Saeima |

Saeima

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_06_05_a-seq2> ?p ?o. }

Showing items 1 to 29 of 29 with 100 items per page.

2002_06_05_a-seq2 type Speech.
2002_06_05_a-seq2 number "2".
2002_06_05_a-seq2 date "2002-06-05".
2002_06_05_a-seq2 isPartOf 2002_06_05_a.
2002_06_05_a-seq2 spokenAs 125.
2002_06_05_a-seq2 spokenText "Augsti godātais prezidij! Godātie deputāti! Mēs jums piedāvājam šodien pieņemt lēmumu jautājumā, kas faktiski ir mūsu valsts referenduma cienīgs. Runa ir par to, lai mēs veidotu reģionālas, vēlētas pašvaldības, lēmumā paredzot, ka Ministru kabinetam līdz 1. augustam parlamentā ir jāiesniedz likumprojekts, kas ļoti konkrētās formās parādītu, kā parlaments piedāvā sabiedrībai atrisināt šo jautājumu, lai blakus Rīgai garantēti attīstītos visi Latvijas reģioni un valsts kopumā. Kāpēc mēs šodien jums piedāvājam skatīt attiecīgo lēmumu? Faktiski es gribētu šeit vilkt paralēles ar ārstniecības jomu. Dažreiz iznāk tā, ka cilvēks lieto kaut kādas zāles un ar šo zāļu palīdzību ārstē kādu noteiktu slimību, bet tad parādās kaut kāds blakusefekts, kas liecina, ka šīs zāles ir radījušas kādu parādību, ka arī kāds cits jautājums būtu obligāti jārisina, varbūt kāds cits defekts veselībā būtu jānovērš. Pēc šīs analoģijas es gribētu pateikt, ka arī šodien mēs nonācām līdz attiecīgajam lēmuma projektam. Tas ir, pirms mēneša, rūpējoties par to, lai nostiprinātu latviešu valodas statusu Satversmē, mēs izdarījām grozījumus Satversmē un pieņēmām noteiktus labojumus. Un tagad 101. pants skan tā, ka turpmāk pašvaldības vēlēs pilntiesīgi pilsoņi. Jā, ar šo attiecīgo ierakstu mēs atrisinājām jautājumu par pašvaldību vēlēšanām noteiktā līmenī, mēs atrisinājām arī jautājumu par valodas nostiprinājumu, taču, domājot par vienu, mēs nonācām pie atziņas, ka faktiski mums ir jāparūpējas arī par kaut ko citu. Un šis cits ir tas, ka mums tagad likumdošana vairs neatbilst Satversmē teiktajam. Satversme pasaka, ka visas pašvaldības vēlē pilntiesīgi pilsoņi, turpretī dzīvē mēs redzam, ka pašvaldības tikai pirmajā līmenī - pagastu padomes un pilsētu domes - vēlē pilsoņi. Kas attiecas uz otro līmeni, tad šoreiz mēs runājam, varētu teikt, par pašvaldību līmeni rajonos, kaut gan ir ļoti grūti rajoniem šodien dot šādu definējumu, ka tās ir pašvaldības. Mēs redzam, ka rajona līmeņa pašvaldības cilvēki nevēlē. Un līdz ar to mēs esam nonākuši pie konkrēta secinājuma, ka mums likumdošana ir jāsakārto tā, lai tā atbilstu Satversmei. Tādējādi gan pirmā līmeņa pašvaldības - domes, padomes - ir jāvēlē pilsoņiem, gan arī, protams, mums ir jāpieņem likums par to, kādas izskatīsies reģionālās pašvaldības, kuras arī atbilstoši Satversmei vēlēs pilsoņi. Lūk, šis ir jautājums, kas dod mums uzdevumu, - mūsu pašu pieņemtais lēmums attiecībā uz Satversmi, un tagad tas ir atkarīgs no mums, kādā veidā mēs sakārtosim likumdošanu un kāda veida otrā līmeņa pašvaldības mēs izveidosim, lai abi līmeņi būtu samērojami. Lai nonāktu pie atziņas, kādām būtu jābūt otrā līmeņa pašvaldībām, protams, ir vajadzīga neliela analīze par to, kas ir noticis, un līdz ar to arī īss ekskurss vēsturē ar nelielu analīzi. Vispirms tātad attiecībā uz to sistēmu, kura jau bija un kuru Latvijas valsts, atjaunojot savu neatkarību, saņēma mantojumā. Jā, bija divu līmeņu pašvaldības, abas vēlētas: gan pirmā līmeņa - pagastu un pilsētu pašvaldības, gan otrā līmeņa - vēlētas rajonu pašvaldības. Un abas tās veica noteiktas funkcijas, kas bija nodalītas, tām abām bija arī ļoti konkrēta nodokļu bāze. Ja jūs atceraties, tas bija peļņas nodoklis, sociālais nodoklis un pievienotās vērtības nodoklis. Atsevišķas šo nodokļu daļas, kuras šodien ir nodotas valdības rīcībā, kādreiz bija attiecīgo pašvaldību rīcībā. Es domāju, ka tanī laikā, kad Padomju Savienība izveidoja attiecīgo pašvaldību