Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2003_09_11-seq38> ?p ?o. }

• 2003_09_11-seq38 type Speech.
• 2003_09_11-seq38 number "38".
• 2003_09_11-seq38 date "2003-09-11".
• 2003_09_11-seq38 isPartOf 2003_09_11.
• 2003_09_11-seq38 spokenAs 5.
• 2003_09_11-seq38 spokenText "Godājamie kolēģi! Nekas jauns šajā pusotrā stundā nav pateikts, un nekā jauna nepateikšu arī es. Mēs nebeidzam turpināt diskusiju, kas ir sākusies 1988. gadā un kas būtu formulējama kā domu apmaiņa par latviešu valodas vietu Latvijā. Ne vairāk un ne mazāk! Jo mazākumtautību izglītības reformu, izglītības sistēmu mēs nevaram atraut no kopējām norisēm valstī. Un tieši tādu es redzu šīsdienas diskusijas priekšmetu, tieši tādu es redzu domstarpību patieso būtību un no šāda aspekta arī vēlētos runāt. Brīva pilsoņa tiesības un deputāta pienākums ir iztirzāt ikviena jautājuma politiskos aspektus. Ja diskusija paliek šādā līmenī, to mēs akceptējam. Šeit ir runa par Latvijas valsts politiku. Ne tikai par izglītības politiku, bet arī par etnopolitiku vai, vēl plašāk, par iekšpolitiku. Šoreiz šī diskusija par iekšpolitiku notiek uz pavisam konkrēta materiāla pamata - tie ir piedāvātie grozījumi Izglītības likumā. Šie grozījumi, kā zināms, ir šādi: ierosina sakārtot mazākumtautību izglītību, lai to padarītu par vienotas Latvijas izglītības sistēmas neatņemamu daļu un lai realizētu mūsu valsts galvenos iekšpolitiskos mērķus, respektīvi, sabiedrības integrāciju jeb vienotību, to, lai šī vienotība notiktu uz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pamata un lai tiktu nodrošinātas mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu dzimto valodu. Ne mirkli neaizmirsīsim, ka šie mērķi ir tieši tādi un ka līdz ar to katrs konkrēts solis mums ir jāvērtē no šā aspekta! “Jaunais laiks” savā etnopolitikas programmā ir izvirzījis skaidri un gaiši formulētu atbalstu sabiedrības integrācijai, visu sabiedrības etnisko grupu interešu ievērošanai, bet vienlaicīgi tomēr uzsvēris arī stingru Latvijas kā nacionālvalsts ideju. Šajā valstī, protams, tiks un tiek ievērotas visas mazākumtautību tiesības. Es ceru, ka Cileviča kungs nākamajā runā necentīsies pierādīt pretējo. Atcerēsimies, ka mazākumtautībām ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, tātad pienākums iekļauties sabiedrībā un pienākums pret valsts valodu, kurai uzticību ir zvērējuši arī mūsu deputāti! Par lietas profesionālajiem un zinātniskajiem aspektiem. Patiesību sakot, mums vajadzētu paļauties uz speciālistiem. Šobrīd, protams, es nerunāju par kolēģi Plineru, kurš, vietā un nevietā uzsvērdams savu doktora grādu, ar zinātnieku atziņām noteikti ir iepazinies. Taču es gribētu atgādināt zinātnieku ētikas pamatkodeksa pirmo bausli: nepārtraukti pilnveidot savas zināšanas jebkurā jomā un sekot tam, kas notiek attiecīgajā nozarē pasaulē. Bilingvālā izglītība un otrās valodas apguve tik tiešām ir jomas, kurās beidzamo piecu, pat tikai triju gadu laikā ir radikāli mainījusies zinātnieku nostāja. Pašlaik, šķiet, pasaulē ikviens pasmaidīs, dzirdot Latvijā bieži tiražētos apgalvojumus, ka agrīnais bilingvisms varot kaitēt bērna domāšanas un personības attīstībai, ka mācības otrajā valodā varot samazināt konkurētspēju, nevis to vairot. Nevajadzētu uzskatīt, ka Latvijas situācija ir unikāla. Visur pasaulē pastāv mazākumtautību izglītības sistēmas, un nekur pasaulē valsts valodas prioritāte netiek apstrīdēta. Šajā ziņā Latvija ir unikāla, bet ne valodu sastatījumā. Protams, varētu piedāvāt citādi domājošajiem noklausīties Latvijas Universitātē kursu “Bilingvālās izglītības teorētiskie pamati”. Labprāt pieņemtu viņus savu studentu pulkā. Taču šis kurss ir 32 stundas garš. Tik daudz laika mēs tomēr nevaram šim jautājumam veltīt. Un tad, protams, atliek pašmācība, atliek iepazīties ar pazīstamāko pasaules speciālistu atziņām un konstatēt, ka vismaz daži balsti, uz kā reformas pretinieki būvē savu teoriju, jau sen ir satrunējuši un pat sagāzušies. Minēšu tikai dažas tēzes, kas izskan pietiekami bieži