Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2003_11_26-seq2> ?p ?o. }

• 2003_11_26-seq2 type Speech.
• 2003_11_26-seq2 number "2".
• 2003_11_26-seq2 date "2003-11-26".
• 2003_11_26-seq2 isPartOf 2003_11_26.
• 2003_11_26-seq2 spokenAs 4.
• 2003_11_26-seq2 spokenText "Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie deputāti! Dāmas un kungi! Es esmu ļoti priecīgs, ka varu būt šeit. Es nododu jums sveicienu no Slovākijas parlamenta - Nacionālās Padomes -, un es nododu jums arī sveicienus no mūsu 150 Nacionālās Padomes deputātiem. Tāpat es esmu ļoti priecīgs tikties ar priekšsēdētājas kundzi, un esmu ļoti priecīgs par man doto iespēju šeit uzstāties jūsu plenārsēdē, jo es domāju, ka mums ir ļoti daudz kā kopīga un mēs varam parunāt par svarīgām problēmām, kas ir ārkārtīgi aktuālas saistībā ar Eiropas Savienību un mūsu nākamo dalību šajā organizācijā. Ir arī interesanti parunāties par attiecīgo nacionālo parlamentu kompetencēm, kādas tās būs pēc tam, kad mūsu valstis būs iestājušās Eiropas Savienībā. Un mēs varēsim runāt arī par to, kādu ieguldījumu mēs varēsim sniegt tieši šajās Eiropas institūcijās. Mūsu parlamentārā delegācija ir pirmo reizi šajā valstī, un tādēļ varam dalīties ar jums savos viedokļos. Tieši mēs esam tie cilvēki, kas pārstāv Slovākijas parlamentu, respektīvi, mūsu Nacionālo Padomi. Franču revolūcijas sākumā notika kas ļoti zīmīgs. Lai gan karalis Luijs XVI bija tautas augstākais pārstāvis, viņam tika liegtas gandrīz visas iespējas pieņemt lēmumus. Tomēr tautas acīs viņš bija pilnībā atbildīgs par jaunā režīma neveiksmēm. Giljotīnas asmens, kas nocirta viņa dižciltīgo galvu, bija loģisks tā laika politikas rezultāts. Es uzskatu, ka arī mūsdienās nacionālie parlamenti var mācīties no šā vēsturiskā notikuma un tāpēc tiem jācenšas pēc iespējas vairāk iesaistīties Eiropas Savienības institūciju lēmumu pieņemšanas procesā. Ir svarīgi, lai parlamenti izmantotu pilnvaras un kompetenci, ko tiem piešķīrusi valsts konstitūcija un ko tie uzņēmušies saskaņā ar Eiropas Konstitucionālo līgumu. Diskusijas par nacionālo parlamentu lomu Eiropas Savienībā noris jau labu laiku un kļuvušas par vienu no demokrātijas deficīta novēršanas pasākumiem. To mērķis ir nodrošināt nacionālo parlamentu dalību lēmumu pieņemšanas procesā un apgūt prasmi kontrolēt izpildvaru, kam ir jābūt caurskatāmai un izprotamai visiem dalībvalstu pilsoņiem. Abas mūsu valstis ir gājušas cauri totalitārā režīma atstātā mantojuma un centralizētās plānveida ekonomikas likvidācijas procesam. Jūsu valstij, Latvijai, ir jāatrisina arī problēmas, kas saistītas ar negribēto iekļaušanu bijušajā padomju impērijā. Smagais darbs, ko esat ieguldījuši, lai kļūtu par kopējās un brīvās Eiropas sastāvdaļu, apņemšanās iegūt un saglabāt nacionālo suverenitāti un neatlaidība, ar kādu esat īstenojuši ekonomiskās reformas, ir pelnījusi starptautiskās sabiedrības visdziļāko cieņu, kas līdz šim nav izteikta. Ceru, ka vismaz nākotnē šī aizkavējusies atzinība tiks apliecināta. Kā mēs visi zinām, jebkuras pārmaiņas, pat vairākuma atbalstītās pārmaiņas, izraisa dažādas sajūtas - satraukumu, neskaidrību un reizēm arī nostalģiju pēc pagātnes. Pievienošanās Eiropas Savienībai ir vēl viena pārmaiņa, kurai būs jāpielāgojas. Jāatceras, ka gan dalībvalstu, gan kandidātvalstu pilsoņi identificē sevi ar savām valstīm un savu valstu nacionālajiem parlamentiem. Un tas nemainīsies arī pēc Eiropas Savienības paplašināšanās. Neaizmirsīsim, ka ierosinātajam Konstitucionālajam līgumam, pirmkārt, jābūt tādam dokumentam, kas domāts pilsoņiem, kuriem jāiegūst reālas tiesības pieņemt lēmumus nākotnē. Citiem vārdiem sakot, demokrātijas deficītu Eiropā var