Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_05_02-seq65> ?p ?o. }

• 2002_05_02-seq65 type Speech.
• 2002_05_02-seq65 number "65".
• 2002_05_02-seq65 date "2002-05-02".
• 2002_05_02-seq65 isPartOf 2002_05_02.
• 2002_05_02-seq65 spokenAs 148.
• 2002_05_02-seq65 spokenText "Ļoti cienījamais sēdes prezidij! Augsti godātie deputāti, kuri ir atraduši par iespējamu būt šajā zālē! Man ir iespēja jūs uzrunāt šajā būtiskajā jautājumā, apspriežot grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā. Manuprāt, tas ka šis process atspoguļojas Saeimas darba kārtībā, ir atbalstāmi. Es domāju, ka bija arī ļoti savlaicīgi zināms, ka tā diena reiz pienāks, kad par šo jautājumu būs jārunā, varbūt neskatoties uz to, ka pastāv dažādi viedokļi šajā jautājumā un varbūt arī dažāda taktika, kā raudzīties uz mūsu valsts suverenitāti un kā risināt mūsu valsts valodas stiprināšanas jautājumus, taču es tagad nerunāšu par šīm detaļām, es domāju, ka šeit paši deputāti par to izteiksies. Es varbūt gribētu pievērst uzmanību tieši sarunai par to, kāpēc ir tik svarīgas vai ne tik svarīgas šīs nepieciešamās izmaiņas Saeimas vēlēšanu likumā. Acīmredzot es gribu arī teikt, ka saprotu, kāpēc Valsts prezidente jau savlaicīgi izšķīrās par šo soli, jo tiešām, atrodoties aizsardzības ministra amatā, man nākas būt dažādos forumos, tikties ar dažādu valstu politiķiem un redzēt, cik stipras ir mūsu pozīcijas, mūsu argumenti un varbūt cik daudz laika ir iedziļināties mūsu problēmās citu valstu politiķiem, kuri pieņems lēmumu par NATO tālāko paplašināšanos. Līdz ar to, manuprāt, nav diskusiju par to, vai Latvijai būtu jāiestājas NATO. Es domāju, ka tas jau sen tika noformulēts mūsu valsts Drošības koncepcijā, kur ir skaidri un gaiši pateikts, ka NATO ir mūsu valsts prioritāte, un es domāju, ka par to nevar būt ne mazāko šaubu. Šim procesam visu laiku ir bijis politisks atbalsts, šajā procesā ir ielikts arī pietiekami daudz emocionālu, fizisku un finansiālu resursu, lai, es domāju, godīgi un mērķtiecīgi šo procesu pabeigtu. Taču es gribu uzsvērt to, ka ir vairākas savietojamības prasības, uzdevumi un, es domāju, arī objektīvas nepieciešamības, kuras katrai valstij, lai iestātos NATO, ir jāsasniedz. Par militārajām prasībām, es domāju, šeit mēs esam daudz runājuši, gan apspriežot budžetu, gan arī mainot dažādus likumus, kuri ir saistīti ar mūsu valsts militārajām procedūrām, ar militāro spēku struktūru un varbūt arī ar cita veida iekšējiem dokumentiem. Tā ka es gribu teikt, ka šajā jautājumā mums aizvadītajos gados ir bijuši pietiekami skaidri redzami rezultāti - mēs esam sekmīgi pildījuši šos uzdevumus, kas ir saistīti tieši ar militārajiem aspektiem. Tas, ka mums šodien ir jārunā par izmaiņām jeb grozījumiem Saeimas vēlēšanu likumā, attiecas varbūt tieši uz politiski demokrātisko jautājumu vai problēmu grupu, kuru Rietumu speciālisti, Rietumu politiķi ir formulējuši un attiecīgi izvirzījuši Latvijai. Tā ka es gribētu teikt, ka acīmredzot skaidri un gaiši pastāv ne tikai šī militārā savietojamība, bet nepārprotami pastāv arī šī politiskā savietojamība. Un, ja man ir jāsaka... ja šajā militārās savietojamības darbā ļoti daudz ir bijuši iesaistīti tieši militārie speciālisti, ja šajā procesā ir bijuši iesaistīti militārie speciālisti no Rietumvalstīm, no NATO un ir devuši savu vērtējumu, tad attiecībā uz šo politisko savietojamību skaidrs ir tas, ka tieši politiķi ir tie, kuri noteiks un izvērtēs, kāda ir Latvijas gatavība un ko mēs esam izdarījuši vai sasnieguši. Tātad jautājums patiesībā ir tāds: vai mums, neskatoties uz labiem priekšnoteikumiem, neskatoties uz to, ka Latvija un Baltijas valstis tiek minētas jau kā pirmās kandidātes dalībai NATO, šajā brīdī pastāv kādi politiskie riski? Un es domāju, ka tas ir atbildīgi jāizvērtē katram Saeimas deputātam, jo