Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2004_11_04-seq184> ?p ?o. }

• 2004_11_04-seq184 type Speech.
• 2004_11_04-seq184 number "184".
• 2004_11_04-seq184 date "2004-11-04".
• 2004_11_04-seq184 isPartOf 2004_11_04.
• 2004_11_04-seq184 spokenAs 147.
• 2004_11_04-seq184 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj! Godājamie kolēģi! Es esmu viens no tiem, kurš bija klāt tajā likumdošanas procesā, kad mēs Augstākajā padomē nopietni domājām, kā godīgi sadalīt starp Latvijas iedzīvotājiem mantu, kas laika periodā no 1940. gada līdz 1990. gadam kopīgi saražota. Nodoms sertifikātus sadalīt, vadoties pēc nodzīvotajiem gadiem, gan nebija pats labākais variants, bet gan pats ļaunākais, ko toreiz varēja izdarīt. Tika nobalsots, ka sertifikāti ir pārdodami brīvā tirgū. Līdz ar to sertifikāta vērtība, kas saskaņā ar valsts doto garantiju bija 28 lati jeb puskvadrātmetrs no privatizējamās platības, faktiski tika devalvēta līdz dažiem desmitiem santīmu, par kuriem trūcīgi cilvēki šos sertifikātus pārdeva vai nu dienišķās maizes dēļ, vai dienišķā pusstopa dēļ. Tagad ir vēl diezgan daudz cilvēku, kuri ir saņēmuši kompensācijas sertifikātus, bet kuri, pēc savas tiesiskās pārliecības un pilsoniskās pārliecības, un politiskās pārliecības, nevar ar to samierināties, jo, lasot Latvijas likumus, viņi uzskata, ka viņiem par padomju laikā atņemto mantu pienākas kompensācija - reāla kompensācija naudā, vienalga, vai par zemi vai par māju. Taču, kā mēs zinām, šeit ir tikuši noraidīti atsevišķi priekšlikumi - arī mani priekšlikumi -, kas tieši šīs cerības varētu palielināt. Un, lūk, ja mēs tagad sakām: “Pietiek! Sertifikātu derīguma termiņš ir beidzies,” - tad faktiski zūd valsts dotā garantija jeb valsts dotais apsolījums, ka katrs par saviem darba sviedriem varēs kādu daļu kopīgās mantas dabūt. Tādā gadījumā valsts no tā atsakās! Atcerēsimies pavisam nesenos padomju laikus! Vecākā paaudze zina, ka drīz pēc kara, 50. gados, bija valsts aizņēmuma obligācijas. Proti, tas bija “piespiedu brīvprātīgs” pasākums: bija jāparakstās par summu mēnešalgas apmērā vai vēl lielākā apmērā, lai šīs obligācijas iegādātos. Padomju valsts deva garantiju, ka pēc 25 gadiem šīs obligācijas tiks atmaksātas naudā pēc to nominālvērtības. Protams, padomju valsts piemērs nav pats labākais piemērs, kam mēs varētu sekot, taču pat tajā situācijā nauda tika atmaksāta! Proti, kad pagāja šie 25 gadi un izrādījās, ka padomju valsts nebija spējīga atmaksāt šīs obligācijas, tad pagarināja termiņu un galu galā tomēr atmaksāja. Protams, pēc naudas reformas tie jau vairs bija tikai daži rubļi. Tās obligācijas kā dokumenta vēsturiskā vērtība, protams, bija lielāka nekā naudas vērtība. Mēs šobrīd rīkojamies it kā cēlu un saprotamu mērķu vārdā, lai sertifikātu uzpircēji nevarētu tagad par lētu naudu privatizēt labas lietas. Vai šis ir pareizais risinājums - pārtraukt sertifikātu darbības termiņu, lai tie “naudasmaisiem” paliktu lielos daudzumos? Tā teikt, to dažu nabagu, kuri tomēr cer, ka