Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_12_12-seq384> ?p ?o. }
Showing items 1 to 11 of
11
with 100 items per page.
- 2002_12_12-seq384 type Speech.
- 2002_12_12-seq384 number "384".
- 2002_12_12-seq384 date "2002-12-12".
- 2002_12_12-seq384 isPartOf 2002_12_12.
- 2002_12_12-seq384 spokenAs 150.
- 2002_12_12-seq384 spokenText "Jā, kolēģi! Man ļoti grūti runāt par šo jautājumu, jo man šī pārliecība ir. Es ceru, ka visiem šeit, Saeimā, ir šī pārliecība. Šī pārliecība man ir jau gadus 15, un šo pārliecību es neesmu, teiksim, mainījis, un to es varu pierādīt ar dažādiem, teiksim, dokumentāliem momentiem. Mēs esam diskutējuši un skatījušies, kādā veidā tomēr atrast izeju. Es esmu pārliecināts, ka visi, tiešām visi šeit zālē sēdošie grib, lai šiem bērniem būtu labi. Es esmu par to pārliecināts. Jautājums ir tikai viens (es piekrītu daudziem, kas šeit runāja, tāpēc neatkārtošos) - šī ir šķēpu laušana par to, kādā veidā šai adopcijai notikt. Vispirms es tomēr gribētu vēlvienreiz drusku paskatīties vēsturē, runājot par to jautājumu, ko kolēģi šeit jau skāra. Kāpēc mēs runājam par bērnunamiem, par patversmēm? Kāpēc tās tika izveidotas, un kāpēc tie bērni nonāca tajās patversmēs? Jā, ir zināmā veidā jāuzņemas mums visiem kopā, gan tiem, kas ir bijuši deputāti, gan tiem, kas nav bijuši deputāti, atbildība par to, ka valsts politika attiecībā pret bērniem ir bijusi tāda, ka tomēr šis jautājums vienmēr ir bijis kaut kur pašās beigās. Un vienmēr ir bijis ļoti izdevīgi to atkal nolikt pašā priekšā tanī mirklī, kad vajag kaut ko, teiksim, panākt, uzvarēt un iegūt mandātu. Jā, tā tas ir bijis, tā tas ir, un laikam tā tas daudzreiz arī būs, un tā tas notiek visā pasaulē. Otrs moments. Es tiešām gribētu, lai visi bērni - visi bērni! - dzīvotu savās ģimenēs, kā tas noteikts arī Hāgas konvencijā, pašā 1. pantā. Neskatoties uz visu to, kādā veidā jānotiek adopcijai, galvenais teikums, primārais teikums ir tas, kurš mums atgādina, ka katrai valstij būtu prioritārā kārtībā jāveicina attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu bērnam iespēju palikt savas izcelsmes ģimenē. Tas ir primārais. Primārais, kas mums būtu jāizdara. Kolēģi šeit jau minēja statistikas datus, lai raksturotu šodienas situāciju. Es nedomāju, ka tie ir, teiksim, atsevišķas organizācijas pētījumi. Ir valsts statistika, kas faktus pierāda ar skaitļiem. Turklāt, kā mēs zinām, statistika vienmēr rāda drusku zemāku rezultātu nekā to, kāds īstenībā ir. Tātad: šodien ir 60 000 ģimeņu, kuras ir krīzes situācijā, kuras pašlaik manevrē uz tādas kā robežas, raugoties, lai nerastos atkal kaut kādas problēmas ar šiem bērniem. Šajās ģimenēs aug 164 000 bērnu. Varbūt šajos manis nosauktajos skaitļos ir kļūdīšanās, teiksim, par tūkstoti, bet tādi ir statistikas dati, tie, ko dod valsts oficiālā statistika. Kas tiek darīts, lai šie bērni nenonāktu patversmēs? Kas tiek darīts, lai no šīm ģimenēm viņus neizņemtu ārā un lai viņi būtu paēduši, lai viņi varētu iet skolā, lai viņi nenonāktu uz ielas, lai viņi neatrastos uz Čaka ielas, kur viņi, teiksim, nodarbotos ar prostitūciju un tamlīdzīgi? Mums ir jāapskata šīs problēmas kopumā, un jābūt ļoti nopietnai programmai, lai mēs varētu šos jautājumus valstī risināt. Mēs nedrīkstam spēlēties ar vārdu “bērns” nedz tad, kad mums tas ir izdevīgi, nedz tad, kad mums tas nav izdevīgi! Jā, tā ir mana pārliecība. Es esmu strādājis un strādāšu šinī jomā, un man būs līdz pat kapa malai tāda pārliecība, ka ir jāizdara viss, lai šiem bērniem būtu iespēja palikt šeit, mūsu valstī. Es neesmu pret adopciju, bet… Es esmu par to, lai tas risinājums mums būtu rūpīgi izstrādāts… Mēs šodien tomēr vairāk runājam par starptautisko adopciju kā primāro. Kāpēc mēs kā primāro nemeklējam tādu risinājumu, lai varētu adopcija notikt šeit, mūsu valstī, vietējās ģimenēs? Kā viņas stimulēt? Kā tomēr panākt, lai adopcija vairāk notiktu šeit, pie mums, mūsu valstī? Taču pirmām kārtām jāpanāk, lai bērni netiktu izņemti no savām ģimenēm. Šeit tika minēts vārds “aizbildniecība”. Man negribētos teikt, ka cilvēki neapzināti cer, ka tas tiek minēts, teiksim, ar tādu domu: redziet, aizbildniecībā ir tik daudz bērnu, valsts šādi tērē tik daudz naudas! Nu aizejiet uz tām ģimenēm, paskatieties, kā klājas tajās ģimenēs, kur aizbildņi ir paņēmuši bērnus, kur vecāsmātes cīnās par saviem bērniem, kur brāļi ir paņēmuši aizbildniecībā savas māsas… Es varu pieminēt kādu ģimeni Liepājā. Tēvs ir nomiris ar vēzi, māte ir nomirusi ar vēzi, un vecākais dēls ir paņēmis pārējos sešus bērnus audzināt savā ģimenē, un valsts viņam maksā nelielu naudas summu. Kas tas ir? Noziegums? Kā būtu labāk? Vai labāk būtu bijis tad, ja būtu atdoti adopcijā šie bērni? Vai varbūt ir labāk tad, ja viņš cīnās par savām māsām un brāļiem un atrodas kopā ar viņiem? Vai tas ir slikti? Es dzirdēju, ka šeit tika pateikts, ka tā ir liela nauda, kas valstij jātērē par to. Es ar prieku būtu par to, lai viņi tērētu šo naudu un lai šie bērni atrastos tādā aizbildniecībā vai arī atrastos pie saviem vecākiem. Jā, ir negatīvi gadījumi! Mums ir negatīvi gadījumi! Ne visas ģimenes ir ideālas. Ne visi ideāli mīl savus bērnus. Taču šajā sakarā ir viens cits jautājums…".
- 2002_12_12-seq384 language "lv".
- 2002_12_12-seq384 speaker Andris_Berzins-1955.
- 2002_12_12-seq384 mentions Q822919.
- 2002_12_12-seq384 mentions Q8436.
- 2002_12_12-seq384 mentions Q5244326.