sistēmu, šī sistēma apmierināja Padomju Savienību. Jāņem vērā, protams, arī tas, ka šī sistēma apmierināja tāpēc, ka faktiski gan pilsētu pašvaldības, gan rajonu pašvaldības vadīja nevis deputāti, bet gan partijas komitejas, un šie cilvēki atskaitījās partijas komiteju priekšā, savukārt partijas komitejas pieņēma tos principiālos Padomju Savienībai raksturīgos lēmumus, kurus pēc tam realizēja uz vietas attiecīgajā pašvaldību līmenī. Jā, tā bija sabalansēta sistēma, kas atbilda noteiktam valsts attīstības modelim un struktūrai. Atjaunojot valstisko neatkarību, protams, Augstākajai padomei radās vēlme risināt jautājumus tā, lai pašvaldību sistēma atbilstu mūsu valsts modelim un lai pašvaldības garantētu gan valsts pastāvēšanu, gan cilvēku labklājības līmeņa nodrošinājumu, gan funkciju un pienākumu sabalansētību starp pašvaldībām un valdību. Attiecīgo sākuma periodu es raksturotu tā, ka valsts, tā teikt, caur valdību, pirmām kārtām caur toreizējo pirmo premjerministru, parūpējās, lai valsts garantēti saglabātu savu nākotni. Līdz ar to arī tās nelielās funkcijas, to nelielo atbildību, kas bija uzticēta pašvaldībām, pakāpeniski atņēma pašvaldībām un koncentrēja valdības rokās. Īpaši tas skāra rajonu līmeni, jo rajonu līmeņa pašvaldībām patiešām ļoti nopietni tika samazinātas finanses, sašaurināti arī funkcionālie pienākumi, un līdz ar to, ja valdība bija lojāla, tā visas valsts teritorijā garantēja lēmumu pieņemšanu, lai valsts attīstītos. Tāda bija tābrīža aktualitāte. Tādā veidā, protams, tika risināti valsts drošības jautājumi, bet netika risināts valsts attīstības jautājums, valsts tautsaimniecības attīstības jautājums konkrēti uz vietas. Un tieši tur parādījās nākamie elementi, kad, gribi vai negribi, pati dzīve mūsu politiķiem sāka diktēt, ko darīt. Un tur parādījās jau politiķu nākamais lēmums - veidot Latvijas valsts interesēm atbilstošas reģionālās pašvaldības. Es domāju, ka tas bija interesants periods, interesants piedāvājums, interesants izvērtējums. Tajā laikā vairāk domāja, iniciēja jautājumus “Latvijas ceļa” partija, taču, kad parādījās ļoti nopietns piedāvājums uz vietas ietekmēt kādu jautājumu, tad, protams, koalīcijas partneru valdībā parādījās princips, ar kura palīdzību varēja nobloķēt jebkuru lēmumu, un tanī momentā frakcija “Tēvzemei un Brīvībai” neļāva “Latvijas ceļam” šo jautājumu realizēt. Es domāju, ka frakcijai “Tēvzemei un Brīvībai” bija pamats šādam lēmumam, jo tad - trīs, četrus gadus pēc neatkarības atjaunošanas - valstī vēl joprojām pastāvēja princips, ka, runājot par mūsu valsts garantētu pastāvēšanu, vēl nevarēja dot piln��gi drošu atbildi. Līdz ar to radās šis jautājums, jo vienu sistēmu nojaucām, bet otru nesākām celt. Sākām iezīmēt pirmos impulsus, bet reālas attīstības vairs nebija. Pagāja pāris gadu, un tad nāca nākamās valdības, kam atkal padomā bija nākamais modelis - reģionālo līmeni kā tādu uz noteiktu laiku likvidēt vispār, dodot iespēju uz vietas izvietot gubernatorus un ar gubernatoru palīdzību ļoti ātri realizēt jebkuru valdības lēmumu, ļoti ātri nodrošināt pārvaldi, ļoti ātri nodrošināt jebkuru lēmumu pieņemšanu, bet tad, kad gubernatori savu uzdevumu it kā jau ir sākuši veikt - ir ievadījuši šo procesu, tad būtu atkal aicinājums atgriezties, un gubernatori tad kopā ar valdību sagatavotu otrā līmeņa pašvaldību - reģionālo pašvaldību. Tur bija arī tāds jautājums, ka varētu domāt par apriņķu sistēmu, bet apriņķu sistēma pēc tam pārietu uz apgabalu sistēmu. Valdība deva uzdevumus saviem ministriem, ministri - departamentiem, un pietiekami nopietni tika izdarīta analīze, kā un kur labāk darīt. Taču parādījās Latvijai raksturīgais elements - valdības krita viena pēc otras, nostrādādamas tikai astoņus vai desmit mēnešus, un tāpēc visas iestrādes, ar kurām bija sākts, netika turpinātas, jo