Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2004_03_04_a-seq4> ?p ?o. }

• 2004_03_04_a-seq4 type Speech.
• 2004_03_04_a-seq4 number "4".
• 2004_03_04_a-seq4 date "2004-03-04".
• 2004_03_04_a-seq4 isPartOf 2004_03_04_a.
• 2004_03_04_a-seq4 spokenAs 21.
• 2004_03_04_a-seq4 spokenText "Cienījamie deputāti! Es strādāju darba grupā, kas veica šīs mierizlīguma sarunas. Es ilgi nekavēšos pie jautājuma par to, kā radās šis konflikts, kas ilgst jau astoņus gadus (un tiesvedība – trīs gadus), es ķeršos uzreiz pie lietas būtības un sākšu ar to – kāpēc bija nepieciešams šis noslēgtais mierizlīgums. Emša kungs šeit ļoti daudz runāja par to, ka šis mierizlīgums nodarīs zaudējumus Latvijai, nodarīs zaudējumus mūsu saimniecībai, mūsu ekonomikai. Kā pirmo iemeslu, kāpēc šis mierizlīgums tika noslēgts, es gribu minēt tieši to, ka šī tiesvedība atstāja ļoti lielu un nelabvēlīgu iespaidu uz Latvijas ekonomiku. Un galvenokārt – divos jautājumos. Pirmkārt, šī tiesvedība ļoti kavēja investīcijas visā valstī, it īpaši telekomunikāciju sektorā. Atcerēsimies, ka “Lattelekom” ir viens no pašiem lielākajiem Latvijas uzņēmumiem! Un, ja šis uzņēmums ir tiesvedībā, ja šo konfliktu nevar atrisināt, tad tas ļoti būtiski kavē daudzu citu uzņēmumu investīcijas Latvijā. Kā tad tika kavēta “Lattelekom” attīstība, jūs jautāsiet. Pirmkārt, tā tika kavēta tāpēc, ka šā uzņēmuma īpašnieki ir divi, divas puses, un jebkura lēmuma pieņemšanā vienmēr bija konflikti, un daudzi lēmumi gluži vienkārši netika pieņemti. Otrs iemesls, ko es gribētu minēt, ir tiesvedības risks. Mēs ļoti labi zinām, ka ir grūti paredzēt lietas iznākumu, un bieži vien mums liekas, ka lietas iznākums būs skaidrs. Tā tas bija “Latvijas Gāzes” lietā, kur Latvijai bija sagatavota pārliecinoša pozīcija. Taču mēs zinām rezultātu – Latvija tomēr tajā tiesvedības procesā bija zaudētāja. Šīs lietas gadījumā ir grūti prognozēt, kāds varētu būt iznākums. To saka arī Latvijas puses advokāti. Jā, ļoti daudzi no jums apgalvos – un ir jau to darījuši – , ka Latvijas puses prasība bija tuvu 600 miljoniem latu, pretējās puses prasība – 80 miljoni latu. Juristi visi zina, ka ne jau prasības lielums nosaka izredzes uzvarēt tiesvedībā. Analizēsim, kāda tad ir šīs prasības struktūra! Pretējās puses prasības struktūra sastāvēja no divām daļām – jautājums par monopolstāvokļa zaudēšanu un tarifu nepiešķiršanas prasība – , turpretim Latvijas pusei lielāko daļu prasījuma veidoja Latvijas tautsaimniecībai iespējamie aprēķinātie zaudējumi, tie veidoja vairāk nekā 400 miljonus no šiem 555 miljoniem. Šādu zaudējumu kompensācija nav bijusi paredzēta “jumta” līgumā. Šādi zaudējumi nekādā ziņā nav tieši zaudējumi, un tiesa šādus zaudējumus parasti neatzīst. Mēs jautājām: kāpēc tad šie labi atalgotie advokāti tādas lietas rakstīja tur iekšā? Vai tad viņi to nezināja? Viņi to zināja ļoti labi. Viņi izmantoja šo aprēķinu kā taktisku ieroci, lai otrai pusei būtu sarežģītāk