novērst, tikai nostiprinot demokrātisko institūtu lomu nacionālajās valstīs. Tieši tāpēc uzskatu, ka nacionālo parlamentu lomas nostiprināšana Konstitucionālajā līgumā ne tikai paver iespēju novērst demokrātijas deficītu, bet arī rada priekšnoteikumus, kas lielā mērā sekmēs veiksmīgu Eiropas apvienošanos. Šajās dienās un nedēļās Starpvaldību konferencē tiek apspriests darbs, ko paveicis Konvents, lai pilsoņus tuvāk iepazīstinātu ar Eiropas projektu un ES institūcijām, kā arī palielinātu ES institūciju pieņemto lēmumu leģitimitāti. Lākenas sammitā Konventam tika piešķirts mandāts novērst demokrātijas deficītu un nostiprināt nacionālo parlamentu lomu. Kad aplūkoju šā darba rezultātus, rodas sajūta, ka Konvents varēja piedāvāt nacionālajiem parlamentiem vēl lielāku ietekmi un vēl stabilāku vietu. Daudzi dokumentā iekļautie priekšlikumi, kuri tiek iztēloti kā revolucionāras pārmaiņas, neko būtisku nemaina - tikai ievieš jaunus terminus. Mēs visi zinām, ka nacionālajiem parlamentiem faktiski nav bijusi dota gandrīz nekāda iespēja ietekmēt tūkstošiem Eiropas Savienības regulu un direktīvu - ne esošo, ne patlaban gatavojamo. Šāda nacionālo parlamentu “iesaistīšana”, manuprāt, būs izniekota iespēja, un rezultātā mēs cietīsim sakāvi. Personiski es ļoti atbalstu Lielbritānijas parlamenta pārstāves Konventā un nacionālo parlamentu darba grupas priekšsēdētājas Žizelas Stjuartes priekšlikumu ieviest “dzelteno un sarkano kartīšu” sistēmu. Viņas priekšlikums ir šāds: ja viena trešdaļa nacionālo parlamentu neatbalsta kādu likumprojektu, tam tiek piešķirts “dzeltenās kartītes” statuss, tādējādi norādot, ka likumprojekts jāpārstrādā. Ja divas trešdaļas nacionālo parlamentu neatbalsta likumprojektu, tam tiek piešķirts “sarkanās kartītes” statuss, kas faktiski nozīmē veto, un tātad likumprojekts būtu jāatceļ. Ja Konstitucionālais līgums tiks apstiprināts tādā veidā, kāds tas ir šobrīd, uzskatu, ka parlamentu sadarbībai gan Eiropas Savienības dalībvalstu Eiropas lietu komiteju konferences (COSAC) ietvaros, gan ārpus tās būs liela nozīme. Es runāju par neformālo sadarbību, informācijas apmaiņu un pasākumu koordinēšanu. Ja nacionālie parlamenti spēj vienoties par kopīgu nostāju, es domāju, ka tos var iesaistīt (lai gan tikai daļēji) Eiropas Savienības institūciju lēmumu pieņemšanas procesā. Varbūt nacionālo parlamentu sadarbība dos mums negaidītas priekšrocības, pat neraugoties uz to, ka ierosinātais Konstitucionālais līgums neparedz mums piešķirt reālas pilnvaras un kontroles instrumentus. Dāmas un kungi! Es saprotu, ka diskusijas par Konstitucionālā līguma galīgo variantu bija ārkārtīgi smagas. Taču pūliņi nebija īpaši efektīvi un iznākums labākajā gadījumā ir neskaidrs. Un, ja tāda ir atbilde uz Lākenas deklarāciju, tad tā ir nepietiekama. Neatbilstība starp uzdevumu un galīgo iznākumu radusies tādēļ, ka Konstitucionālā līguma izstrādātājiem atkal un atkal bija jāizdara izvēle starp efektīvas lēmumu pieņemšanas procedūras izveidošanu Eiropas Savienības līmenī, no vienas puses, un subsidiaritātes, proporcionalitātes, valstu suverenitātes un nacionālās pašapziņas principu saglabāšanu, no otras puses. Ja mēs raudzītos tikai no efektivitātes viedokļa, tad, pilnīgi loģiski, mūsu mērķis būtu veidot stingri centralizētu savienību. Bet vai tas ir mūsu īstais mērķis? Vai tas ir tas, ko mēs gribam panākt? Efektivitātei, proti, Eiropas Savienības lēmumu ātrai pieņemšanai un to īstenošanai, neapšaubāmi, ir liela nozīme. Taču tā par katru cenu nebūtu izceļama kā galvenā prioritāte. Demokrātiskos apstākļos lēmumi ne vienmēr ir jāpieņem un jāīsteno ātri. Taču, neskatoties uz apstākļiem, tiem vienmēr jābūt pareiziem. Lai