Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_05_02-seq85> ?p ?o. }

• 2002_05_02-seq85 type Speech.
• 2002_05_02-seq85 number "85".
• 2002_05_02-seq85 date "2002-05-02".
• 2002_05_02-seq85 isPartOf 2002_05_02.
• 2002_05_02-seq85 spokenAs 125.
• 2002_05_02-seq85 spokenText "Priekšsēdētāja kungs! Cienījamās Saeimas deputātes! Godājamie Saeimas deputāti! Atskatus vēsturē mēs varam veidot ļoti plašus un garus, bet tas, kas Latvijai šodien ir nepieciešams un ko vēlas katrs Latvijas iedzīvotājs, tās ir pirmām kārtām divas lietas. Viena - tā ir drošība. Otra - tā ir stabilitāte. Ja mēs izdarām ekskursus vēsturē, tad mēs redzam, ka vairāk nekā 100 gadu laikā Latvijas teritorijā stabilitāte un drošība ir bijuši tie mērķi un tas ilgu punkts, uz ko ir skatījušies cilvēki visa gadu simteņa garumā. Ja mēs vērtējam to, kas notiek 21. gadsimta pirmajā pusē, tad liekas, ka cilvēki beidzot sāk sajust, ka šī stabilitāte un drošība varētu veidoties, tikai ir viens “bet” - vai Latvija un tās iedzīvotāji spēj pastāvēt vieni paši? Vai viņi vieni paši spēj sev šīs lietas garantēt? Liekas, ka pēdējā gadsimta vēsturiskā pieredze pierāda, ka ne. Mēs jau reizi bijām vienā klubā, kurā tikām iespiesti ar varu, proti, tas bija Padomju Savienības klubs, tas bija Austrumu virziens, un mēs nevēlamies, lai vēsturē atkārtotos šis ļoti drūmais posms. Mēs tomēr vēlamies skatīties tajā virzienā, kur civilizētā pasaule demokrātiskās valstīs vairāk vai mazāk ir spējusi radīt stabilus dzīves un darba apstākļus. Un tagad mēs šajā Saeimas zālē klausāmies trīs valdošo koalīcijas partiju savstarpējās diskusijas, dzirdam ļoti, ļoti daudz kritikas NATO un Eiropas Savienības jautājumos, un tā ir ļoti pamatota. Tad rodas jautājums: vai valdošās koalīcijas partijas, kuras ir atbildīgas par integrāciju NATO un ārlietām Eiropas Savienībā, ir veikušas savu uzdevumu kārtīgi, godīgi un - pats galvenais - atbilstoši tām prasībām, kādas šodien izvirza Latvijas iedzīvotāji, Latvijas tauta? Šķiet, ka politiskās elites milzīgā attālinātība no tiem procesiem, kuri notiek tautas iekšpusē, arī šajā gadījumā ir nesusi savus augļus. Ir sākusies vēlēšanu kampaņa, un tāpēc šī tribīne visbiežāk tiek izmantota tieši vēlēšanu kampaņas nolūkos. Es ļoti vēlētos vairs nepieredzēt to, kas vairākkārt ir noticis ne tikai Latvijā, bet arī citu tautu vēsturē; proti, galēji labējie spēki pēc iespējas kopā ar galēji kreisajiem spēkiem veido savstarpēju konfrontāciju, lai vēlētājus piespiestu domāt emocionāli, un, ļoti emocionāli visam pieejot, arī šodien ir cilvēki - un tādu ir ne mazums - , kas ar asarām acīs iet pie “Tēvzemei un Brīvībai” pieminekļa, liek ziedus un nākamajās vēlēšanās atkal nobalsos par to pašu, par ko ir balsojuši emocionālu iemeslu vadīti jau neskaitāmas reizes, proti, nobalsos par tām partijām, kas runā skaistas runas, bet nedara tos darbus, ko solījuši savās programmās un par ko runājuši no šīs tribīnes. Diemžēl tāda ir mūsu dzīves realitāte, taču man liekas, ka Latvijā cilvēkus nevajadzētu vērtēt pārāk zemu. Viņi izglītojas, viņu skatījums un - pats galvenais - pieredze tomēr norāda uz to, ka Latvijā pirmām kārtām ir jādomā par cilvēku sociālajām vajadzībām, par to, lai viņi justos droši, stabili, lai viņu dzīves apstākļi reāli uzlabotos. Un to nav iespējams darīt ar vārdiem, to var panākt tikai ar darbiem. Runājot par vēsturisko pieredzi un par Vēlēšanu likuma grozījumiem, manuprāt, mūsu Latvijas vēsturē jau pašos pamatos netika izdarīts tas, ko mēs redzam veiksmīgi realizētu mūsu kaimiņvalstī Igaunijā. Kā atceraties, tad Igaunija jau pašā sākumā pilsonību piešķīra divām iedzīvotāju grupām, līdz ar to novēršot tās sekas, kuras mēs pašlaik gaiši redzam Latvijā, - proti, to cilvēku sāpi un neapmierinātību, kas, nevarēdami iegūt pilsonību un būdami Latvijai lojāli pilsoņi, būdami ar sirdi un dvēseli par Latvijas neatkarību, šodien ir nostājušies pretī un kļuvuši par upuriem tai sabiedrības ne pārāk godīgajai daļai, kura izmanto šo cilvēku sāpi. Tātad es minēšu, ka Igaunijas gadījumā pilsonību piešķīra divām grupām. Pirmām kārtām, neatkarīgi