nākamās valdības tās nepārņēma. Ar šo posmu tad arī faktiski varētu beigt analīzi šādā aspektā. Varu tikai pateikt, ka pirmā līmeņa pašvaldības šodien ir un strādā ar visai samazinātu finansējumu, ar visai samazinātiem saviem funkcionālajiem pienākumiem, bet otrā līmeņa pašvaldību mums vairs nav. Un līdz ar to mums ir izveidojusies tāda sistēma, kura nekādā ziņā neveicina tautsaimniecības attīstību, neveicina cilvēku labklājības līmeņa celšanos, bet faktiski joprojām ir vērojama reģionu atpalicība no dienas dienā, no gada gadā. Taču šodien mums ir radusies iespēja, pašiem negaidīti, šo atpalicību novērst, pieņemot šos labojumus Satversmē. Un tādējādi caur šo mēs nonācām pie domas, ka ir jāatgriežas pie šā likuma. Kas atlicis no tiem gadiem, kad, ja tā varētu teikt, ir bijusi tāda zināma mīņāšanās uz vietas? Un tomēr es gribētu pateikt, ka tajos gados tika pietiekami nopietni analizēta sistēma, ko varētu dot tas, ja valsts veidotu 26 vēlētas otrā līmeņa pašvaldības, ko dotu tas, ja valsts veidotu 9 vai 10 vēlētus apriņķus, un ko dotu tas, ja valsts veidotu 5 reģionus, 5 “zemes”, 5 apgabalus, kā nu jums labāk to patīk nosaukt. Šī analīze tika izdarīta, un es gribētu pateikt, ka mūsu ierēdņi, ja tie saņem ļoti konkrētu politisku uzdevumu, ir spējīgi darboties profesionāli, viņi ir spējīgi attiecīgo politisko pasūtījumu arī realizēt. No sistēmas analīzes īsi par šiem pašvaldību veidiem. 26 rajoni. Jā, tas ir jautājums par ļoti konkrētu reģionālo pašvaldību, kura valsts līmenī spēj realizēt tai piešķirtās funkcijas, kura jau spēj skatīt Satiksmes ministrijas funkcijas, satiksmes organizēšanu, kura jau var skatīt medicīnisko aprūpi, arī sociālo aprūpi, spēj skatīt izglītības jautājumus. Šos jautājumus arī 26 vēlēti rajoni ir spējīgi realizēt. Protams, jebkuros apstākļos to bāze, nodokļu bāze, ir nošķirta no pirmā līmeņa nodokļu bāzes, un savā starpā tās nav saistītas, jo vienai nav tiesību ietekmēt otru. Jā, šis jautājums tika izanalizēts, un tas jau bija daudz labāk, nekā tas ir šodien. Taču pēc tam tika piedāvāts jau nākamais variants - izanalizēt, kāds varētu būt cits modelis otrajam reģionālajam līmenim - 9 vai 10 apriņķi. Šie 9 vai 10 apriņķi būtu labāki nekā šie 26 rajoni, un tas arī tika konkretizēts, jo to kapacitāte kļūst lielāka, gan skatoties pēc teritorijas apjoma, gan pēc iedzīvotāju apjoma, un līdz ar to pieaug arī to spēja pārvaldīt tiem piešķirtās funkcijas valsts līmenī. Un, protams, tad šie cilvēki var strādāt profesionālāk, kā arī notiek naudas līdzekļu ekonomija administrācijas uzturēšanai. Tas bija tā, bet kur parādās negatīvais? Negatīvais ir tas, ka vēl joprojām šie apriņķi ir spējīgi strādāt tikai tā, kā tas bija Padomju Savienības laikā, strādāt, tā teikt, tikai uz valsts iekšpusi - kopā ar valdību risināt jautājumus par valstī veicamajiem uzdevumiem un par valsts budžetu, bet ne vairāk. Un nu parādījās trešais variants: piecas “zemes” - pieci apgabali, pieci reģioni. Kādi bija šie plusi, kas tika analizēti un izvērtēti? Jā, visupirmais ir vēsturiskais aspekts, kultūras aspekts, un attiecīgi arī robežas ir noteiktas - parādās Vidzemes, Kurzemes, Zemgales, Latgales un Rīgas pašvaldības - vēlētas otrā līmeņa pašvaldības. Šīs pašvaldības dod iespēju, līdzīgi kā iepriekšējās, strādāt ar valsti, strādāt ar valdību. Politiskā ziņā šīs pašvaldības, tā teikt, izlīdzinās. Politiski Vidzemes reģionālā pašvaldība ir līdzvērtīga Rīgai, Kurzemei, Zemgalei. Pašvaldības kļūst līdzvērtīgi partneri dialogā ar valdību. Jā, tie ir plusi, kas ir saskatīti. Ir vēl viens aspekts, kurš tika analizēts un kurš raksturīgs Latvijas valstij, kas atjaunojusi savu neatkarību. Ļoti būtiska ir atšķirība no Padomju Savienības. Padomju Savienība bija slēgta tipa valsts - toreiz nebija iedomājams, ka cilvēki izbrauks vai strādās ārpus Padomju