atrisinātu jautājumu par demokrātijas deficītu, mums ir nepieciešama skaidra atbilde uz jautājumu, vai ES institūcijas ir vai nav gatavas ierobežot savas pilnvaras par labu nacionālajiem parlamentiem. Šobrīd skaidras atbildes nav, tādēļ ka nav skaidri noteikts integrācijas mērķis. Kāda būs Eiropas Savienība nākotnē? Manuprāt, Eiropas Savienība nebūs nedz federācija, nedz superlielvalsts. Tai jābūt valstu saimei, kopējai brīvības telpai ar skaidri noteiktām kopējās atbildības jomām. Tai jābūt teritorijai, kurā valda miers un kurā iespējamās viedokļu atšķirības tiek atrisinātas miermīlīgā ceļā. Eiropas Savienībai jāveicina, lai attīstītos tāda pārstāvības demokrātija, kuras tiesiskumu noteic atsevišķi formējumi, un dalībvalstis ir šādi atsevišķi formējumi. Un dalībvalstis ir realitāte. Arī tā ir realitāte, ka nacionālās valstis aizstāv savas intereses un ka neviens cits šo valstu vietā to nedarīs. Šo realitāti apstiprina fakts, ka pat ES dibinātājvalstis nav pilnīgi vienprātīgas, kad tiek risināti atsevišķi jautājumi, piemēram, par finanšu līdzekļu pārdalīšanu, kopīgu valūtu vai kopēju ārpolitiku un drošības politiku. Ja divpadsmit valstis nevar vienoties visos jautājumos, nav reāli cerēt, ka divdesmit piecām vai divdesmit septiņām valstīm tas izdosies labāk. Un ja tās vienotos, kādi pasākumi būtu jāveic un kāda cena mums par to būtu jāmaksā? Vai mums ir pamats ticēt, ka tālāka integrācijas padziļināšana patiesi sekmēs Eiropas Savienības paplašināšanos un novērsīs demokrātijas deficītu? Īstenība ir tāda, ka, piemēram, daudzās kandidātvalstīs - un šajā ziņā es īpaši gribu izcelt Baltijas valstis - ir lielāks IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju nekā valstīs, kuras veido Eiropas Savienības kodolu. Stabilitātes paktu var saglabāt un iekšējā tirgus dinamiku paātrināt, nevis papildus saskaņojot politikas nostādnes, bet gan nostiprinot valsts ekonomiku un radot daudzveidīgas iespējas privātajai iniciatīvai un uzņēmējdarbībai. Atsevišķās jomās nacionālo valstu pārstāvji vislabāk var noteikt, kā apmierināt to cilvēku vajadzības un cerības, kurus viņi pārstāv. Ar to es negribu teikt, ka ideja par nacionālu valsti ir brīva no kļūdām un kļūmēm. Tomēr šī ideja kalpo par enerģijas avotu cilvēkiem, kuri vēlas uzlabot savu dzīvi; jūs Latvijā, tāpat kā mēs Slovākijā, saprotat, par ko es runāju. Lieki piemetināt, ka parlaments ir pārstāvības demokrātijas institūcija, kurš vistiešākajā veidā pauž tautas gribu. Eiropa, kurā būtu apvienojušās brīvas un par saviem spēkiem pārliecinātas valstis, ir tā Eiropa, kādu mēs vēlamies. Un vienotības panākumus nosaka daudzveidība. Tādēļ arī Eiropas apvienošanās process ir tas, kas man rūp, un es ceru, ka valstu pārstāvības pozīcijas tiks saglabātas un, ja nepieciešams, pastiprinātas. Tādēļ uzskatu, ka mums jādara viss, lai nostiprinātu nacionālo parlamentu pozīcijas. Ideja par varas nodošanu parlamentam dzima Eiropā, un šī ideja mainīja vēstures gaitu. Šobrīd mūsu uzdevums ir aizstāvēt nacionālo parlamentu pilnvaras. Tās aizstāvot, mēs aizstāvam arī pārstāvības demokrātijas principu. Un tas ir, dāmas un kungi, pareizi. Mūsu darbība un mūsu rīcība nāks par labu mūsu valstīm un visai Eiropai. Lai Dievs mums palīdz īstenot mūsu ieceres! Paldies jums par uzmanību! (Aplausi.)".
• 2003_11_26-seq2 language "lv".
• 2003_11_26-seq2 speaker Pavols_Hrusovskijs.
• 2003_11_26-seq2 mentions Q822919.
• 2003_11_26-seq2 mentions Q211.
• 2003_11_26-seq2 mentions Q193089.
• 2003_11_26-seq2 mentions Q458.
• 2003_11_26-seq2 mentions Q39731.
• 2003_11_26-seq2 mentions Q202162.
• 2003_11_26-seq2 mentions Q23666.
• 2003_11_26-seq2 mentions Q214.
• 2003_11_26-seq2 mentions Q7732.