Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_06_27-seq10> ?p ?o. }

• 2002_06_27-seq10 type Speech.
• 2002_06_27-seq10 number "10".
• 2002_06_27-seq10 date "2002-06-27".
• 2002_06_27-seq10 isPartOf 2002_06_27.
• 2002_06_27-seq10 spokenAs 27.
• 2002_06_27-seq10 spokenText "Godājamie kolēģi! Es gribētu uzsvērt to, kāda bija Saeimas deputātu pieprasījuma jēga, un atgādināt arī nedaudz vēsturi. Tātad pēc Amerikas Savienoto Valstu Vērtspapīru tirgus komisijas prasījuma Somijas kompānija Sonera publiskoja informāciju, kuru līdz šīs informācijas publiskošanai Latvijas valsts puse un Ministru kabinets bija pasludinājis par pilnīgi slepenu un konfidenciālu - tādu, ko Saeimas deputāti, to skaitā arī deputāti ar pielaidēm pie valsts noslēpuma, nedrīkst zināt. Līdz ar to šinī gadījumā atklātībā parādījās pavisam nopietni un ļoti svarīgi fakti, kas liecināja par to, ka mierizlīguma gaitā tiek strādāts vai nu ļoti pavirši, vai arī lai apzināti maldinātu sabiedrību. Kādā nolūkā, ar kādu motivāciju tas notiek - to, protams, mēs varam tikai minēt un domāt ļoti daudzas un dažādas domas. Taču nu par pašu būtību. Tilts Communications, kas šinī gadījumā pārstāv arī kompāniju Sonera, skaidri un gaiši pateica sekojošo: Tilts Communications prasība ir 86,6... 87, 6 miljoni latu. Un tā ir 2,7 reizes mazāka, nekā vairākkārtīgi ar tādiem neoficiāliem izteikumiem preses pārstāvjus informēja attiecīgās augstas valsts amatpersonas, to skaitā Ministru kabineta locekļi. Jautājums ir šāds: kāpēc šī Tilts Communications prasība patiesībā ir daudz mazāka, nekā Latvijas valstij tika piedāvāta? Tātad mums stāstīja, ka šī prasība ir 380 miljoni, bet šeit mēs redzam, ka šī prasība ASV dolāros ir aptuveni 143 miljoni. Starpība ir grandioza! Otra lieta, ko es gribētu uzsvērt, ir tā, ka neoficiāli atsevišķi Ministru kabineta locekļi, tātad valsts amatpersonas, bija informējušas par to, ka Latvijas prasība ir 350-400 miljonu ASV dolāru. Un nu šī prasība, kā izrādās, tika minēta tieši pateicoties Tilts Communications Soneras pusei, jo ASV Vērtspapīru tirgus komisijas prasības nosaka to, ka, ja kāda kompānija biržā kotē savas akcijas, tad visa informācija ir jādod, jo pretējā gadījumā nevar noteikt šo akciju vērtību. Rezultātā izrādījās, ka Latvijas prasība nav vis tāda, kāda tika minēta neoficiāli, konfidenciālos apstākļos, no valsts amatpersonu puses, tas ir, nevis 350 vai 400 miljonu, bet gan vesels miljards ASV dolāru. Ja mēs uzmanīgi paskatāmies uz šo informāciju, kāda sabiedrībai, manuprāt, apzināti maldinot, tika sniegta, tad redzam, ka visumā tā ir no 830 līdz 880 miljoniem ASV dolāru. Un uz šīs informācijas pamata mēs gatavojāmies noslēgt mierizlīgumu. Ir pilnīgi skaidrs, ka šādas informācijas apstākļos noslēgt Latvijai izdevīgu, godprātīgu, objektīvu mierizlīgumu nav iespējams. Es gribētu šeit uzsvērt vēl to, ka neatkarīgie eksperti, to skaitā arī Latvijas Telekomunikāciju asociācijas izpilddirektors Jānis Lelis, ir vairākkārt uzsvēruši: ja Latvijas valsts gribētu šo mierizlīgumu slēgt, tad to varētu noslēgt un pamatā vienoties ar Soneras pusi uz objektīva un savstarpēji izdevīga pamata vienas dienas laikā. Taču atcerēsimies, ka kopš pagājušā gada augusta Latvijas valsts tiesvedības izmaksas vien katru mēnesi sastāda 410 tūkstošus latu. Ļoti ievērojamu summu! Un šī summa tiks maksāta arī turpmāk. Nav šā rezultāta, nav šā mierizlīguma! Un šim mierizlīgumam, ko mums piedāvāja neoficiālā veidā, neapšaubāmi, bija zināms maldinošs efekts. Kādā nolūkā - to, protams, mēs varam tikai minēt, bet šī starpība, kas parādījās informācijā, kura tika dota, - 830 - 880 ASV miljonu - ir ievērojama! Ko es šeit vēl gribētu īpaši uzsvērt? Manuprāt, Latvijas valsts ir diezgan dīvaina valsts, savāda valsts. Mēs redzam, kā notika ar Ledus halles projektu, kuru beigu beigās trīs premjeri - divi bijušie premjeri un arīdzan esošais premjers - atzina par afēru, bet tajā pašā laikā ar parlamentārās izmeklēšanas metodēm parlaments šo afēru negribēja