Savienības. Latvijas valsts ir atvērta valsts, un Latvijas valsts dod iespēju un rada nepieciešamību arī visiem pārējiem būt maksimāli atvērtiem. Un parādās arī reģionālo pašvaldību vieta un loma - reģionālajai pašvaldībai ir jābūt maksimāli spējīgai strādāt ar ārpasauli. Un parādās šī priekšrocība, ka to var izdarīt maksimāli lielas pašvaldības, kuras ir salīdzināmas ar līdzīgām pašvaldībām, otrā līmeņa - reģionālām pašvaldībām, kādas ir ārpus Latvijas, gan Eiropas Savienībā, gan dažādās kandidātvalstīs. Tādējādi parādās šī būtiskā atšķirība. Un ir Eiropas Savienības izveidota Eiropas statistika, un arī tur parādās tā atšķirība no Padomju Savienības, tas aspekts, ko mēs neviens nezinājām, bet kas ir tagad. Parādās tādi jēdzieni kā NUTS-1, NUTS-2, NUTS-3, NUTS-4, NUTS-5 un tā tālāk. Tā jau ir ļoti konkrēti izveidota nomenklatūra attiecībā uz konkrētām teritoriālajām vienībām. Un šeit tad nu parādās tas apstāklis, ka, pastāvot noteiktam cilvēku skaitam un noteiktam kvadrātkilometru skaitam attiecīgajā teritorijā, attiecīgajā reģionā, attiecīgajā pašvaldībā, šīs pašvaldības ir spējīgas strādāt ne tikai ar konkrēto valsti, bet ir gaidītas arī daudzās citās valstīs kā līdzvērtīgi partneri. Un tādēļ parādās jautājums par to, ka mums ir jādomā par piecu vēlētu reģionālu pašvaldību izveidi, un faktiski ir arī piedāvāts precīzs risinājums. Kur bija šā piedāvātā risinājuma būtiskā atšķirība? Kāpēc tad, kad pašvaldības tika iepazīstinātas ar šo projektu, atsevišķi cilvēki negribēja veidot šīs piecas vēlētās pašvaldības, bet labāk aprobežojās ar 9 vai 10 apriņķiem? Viena iemesla dēļ - pilsētas negribēja savā starpā konkurēt par ietekmi apgabalā un, kā saka, nedod Dievs, palikt otrie. Es domāju, ka ir skaidrs, ka tādēļ šodien parādās arī tāds jēdziens kā demonopolizētie reģioni: katrā reģionā ir iespējams piešķirt funkcijas katrai no pilsētām, un līdz ar to nebūs “apdalīto”. Tāds ir tas jautājums. Runājot par šīm otrā līmeņa pašvaldībām un saskaroties ar attiecīgu piedāvājumu no Eiropas Savienības, ir jāteic, ka konkrēti formulēts, kā Eiropas Savienība, uz kuru mēs tā tiecamies un apliecinām savu virzību, strādā ar reģioniem. Ko nozīmē, viņu izpratnē, “reģionālā politika”? Eiropas Savien��ba to definē tā: Eiropas Savienības reģionālā politika tiek realizēta, izmantojot strukturālo fondu līdzekļus, kurus saņem reģioni. Tātad Eiropas Savienība strādā ar reģioniem. Šajos jautājumos mums ir bijuši arī maldu ceļi. Maldīties ir iespējams. Tā jau tas ir cilvēka dzīvē: cilvēks piedzimstot nekā nezina un zināšanas par visu iegūst tikai pakāpeniski. Mums bija tiesības kļūdīties, un Latvijas valsts iziet arī šo maldu ceļu. Es gribētu vēl ko pateikt par šiem reģioniem. Vēl pirms diviem trim gadiem Latvijā intensīvi tika kultivēta doma, ka Latvija ir reģions. Varbūt būs reģions “Latvija + Igaunija + Lietuva”. Varbūt šāda reģiona veidā notiks mūsu darbs ar Eiropas Savienību. Varbūt būs arī kāds Balkānu reģions… Tādā veidā. Un es gribētu attiecībā uz šiem mūsu apcerējumiem pateikt, ka nu ir nākamais definējums, kuru mums ļoti konkrēti pasaka priekšā. Šo definējumu mums pasaka priekšā Eiropas Reģionālā asambleja, un tas ir šāds: nosaukums “reģions” ir jāattiecina uz tādu pārvaldes līmeni, kurš atrodas tieši zem centrālās valdības un kuram ir politiska pārstāvniecība, ko garantē ievēlētas reģionālās padomes pastāvēšana; ja to neizdodas izdarīt, tad tam ir asociācija vai valde, ko vietējās varas instances, kas atrodas vienu pakāpi zemāk, ir izveidojušas reģionālajā līmenī. Tātad, kā jūs redzat, Eiropas Reģionālā asambleja ļoti konkrēti pasaka, ka viņa nestrādā ar valdību. Eiropas Reģionālā asambleja strādā ar reģioniem, strādā ar reģionālajām pašvaldībām, un, ja valdība uzņemas veikt reģionālo pašvaldību funkcijas, tā ir valdības problēma, bet līdz ar to tā kļūst