Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2003_02_06-seq32> ?p ?o. }

• 2003_02_06-seq32 type Speech.
• 2003_02_06-seq32 number "32".
• 2003_02_06-seq32 date "2003-02-06".
• 2003_02_06-seq32 isPartOf 2003_02_06.
• 2003_02_06-seq32 spokenAs 40.
• 2003_02_06-seq32 spokenText "Cienītie kolēģi! Runājot par Afganistānu, jāteic, ka ne jau nu mums kāds 70. gadu beigās prasīja, vai tur iebrukt, ne kāds ar mums rēķinājās. Simtiem un tūkstošiem dažādu tautību bērnu tur savas galviņas nolika. Latvija ir pilna ar Afganistānā kritušo karavīru piemiņas vietām, un iesaku jums šad un tad atcerēties, kur tās atrodas. Kas ir galvenais šodien Latvijai? Mans viedoklis ir tas, ka, neapšaubāmi, galvenais ir drošība, nekas cits. Ja mūsu valstī nebūs drošības, tad visam pārējam nav vairs nekādas nozīmes. Es, protams, saprotu, ka Latvijā ir “šeftmaņi”, kosmopolīti, kam ir vienalga, kāda ir vara, kas atraduši sev piemērotas vietas jebkurā režīmā. Neatkarīgajā Latvijā tādi bija gan pēc Pirmā pasaules kara, gan arī pēc okupācijas sākuma, un, es domāju, tādi atradīsies arī vēlāk. Ne jau velti kauna traips Latvijas vēsturē ir 1940. gadā ievēlētās tā sauktās Saeimas simts deputātu vienbalsīga piekrišana Latvijas neatkarības likvidēšanai. Jau 1991. gadā mēs uzsākām šo grūto ceļu līdz valsts drošības nostiprināšanas, var teikt, galaposmam. Sākums bija 1991. gadā, tūlīt pēc tam, kad mūsu valsts neatkarību sāka atzīt daudzas pasaules valstis. Toreizējais parlaments - Latvijas Republikas Augstākā padome - iesaistījās šajā darbā. Žēl, ka šodien par to maz runā un visus nopelnus piedēvē tiem, kas pēdējos divos gados kaut ko ir darījuši. Es gribētu atgādināt, ka 1991. gada rudenī pirmo reizi Latvijas Republikas Augstākā padome deleģēja trīs pārstāvjus uz Madridi, kur Ziemeļatlantijas Asamblejas saietā Latvija kļuva par Ziemeļatlantijas Asamblejas asociēto pārstāvi. Latviju toreiz pārstāvēja Aizsardzības un iekšlietu komisijas deputāti - komisijas priekšsēdētājs Tālavs Jundzis, sekretārs Mihails Stepičevs un priekšsēdētāja vietnieks, jūsu padevīgais kalps Juris Dobelis. Es labi atceros šo saietu un labi atceros, ar kādu sajūsmu mūs toreiz sagaidīja visi NATO dalībvalstu pārstāvji. Un tā nu mēs sākām šīs smagās sarunas, un šīs sarunas ir risinātas jau ilgus gadus. Gan Saeimas, gan Ārlietu ministrijas, gan Aizsardzības ministrijas, gan arī citu ministriju pārstāvji, kuri ir rūpīgi piedalījušies šajā darbā, varētu daudz ko pastāstīt. Var būt, ka kādreiz mēs uzrakstīsim vienu atmiņu grāmatu par to, kā tas viss notika patiesībā, un tur vis nebūs tā, ka kaut ko šodien parāda vajadzīgajā gaismā un vajadzīgos cilvēkus izceļot. Es gribētu atgādināt, ka tas viss kopā Latvijas valstij un tās pārstāvjiem ir prasījis ārkārtīgi daudz pūļu un izveicības, prasmi, sakārtojot mūsu bruņotos spēkus un pārkārtojot daudz ko. Un vēl ir daudz kas arī turpmāk tur jādara. Un mēs esam šodien kopīgi nonākuši pie starpfiniša - mēs esam uzaicināti sākt iestāšanās sarunas. Tas ir viens no visizšķirošākajiem brīžiem Latvijas valsts vēsturē, un nedrīkst to novērtēt par zemu. Tieši 2003. gads būs izšķirošais šajās sarunās. Es domāju, tie, kas vairāk vai mazāk seko līdzi notikumiem, redz, ka mūsu delegācijas dodas uz pārrunām vienreiz, otrreiz. Redziet, šīs pārrunas nav tikai tāda parunāšana par dzīvi! Mums piedāvā konkrētus “spēles noteikumus”, un es domāju, ka Latvijā cilvēki daudz labāk dzīvotu, ja mūsu valsts pilsoņi ievērotu šos “spēles noteikumus” arī savā dzīvē. Mums piedāvā NATO “spēles noteikumus”, un mums tie ir jāpieņem bez kaulēšanās. Es aicinu to saprast! Taču, ja mēs šādā brīdī, kad mums ir skaidri jāparāda sava nostāja, sāksim, piedošanu, ākstīties, bāzt galvas smiltīs un izlikties... Tās, es teikšu, ir tādas ne sevišķi augsta līmeņa aktivitātes: “Nu labi, kaut kā jau mēs atkal kaut ko aptīsim ap stūri! Lai tie citi tur pakaro, lai viņi paskraida, bet mēs atkal tā - pa kluso!” Nav tas īstais brīdis šādi rīkoties, ja mēs tiešām nopietni