aizstāvēt savu viedokli, lai būtu jāatspēko katrs no šiem punktiem. Un arī atlikusī summa – šie 150 miljoni, no kuriem patiesībā lielāko daļu sastāda zaudējumi tieši uzņēmumam “Lattelekom”, tieši mūsu telekomunikācijām, – arī šie zaudējumi bija sarēķināti, protams, ļoti optimistiski, rēķinot maksimāli iespējamo, ko var izdomāt šajā ziņā. Es domāju, ka visi ļoti labi saprot, ka tikai šodien es par to varu runāt. Taču arī tad, ja Latvija būtu kaut vai daļēji uzvarējusi šajā procesā, visticamāk, ka naudas summa, kas tiktu kompensēta, būtu kompensējama nevis Latvijas pusei, bet uzņēmumam “Lattelekom” un ka Latvija arī šādā gadījumā nesaņemtu praktiski neko. Nākamais. Tiesvedības izdevumi. Jau līdz šim brīdim Latvija ir iztērējusi vairāk nekā 16 miljonus latu samaksai advokātiem, kas aizstāv šo Latvijas pozīciju. Tad, kad lietu tūliņ, tūliņ jau izskatīs starptautiskajā šķīrējtiesā, kas ir paredzēta aprīlī, šie izdevumi ļoti būtiski pieaugs. Un ir paredzēts, ka līdz tiesvedības beigām tas maksātu vēl 6,2 miljonus latu. Tas ir tad, ja lieta netiek pārsūdzēta. Ja tā tiek pārsūdzēta, tad tas maksātu vēl stipri vairāk. Es nekomentēšu šo jautājumu. Par izmaksām. Jūs saprotat, ka šīs izmaksas ir ļoti lielas. Šobrīd šīs izmaksas ir 50 tūkstoši latu dienā. Es domāju, šis skaitlis izsaka ļoti, ļoti daudz. Un ceturtais iemesls, kas ir ļoti, ļoti būtisks. Šo risinājumu Latvijai pilnīgi viennozīmīgi par pašu labāko atzīst arī mūsu puses advokāti, kurus savulaik nolīga iepriekšējā valdība un kuriem iepriekšējā valdība noteica šo ļoti lielo atalgojumu. Šobrīd šie advokāti saka ļoti vienkārši: šis mierizlīgums ir jānoslēdz. Šis mierizlīgums ir vislabākais. Tagad pāriešu pie mierizlīguma satura... Jā, starp citu, runājot par šo advokātu slēdzienu, jāatgādina, ka šis advokātu slēdziens šodien ir visiem deputātiem izdalīts. Uz šā advokātu slēdziena pamata valdība pieņēma šo lēmumu. Un šodien jūs visi ar to varat iepazīties... (Starpsauciens: “Nav izdalīts!”) Jā, tas tiks izdalīts... Tas ir nodots izdalīšanai un tiks izdalīts, tas šodien vairs netiek atzīts par konfidenciālu. Tālāk. Pāriešu pie mierizlīguma satura. Šis mierizlīgums šodien ir nodots Saeimas priekšsēdētājai Ūdres kundzei, un šobrīd tiek gaidīts “TeliaSonera” atzinums par konfidencialitātes noņemšanu šim līgumam, un konfidencialitāte tiks noņemta pašā tuvākajā laikā. Mutiski piekrišana ir jau sniegta. Un šajā advokātu atzinumā tas ir aprakstīts. Es tuvāk paskaidrošu, kādi tad ir galvenie mierizlīguma nosacījumi. Ir divi dokumenti. Pirmais no tiem ir mierizlīgums, kurā ir noteikts, ka abas puses atsauc savas prasības un katra puse sedz savus tiesvedības izdevumus. Taču, ņemot vērā, ka šo tiesvedību uzsāka otra puse – “Tilts Communications”, mierizlīgumā ir paredzēts, ka “Tilts Communications” – uzreiz, divu dienu laikā, Latvijai samaksā kompensāciju viena miljona latu apmērā. Bez tam Latvija saņem arī visu atlikušo naudu, kas ir iemaksāta