Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_05_02-seq116> ?p ?o. }

• 2002_05_02-seq116 type Speech.
• 2002_05_02-seq116 number "116".
• 2002_05_02-seq116 date "2002-05-02".
• 2002_05_02-seq116 isPartOf 2002_05_02.
• 2002_05_02-seq116 spokenAs 77.
• 2002_05_02-seq116 spokenText "Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka faktiski mēs te paužam katrs savas domas. Esam politiskā ziņā atbildīgi cilvēki, un diez vai mums izdosies citam citu pārliecināt. Bet varbūt atļausiet man paust manas pārdomas par šo jautājumu. Aplūkošu to divos tādos rakursos - runāšu konkrēti par šiem grozījumiem un par problēmu kopumā. Es varētu sākt faktiski ar to pašu jautājumu, ko uzdeva šeit Dobeļa kungs. Lai pieceļas kājās tas, kurš var galvot: ja izmainīsim likumu, mūs uzņems NATO, bet, ja neizmainīsim, neuzņems! Manas personīgās domas tagad, kad es esmu noklausījies NATO ģenerālsekretāra teikto, ir tādas: jā, mums nav simtprocentīgas garantijas, ka mūs uzņems, ja mēs izdarīsim šos grozījumus, bet man ir simtprocentīga garantija, ka mūs neuzņems, ja mēs šos grozījumus neveiksim. Diemžēl tā tas ir! Otrs aspekts. Vēsture faktiski nedod iespēju pagriezt laiku atpakaļ un veikt salīdzinājumu: kā būtu, ja mēs darītu savādāk? Es minēšu divus vēsturiskus momentus. Viens no tiem ir Latvijas pirmās brīvvalsts laiks. Otrs - tas, kurš bija pirms desmit gadiem. Sākšu ar to momentu, kurš bija pirms desmit gadiem. Ar to, par ko runāja Tabūna kungs. Jā, var jau būt, ka tad, ja nebūtu parakstīts Maskavā līgums, Krievijas karaspēks būtu aizgājis prom. Bet var arī būt, ka nebūtu aizgājis. Diezgan daudzās vietās tas vēl ir palicis. Vēl tagad tur cīnās par tā aiziešanu. Jā, jā, tas laiks ir it kā tālā pagātnē, taču es labi atceros toreizējās debates un tos pārmetumus liberālajiem politiķiem, tajā skaitā arī Valsts prezidentam. Mana pārliecība ir tā, ka tomēr tas solis bija pareizs. Var jau būt, ka, ja mēs nebūtu balsojuši par parlamentu un būtu palikuši pie Pilsoņu kongresa (tie, kas ilgāk darbojās politikā, atceras tās smagās debates), - var jau būt, ka arī tad mēs būtu panākuši neatkarības atjaunošanu. Bet var arī būt, ka ne! Kā jau teicu, tā problēma ar vēsturi ir tā, ka mēs nekādi nevaram laiku pagriezt atpakaļ un pateikt, kā būtu, ja mēs būtu darījuši savādāk. Paskatieties! Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kas ir Latvijas ārpolitikas vēsture, bija vismaz kādas 20 konferences. Bija Starptautiska konference, kurā mēģināja nodibināt kolektīvu drošību. Un bija vairākas kombinācijas. Diemžēl, ņemot vērā to konfliktu (patiesībā - kara konfliktu) starp Lietuvu un Poliju, tika izmēģinātas vairākas kombinācijas: Latvija - Igaunija - Lietuva; Latvija - Polija - Igaunija; Latvija - Igaunija. Bija, starp citu, parakstīts līgums ar igauņiem, kuru vienkārši neratificēja parlaments. Starp citu, bija arī tendence mēģināt ar Skandināvijas valstīm veidot kolektīvu drošību. Somi vienkārši atteicās, kaut gan sarunas tika veiktas. Kāpēc es par to šobrīd runāju? Tāpēc, ka tagad, kad mēs šo jautājumu izskatām NATO sakarā, es domāju, ka kolektīvā drošība mums nav alternatīva tam... Es pateikšu, kā es to saprotu. Es to saprotu tikai no diviem aspektiem. Kolektīvā drošība nelielai valstij, kāda esam mēs, dod divas labas lietas. Pirmā lieta ir tā, ka tad ir mazāka varbūtība, ka pašā valsts iekšpusē varētu rasties konflikti, kuri būtu tuvi tiem konfliktiem, kas jau prasa, teiksim, asinsizliešanu un tā tālāk. Jo ir vide, kolektīvā vide, kurā valsts atrodas. Un otra lieta ir, protams, tas pants, ko NATO piemēroja 11. septembra notikumu sakarā. Jūs varat teikt, ko gribat, bet viņi to piemēroja. Tā ka, raugoties no vēstures viedokļa, es domāju, ka mums šis ceļš ir jāiet. Bet tagad es uzdodu vēl vienu jautājumu. Es uzdodu jautājumu - bet ko mēs darītu, ja šeit nebūtu bijis tas Robertsona ziņojums? Ja nebūtu tas Robertsons šeit atnācis un ja nebūtu mums to ieteikuši daudzi diplomāti, vai arī tad mēs šo jautājumu šeit izskatītu? Iedomāsimies, kā būtu tad, ja mums nebūtu izvirzītas šādas prasības! Es domāju, ka tad mēs to jautājumu neskatītu un atstātu tā, kā ir. Es vienu lietu nevaru saprast, un tas jautājums ir vairāk adresēts kolēģiem, kuri sēž pa kreisi. Es ilgi