arī valsts problēma, ja tā nav gatava līdzvērtīgam dialogam. Eiropā ir saistībā ar reģionālo politiku izveidotas tādas institūcijas kā Eiropas Reģionālā asambleja, Reģionu kamera un Reģionu komiteja, un, varat man ticēt, uz šīm institūcijām neiet valdības, bet iet reģioni, un ir jautājums, vai mēs ļaujam šiem reģioniem darboties. Rodas jautājums - vai mēs vieni paši kļūdāmies un kļūdījāmies arī iepriekš? Un kāpēc mēs nevirzījām savu reģionālo attīstību, neveidojām šo sistēmu? Nē, tā ir rīkojušās arī citas valstis! Arī Zviedrija - Eiropas Savienības valsts - saka, ka, stājoties Eiropas Savienībā, viņi nenovērtēja šāda reģionālisma lomu. Un viņi konstatēja, ka patiešām valdībai un Zviedrijas valstij kopumā ir nepieciešams ar parlamenta starpniecību piedalīties globālu jautājumu risināšanā, domāt, kā sakārtot Eiropas Savienības likumdošanu un kādas funkcijas Zviedrija deleģēs Eiropas Savienībai. Un, tā kā viņiem nav laika nodarboties ar savu reģionālo attīstību, arī Zviedrijā notiek no jauna šis izvērtējums. Es skāru tikai nelielu daļu no tām reģionu problēmām, kuras netiek risinātas. Gribētu redzēt valdības atbildību, šo politisko atbildību. Kāpēc visus šos desmit gadus jautājums par reģionālo politiku valstī netiek risināts? Un šā jautājuma nerisinātības dēļ minēšu vēl atsevišķus skaitļus. Es jau jums minēju, ka tika izskatīti vairāki varianti - 26 rajonu modelis, 10 apriņķu modelis un 5 “zemju” princips - , un atkarībā no tā, kura valdība kuru modeli tanī momentā virzīja uz priekšu, mums parādās reģionos visdažādākās ministriju pārstāvniecības visneiedomājamākajā skaitā. Mēs saskaramies ar piecām valsts dienesta pārvaldēm, piecām apgabaltiesām, bet, domājot jau par apriņķiem, pēkšņi parādās astoņas mežsaimniecību jomas, astoņas vides pārvaldes, deviņas Uzņēmumu reģistra nodaļas, astoņas reģionālās slimokases. Lūk, tas ir piemērs tai nekonsekvencei, kura valdīja šajos jautājumos un kura, protams, nekādā ziņā nepalīdzēja reģioniem attīstīties! Faktiski sistēmas trūkums ir par iemeslu tam, ka var minēt arī nākamos skaitļus, un, es domāju, šodien tie nevienam nav jaunums. Žēl tikai, ka reģionos dzīvojošie šos skaitļus, tā teikt, izjūt uz savas ādas. Iekšzemes kopprodukta daļa pašvaldībās saistībā ar valdību samazinās - no gada uz gadu samazinās vidēji par vienu procentu gadā. Pašvaldību daļa valsts kopbudžetā arī ar katru gadu samazinās. No pašvaldībām paņemts finansējums, paņemtas funkcijas… Lūk, viņu vieta un loma! Kā viņi ir spējīgi ietekmēt vietējo cilvēku dzīvi? Mēs saskaramies ar jautājumu par šo cilvēku labklājības līmeni, uz kuru dod atbildi iekšzemes kopprodukta īpatsvars uz vienu cilvēku. Jā, mēs par to ļoti konkrēti runājam gadu no gada. Reģionos dzīvojošo cilvēku labklājības līmenis attiecībā pret Rīgu nepārtraukti sarūk, un skaitļi to rāda. Ja mēs salīdzinām ar Eiropas Savienību, tad redzam, ka tie ir diezgan iznīcinoši skaitļi attiecībā uz valsti kopumā. Mēs konkurējam tikai ar Rumāniju un Bulgāriju, visas pārējās mums ir priekšā, arī Lietuva un Igaunija. Un tā tas ir arī šīs reģionālās politikas dēļ. Mūsu valstī Latgale vienmēr ir bijusi visatpalikušākais reģions: 1996. gadā Latgalei bija 16% no iekšzemes kopprodukta uz cilvēku (attiecībā pret Eiropas Savienību). Pagāja daži gadi, un zem šiem Latgales skaitļiem, zem šiem 16%, šodien ir gan Zemgale ar savu auglīgo zemi, kurai ir 15%, gan arī Vidzeme, kurai ir 13%. Lūk, šie ir skaitļi, kuri ir ļoti izsmeļoši un tādi, kurus ļoti grūti neievērot! Interesants piedāvājums… Kādā veidā valdība mēģināja sabiedrībai iestāstīt, ka viņu ceļš ir pareizs? Ka tādā veidā, domājot par makroekonomiskajiem rādītājiem, domājot par atskaiti Eiropas Savienībai, tiek risināti saimnieciskie, ekonomiskie jautājumi. Pirms gada laikrakstā “Diena” bija žurnālistes Anitas Braunas raksts, un, protams, viņa