šķīrējtiesā un netiks izmantota tādēļ, ka šķīrējtiesas process nenotiks. Arī tā summa tuvojas miljons dolāriem. Tālāk. Otra dokumenta nosaukums ir “Sadarbības memorands”. Kādēļ ir šis dokuments? Šajā dokumentā ir norādīts tas, kas vienu vai otru pusi varbūt īsti neapmierināja mierizlīgumā. Pirmkārt, Latvijas pusei, protams, šis miljons nav pietiekama summa. Un tāpēc mierizlīgumā ir paredzēts, ka Latvija kā kompensāciju var saņemt vēl 9 miljonus latu. Savukārt otra puse... ir norādīts, ka šie 9 miljoni latu tiks izmaksāti tādā gadījumā, ja līdz šā gada beigām tiks jebkādā veidā (es pasvītroju – jebkādā veidā!) atrisināts jautājums par “Lattelekom” vai LMT privatizāciju (vēlreiz uzsveru: jebkura no šiem uzņēmumiem vai abu uzņēmumu). Pie tam nav teikts, kādā veidā. Tiek veidota darba grupa, kura strādās pie šā jautājuma. Vēl, runājot par mierizlīgumu, jāteic, ka mūs visus interesē, kas tad notiks pēc šā mierizlīguma. Par to nu gan šobrīd ļoti daudzi ir izteikuši savu viedokli. Un šajā sakarā laikam pats pirmais un galvenais ir jautājums par to, kā tad būs ar šīm pirmpirkuma tiesībām. Latvija esot atteikusies... (Starpsauciens: “To mēs zinām!”) Latvija esot pirmpirkuma tiesības uz šo uzņēmumu piešķīrusi uzņēmumam “TeliaSonera”. Cienījamie deputāti! Šīs pirmpirkuma tiesības bija pirms konflikta uzsākšanas. Šīs pirmpirkuma tiesības bija visu tiesvedības laiku. Šīs pirmpirkuma tiesības būs arī pēc... būtu bijušas arī pēc aprīļa – tad, kad būtu noslēdzies šis tiesas process -, jo šīs pirmpirkuma tiesības sabiedrībai ar ierobežotu atbildību Latvijā nosaka likums. Ne tikai šis līgums, bet arī likums. Un ko tad nozīmē pirmpirkuma tiesības? Šeit ir dzirdēti ļoti interesanti viedokļi par šo tēmu. Apmēram tā – ja “Telia” izdomās nopirkt šīs daļas, viņa atnāks un Latvijai pateiks: “Mums ir pirmpirkuma tiesības, mēs pērkam!” Juristi, protams, zina, ko nozīmē pirmpirkuma tiesības. Tas nozīmē to, ka tad, kad šīm kapitāla daļām Latvija atradīs pircēju, kam Latvija gribētu tās pārdot, tās pirms tam ir jāpiedāvā uzņēmumam “Telia”, vai šis uzņēmums piekrīt nopirkt šīs daļas par šo pašu cenu vai ne. Ir bijušas spekulācijas arī par to, ka “Telia” izlemšot, vai nopirkt 2 procentus vai 51 procentu, vai 26 procentus. To izlemj Latvijas valsts. Un tad rīkojas saskaņā ar to, ko viņa ir izlēmusi. Kad ir pircējs, tas viss tiek piedāvāts vispirms uzņēmumam “Telia”. Šodien laikrakstā “Diena” ir parādīts ļoti interesants viedoklis attiecībā uz pirmpirkuma tiesībām. Es domāju, jūs esat lasījuši, ka pirmpirkuma tiesības patiesībā lielā mērā aizsargāja no situācijas, kad slepus, aiz sabiedrības muguras, varētu pārdot šīs akcijas kādiem “mūsu pašu” (pēdiņās) akcionāriem. Otra lieta. Par to, kāda tiesiski ir situācija pēc šā noslēgtā mierizlīguma. Abas puses vairs nevarēs izvirzīt tās prasības, kuras jau ir bijušas šajā tiesvedībā. Tas nozīmē, ka “Telia” vairs nekādā ziņā nevarēs prasīt monopoltiesības, bet... jā, tas