kaut gan tā teritorija ir faktiski atņemta, Latvija neatsakās no savām tiesībām uz šo teritoriju. Nākotnē - pēc desmit, divdesmit, piecdesmit vai simts gadiem (tas precīzi nav noteikts), tad, kad Krievija būs gatava runāt ar Latviju par to, kas ir faktiski noticis, Latvijai - nākotnes Latvijai - būtu tiesības saņemt vai nu attiecīgu kompensāciju, vai pat šo teritoriju atpakaļ. Tas ir tas risinājums, ko Kalvīša kungs 2005. gadā piedāvāja. „Jaunais laiks” tam piekrita, jo tas nepārkāpj Satversmi: mēs neatsakāmies no savām tiesībām, un ir iespējams, ka mums ir ar mūsu kaimiņu noslēgts robežlīgums, kas ir vienmēr laba lieta. Krievija tajā laikā nepiekrita parakstīt šādu robežlīgumu. Kāpēc Krievija nepiekrita parakstīt šādu robežlīgumu? Mums visiem šodien jāsaka tiešām paldies mūsu Valsts prezidentei, jo viņa nogādāja mums visiem uz galda vienu ļoti interesantu grāmatu „Latvija un Otrā pasaules kara beigas Eiropā”, atzīmējot nacisma kapitulācijas 60. gadadienu. Šī grāmata… diena ir gara, es esmu to izšķirstījis, un droši vien vairums no mums esam to izdarījuši. Šeit ir, ja es nemaldos, 29 valstu vadītāju vēstules mūsu Valsts prezidentei, kurās tie apsveic viņu ar drosmīgo lēmumu piedalīties Otrā pasaules kara beigu atzīmēšanas pasākumā Krievijā un atzīst, ka viņu valstis nu gan nekad nav atzinušas Latvijas okupāciju - un šādā garā. Taču ir viens zīmīgs izņēmums: starp tām valstīm, kas Latviju apsveica un atgādināja, ka nekad nav atzinušas Latvijas okupāciju, un atzīst mūsu valsts pēctecību, Krievijas nav. Bet kas tad tur ir no Krievijas? Šajā pašā sējumā pēdējais dokuments, kas ir oriģinālā - krievu valodā (ir tulkojums arī latviešu un, es domāju, arī pat angļu valodā), ir Krievijas Domes lēmums, ar kuru viņi atgādina, ka viņi neatzīst okupāciju, kas ir notikusi Latvijā. Tātad tās grūtības Latvijai ir tās, ka mēs gribam ar labu sirdi veidot labas kaimiņattiecības ar valsti, kas 1944. gadā mums atņēma teritoriju un 1991. gadā neatdeva, un 2007. gadā negrib ne tikai atdot, bet pat negrib atzīt, ka viņi ir jebkad atņēmuši. Jo viņi neatzīst šo valstisko pēctecību. Tās grūtības, ko es saredzu šodien Kalvīša kunga rīcības sakarā, ir pirmām kārtām tās, ka viņa rīcība ir man nesaprotama, jo tā ir nedaudz… pat ļoti haotiska. Pirms diviem gadiem gāja vienu ceļu, tagad - otru ceļu… Es pats, būdams deputāts, nesaprotu, ko mūsu premjers vēlas. Vai viņš vēlas parakstīt līgumu un kaut kā paturēt tiesības uz šo teritoriju, vai viņš vēlas parakstīt līgumu un atteikties no šīs teritorijas vispār? Ja Kalvīša kungs gribētu parakstīt līgumu un paturēt šīs tiesības, pievienodams līgumam kādu deklarāciju, viņam nav vajadzīgi Saeimas mandāti. Valdībai ir tiesības parakstīt starptautiskus līgumus, un Saeimai tie ir jāratificē; Saeima var tos arī neratificēt, tā ir mūsu tiesība. Bet premjers drīkst parakstīt. Taču viņš jau vienreiz ir izteicis savu gribu, viņš pievienoja deklarāciju… nu, tā nu tas bija. Šoreiz, cik es varu saprast, Kalvīša kungs vēlas atteikties no deklarācijas, bet nav īsti tās dūšas pateikt: „Draugi mīļie, tas ir tas, ko es gribu darīt!” Jo es nekā citādi nevaru saprast Kalvīša kunga piedāvājumu, varu to saprast tikai kā vēlmi atteikties no savām tiesībām Abrenē. Es to nevaru saprast. Ja Kalvīša kunga vēlme tagad ir atteikties no tiesībām Abrenē, tad… Draugi mīļie, mēs visi lasām Satversmi, mēs visi labi zinām tās burtu un garu, un mēs visi ļoti labi zinām, ka šāds risinājums nav nekas cits kā Latvijas teritoriālā maiņa, kas ir īstenojama vienīgi ar tautas nobalsošanu. Mūsu Satversmes tēvi bija pietiekami gudri, lai Satversmē ierakstītu, ka mainīt Latvijas teritoriju nevar ne valdība, ne Saeima, to var darīt vienīgi tauta referendumā. Kas tagad ir neskaidrs man? Man nav skaidrs, kāpēc valdība atklāti nenāk ar piedāvājumu: „Tauta, mums ir daļa teritorijas atņemta! Krievija to nekādi negrib atzīt un nekādi negrib mums to atdod, negrib arī mums maksāt par to, pat negrib to atzīt… Atteiksimies no tā un neprasīsim nekā no viņiem!” Tā būtu skaidra valoda, ko es varētu saprast. Un tad es saprastu - un valdības koalīcijas