uzskatīja par nepieciešamu likt rakstam raksturīgu moto, kurš faktiski atspoguļoja valdības vēlmes. Moto bija šāds: trūcīgie Latvijas nomalēs nav ilgtermiņa perspektīva, kurai jāpielāgo valsts attīstība. Es domāju, ka valdībai nevajadzēja aicināt žurnālistus palīgā, lai tik ciniski cilvēkiem pateiktu, ka iestājas par centralizētu valsti. Kaut gan programmatiski šur tur var rakstīt, ka decentralizācija ir prioritāra. Naudu ārā no Rīgas - šādu domu es varētu atrast atsevišķu amatpersonu izteicienos. Žurnālists pateica to, par ko var runāt. Ar ko valdība nodarbojas, izņemot to, ka neko nedarīja reģionālajā attīstībā, šīs sistēmas izveidē? Valdības deleģēts ministrs (vismaz pēdējos divus gadus - Jānis Krūmiņš) ņēma rokās rīksti un piespieda pirmā līmeņa pašvaldības apvienoties. Konfekšu pamaz bija. Argumentācijas, lai piespiestu cilvēkus apvienoties, nebija, tikai rīkste bija. Tās vicināšanu bija paredzēts sākt ar 2004. gadu. Tā bija reformas imitācija. Es domāju, uz šo reformas imitāciju vismaz pirmā līmeņa pašvaldības reaģēja adekvāti - 98% pašvaldību deputātu pateica, ka viņi nesaprot to valodu, kādā ar viņiem runā. Un šeit vismaz divu rajonu pašvaldību viedokli es gribētu jums citēt. Pirmām kārtām bija sanākušas kopā Jēkabpils rajona pašvaldības, un tās deva sekojošu atbildi: “Ja jūs gribat, lai mēs apvienojamies, tad tādā gadījumā uzturiet spēkā brīvprātības principu attiecībā uz pirmā līmeņa apvienošanos līdz tam brīdim, kad jums pašiem būs skaidrs, ko jūs domājat darīt ar otrā līmeņa pašvaldībām, ar to funkcijām un ar nodokļu bāzi, un tikai tad atgriezieties pie pirmā līmeņa. ” Līdzīgi, tomēr drusku citādāk to pateica Liepājas rajona pašvaldības. Un Liepājas rajona pašvaldības pateica šādi: “Ja jūs gribat, lai pirmā līmeņa pašvaldībās cilvēkiem klātos labāk, tad izdariet vismaz sekojošo: 2002. gada budžetā, 2003. gada budžetā un 2004. gada budžetā paredziet, lūdzu, finansiālos līdzekļus, lai viņi reģionos varētu nodarboties ar ceļu programmām, ar informatizācijas programmām, ar infrastruktūras izveidošanu, ar izglītības programmām, ar veselības aizsardzību, sociālo palīdzību un attīstības plānošanu. Ja naudiņa šiem jautājumiem tiks piešķirta, tad tādā gadījumā var sākt arī domāt par to, ka ir konceptuāla pieeja. ” Lūk, kāds ir pirmā līmeņa pašvaldību viedoklis attiecībā uz šo piedāvājumu. Mēs ar jums iepriekš sarīkojām vismaz divas Saeimas ārkārtas sēdes saistībā ar medicīnu un saistībā ar ceļiem. Es domāju, ka, izvērtējot sniegto informāciju un gatavojoties šīm sēdēm, veselības aizsardzības jomā mēs konkretizējām - un arī speciālisti to pateica - , ka nekad nevarēs atrisināt medicīnas jautājumus, ja tur nebūs skaidras sistēmas, kādos ietvaros vajadzētu strādāt. Parādījās arī jautājums par ģimenes ārstiem, par šīs shēmas nesakārtotību. Tad mediķi man pateica arī sekojošo: “Ja jau mēs ņemam, piemēram, no Dānijas paraugu, kā veidot medicīnā reformu, tad arī paskatīsimies, ka arī tur ir ģimenes ārsts, taču viņa prakses uzturēšanu nodrošina pirmā līmeņa pašvaldības - tātad pirmā līmeņa pašvaldības nodarbojas ar ģimenes ārstiem, un tur pastāv speciāla nodokļu sistēma, kas garantē ģimenes ārstu uzturēšanu. ” Ja mēs runājam par ārstniecības iestādēm, kur slimnieks nāks ar ģimenes ārsta nosūtījumu, tad tas jau ir otrā līmeņa pašvaldības jautājums, kura ar savu nodokļu bāzi uztur šo ārstniecības iestādi. Un tikmēr, kamēr šis jautājums tādā veidā nav sakārtots, šis piedāvājums ir absolūti neprofesionāls. Mēs pagājušajā reizē skatījām ceļu jautājumu. Protams, ir ceļu programmas, un pašvaldībām ir jāzina, kādā veidā un kas notiks saistībā ar satiksmes organizēšanu tuvākajos trijos, piecos vai desmit gados, kurās vietās būs reģionālās augstskolas, kurās vietās būs ģimnāzijas, kurā vietā, optimizējot pašvaldības - ir arī tāds