nozīmē arī to, ka Latvija nevarēs prasīt, lai izpildītu šos modernizācijas nosacījumus. (Zālē troksnis. Starpsaucieni: “Kā var realizēt pirmpirkuma tiesības?”) Emša kungs ļoti skaisti aprakstīja, cik briesmīga nākotne gaidāma Latvijai šajā ziņā. Taču es gribētu uzsvērt to, ko ir teikuši ļoti daudzi speciālisti, gan regulatori, gan telekomunikāciju speciālisti, – ka Latvija saglabā ļoti daudzus instrumentus, ar kuru palīdzību arī turpmāk to visu varēs regulēt. Un sākšu es ar pavisam vienkāršu lietu. Latvijai ir ne tikai vairākums šajā uzņēmumā, bet no šā gada janvāra Latvijai ir arī tiesības pārņemt šā uzņēmuma vadību, un jau aprīlī būs no Latvijas puses uzņēmuma vadītājs. Tas nozīmē, ka Latvija vistiešākajā veidā var noteikt, kur un kādā veidā šim uzņēmumam turpināt šo modernizāciju. Bez tam pastāv licencēšana. Arī tās nebija agrāk – līdz 2002. gadam. Ar licencēšanas palīdzību regulators lielā mērā var risināt tālākās modernizācijas jautājumus. Emša kungs apšaubīja vēl vienu lietu – kā tad mēs tajā Eiropas Savienībā būsim ar šo savu milzīgo monopoluzņēmumu. Tieši otrādi! Tieši iestāšanās Eiropas Savienībā dod Latvijai papildu mehānismus, ar kuriem var ietekmēt šo monopolstāvokli. Ir arī daudzas citas lietas, tehniskas lietas, kuru dēļ uzņēmumam pašam ir izdevīgi attīstīt tālāk šo modernizāciju. Bija ļoti labs jautājums: kāpēc ir tāda steiga un kāpēc ir tāda slepenība? Jā, labi, sākšu ar atbildi uz jautājumu par steigu. Pirmkārt, jau minēju, ka šā gada aprīlī, pēc mēneša, sāktos šī tiesvedība. Un 5. marts bija pēdējais datums, kad jāsniedz atbildes uz pretējās puses prasībām. Ņemot vērā gatavojamo mierizlīgumu, puses nedaudz pagarināja šo termiņu, bet tas nozīmē, ka līdz tiesvedībai darba laiks, šī intensitāte palielinātos vēl daudzkārt. Un šobrīd katra diena, kad būtu jāstrādā advokātiem, tiktu apmaksāta 50 000 latu apmērā. 50 000 latu dienā! Mēs varam sarēķināt: ja tās ir 10 dienas, tad tas ir pusmiljons, bet, ja tās ir 20 dienas, tas jau ir miljons. Un jautājums ir tāds. Labi, pieņemsim, ka to gribēja darīt jaunā valdība. Es domāju, ka jaunā valdība gribētu arī rūpīgi iepazīties, izpētīt visas šīs lietas, un tad viņai atliktu divi varianti: “jā” – šim mierizlīgumam vai “nē” – mierizlīgumam vispār. Tātad izvēle būtu tikai tāda: vai nu tiesvedība, vai mierizlīgums. Kāpēc mierizlīgums – es aprakstīju jau iepriekš. Es gribētu pateikt vēl par steigu. Kāda var būt steiga, ja mierizlīguma sarunas tika uzsāktas jau 2001. gadā, ja ir ļoti daudz diskutēts par šo jautājumu? Kāda var būt runa par steigu, ja pašas pēdējās mierizlīguma sarunas tika sāktas tūlīt pēc Jaunā gada, kad vēl nebija ne mazāko runu par to, ka mums briest valdības maiņa? Tātad divu mēnešu garumā tika gatavots šis projekts, un tā nu tas ir sanācis, ka šis darbs tika pabeigts tieši šajā brīdī. Par slepenību. Runājot par slepenību, es vispirms gribētu teikt, ka tad, kad “Jaunā laika” valdība sāka savu