izmeklēt. Tātad to, ka Ledus halles projekts ir afēra, atzina gan Guntars Krasts, gan Andris Šķēle, gan beigu beigās arī Andris Bērziņš un finansu ministrs Gundars Bērziņš, bet, kad Sociāldemokrātu savienība ar saviem deputātiem ierosināja veikt šajā gadījumā parlamentāro izmeklēšanu, tad izveidojās tāda situācija, ka praktiski netika dota iespēja šo lietu izmeklēt. Kāds šeit varētu būt secinājums? Secinājums ir viens. Mums jau obligāti nav jānoķer tas cilvēks, kurš ir kļūdījies vai bijis vainīgs, taču mēs pat negribam izdarīt secinājumus, lai tādas lietas, kurās paši premjeri atzīst afēras klātbūtni, turpmāk vairs netiktu pieļautas un lai mēs izstrādātu pasākumu kompleksu un izdarītu izmaiņas likumdošanā, lai tādas lietas nevarētu notikt, nemaz nerunājot par to, ka Eirovīzijas halle, kas principā ir arī Hokeja halle, varētu maksāt tikai 10 miljonus, bet, kā mēs zinām, tika plānots, ka šī Ledus halle maksāšot 400 miljonus ASV dolāru. Arī šī starpība lika padomāt par to, kā mēs reizēm rīkojamies ar valsts naudu, cik pavirši iepazīstamies ar projektiem. Bija jāpaiet vairākiem mēnešiem, iekams arī premjera kungs atzina to, ka praktiski informācija par galveno investoru IMS Studio 6 tomēr ir tāda, kas liecina, ka šī ir apšaubāma un skandaloza firma, bet, kā mēs redzam, arī vēl tagad, spriežot pēc preses slejām, visa šī lieta turpinās. Tāpēc es saku: šeit ir līdzīga situācija un līdzīgs bezatrisinājuma variants. Tādējādi arī Sociāldemokrātu savienība uzskata, ka šis pieprasījums ir jāatbalsta, un mums tas būtu jāskata arī turpmāk. Kas šeit ir ārkārtīgi svarīgi? Ir jau ļoti skaidri redzams, ka visām lietām, kurās nav pietiekamas skaidrības, mēs piešķiram konfidencialitātes statusu, un tad pat Saeimas deputāti bez īpaša Saeimas lēmuma praktiski nevar neko atrisināt. Es gribētu īpaši uzsvērt to, ka sakarā ar Saeimas lēmumu šoreiz kā alternatīvu Sociāldemokrātu savienības priekšlikumam, bet tikai ar mērenākām nostājām savu variantu ir izstrādājusi arī parlamentārās izmeklēšanas komisija par privatizējamiem objektiem, jo arī tā ir nonākusi pie secinājuma, ka, piemēram, šīs tiesvedības izmaksas ir jādara zināmas, un valdība ir apņēmusies arī parlamentārās izmeklēšanas komisiju, tos deputātus, kuriem ir šī pielaide valsts noslēpumam, par to informēt. Es domāju, ka tas ir kaut ļoti neliels, tomēr reāls progress. Tā būs kaut minimāla parlamentārā kontrole pār to, kas notiek ar miljoniem valsts naudas. Tas ir absurds, kolēģi, ja mums ir vajadzīgi atsevišķi parlamenta vairākuma lēmumi, lai varētu sekot lielām valsts naudas plūsmām, lai mēs zinātu, kādas tās ir un kā tiek izlietota nodokļu maksātāju nauda. Godājamie kolēģi! Es vienīgi gribētu mazliet atgādināt vēl vēsturi, kas, manuprāt, ir ļoti zīmīga, un arī to, ko tad mēs gribējām sīkāk dzirdēt no Kalvīša kunga. Tātad mēs gribējām zināt, kāpēc ir šī milzīgā summu atšķirība, runājot par šo mierizlīguma procesu, kuras svārstās no 830 līdz 880 miljoniem. Kalvīša kungs norādīja uz vienu objektīvu lietu. Atzīsim to! Viņš teica, ka 1998. gadā Tilts Communications pārstāvji sarunās ar Latvijas Privatizācijas aģentūru ir minējuši iespējamo savstarpējās kompensācijas pieprasījumu 386 miljonu ASV dolāru apmērā. Tas tik tiešām tā ir! Taču šīs mierizlīguma sarunas nenoritēja vis starp Latvijas Privatizācijas aģentūru un Tilts Communications, bet gan starp atsevišķiem Ministru kabineta locekļiem, starp Ministru kabineta darba grupu un pārstāvjiem no uzņēmuma Sonera, tāpēc šeit Latvijas Privatizācijas aģentūru un 1998. gadu minēt laikam nevajadzētu. Un, ja reiz bija reāls mierizlīguma process, tad ir arī skaidri jāapzinās tas, ka šajā mierizlīguma procesā, neapšaubāmi, bija arī skaidra runa par prasībām, kādas izvirza investoru puses attiecībā uz šīm naudas lietām. Taču mums vēsture jau ir zināma. Savulaik parlamentārās izmeklēšanas komisija un tāpat arī prokuratūra atzina, ka Tilts Communications un Latvijas Republikas “Lattelekom” “jumta” līgumā, to noslēdzot un parakstot, mūsu valsts