un, šķiet, varbūt līdz šim nav uzskatītas par tādām, kuras vajadzētu atspēkot. Aksioma ir tā, ka valodas apguves sistēmu, arī bilingvālo izglītību, jebkurā valstī nosaka valodas situācija, konkrētie apstākļi. Un tieši tādēļ absolūti nevietā ir piesaukt pirmskara Latvijas pieredzi. Atcerēsimies iedzīvotāju etnodemogrāfiskā sastāva proporcijas! Vairāk nekā 70% ir latviešu. Līdz ar to pilnīgi automātiski tiek nodrošināta latviešu valodas prioritāte valodu tirgū un valodu konkurence. Šie ārējie apstākļi paši par sevi rada nepieciešamību valodu apgūt un to lietot. Pašlaik situācija ir mainījusies, pastāv fenomens, ko sauc par krievu valodas lietotāju lingvistisko pašpietiekamību, un tieši tādēļ pašlaik pirmskara pieredze mums nav izmantojama kā tiešs paraugs mūsdienu izglītības sistēmai. Otrs mīts. Arī mums izdalītajā aicinājumā ir skaidri un gaiši teikts: “Valstij jāuzņemas atbildība par valsts valodas pasniegšanas kvalitāti un efektīvu valodas pasniegšanas metodiku izmantošanu. ” Tas Latvijā jau ir īstenots, jo vai tad nu mēs būsim vienīgā valsts, kura noraidīs zinātnieku universāli akceptētu atziņu, ka mācīt valodu kā priekšmetu - tā jau ir vakardiena. To var darīt tikai dažās valstīs, kur pastāv ļoti stingra mācāmās valodas vide, tur, kur pati vide rada nepieciešamību apgūt valsts valodu. Latvijā tā tas tomēr nav. Un tāpēc mums ir jāizmanto progresīvā metodika - valodu mācīt nevis kā priekšmetu, bet izmantot kā līdzekli citu zināšanu apguvei. Mācot valodu kā priekšmetu, mēs mācām par valodu. Skolēni precīzi zinās nosaukt latviešu valodas locījumu skaitu, pratīs nosaukt sinonīmus strautiņa urdzēšanai, bet nemācēs valodu lietot ikdienas saziņā. Un tad iestāsies viegli prognozējamas sekas - nespēja nokārtot eksāmenu (jo - šeit es pilnīgi piekrītu! - tik tiešām, ja mēs esam mācījušies vienā valodā, eksāmenu likt otrā ir ļoti grūti, tādēļ jau laicīgi šādu iespēju noraidīsim), nespēja valsts valodā mācīties augstākās izglītības sistēmā... Un, protams, arī darba tirgū līdz ar to atradīsies aizvien jauni un jauni argumenti (piemēram, indivīda privāto lingvistisko cilvēktiesību neaizskaramība), lai latviešu valodu nelietotu. Un cik tad tur nu tālu līdz jau skaļi paustajai idejai: sak’, varbūt nepieciešams pārskatīt latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu! Tātad rezumējums: mums ir jābūt tālredzīgiem politiķiem. Mums jādomā par to, kas notiks tad, kad šajā zālē sēdēs citi un mēs baudīsim savas pelnītās atpūtas priekus. Tuvredzīgi vērojot, protams, mums ir ļoti viegli nostāties kā mūrim. (Šajā brīdī es pagriežos un zāles labo pusi. ) Mums ir ļoti viegli ar dažādiem argumentiem demonstrēt savu nelokāmo politisko stāju, tādējādi iegūstot īslaicīgu efektu. Taču mums ir jādomā par to, kas nākotnē notiks ar Latvijas sabiedrību un kā mēs īstenosim minoritāšu tiesību neapstrīdamo principu - saglabāt savu dzimto valodu -, lai mēs vienlaicīgi ne par matu neapdraudētu latviešu valodas tiesības. Un tādēļ es uzskatu, ka Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātais modelis, kuru ir izstrādājuši speciālisti un kurš ir akceptēts autoritatīvajā mazākumtautību izglītības padomē un atzinīgi novērtēts no saprātīgi domājošo skolotāju un vecāku puses, tik tiešām ir tālredzīgs modelis, kas nodrošina tieši tos mērķus, ko mēs esam izvirzījuši savā integrācijas programmā, un kas arī atbilst mūsu visu tieši kā pilsoņu, nevis kā politiķu, interesēm, tālejošām interesēm. Tāpēc es aicinu atbalstīt Izglītības un zinātnes ministrijas iesniegtos likuma grozījumus un balsot “par” šā likumprojekta nodošanu komisijām. Un, lai būtu pilnīgi droši, ka esam ievērojuši visus aspektus, es ļoti lūdzu šos likuma grozījumus nodot arī Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Paldies. (Aplausi.)".
• 2003_09_11-seq38 language "lv".
• 2003_09_11-seq38 speaker Ina_Druviete-1958.
• 2003_09_11-seq38 mentions Q211.
• 2003_09_11-seq38 mentions Q957126.
• 2003_09_11-seq38 mentions Q52371.
• 2003_09_11-seq38 mentions Q1357342.
• 2003_09_11-seq38 mentions Q498407.