viņiem taisnīgi kompensēs un ka viņi varēs par šiem sertifikātiem kaut ko dabūt, - nu, to nav pārāk daudz, un gan jau mēs ar viņiem tiksim galā, jo, kā saka, kaķa lāsti debesīs nekāpj. Varētu teikt šādu līdzību. Ja mēs negribam pārdot kādu mantu, pēc kuras ir liels pieprasījums, mēs varam teikt tā: “Nauda ar šo brīdi vairs nav derīga. Tā nauda, kas ir jūsu kabatās, vairs nav derīga. Tagad jums būs jāgādā cita nauda, lai jūs nopirktu to, ko jūs esat nodomājuši veikalā nopirkt. ” Tas ir, protams, ļoti primitīvs piemērs, un es minēju to tikai tādēļ, lai tas viss būtu vieglāk saprotams. Mana personīgā pārliecība, protams, ir tā, ka sertifikātiem vispār nevar noteikt nekādu derīguma termiņu, tiem ir jābūt derīgiem līdz tam brīdim, kad valsts ir savu apsolījumu realizējusi. Ja mēs uzskatām, ka mūsu valsts solījums ir ko vērts, tad mums ir jāsaprot, ka tas, ka tiek piedāvāts termiņu vēl par vienu gadu pagarināt, tomēr ir solis uz priekšu, kas šiem nabagiem dos cerību, ka varbūt nākamā gada laikā mēs mainīsim vēl kādus citus likumus un ka viņi varēs šos sertifikātus izmantot mantas iegūšanai vai arī saņemt šo sertifikātu vērtību naudā. Es atgādināšu vēl vienu lietu - to, ka ir otrajā lasījumā izskatīts mūsu pašu nobalsotais priekšlikums, ka arī politiski represētajām personām, kuras līdz 2000. gada 1. janvārim nebija sasniegušas pensijas vecumu, būs tiesības par katru sertifikātu, kas piešķirts par katru Sibīrijas lāģerī jeb izsūtījumā pavadīto gadu, saņemt to vērtību naudā - 28 latus. Protams, jūs saprotat, ka viens gads, kas pavadīts spaidu darbos, nemaksā 28 latus, tur būtu kādas trīs nulles jāpieliek klāt, bet Latvijas valsts nevar atļauties maksāt vairāk. Taču, lūk, šiem cilvēkiem, kuru nav pārāk daudz (viņu ir apmēram 6000, un katram vidēji kādi pieci seši sertifikāti tiktu apmaksāti, jo cits ir desmit gadus tur pavadījis, cits mazāk), - lūk, šiem cilvēkiem galīga trūkuma apstākļos tā tomēr ir kāda cerība. Un šobrīd cerībai varbūt ir tā lielākā vērtība. Cerība un uzticība Latvijas valstij, valdības apsolījumam un likumdevēja apsolījumam - manuprāt, tā ir daudz vairāk vērta nekā šeit minētie argumenti, ka mums būtu jārūpējas par to, lai valsts manta netiktu “par sviestmaizi” izdāļāta; tam nolūkam laikam būtu jāgroza kādi citi likumi. Mēs esam tiesīgi noteikt dažādus ierobežojumus, taču galvenais kritērijs jau ir tas - nodzīvotie gadi vai atņemtā īpašuma, nekompensētā īpašuma, vērtība. Mēs varam diskutēt par uzpirktajiem sertifikātiem, par to pielietojumu, par valsts garantiju to atprečošanai - kā mēdz teikt, tā ir cita lieta -, bet nedrīkstam ignorēt to cilvēku, labticīgo cilvēku, tiesības un sagraut viņu cerības, ka Latvijas valsts ir taisnīga un ka Latvijas likumdevēji pieņems saprātīgus likumus ne tikai ar balsu vairākumu. Paldies par uzmanību!".
• 2004_11_04-seq184 language "lv".
• 2004_11_04-seq184 speaker Peteris_Simsons-1948.
• 2004_11_04-seq184 mentions Q211.
• 2004_11_04-seq184 mentions Q4459436.
• 2004_11_04-seq184 mentions Q1191011.