amatpersonas ir izrādījušas savu nekompetenci, bezatbildību un dienesta nolaidību. Es šeit citēju prokuratūru, taču man liekas, ka diemžēl šīs pašas lietas ar zināmu paviršības pieskaņu joprojām turpinās. Tāpēc es domāju, ka būtu ļoti nopietni jāapsver tas, vai mēs varam tik vienkārši noraidīt šo deputātu pieprasījumu, jo pieprasījums prasa sniegt atbildes par simtiem miljonu dolāru, kas ir budžetā ieskaitītā nodokļu maksātāju nauda. Otrs fakts, kas mums liekas ārkārtīgi svarīgs, ir tas, ka aizvien visos šajos jautājumos tiek noraidīta neatkarīgo ekspertu piedalīšanās, kuri varētu būt gan no Latvijas Telekomunikāciju asociācijas, gan no visām septiņām Latvijas Republikā darbojošamies telekomunikāciju nozares asociācijām, tātad no neatkarīgajiem ekspertiem. Taču mēs par ekspertiem ņemam vienīgi ministriju un ministru izvēlētās personas, kurām principā šīs ekspertīzes veikšana ir valsts pasūtījums vai dienesta pienākums saistībā ar saviem ministriem, kuriem tās dod atbildi. Es domāju, ka uz tādiem pamatiem mēs nevaram balstīt objektivitāti, jo mums diezgan bieži ir bijuši tādi gadījumi, ka pēkšņi pēc augstas amatpersonas publiska norādījuma pat presē diennakts laikā mainās tai pakļauto amatpersonu viedoklis par ekspertīzes rezultātiem. Taču šeit es gribētu mazliet nocitēt to, kā mūsu kolēģis, Ministru kabineta loceklis Anatolijs Gorbunovs, ko mēs visi šeit cienām, ir stāstījis par to, kā tiek strādāts pie šā mierizlīguma Ministru kabinetā un cik nopietni strādā darba grupā. Tas tad, manuprāt, arī raksturo to situāciju, kas tur īsti varētu notikt, jo Gorbunova kungs, kā viens no atbildīgajiem ministriem tur, neapšaubāmi, ir klāt. Un viņš teica tā: “Situācija, salīdzinot ar 1994. gadu, ir pavisam citādāka. Šobrīd valdības sēdēs, kā arī darba grupā Ministru prezidenta vadībā desmitām reižu tiek vērtētas atsevišķās mierizlīguma detaļas, kā arī kopaina. Kalvīša kungs un viņa eksperti nepaguruši skaidro un skaidro katru niansi valdības sēdēs. Jāatzīmē, ka dažreiz, protams, mēs pagurstam un ka pagurst arī Kalvīša kungs, un tad viņš lūdz atbrīvot viņu no sarunu vedēja pienākumiem un piedāvā to uzņemties citam ministram. ” Tātad mēs šeit redzam to, ka darba grupā Ministru kabinetā desmitām reižu ir vērtētas atsevišķas šā mierizlīguma detaļas un kopaina. Taču iznāk pavisam dīvaini, ka, vērtējot šīs detaļas un kopainu, it kā nav runāts par šīm naudas summām, ko pieprasa Tilts Communications, bet vēl paradoksālāka ir situācija, ka tur nav runāts par summām, kuras pieprasa Latvijas valsts. Iedomājieties, kāda ir Latvijas valsts, ja tā pat neinteresējas par summu, ko tā pieprasa ārzemju investoram, turklāt šī starpība summāri ir no 600 līdz 650 miljoniem ASV dolāru, kā izrādās. Tas ir ļoti nopietni! Es gribētu atzīmēt arī to, ka šeit ir bijusi runa par simtiem miljonu naudas, ko apliecina arī Kalvīša kungs, kurš šeit, Saeimā, savā runā teica pavisam vienkārši, ka tas tik tiešām ir jautājums par simtiem miljonu ASV dolāru. Un tāpēc es gribētu zināt un rast atbildi uz to, kāpēc šie simti miljonu dolāru sastāda tik atšķirīgu summu - no 830 līdz 880 miljoniem ASV dolāru - un kā mēs, Saeimas deputāti, varētu kontrolēt šo nodokļu naudas virzību uz priekšu.".
• 2002_06_27-seq10 language "lv".
• 2002_06_27-seq10 speaker Egils_Baldzens-1960.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q822919.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q211.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q3744607.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q33.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q1092499.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q30.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q404542.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q511905.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q3359335.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q5618600.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q523755.
• 2002_06_27-seq10 mentions Q449618.