Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2005_10_06-seq31> ?p ?o. }

• 2005_10_06-seq31 type Speech.
• 2005_10_06-seq31 number "31".
• 2005_10_06-seq31 date "2005-10-06".
• 2005_10_06-seq31 isPartOf 2005_10_06.
• 2005_10_06-seq31 spokenAs 84.
• 2005_10_06-seq31 spokenText "Godājamā Saeima! Priekšsēdētājas kundze! 8. Saeimas deputāti! Šodien mums būs iespēja apspriest 2006. gada valsts budžeta likumprojektu, saskaņā ar kuru mūsu valsts dzīvos visu nākamo gadu. Šī ir mūsu pēdējā iespēja, pārskatot kļūdainos lēmumus un finansiālo sadalījumu, izpildīt tautai dotos solījumus. Pārdomāt un pārskatīt, kur mēs esam nonākuši, kā mēs sākām darbu 2002. gada novembrī, vai tiešām valdības paziņojumi ir bijuši tik rožaini, vai cilvēku dzīve ir kļuvusi vēl labāka un vai labklājība Latvijas cilvēkiem nesusi gandarījumu par valdības darbu. Jā, kopējie cipari ir daudz lielāki: auguši ieņēmumi, pieaudzis investīciju apjoms, pieaug arī ieplānotie nodokļu ieņēmumi, ir lieli ieguldījumi sociālajā un ekonomikas jomā. Un tomēr! Iekams sevi cildinām, aicinu, godājamie deputāti, jūs ieklausīties, paskatīties apkārt, kas notiek Latvijā, kādu novērtējumu cilvēki dod mūsu darbam, kā mēs, tautas priekšstāvji, pildām savus solījumus, rūpējamies par cilvēkiem un savu valsti. Šodien un vēl citā dienā mums būs iespēja kaut ko palabot un atbildēt mūsu cilvēkiem ar savu balsojumu par budžetu, jo mēs, deputāti, esam atbildīgi gan par tautas labklājību, gan par valsts izaugsmi. Ko mēs teiksim tautai, kura nu grimst nabadzībā, bet kura cīnījās par Latvijas brīvību un neatkarību? 2002. gadā minimālā alga bija 60 lati “uz papīra”, 2006. gadā piedāvātais variants ir 90 lati. Tikai 30 latu pieaugums, turklāt “uz papīra”, solīto 100 latu vietā. Bet iztikas grozs patlaban jau ir 106 lati. Daudzi cilvēki valstī saņem 45 latu lielu pensiju, daudzu cilvēku ģimenes budžets ir zem 100 latiem. Nav darba, bezdarbs reģionos ir sasniedzis pat 26 procentus. Cēlušies apkures tarifi, produktu cenas. Arī skolēnu aizsūtīt uz skolu vairs nav tik vienkārši. Studenti vēlas mācīties, viņi bieži vien izvēlas ārzemju augstskolas, jo palikt Latvijā nav motivācijas: stipendijas vai nu nav, vai to saņem tikai viens cilvēks no visas lielās grupas. Vai viņi atgriezīsies mūsu valstī? Nesaņemot atbilstošu darba samaksu, cilvēkiem zūd motivācija, sabiedrībā pieaug depresija, sociālā spriedze un neticība mūsu valstij. Cilvēki nejūtas droši savā valstī, rodas bailes par rītdienu. Ko dod šie grandiozie cipari veselības aprūpē, algu pielikumos, valsts attīstībā? Kāda nozīme ir Saeimai, ja faktiski visi svarīgie dokumenti tiek apspriesti un pieņemti šaurā cilvēku lokā, ja koalīcijas partijas par to jau ir vienojušās? Visi ir aizmirsuši tautai dotos solījumus. 