gribam, lai Latvija izjustu sevi kā pilnīgi drošu valsti. Ja būs drošība, tad būs arī investīcijas, tad būs arī finanšu līdzekļu piesaiste, un tad būs arī interese par mūsu valsti kā par iespējami nopietnu partneri jebkurā jautājumā. Man skaidri redzams ir arī diemžēl tāds bēdīgs fakts, ka pēc okupācijas izmainījies, tā teikt, mūsu pilsoņu sastāvs. Arī tas fakts attiecīgi ietekmē mūsu vēlēšanas, kurās ievēlē pašvaldību vai arī Saeimas sastāvu. Ar to mums ir diemžēl jārēķinās. Protams, vārdi “deokupācija”, “dekolonizācija” un “deboļševizācija” šodien laikam izraisa vairs tikai smaidu, bet ar visām šīm sekām būs jārēķinās vismaz vēl vienai paaudzei, ja ne divām. Un tāpēc es vēsā mierā uzņemšu jebkurus paziņojumus, mēģinādams saprast nolūku un mēģinādams izprast arī savu rīcību. Žēl ir tikai par to, ka šādi paziņojumi joprojām atrod labvēlīgu augsni. Diemžēl saziņas līdzekļi reizēm parāda sagrozītu pieeju un uzdod apmēram tādus jautājumus: “Vai jūs esat par karu vai pret karu?” Neapšaubāmi, katrs, gandrīz katrs vidēji attīstīts cilvēks būs pret karu! Kāpēc tad ne? Taču te ir pavisam cits jautājums. Vai mēs gribam izvilkt karstas ogles no pavarda ar citu rokām un skatīties, kā viņi apsvilina nagus, vai arī mēs paši gribam piedalīties šajā procesā? Tas ir tas pamatjautājums. Un, es domāju, tas ir jārisina mierīgā garā, aprunājoties savā starpā un pilnībā izprotot, kāpēc kurš šeit nāk un runā. Jo, redziet, šis nav ekonomisks jautājums. Šoreiz nav runa par privatizāciju, “prihvatizāciju”, nav runa par “Latvenergo” meitas uzņēmumiem vai kādām tamlīdzīgām lietām, kuru dēļ krustojas saimnieciskās intereses; šoreiz nav runa par nodokļu atlaidēm, nav runa par muitas atvieglojumiem, kuru izskatīšanas gaitā, kā es saprotu, nāks viens lobijs pēc otra un katrs pārstāvēs sevi. Nē! Šoreiz ir runa par Latviju! Par vienotu, neatkarīgu Latviju. Nevaru saprast, kādēļ mēs gribam kaut kā citādi traktēt šo jautājumu. Jā, šeit izskanēja runa, ka vakar ir bijusi kaut kāda diskusija. Īpatnēji, ka šādas diskusijas šad un tad parādās vajadzīgajā brīdī. Tieši pirms tam, kad ir jālemj tik svarīgi jautājumi, “pasviež” skatītājiem jautājumu: “Vai jūs esat par karu vai pret karu?” Un pēc tam var teikt: “Ak, Dievs, jūs visi taču redzat, ko tauta domā!” Es ļoti labi saprotu, kā var noorganizēt balsošanu televīzijā. Man liekas, tie, kas piedalās šajos procesos, ļoti labi zina, kā var vajadzīgos balsojumus panākt, tam attiecīgi iepriekš gatavojoties. Un tā nu man nekas cits neatliek, kā kārtējo reizi pateikt, ka, paldies Dievam, apvienībā “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK nevienam nekad pat prātā nav ienācis neatbalstīt Latvijas iniciatīvas cīņā par savas valsts drošību un nekad nevienam nav ienācis prātā to darīt ar svešām rokām! Un tas, ko no mums prasa šī valstu apvienība, mums būs arī jāpilda, un tas attieksies gan uz likumu izmaiņām, gan uz mūsu struktūru sakārtošanu, gan arī uz mūsu valsts budžetu, ja mēs gribam būt nopietni šajā jautājumā. Un tāpēc es tiešām nožēloju, ka mums katram ir jānāk šeit tribīnē un jārunā par to. Vieglāk būtu bijis vienkārši nobalsot, jo jautājums it kā ir pārāk skaidrs. Taču, ja ir argumenti “pret”, tad no šejienes jāskan arī argumentiem “par”. Paldies par uzmanību.".
• 2003_02_06-seq32 language "lv".
• 2003_02_06-seq32 speaker Juris_Dobelis-1940.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q822919.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q211.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q3736450.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q15628977.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q4294480.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q7184.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q889.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q3899540.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q2807.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q4534538.
• 2003_02_06-seq32 mentions Q4803907.