jēdziens -, optimizējot skolas, tiks saglabātas sākumskolas, kur no sākumskolas bērnus vedīs uz pamatskolu un kur no pamatskolām viņus koncentrēs vidusskolā. Šie jautājumi ir ļoti konkrēti saistīti ar ceļiem un ar to uzturēšanu. Gatavojoties Saeimas šīsdienas sēdei un mēģinot jūs pārliecināt ne tikai par to, ka šodien lēmums ir jāpieņem saistībā ar mūsu Satversmes grozījumiem, mēģināšu jūs pārliecināt arī par to, ka faktiski jau ir gatavs šāds modelis, kurš jums ir jāzina, un tās ir 5 reģionālas vēlētas pašvaldības... Mēs paskatījāmies poļu pieredzi un redzējām, ka arī Polijā, neraugoties uz to, ka viņiem nav bijušas tādas revolūcijas, kādas notika pie mums, un nav bijusi nepieciešamība atjaunot Polijas valsti no jauna un iziet no okupācijas režīma, arī tur attiecībā uz reģioniem ir izstrādāta ļoti nopietna programma, ļoti noteikti kritēriji, kas tiek mainīti gadu no gada, lai reģioni būtu simpātiski pasaulei. Šiem reģioniem, protams, ir nepieciešams kvalificēts darbaspēks, tiem ir nepieciešama ļoti tuvu augstskola, nepieciešama profesionāla pašvaldība, taču parādās vēl arī cits jēdziens - reģioniem ir nepieciešama atpazīstamība, reģioniem ir nepieciešams savs imidžs, pēc kura to iepazītu pasaule. Neviena atsevišķa pilsēta kādā reģionā, neviens apriņķis atsevišķi nav spējīgs pasaulē sevi deklarēt, prezentēt un būt sadzirdēts, turpretī reģiona līmenis to atļautu. Un tad rodas jautājums: kādos jautājumos ir vērts ieklausīties, domājot par šo reformu? Pašreiz es vēršos atsevišķi pie trim partijām, kuras veido valdību, un pie katras šīs partijas atsevišķi, un pirmām kārtām pie “Latvijas ceļa”. Jūsu programmā ir ierakstīts, ka jūs iestājaties par reģionālajām pašvaldībām. Pirms divām nedēļām jūsu premjerministrs pauda, izplatīdams visu šo informāciju reģionālajās avīzēs, lozungu: “Naudu ārā no Rīgas!” Es domāju, frakcija “Latvijas ceļš”, ka jums ir pilnas tiesības šodien atbalstīt reģionālo pašvaldību izveidi un balsot par savu programmu, par savām iestrādēm. Lai jums veicas šodienas balsojumā! Attiecībā uz Tautas partiju. Jūsu partijas vadības laikā vēlētās reģionālās pašvaldības beidza eksistēt. Jūs no rajona šodien esat izveidojuši butaforiju, kura pastāv bez nodokļu bāzes un balstās tikai uz dotācijām. Jums bija iecere - butaforiju nomainīt ar gubernatoriem, bet no gubernatoriem jums bija iecere veidot reģionālās pašvaldības - vēlētas, lielas. Es domāju, šis zaudētais laiks jums šodien ļauj balsot par to, lai šīs reģionālās pašvaldības tagad tiktu veidotas. Attiecībā uz apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Tad, kad “Latvijas ceļš” jums kādreiz piedāvāja veidot šos reģionus, domājot par valsts drošību, jūs izmantojāt veto tiesības, un šī kustība nenotika. Es saprotu arī jūs, bet ir pagājuši desmit gadi, un šodien vairs nav jautājuma par valsts drošību. Šie cilvēki ir lojāli, visi, kam bija jāaizbrauc, jau ir aizbraukuši. Šodien aktuāls ir jautājums par integrāciju - par sabiedrības integrāciju, un varat man ticēt, ka Ventspils jums rāda paraugu: tautsaimniecības attīstība - uz vietas, cilvēku labklājības celšanās - uz vietas, un tas viss veicina arī integrāciju. Ja jūs dosiet iespēju reģioniem mierīgi un pilnvērtīgi strādāt, tad arī tas jautājums veicinās integrāciju. Tad arī varbūt partiju līmenī jums radīsies atziņa, ka ir beidzies periods, kad cilvēki vienkārši ir gatavi balsot par jebkuru alternatīvu, un tas vienmēr ir protesta balsojums. Tad varbūt tieši jūsos viņi saredzēs, ka jūs esat spējīgi piedāvāt arī tādas programmas, kuru dēļ par jums ir vērts balsot, nemeklējot jebkuru nākamo partiju, lai tikai nevajadzētu balsot par jums. Līdz ar to tā nav tikai attieksme pret partijām, bet ir arī ar integrāciju saistīts jautājums. Tā nav tikai šīs plaisas pārvarēšana! Jūs visi arī esat deklarējuši, ka gribat, lai