2005. gadā Latvijā tika izdarīts demogrāfijas audits, ko veica Latvijas Universitāte. Atbildot uz 75 jautājumiem par dažādām jomām, visbiežāk saņemtais vērtējums piecu soļu skalā bija “apmierinoši”, tas ir, trijnieks. Tomēr, pēc ekspertu domām, ir arī tādas jomas, kuras ir kritiskā situācijā: nevienlīdzīga piekļuve taisnīgai un savlaicīgai tiesai, iedzīvotāju veselības aizsardzība, sabiedrības uzticēšanās valdībai. Valstī ir jāsamazina bezdarbs, jo tas ir galvenais cēlonis nabadzībai un sociālajai atstumtībai, jārevidē nodokļu un pabalstu sistēma. Lai cilvēki varētu strādāt un lai viņiem būtu materiāli izdevīgāk to darīt, ir jāpalielina neapliekamais minimums. Nabadzība nav nokritusi no zila gaisa, tā ir konkrēto valdību un atbildīgo partiju bezdarbības rezultāts. Sabiedrības noslāņošanās un pieaugošie sociālās atstumtības riski ir nopietns drauds valsts attīstībai. Valstī nav sistemātiskas algu reformas, kā arī tādas nodokļu sistēmas, kas ar ienākumu pārdali sabiedrībā atbalstītu vidusslāni un sociāli mazturīgos iedzīvotājus. Tāpēc, ņemot vērā līdzekļu trūkumu iedzīvotāju labklājības celšanai, nav atbalstāma NATO sammita organizēšana, kura vajadzībām paredzēts iztērēt piecus miljonus latu. Tas atbilst divu rajonu pašvaldību budžetu summai, ieskaitot mērķdotācijas skolotāju algām. Darbaspēka aizplūšana ir nopietna problēma, kuru valdība nav pietiekami novērtējusi. Pirmkārt. Latvijā jau tā ir neliels iedzīvotāju skaits, mirstība pārsniedz dzimstību. Šis ir jautājums par Latvijas kā nācijas spējām pastāvēt ilgtermiņā. Otrkārt. Tautsaimniecībā strādājošo skaits aizvien samazinās, no tās aizplūst cilvēki ar ļoti labu izglītību, profesionāļi, jo grib strādāt un par savu darbu saņemt pienācīgu atalgojumu. Baltijas valstīm, sākot savu neatkarības ceļu, bija vienota starta pozīcija. Vienā laikā mēs sākām savu valstu ekonomiski politisko veidošanu. Katra valsts šodien ir nonākusi savā ceļa posmā. Kur šodien esam mēs? Piemēram, skolotāju algas. Pašreizējā situācijā Latvijā skolotāji ar algu 170 latu par likmi un desmit gadu ilgu darba stāžu, kā arī ar kvalifikācijas piemaksu “uz rokas” saņem 134 latus jeb 128% no iztikas minimuma, kurš ir 106 lati. Bet, ja skolotājs strādā un vēl mācās (jo par katru priekšmetu, ko skolotājs māca, viņam ir jābūt diplomam) un viņam ir desmit gadu darba stāžs, tad viņš saņem 97 latus jeb 93% no iztikas minimuma. Igaunijā skolotājs 2005. gadā pēc augstākās izglītības iegūšanas pirmajā darba gadā, būdams bez darba stāža, jau ir saņēmis 226 latus, bet skolotājs ar desmit gadu darba stāžu - 360 latus. Turklāt 2006. gadā igauņu skolotājiem tiks paaugstināta alga par 134 latiem. Igaunija un Lietuva mūs apsteidz visās pozīcijās. Esam pēdējie Eiropā, un es vēlreiz atgādināšu: mēs visi sākām no vienādas starta pozīcijas. Katru gadu ar Budžeta likuma palīdzību valdošās partijas novirza lielāko budžeta daļu valsts pasūtījumiem, kurus izpilda un no kuriem peļņu gūst tā pati sabiedrības daļa, kas kādreiz privatizēja mūsu kopīgos īpašumus. Cilvēkiem, kuri kopš neatkarības atgūšanas dzīvo zem iztikas minimuma, atkal nekas netiek! Mūsu premjers lielās ar to, ka nākamgad mūsu minimālā alga varbūt sasniegs pagājušā gadsimta iztikas minimuma līmeni. Minimālās pensijas nesasniegs pat to. Es uzskatu, ka brīvība un demokrātija ir vērtība visiem - gan maznodrošinātajiem, gan vidusšķirai, gan bagātajiem. Un sen jau ir pienācis laiks šīs vērtības dot tiem, kuriem tās kopš neatkarības atgūšanas bija liegtas valdošo partiju likumdošanas dēļ. Šeit nav runa par to, ka kādai sabiedrības grupai būtu kaut kas jāatņem un jāatdod citai grupai. Tieši otrādi! Es esmu pret to! Es esmu par to, lai mēs visi kopā parūpētos par