no viņu dzīvesvietas, tie bija etniskie igauņi. Un vēl otra, pati svarīgākā grupa, par kuru es gribētu šodien runāt, proti, tie bija visi tie, kas jau 90. gadu pašā sākumā, neatkarīgi no savas tautības, iestājās par neatkarīgas Igaunijas izveidi. Absolūti visi tie! Latvijā mēs šādus cilvēkus reģistrējām Pilsoņu kongresa reģistrā, Igaunijā tas bija mazliet citādāk. Tātad arī Latvija varēja rīkoties tāpat un iet šādu ceļu, piešķirot nelatviešiem, tiem nelatviešiem, kuri iestājās par neatkarīgu Latvijas valsti, pilsonību jau pašā sākumā. Es gribētu minēt tādus cilvēkus, kurus mēs visi gaiši atceramies, kā Dozorcevu, kā Ludmilu Azarovu un daudzus, daudzus citus, arī Marinu Kosteņecku. Šie cilvēki ar sirdi un dvēseli, ar visu savu darbu bija par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Pilsonības piešķiršana viņiem tika veikta pavisam, pavisam citādā veidā ar lielu kavēšanos, un tas diemžēl šajos cilvēkos radīja emocionālu sāpi. Es esmu daudz runājusi ar kolēģiem, ar kuriem esmu kopā strādājusi, piemēram, ar Aleksandru Mirļinu, kurš teica: “Jā, es saprotu! Es saprotu latviešus, un tomēr es biju ar viņiem kopā gan uz barikādēm, gan tajās dienās, kad mēs visi te cīnījāmies par to, lai krievu tanki te nebrauktu iekšā, un tomēr mani vēlāk atstūma!” Es domāju, ka tā bija Latvijas ļoti, ļoti liela kļūda. Un tādējādi latvieši zaudēja savus sabiedrotos, bet vēlāk notika tas, kas notika. Ja mēs runājam ļoti konkrēti, priekšsēdētāja kungs, par šiem grozījumiem abos vēlēšanu likumos, tad es vēlētos teikt, ka Latvijai būtu jāiziet ārā no bērnistabas perioda. Būtu! Tagad, esot 12 gadus neatkarīgai un pašai veidojot savu dzīvi, Latvijai vajadzētu izprast savus mērķus, ko tad mēs īsti gribam. Cienījamie kolēģi! Ja tauta referendumā šodien pateiktu, ka mēs nevēlamies integrāciju Eiropas Savienībā, tad mums ir tikai divi ceļi - vai nu politiski atbildīgi pateikt: “Nē, Latvija neies uz integrāciju Eiropas Savienībā, un mēs respektēsim tautas vēlmi!” vai arī otra iespēja: “Jā, mēs mēģināsim pārliecināt Latvijas iedzīvotājus par to, ka mums šī integrācija Eiropas Savienībā ir nepieciešama. ” Tieši to pašu es varētu teikt attiecībā uz NATO. Un mēs visi redzam, kādas sekas atstāj tas, ka vispirms Valsts prezidente nāk klajā ar šajā Saeimas zālē mums visiem sēdošajiem mulsinošu lietu, proti, ar ierosinājumu par to, ka vēlēšanu likumi ir jāgroza, bet netiek īsti minēts, kurš, kā un kādos apstākļos to ir teicis. Vizītē pie Valsts prezidentes praktiski neviena frakcija uzreiz nebija ar mieru grozīt šos vēlēšanu likumus - Saeimas vēlēšanu likumu un Pašvaldību vēlēšanu likumu. Un tikai pēc tam, īstenībā paši uzprasīdamies, no šīs Saeimas tribīnes NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons nāca klajā ar šo pilnīgi skaidri izteikto domu - Vēlēšanu likums ir jāgroza! Īstenībā tas dara mums kaunu, ka mums pašiem, Latvijas valstī politiku veidojošajiem pārstāvjiem, nav savas ļoti precīzas un striktas stratēģijas, kā tad īsti rīkoties, kas ir jādara pirmajā kārtā un ko mēs varam pagaidīt. Tomēr pats galvenais ir tas - un tas nu ir simtprocentīgi -, ka, lai arī kāds būtu personiskais viedoklis katram šajā zālē sēdošajam, pirmām kārtām ir jāņem vērā Latvijas tautas, Latvijas iedzīvotāju vēlmes. Ko viņi reāli grib, tas arī ir jādara! Pretējā gadījumā šādas lietas notiks pirms katrām vēlēšanām - būs diskusijas par vienu vai otru lietu. Protams, ļoti neērtā situācijā ir apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK. Ārkārtīgi neērtā! Manis ļoti, ļoti dziļi cienītais Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Dzintars Kuduma kungs šeit norādīja uz divām pusēm arī savā personiskajā attieksmē. Arī Ģirts Valsts Kristovskis, aizsardzības ministrs, kurs šeit nupat runāja, arī būtībā bija spiests parādīt šīs divas dabas. Faktiski partijai nedrīkstētu būt tāda svārstīga pozīcija uz vienu vai otru pusi. Ja vēlētāji pieprasa neintegrāciju NATO, tad tas partijai arī ir jāpaziņo, un tad acīmredzot šie posteņi gluži vienkārši ir jāieņem kādam citam. Tomēr tajā pašā laikā es vēlētos uzsvērt vēl vienu faktu. Seiles kundze ļoti pamatoti runāja par budžeta grozījumiem. Budžets acīmredzot cietīs arī turpmāk. Mēs pašlaik zinām vienu faktu: Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izskatījusi Podkolzinas lietu. Latvijas valstij ir jāmaksā... būs jāmaksā vairāk par 5000 latiem, un šādu gadījumu būs arvien vairāk. Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas frakcija savās sanāksmēs, pie tam ne vienā vien, ir apspriedusi šos jautājumus, izvērtējot pilnīgi visus aspektus, kādi vien ir. Un mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka šajā gadījumā ir jāmēģina darīt to, ko pēc būtības dara viss Latvijas parlaments. Pirmām kārtām nevajag darīt sev kaunu, tāpēc būtu precīzi jādefinē, kas mums būs jādara rīt, kādi likumu grozījumi būs jādara. Un šajā situācijā es kā pirmo uzdevumu saskatu Saeimas kārtības ruļļa nostiprināšanu, kurā būtu pilnīgi skaidri un nepārprotami redzams, ka Saeimas darba valoda varēs būt tikai un vienīgi valsts valoda. Tas būtu pats pirmais un nepieciešamākais uzdevums. Kiršteina kunga ierosinājums par grozījumiem Valsts valodas likumā ir ļoti bīstams pirms vēlēšanām. Es baidos, ka pirms vēlēšanām šie grozījumi Valsts valodas likumā šeit izraisīs ne tikai tādas diskusijas no Saeimas tribīnes, kas pēc būtības ir priekšvēlēšanu runas, bet te būs jādzird vēl daudz, daudz smagākas lietas. Esmu pārliecināta, ka Valsts valodas likums pirmām kārtām ir jāpilda, jo tas, kas notiek ar Valsts valodas likumu, tas pēc būtības ir šīs nepildīšanas sekas. Hiršas kundzes aiziešana no amata ir tikai viens no manis teiktā pierādījumiem. Hiršas kundze reāli redzēja ne tikai iespēju robežas - un te ir runa ne tikai par finansējumu, ne tikai par Saeimas atvēlēto budžeta minimumu Valsts valodas centram - , bet par attieksmi un ieinteresētību, dubulto standartu viņas darba vērtējumā. Līdz ar to Valsts valodas centra darbību nevar pārvērst tikai par tāda uzbrūkoša suņa rīcību vai kaut ko tamlīdzīgu. Diemžēl Hiršas kundze, pašai to negribot, bija nostādīta tieši tādā situācijā. Pie tam Valsts valodas centram talkā pietiekamā mērā nenāca arī tiesībsargājošās organizācijas, kad tas bija nepieciešams. Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka Latvijā tā situācija, kāda ir radusies, vēl nav tik draudīga. Un tomēr, ja mēs paskatāmies nākotnē un ja mēs nevēlamies piedzīvot tādas situācijas, kādas ir Austrijā ar Jorgu Haideru, kādas ir Čehijā ar Klausu, kamēr viņš vēl nebija pie varas, ja mēs nevēlamies piedzīvot tādas lietas, kādas notiek ar Francijas prezidenta vēlēšanām, tad mums vajadzētu mēģināt nevis sarīdīt sabiedrības dažādās etniskās grupas, šajā gadījumā - latviešus un nelatviešus -, bet gan pirmām kārtām mēģināt dot viņu dzīvei cienīgu pamatu zem kājām, un tādējādi mums veidotos politiski izglītots un atbildīgs vēlētājs, kuru nevarētu apmānīt ar tukšiem solījumiem, lētiem vilinājumiem un jaukiem grabulīšiem. Es domāju, ka tas ir pats galvenais, kā Saeimai pašlaik būtu jārīkojas un jāstrādā, - tai būtu jāķeras pie ļoti konkrētiem grozījumiem Saeimas kārtības rullī. Un tas būtu mūsu pirmais uzdevums. Pateicos par uzmanību!".
• 2002_05_02-seq85 language "lv".
• 2002_05_02-seq85 speaker Viola_Lazo-1954.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q822919.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q211.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q191.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q193089.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q40.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q458.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q142.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q7184.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q15180.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q213.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q12360039.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q122880.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q3899540.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q4235304.
• 2002_05_02-seq85 mentions Q16362745.