tikai no viņa lēmuma būs atkarīgs tas, vai šie politiskie riski tiek mazināti vai tie tiek uzturēti spēkā. Kā ministrs es gribētu teikt, un mana pieredze rāda to, ka Rietumu politiķi no savas formulētās prasības veikt izmaiņas, demokratizējot Saeimas vēlēšanu likumu, manuprāt, neatteiksies. Es domāju, ka tā būs tikai ilūzija, ja mēs mēģināsim uzturēt spēkā domu, ka Rietumu politiķi no šīs prasības atteiksies. Un šo pozīciju es esmu paudis gan mūsu partijā, iekšpolitiski uzturot diskusiju par šo jautājumu, gan arī, protams, valdībā, gan arī dažādos forumos, jo, manuprāt, ir jāpatur prātā tas, kā notika NATO paplašināšanās iepriekšējā kārtā, un patiesībā man droši vien jums ir jāpastāsta par to, kas varbūt pašreiz notiek dziļāk aizkulisēs. Ja mēs pavērtējam iepriekšējo uzņemšanas kārtu, tad atcerēsimies to, ka it kā ļoti drošas kandidātvalstis Slovēnija un Slovākija tomēr netika uzņemtas NATO. Pat pirms pāris nedēļām, būdams kopā ar Valsts prezidenti valsts vizītē Slovēnijā, es uzdevu jautājumus slovēņu augstākajiem politiķiem, kā viņi vērtē to, ka toreiz netika uzņemti NATO. Un pats bēdīgākais patiesībā bija tas, ka viņiem nebija atbildes. Slovēņu politiķi teica: “Ziniet, mums nav atbildes uz šo jautājumu, jo mūs jau toreiz vajadzēja uzņemt, bet mūs, redzat, neuzņēma. ” Un tas ir pats bēdīgākais, ka viņu atbilde bija šāda, jo patiesībā viņi joprojām jūtas tā, ka viņi ir nepamatoti atstāti ārpus NATO. Tomēr es domāju, ka tas pietiekami uzskatāmi parāda arī to, ka diemžēl ne jau pašu slovēņu politiķi var noteikt NATO paplašināšanos, lai arī cik ļoti viņi to vēlētos izdarīt. To nosaka tātad citi spēki, kas ir ārpus konkrētās kandidātvalsts, - tātad ārpusē esošie politiķi. Līdzīgi bija arī ar Slovākiju. Mums pietiek vien nosaukt vienu premjerministru, kurš kādu laiku vadīja valsti Slovākijā. Tad Slovākijā Mečiārs bija pie varas. Viņš tika ievēlēts, un Slovākija netika uzņemta, neskatoties uz to, ka varbūt militārā ziņā, protams, raugoties pēc dažādām spējām, Slovākija bija gatava, lai to uzņemtu NATO. Mēs zinām, kas notiek šodien. Ir pagājuši aptuveni četri gadi, un Slovākijai ir atkal parādījies tas pats risks, jo atkal tiek minēts tikai viens vārds - Mečiārs. Un es pat gribētu teikt, ka ārvalstīs daudzās valstīs ir bijušas vēlēšanas, ir mainījušies politiķi, taču atliek vien nosaukt vienu vārdu - Mečiārs, un kļūst pilnīgi skaidrs, ka Slovākijai atkal ir zināms risks. Un, ja man jāsaka par Slovēniju, tad te atkal ir interesantas sakarības. Pirms pusgada man atkal bija diskusija ar dažiem ārvalstu politiķiem, un tieši no Slovēnijas puses. Slovēņi aktīvi meklēja izeju uz Baltijas valstīm, jo viņi teica: “Redziet, mums ir problēma NATO paplašināšanas kārtā, mēs esam, neapšaubāmi, līderi, mēs esam pirmie un vienīgie, un ir skaidrs, ka mūs uzņems. Mūs jau sen vajadzēja uzņemt, un tagad mūs uzņems, taču mēs esam palikuši it kā vieni, jo redziet, Mečiārs ir Slovākijā, un ir risks, ka Slovākiju neuzņems. ” Tāpēc slovēņi ļoti vēlējās sākt sadarbību ar Baltijas valstīm, jo viens plus četri izskatās labāk nekā, pieņemsim, viena Slovēnija. Tātad Slovēniju varētu arī neuzņemt. Taču kas ir noticis pēdējā pusgadā? Pēdējā pusgadā man ir nācies saklausīt arī tādus viedokļus, ka Slovēnija atkal varētu netikt uzņemta NATO, jo Slovēnija diezgan slikti pilda savus mājasdarbus. Slovēnija nenopietni izturas pret dalības NATO rīcības programmu, un tātad Slovēnija, šī valsts, kura varbūt pirms gadiem pieciem vai sešiem sevi uzskatīja par gatavu dalībai NATO, var joprojām palikt zem jautājuma zīmes. Tātad jautājums ir par to, kādi izskatāmies mēs, un vai šāda situācija nevarētu arī atkārtoties ar Latviju. Un tāpēc, es domāju, katram deputātam, balsojot par šo jautājumu, ir ļoti skaidri un gaiši jātiek pašam skaidrībā, kāds ir jautājums un kāda