Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2006_02_23-seq14> ?p ?o. }

• 2006_02_23-seq14 type Speech.
• 2006_02_23-seq14 number "14".
• 2006_02_23-seq14 date "2006-02-23".
• 2006_02_23-seq14 isPartOf 2006_02_23.
• 2006_02_23-seq14 spokenAs 40.
• 2006_02_23-seq14 spokenText "Labdien, godātie deputāti! Šoreiz ir runa par Darba likumu. Darba likuma 61. pants deleģē tiesības Ministru kabinetam risināt jautājumus, kas saistīti ar darba minimālo samaksu, jautājumus, kas, protams, Saeimas deputātus tiešā veidā ikdienā neskar. Tomēr, ja paskatāmies jaunākos statistikas datus, tie liecina par to, ka ļoti lielai Latvijas sabiedrības daļai algas jautājums - darba alga, kas ir zem vidējās, zem minimālās, minimālā alga vai tikai nedaudz lielāka par minimālo - diemžēl ir rūgta ikdienas realitāte. Svaigi iznākusī 2005. gada statistika liecina, kas 2004. gadā, kad Latvijā valdīja pietiekami aktīva ekonomiskā dzīve, saņēma šīs algas privātajā un sabiedriskajā sektorā kopumā. Privātajā sektorā mazāk par minimālo algu, minimālo algu vai līdz 10 latiem vairāk par minimālo algu saņēma 126,9 tūkstoši no pilnu laiku strādājošajiem; sabiedriskajā sektorā, protams, situācija ir nedaudz labāka - 26,1 tūkstotis. Kopā - krietni vairāk par 150 tūkstošiem. Ja skatāmies nozaru griezumā, tad redzam, ka privātajā sektorā ir vesela virkne nozaru, kurās apmēram 30% līdz 35% darbinieku saņem algu, kas ir zem minimālās, minimālo algu vai tikai līdz 90 latiem, tas ir, nedaudz vairāk par minimālo algu. Piemēram, viesnīcās, restorānos un citos sabiedriskās ēdināšanas nozares uzņēmumos apmēram 51% strādājošo saņem šīs neticami zemās algas. Protams, lielā mērā tas izskaidrojams ar to, ka privātajā sektorā ir samērā augsts neuzrādīto darba algu līmenis, tātad - aplokšņu algas. Uzskatām, ka visu mūsu kopīgs uzdevums ir šīs lietas risināt šajā - 2006. gadā. Diemžēl likumdošana ir tāda, ka, deleģējot šīs tiesības valdībai, Saeimas deputāti ne ar diskusijām, ne ar priekšlikumiem nevar tiešā veidā ietekmēt minimālās darba algas līmeni. Mūsu priekšlikuma jēga ir ļoti vienkārša - to pašu, ko Saeima ir valdībai jau pirms kāda laika deleģējusi ar Darba likumu, mēs ierosinām Darba likumā noteikt šādi: “61. pants. Minimālā darba alga. (1) Minimālās mēneša darba algas apmērs nedrīkst būt mazāks par 50 procentiem no Finanšu ministrijas prognozētās strādājošo mēneša vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu. ” Tādējādi šie skaitļi būtu noteikti nevis kaut kā patvaļīgi, bet gan saskaņā ar to, kā mainās tautsaimniecība kopumā, kāda ir vidējā darba samaksa valstī. Noslaucīsim putekļus no kāda visai veca dokumenta, ko droši vien neviens vairs neatceras! Tas pieņemts ārkārtīgi sen - 2003. gada 22. jūlijā, tātad gandrīz pirms trim gadiem, kurš gan to vairs atceras! Taču tas dokuments ir ļoti labs, jo tur valdība apņemas minimālo darba samaksu tieši saistīt ar vidējo darba samaksu valstī. Tajā dokumentā 2. punkts ir tieši tāds, kādu mēs piedāvājam iekļaut likumā, - minimālās mēneša darba algas paaugstināšanai tiek noteikts septiņus gadus ilgs pārejas periods, kurā minimālās darba algas apmēram jāsasniedz līdz 50% no Finanšu ministrijas prognozētās strādājošo vidējās bruto darba samaksas par iepriekšējo gadu. Tie septiņi gadi beidzas 2010. gadā. Mēs ierosinām pārejas noteikumos paredzēt, ka šā likuma 1. pants, tas ir, tie 50%, stājas spēkā ar 2010. gada 1. janvāri. Attiecīgi pārejas periodā apmērs būtu šāds: 2007. gadā - ne mazāk par 45%, 2008. gadā - 47%, 2009. gadā - 49%; tas jau šobrīd būtu, neapšaubāmi, vairāk par 100 latiem mēnesī. Paskatīsimies statistiku! 2004. gadā vidējā bruto darba samaksa bijusi 211 latu, tātad 45% līmenis jau ir tuvu simtam. 2005. gada 2. ceturksnis. Ir precīzi fiksēti skaitļi - 240 lati. Tātad 108 lati ir 45%. Tas nozīmē tikai vienu - ka Latvijā šī vidējā, šī minimālā darba samaksa, tā kā tā būtu mazāka nekā Igaunijā un Lietuvā, bet mēs viņu līmenim tomēr būtu krietni tuvāk. Tāds ir šis mūsu ieteikums, mūsu pragmatiskais piedāvājums, kas neizvirza nekādus neizpildāmus, grūtus nosacījumus. Šeit ir paredzēts pārejas periods trīs gadu garumā - pārejas periods, ko iepriekšējās valdības jau ir noteikušas un neviena no vēlākajām nav atcēlusi. Starp citu, paredzam arī to, ka minimālās algas līmenis tiktu noteikts katru gadu valsts budžetā, un 61. panta trešā daļa tad skanētu šādi: “Minimālās mēneša darba algas pārskatīšana notiek reizi gadā. ” Tātad, nepieļaujot nekādu populismu ne no opozīcijas, ne no pozīcijas deputātu puses, tas notiktu pietiekami organizēti un saprātīgi. Varbūt tas ir samērā vienaldzīgi cilvēkiem, kuru darba samaksa ir krietni liela - mērāma simtos vai tūkstošos latu, taču tas, kā mēs redzam, nav vienaldzīgi vairāk nekā 150 tūkstošiem vai droši vien pat vēl lielākam skaitam, turklāt arī veselai virknei to cilvēku - bērnu, vecu cilvēku -, kas no šo cilvēku izpeļņas ir atkarīgi. Viņi katrā ziņā būtu priecīgi, ja Latvija spertu kādu soli, lai nostātos ja ne līdzās Igaunijai un Lietuvai, tad vismaz lai mazinātu to negaidīti lielo minimālās darba algas līmeņa atstarpi - apmēram pusotras reizes salīdzinājumā ar šīm abām kaimiņvalstīm -, kura no ekonomiskā viedokļa ir, mūsuprāt, pilnīgi neizskaidrojama. Šā likumprojekta mērķis, neapšaubāmi, tātad ir veicināt lielākas legālās darba algas un līdz ar to arī lielākus nodokļus valsts un pašvaldību kasē.".
• 2006_02_23-seq14 language "lv".
• 2006_02_23-seq14 speaker Maris_Grinblats-1955.
• 2006_02_23-seq14 mentions Q822919.
• 2006_02_23-seq14 mentions Q211.
• 2006_02_23-seq14 mentions Q4294791.
• 2006_02_23-seq14 mentions Q37.
• 2006_02_23-seq14 mentions Q191.