darbību, viens no pirmajiem darbiem, kas tika darīts īpaši šajā tiesvedības lietā, bija tas, ka tika nosūtīta vēstule Latvijas puses advokātiem. Atgādināšu, kas viņus bija nolīdzis ar lūgumu atļaut šīs lietas konfidencialitātes noņemšanu. Mums atnāca visai bieza atbilde uz šo mūsu lūgumu. Es varētu varbūt pat nolasīt vienu teikumu: “Šāda pieeja galvenajos arbitrāžas tiesvedību procesos, mūsuprāt, būtu ne tikai faktiski bez precedenta, bet, pēc mūsu domām, tā atstātu ievērojamas negatīvas sekas attiecībā uz Latvijas Republiku arbitrāžas procesā un jebkurām turpmākajām apspriedēm ar “Tilts” un “Sonera” par tiesvedības izbeigšanu. ” Tas ir tikai viens no šīs konfidencialitātes aspektiem. Nākamais, ko es gribētu pateikt, ir tas, ka šodien ir sagatavots Ministru prezidenta rīkojums Valsts kancelejai sagatavot visu dokumentu, kas ir bijuši saistīti ar šo tiesvedību, konfidencialitātes noņemšanu. Līdz ar to ikviens ar šiem dokumentiem varēs iepazīties un uzzināt, kas tad īsti ir noticis. Un es gribētu teikt, ka šai slepenībai ir divas puses, divi aspekti. Viens, ko es jau nolasīju – “Clifford Chance” viedoklis, ka tas var kaitēt tiesvedībai. Bet šeit ir arī otrs aspekts, kam es aicinātu pievērst uzmanību, un to sauc par privatizāciju. Tā saucas privatizācija! Un tas, ko tagad ar šo mierizlīgumu izdarīja “Jaunā laika” valdība, bija tas, ka tā atbrīvoja no šīs slepenības privatizāciju, neizdarot nevienu soli pretī šai privatizācijai. Es mazliet vēlāk vēl pakavēšos pie tā, kādi risinājumi tika skatīti agrāk šajos izlīguma modeļos. Un vēl. Jā, es uzreiz varu pastāstīt vēl kādu ļoti interesantu faktu – to, ka, risinot šīs tiesvedības lietas, kādā posmā Kalvīša kungs, kurš tur piedalījās un vadīja šo procesu, parakstīja otrai pusei dokumentu par to, ka mierizlīguma sarunās tiks ievērota konfidencialitāte, un, ja Latvijas puse šo konfidencialitāti pārkāps, tad Latvijas puse maksās “Telia” labā 5 miljonus latu. Šāds dokuments man ir ticis parādīts. (Zālē troksnis. ) Tā nu mums ir ar šo slepenību! Ko es gribētu uzsvērt tālāk? Es gribētu teikt, ka galvenais ir tas, ka visas šīs apsūdzības, ko pēdējās dienās esam saņēmuši par to, ka izsaimniekojam valsti, par to, ka esam valsts izzadzēji, ir balstītas uz vienu lietu. Un tās ir balstītas uz pilnīgi aplamu pieņēmumu, ka ar tiesvedības palīdzību, ar tiesvedības spiedienu var panākt atteikšanos no pirmpirkuma tiesībām, var panākt kādu modernizāciju, var panākt kādus izdevīgus privatizācijas nosacījumus. Redziet, mierizlīgums ir iespējams tad, ja tam piekrīt abas puses, ja abas puses ir ieinteresētas to noslēgt. Ja mēs būtu gaidījuši vēl vienu mēnesi, tad no mierizlīguma būtu iznācis čiks, jo būtu jau bijusi tiesvedība. Izvēle tātad bija šāda: vai nu, vai nu, bet panākt kādus citus nosacījumus, pilnīgi noteikti, nebija iespējams. Es gribu teikt, ka šis mierizlīgums, neapšaubāmi, ir pats labākais, kādu šobrīd bija iespējams noslēgt. Šis salīdzinājums