deputāti, „Jaunais laiks” arī, piekristu -, ka jebkurā gadījumā tas jautājums nav mums lemjams, tas ir jālemj tautai. Un tad mēs varētu atrast to juridiski pareizo veidu, kā nonākt pie referenduma. Ar saprašanu, ka tas ir tas ceļš, kuru mēs ejam. Tad otršķirīgs, bet tomēr arī ļoti svarīgs būtu šāds jautājums: vai mēs ieteiktu tautai piekrist šādai teritoriālai maiņai? Tātad Kalvīša kunga piedāvājums ir faktiski neskaidrs, jo nav skaidrs, vai viņš vēlas, lai mēs atsakāmies no teritorijas, vai arī vēlas paturēt tiesības. Ja vēlas atteikties no teritorijas, tad ir jābūt referendumam. Mēs nevaram vienkārši atteikties no teritorijas bez referenduma. Tas izriet no mūsu valsts pēctecības un mūsu zināšanām par Latvijas valsts vēsturi. Noslēgumā es gribu vēl pateikt dažus vārdus par kaimiņattiecībām. Kad veidojas labas kaimiņattiecības? Tās diemžēl veidojas ne jau tad, kad viens kaimiņš vēlas šīs attiecības, bet tad, kad abi kaimiņi vēlas šīs attiecības. Tas ir vienīgais veids, kādā var būt labas kaimiņattiecības: kad abi vēlas. Latvija ir izrādījusi atkal un atkal, un atkal, ka mēs vēlamies ar Krieviju runāt par okupācijas faktu, jo viņa ir likumīgā PSRS mantiniece (to neviens nenoliedz). Mēs vēlamies runāt par to un likt galdā visus jautājumus. Bet Krievija atsakās un atsakās, un atsakās šo faktu atzīt. Ko mums, Latvijai, darīt tādā gadījumā? Man liekas, ka tas pareizais ceļš tādā gadījumā ir nevis mēģināt pa galvu pa kaklu pielabināties tam kaimiņam, lai tikai viņš būtu apmierināts, bet gan teikt: „Labi, draugi mīļie! Ja jūs neesat gatavi runāt par tādiem vienkārši neapšaubāmiem faktiem kā okupācija un tās sekas, tad mēs esam spiesti gaidīt uz sarunām par šādu robežlīgumu - gaidīt līdz tai dienai, kad jūs būsiet tam gatavi. ” Bet, ja Kalvīša kungs vēlas atteikties… vēlas, lai Latvija atsakās no savām tiesībām, tas ir, gan no tiesībām uz šo teritoriju, gan no tiesībām uz nākotnē iespējamām kompensācijām par šo teritoriju, tad to vajadzētu vienreiz skaidri un gaiši pateikt, un tad vismaz mēs saprastu, uz ko Kalvīša kungs iet. Šobrīd iznāk tā (padomājiet taču loģiski!): Kalvītim ir iespēja bez Saeimas pilnvarojuma to līgumu parakstīt, kā viņš pats vēlas - ar deklarāciju vai bez deklarācijas; viņam nav vajadzīga pilnvara. Tātad viņš, nākot šeit, faktiski cenšas kaut kādā veidā to atbildību no sevis novelt. Kalvīša kungs, kādu atbildību jūs cenšaties no sevis novelt? Kāpēc jūs to darāt? Pasakiet skaidri, kas tas ir, ko jūs vēlaties! Ja jūs vēlaties parakstīt robežlīgumu, paturot tiesības, es neredzu nevienu citu variantu, kā vien šo: vai nu Krievija tam piekrīt (un šķiet, ka viņa nepiekristu), vai jāpievieno deklarācija. Bet, ja jūs vēlaties no teritorijas atteikties bez kompensācijas, tad jums nav nekas cits darāms, kā vien tas: atrast juridiski veidu, kā rīkot referendumu. Un tad tas jautājums būtu jānodod tautas nobalsošanai. Īsi atkārtošu: tātad vēstures fakts, vai nu mēs paši to saprotam, vai nesaprotam, ir tāds, ka Abrene un apriņķa seši pagasti ir daļa Latvijas teritorijas, kas 1944. gadā okupācijas laikā tika atņemti un vēl līdz šai baltai dienai nav atdoti. Tas ir tas fakts, ar kuru mums ir jāsāk. Un tad ir jautājums: vai mēs gribam to līgumu pieņemt tādu, ka paliekam bez kompensācijām, vai negribam? Tas ir tas jautājums, kurā mums ir vajadzīga vadība no valdības puses. Nevar vis tā, ka valdība cenšas kaut kā slēpties aiz mums, aiz kaut kāda neskaidra pilnvarojuma! Tātad, kolēģi, es aicinu jūs saprast to, kāda ir mūsu loma, un to, kas tiek no mums prasīts, saprast mūsu valsts vēsturi, nenodot savu vēsturi un neatbalstīt šādu nevajadzīgu un nepamatotu likumprojektu. Paldies par uzmanību. (Aplausi.)".
• 2007_02_01-seq104 language "lv".
• 2007_02_01-seq104 speaker Arturs_Krisjanis_Karins-1964.
• 2007_02_01-seq104 mentions Q822919.
• 2007_02_01-seq104 mentions Q211.
• 2007_02_01-seq104 mentions Q649.
• 2007_02_01-seq104 mentions Q193089.
• 2007_02_01-seq104 mentions Q1020384.
• 2007_02_01-seq104 mentions Q159.
• 2007_02_01-seq104 mentions Q8436.
• 2007_02_01-seq104 mentions Q15180.
• 2007_02_01-seq104 mentions Q1357342.