ir problēma. Patiesībā es gribētu pateikt vēl vienu lietu. Jā, es domāju, ka katram šajā zālē ir savi argumenti, arī katrai partijai ir savi argumenti, kāpēc tā grib rīkoties tā vai citādi, savas iekšpolitiskās konsekvences, taču mums ir jāapzinās, kādi ir iekšpolitiskie riski. Taču, ja mēs runājam par uzņemšanu NATO, tad, iespējams, ka mums šīs savas lietas ir mazliet jāpabīda sānis un jāapskatās, kas mums pašreiz ir svarīgāks. Manuprāt, nav nekā svarīgāka par to, kā iestāties NATO. Mums ir jāiestājas NATO un tātad acīmredzot jārīkojas atbilstoši šim mērķim un šai stratēģijai. Un, ja mēs gribam iestāties NATO, tad ir jāsaprot, ka NATO ir zināms klubs, un, ja mēs džentlmeņu valodā runātu, tad šim klubam ir zināmi iekšējās kārtības noteikumi, un šie iekšējās kārtības noteikumi ir tādi, kādus tos pazīst. Šie NATO kluba džentlmeņi sevišķi daudz neanalizē situāciju. Viņi zina pavisam vienkārši - iestāsies vai neiestāsies. Ja viņiem būs kāds priekšraksts, ka Latvijā ir kaut kādas pazīmes, ka Saeimas vēlēšanu likums nav pietiekami demokrātisks, tad viņi, protams, pie šā jautājuma paliks un turēsies pie saviem uzskatiem. Jautājums ir par to, cik ātri mēs paši tiksim skaidrībā iekšpolitiski, vai tie procesi, kuri tika rosināti sakarā ar izmaiņām Satversmē, ir ļāvuši mums sagatavoties nākamajam solim, vai mēs visi esam spējuši saprast šīs rīcības būtību, jo, manuprāt, laika mums nav nemaz tik daudz, tāpēc varbūt arī šī steidzamība, manuprāt, kura pašreiz šeit ir parādījusies, ir pamatota. Kā mēs zinām, Reikjavikā būs tikšanās ar ārlietu ministriem, un, es domāju, arī tur no Latvijas prasīs pietiekami skaidru atbildi. Ja šīs skaidrās atbildes un pozitīvu pazīmju nebūs, tad, es domāju, mēs varētu saņemt arī pietiekami skaidrus vērtējumus par Latvijas gatavību dalībai NATO, kas varbūt mums nebūt neliksies pārāk priecīgi, kad mēs dabūsim šos vērtējumus dzirdēt. Un līdz ar to es gribētu teikt tā, ka mēs atrodamies labās pozīcijās, ko esam panākuši vairāku gadu intensīva darba rezultātā, ka mēs esam cienīgi tikt uzņemti NATO, taču mēs varam arī diezgan ātri nokļūt uz “slidena ledus”, un tad mēs vairs nevarēsim zināt, kā tas viss varētu beigties. Tātad, nobeidzot šo savu uzrunu, es gribētu nedaudz atbildēt jaukajai deputātei Demakovas kundzei, jo viņa teica tā, ka es esot kādam solījis, ka šīs izmaiņas likumā būs… ka es to esmu ģenerālim Rolstonam SHAPE Monsā solījis. Es gribētu teikt tā, ka es nevaru solīt šādas lietas. Es varu tās tikai skaidrot. Es varu skaidrot to, kāda ir Latvijā iekšpolitiskā situācija pirmsvēlēšanu gaisotnē, to, ka šis varbūt nav pats labākais laiks dažādām pārgrozībām. Un es domāju, ka esmu to arī skaidrojis, nevis kaut ko solījis ļoti daudziem Rietumu politiķiem. Taču es esmu paudis, manuprāt, mūsu parlamentā un valdībā pietiekami daudz pragmatisma, lai kopīgi izanalizētu visu šo situāciju un pieņemtu pareizus lēmumus, panākot pareizo virzību. Es vienmēr esmu lepojies ar mūsu valsti un mūsu valsts pareizo politisko domu un gudrību, kura īstajā mirklī, tad, kad tas būs nepieciešams, arī tiks realizēta. To gan es esmu stāstījis. Un es arī domāju, ka tieši tāpēc Rietumu politiķi ir ar sapratni šos argumentus uzklausījuši, taču es vēlreiz gribu teikt, ka viņi arī, protams, ir turpinājuši aicināt mūs būt pragmatiķiem un izlemt, kas mums pašiem ir svarīgāks, jo viņiem šķiet, ka viņiem viss ir skaidrs attiecībā uz to, kas notiek Latvijā un kas notiek pasaulē. Paldies par uzmanību!".
• 2002_05_02-seq65 language "lv".
• 2002_05_02-seq65 speaker Girts_Valdis_Kristovskis-1962.
• 2002_05_02-seq65 mentions Q822919.
• 2002_05_02-seq65 mentions Q211.
• 2002_05_02-seq65 mentions Q39731.
• 2002_05_02-seq65 mentions Q7184.
• 2002_05_02-seq65 mentions Q215.
• 2002_05_02-seq65 mentions Q214.
• 2002_05_02-seq65 mentions Q83407.