būs redzams arī jums šajos izdalītajos materiālos, kurus, es esmu par to pilnīgi pārliecināts, jūs saņemsiet. Uz to norāda arī “Clifford Chance” slēdziens. Bet es vēl varbūt mazliet pakavēšos pie kāda dokumenta – pie viena no iepriekšējiem mierizlīguma modeļiem, ko iepriekšējā valdība tika veidojusi 2002. gada oktobrī. Un es gribētu atkal nocitēt vienu interesantu teikumu no šiem nosacījumiem: ““Lattelekom” reorganizēšana akciju sabiedrībā, vienlaikus panākot vienošanos par Latvijas valstij piederošo 26 kapitāla daļu atsavināšanu “Tiltam” par tirgus cenu, nosakot atsavināmajām kapitāla daļām kontroles prēmiju un atlikušo kapitāla daļu atsavināšanu par privatizācijas sertifikātiem. ” Es domāju, ka šeit ir lielā mērā meklējama atbilde uz šo lielo nepatiku pret to, ka mierizlīgums tika noslēgts šādā veidā. Un vēl kāds interesants citāts no šā projekta, kuru arī Kalvīša kungs ir parakstījis. Viņš pavisam nesen, ja nemaldos, vēl vakar, izteicās, ka Latvija ir piekāpusies pilnīgi un absolūti visos punktos un ir pilnīga zaudētāja. Tātad lasu šo teikumu: “Ja sarunu procesā tiktu īstenota minētā sarunu stratēģija, Latvijas Republika panāktu sev iespējami labvēlīgākos nosacījumus tiesvedības izbeigšanai; tas ir, tiesvedība tiktu izbeigta, pilnīgi atsaucot pušu prasības, ko pamatoti varētu atzīt par Latvijas Republikas panākumu šajā procesā. ” Tātad arī Kalvīša kungs ir gājis tieši uz šo mērķi un piekāpšanās ir bijusi paredzēta pat vēl daudz lielāka, jo šis projekts ir bijis pilnīgi viennozīmīgi saistīts ar privatizāciju. Un, kā jau es teicu, tas viss notika pilnīgi slepeni, – un pilnīgi nezinot sabiedrībai. Tas ir tas, ko šobrīd pārmet mums. Bet es vēlreiz saku: tagad un turpmāk jebkurš privatizācijas jautājums varēs tikt risināts atklāti. Un ko es gribētu, nobeidzot savu runu, vēlreiz uzsvērt? To, ka ar šo mierizlīgumu “Jaunā laika” valdība varbūt vienā no retajām reizēm mūsu valsts vēsturē ir atklāti nodemonstrējusi, ka partijas politiskās intereses nestāv augstāk par Latvijas valsts interesēm, jo šis mierizlīgums ir tiešām noslēgts Latvijas valsts interesēs un viennozīmīgi ir vislabākais. Paldies par uzmanību!".
• 2004_03_04_a-seq4 language "lv".
• 2004_03_04_a-seq4 speaker Aivars_Aksenoks.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q822919.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q211.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q193089.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q458.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q1020384.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q202162.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q1357342.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q506656.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q404542.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q4993620.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q3359335.
• 2004_03_04_a-seq4 mentions Q862303.