Latvija iestātos Eiropas Savienībā. Un varat man ticēt, ka šī integrācija, šīs atsvešināšanās novēršana - arī tas ir jautājums, lai cilvēki referendumā nobalsotu par iestāšanos Eiropas Savienībā. Arī tā ir jūsu atbildība, ja jūs piedāvājat konkrētu programmu. Es vēlreiz gribētu pateikt, ka visi šie jautājumi, par kuriem mēs šodien runājam, jau vairākas reizes ir izdiskutēti, tāpēc šodien ir runa tikai par politisku lēmumu. Ņemot vērā to, ka šie jautājumi ir vairākkārt izanalizēti un ka šie dokumenti jau atrodas politiķiem uz rokas, mūsu piedāvājums ir šāds: Ministru kabinetam līdz 1. augustam parlamentā ir jāiesniedz likumprojekts par vēlētām reģionālām pašvaldībām, kas ļautu sākt darbu, un, mūsuprāt, būtu pilnīgi reāli, ka 2005. gadā, kad mēs vēlēsim pirmā līmeņa pašvaldības, cilvēkiem būtu iespēja vēlēt arī otrā līmeņa pašvaldības, un mēs piedāvāsim arī ļoti konkrētu, pārdomātu sistēmu, kas ir raksturīga daudzām citām valstīm. Visās Eiropas Savienības valstīs ir šīs vēlētās reģionālās pašvaldības, tādu nav tikai Austrumeiropas valstīs. Austrumeiropas valstis ir labas valstis, bet tās nav mums paraugs, kādā veidā virzīt savu attīstību un kā veidot savu modeli. Ja mēs veidosim reģionālās pašvaldības, piecu līmeņu reģionālās pašvaldības, vadoties pēc iedzīvotāju skaita un pēc teritorijas lieluma, tad šie reģioni būs lielāki par deviņās Eiropas Savienības valstīs vēlētām reģionālajām pašvaldībām ar tām atvēlēto NUTS-2 standartu. Tām būs tiesības strādāt ar Eiropas Reģionu kameru, ar Eiropas Reģionālo asambleju, ar visām tām institūcijām, kas varētu nākt mums palīgā un gribētu nākt palīgā. Ir parādījies vēl viens jautājums. Runa ir par to, ka mēs varbūt jau esam pasteigušies, ka Latvija varbūt jau ir aizvērusi šo sadaļu sarunās ar Eiropas Savienību un ka mums vairs nav kur to visu ielikt. Mēs pielīdzinājām savu NUTS-1 ar NUTS-2 - valsti ar reģionu salikām kopā, un nu laiks ir nokavēts. Es domāju, ka šeit varētu minēt Grieķijas piemēru. Arī Grieķija saviem 13 reģioniem, savām 13 reģionālajām pašvaldībām, piešķīra šo NUTS-2 statusu, bet tās neapvienoja vienā. Grieķija tās neapvienoja vienā, bet deva katrai no tām iespēju. Arī Grieķijas un Eiropas Savienības komiteja neuzstāja, lai notiktu šī apvienošana. Līdz ar to arī Latvijas valstij, slēdzot visas sadaļas sarunās ar Eiropas Savienību, vēl ir iespējams gan iestrādāt nopietnu, ļoti nopietnu, otrā līmeņa reģionālo pašvaldību modeli, gan arī sakārtot savas attiecības ar Eiropas Savienību. Paldies par uzmanību!".
2002_06_05_a-seq2 language "lv".
2002_06_05_a-seq2 speaker Valdis_Lauskis-1957.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q822919.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q211.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q79820.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q2660080.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q37.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q191.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q193089.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q458.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q35.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q8436.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q36.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q15180.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q218.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q219.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q34.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q41.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q43048.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q1250133.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q3899540.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q43774947.
2002_06_05_a-seq2 mentions Q205203.