tiem, kuri dažādu apstākļu dēļ ir palikuši bez maizes kumosa. Es esmu par to, lai demokrātiskā valstī, par kādu mēs Latviju uzskatām, valsts neturētu savu iestāžu darbiniekus pusbadā. Es esmu par to, lai cilvēki būtu brīvi - brīvi no bailēm par rītdienu. Lai viņi būtu droši par to, ka nepaliks bez iztikas minimuma, bez ārsta aprūpes. Es esmu par to, lai mūsu policisti un ārsti, skolotāji un kultūras darbinieki, kā arī citu cienījamu profesiju pārstāvji būtu cienījami cilvēki arī ienākumu ziņā. Es esmu par to, lai visa sabiedrība dzīvotu labklājībā. Lielākā vai mazākā, bet noteikti labklājībā. Lai neviena sabiedrības grupa nedzīvotu uz citu rēķina. Ja kādam neveiktos nodrošināt sev iztiku, viņam varētu palīdzēt mūsu visu sarūpētais un nostiprinātais drošības tīkls, kas uztvertu krītošos un viņus paglābtu. Izstrādājot un apstiprinot likumus - likumu par privatizāciju un likumu par valsts budžetu -, laikā no neatkarības atgūšanas līdz šodienai valdošās partijas, es domāju, ir aizmirsušas tādu tiesību principu kā humānisms. Gribu jums atgādināt, ka humānisma princips demokrātiskā sabiedrībā izpaužas likumdošanā - tiesības raksturojošā un tiesības sargājošā darbībā. Ja kādam nav skaidrs, kas ir humānisms, es jums pateikšu: humānisms ir uzskatu sistēma, kuru caurstrāvo mīlestība, cieņa pret cilvēku, indivīdu, un rūpes par viņa labklājību. Tā ka šajā likumā “Par valsts budžetu 2006. gadam” humānisma principa trūkst, un tāpat kā iepriekšējie arī šis likums ir jānosauc par antihumānu. Es uzsveru: 2006. gada valsts budžeta likums ir antihumāns! Un tagad, godājamie kolēģi, spriediet paši, kuru no jums vēlētāji ir pilnvarojuši pieņemt šo antihumāno likumu. Es domāju, ka nevienu. “Mantkārība ir mūsu vislielākā nelaime un posts,” teica Seneka Neronam, redzot, kā Romas uzplaukuma laikā tā sagrūst. Šie vārdi liek mums visiem pārdomāt. Mantkārība ir novedusi pie tā, ka solījumi ir pārvērtušies jahtās, lidmašīnās un citos labumos, tiek piesārņotas upes un ezeri, lai tikai mantkārībā izdabātu savām vēlmēm un domātu tikai par savu peļņu. Un nav nekādas daļas gar pārējo. Tauta var pagaidīt. Par demokrātisku valsti sevi var saukt tāda valsts, kurai ir tautas atbalsts, kura saglabā savas vērtības un mērķus un kurai ir vienots un kopīgs ceļš. Mums ir nepieciešama tāda valdība un tādi cilvēki, kas saprastu, kādi principi ir jāievēro un kādiem principiem ir jāseko, īstenojot varu. Mums tiešām ir vajadzīga valdība, kas saprastu, ka brīvība un demokrātija ir vērtības, kas domātas visiem. Visiem! Visai tautai un visām šķirām! Mums ir vajadzīga valdība, kas to saprastu un spētu rīkoties, lai šīs vērtības un šo svētību izjustu visa mūsu tauta. Mūsu rokās ir 2006. gada budžets. Arī atkāpjoties mēs varam panākt savu mērķi, lai paceltos vēl augstāk. Es lūdzu visus pārdomāt. Es balsošu “pret”.".
• 2005_10_06-seq31 language "lv".
• 2005_10_06-seq31 speaker Inara_Ostrovska-1955.
• 2005_10_06-seq31 mentions Q822919.
• 2005_10_06-seq31 mentions Q211.
• 2005_10_06-seq31 mentions Q37.
• 2005_10_06-seq31 mentions Q191.
• 2005_10_06-seq31 mentions Q193089.
• 2005_10_06-seq31 mentions Q39731.
• 2005_10_06-seq31 mentions Q8436.
• 2005_10_06-seq31 mentions Q7184.
• 2005_10_06-seq31 mentions Q220.