esmu pārdomājis šos jautājumus, un man nav riktīgi skaidrs, kāpēc ir tā problēma ar latviešu valodas prasmi. Kāpēc ir grūti šo valodu apgūt? Kur ir saknes tai problēmai, ka tik maz ir to, kuri stājas mūsu valsts pilsonībā? Kur ir tās saknes? Redzat, es atradu apmēram tādu salīdzinājumu. Man personīgi ir pilnīga pārliecība, ka Latvijā viens no sabiedrības integrācijas pamatakmeņiem ir latviešu valoda. Ja latviešu valoda nebūs pamatā integrācijai, sabiedrības integrācijas nebūs. Klasisks piemērs ir integrācija bijušajā PSRS. PSRS integrācijas pamats bija krievu valoda un Komunistiskā partija. Ar Dievpalīgu ir noticis tā, ka Komunistiskā partija pie mums diez vai būs, bet krievu valoda bija... Attiecībā uz šo valodu es nezinu… Var būt, ka kolēģi varētu mums pastāstīt, kā viņi skatās uz šo lietu. Jo, patiesību sakot, ir vairāki argumenti, kāpēc latviešu valodu ir grūti iemācīties. Pirmais ir valodas prasme. Starp citu, profesore Apine to pieminēja vienā krievu izdevumā. Viņa teica, ka ir tā saucamā valodas pašpietiekamība - cilvēki dzīvo vidē, kurā saskarsme starp ģimenes locekļiem, kaimiņiem, biznesa partneriem norisinās krievu valodā un kurā ir arī krievvalodīga televīzija, prese, radio. Viss notiek krieviskā vidē, un, patiesību sakot, nav vajadzības latviešu valodu lietot. Es pat domāju… es neizslēdzu tādu situāciju… Es neesmu lasījis programmās, dokumentos, teiksim, tādu ideju... Mēs, latvieši, uzskatām, ka integrācijas pamati ir Latvijas zeme, Latvijas valsts, latviešu valoda. Jā, mēs cienām arī citas valodas. Kā tad mēs tās cienām? Mēs dzīvojam tādā unikālā valstī, kur otro valodu lieto (lieto nevis kā otro valsts valodu, bet kā otro valodu!) vairāk cilvēku nekā pirmo - titulvalodu. Jūs otru tādu valsti man nenosauksiet! Tātad tas jautājums ir. Nu labi! Pieņemsim, ka mēs nevaram to panākt ar esošo paaudzi. Jo te ir vēl kāds cits jautājums. Es varu atgriezties pie tā, ko teica Dobeļa kungs, kad viņš beidza savu pirmo runu. Jā, arī mans tēvs, nelaiķis, un daudzi pazīstami ir bijuši leģionā. Viņi ir sanākuši arī pie manis mājās, un mēs esam daudz runājuši par to. Tā problēma, protams, tiem cilvēkiem ir vienkārša. Viņi ir ļoti stingri nacionāli noskaņoti un viņi pieņem tikai vienu situāciju - ka krieviem ir jāaiziet no šejienes. Taču, kad es saku, ka to nevar izdarīt (un tad es varu simts piemēru minēt), tad to ir ļoti grūti pieņemt šiem cilvēkiem, kas ir varbūt visu mūžu karojuši par to, lai Latvijā būtu tik tiešām 75-90% latviešu. Tas nav reāli! Tas tā nekad nebūs. Tās metodes vairs nav iespējamas. Tad jautājums ir par to… Nu labi, mēs izmainīsim šo likumu. It kā jau formāli ir tā, ka nav runa par likumu, ir runa par principu. Jo, pēc idejas, Satversmi mēs esam grozījuši. Tie deputāti te nevarēs runāt krievu valodā, viņiem būs jārunā latviski. Tas pats būs arī pašvaldībās. Tā problēma ir vienā apstāklī. Kad es personīgi sev uzdodu jautājumu: “Bet ko tad mums darīt, lai latviešu valoda kļūtu par integrācijas pamatu mūsu valstī?”, - tad saredzu trīs līmeņus. Pirmais līmenis - tas ir tas darbs, ko dara cienījamā Māra Zālīte. Un arī apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ir acīmredzot to ņēmusi par pamatu... Tā ir latviešu valodas un latviešu pašapziņas un mentalitātes attīstība latviskā vidē, latviešos pašos. Tas mums ir jādara. Ja mēs to nedarīsim, tad mums būs grūti runāt ar citiem. Tas ir viens līmenis. Taču ir vēl viens līmenis. Tas līmenis ir saistīts ar šādu jautājumu: kā latviskumu jeb latviskās vērtības nodot tiem citu tautību cilvēkiem, kas šeit dzīvo? Lai vispār varētu kaut ko nodot un lai varētu komunicēt un integrēties, ir pirmām kārtām nepieciešama valoda. Un tad parādās tāda lieta… Es esmu dziļi to pārdomājis. Es uzskatu, ka mēs piespiedu kārtā, ar uzspiešanu to nepanāksim. Mums vajadzēs investēt pašiem. Mums vajadzēs investēt savas materiālās, garīgās, fiziskās vērtības, arī budžeta līdzekļus. Taču tas ir cits budžets. Tas ir budžets, kas ir saistīts ar latviešu valodas mācīšanu krievu skolās; tas ir budžets, kas ir saistīts ar to, cik latviešu valodas skolotāju ir papildus jāsagatavo; tas ir budžets, kas ir saistīts ar to jautājumu, kā šajā nelatviskajā vidē šo integrācijas pamatu pamazām iedibināt. Mēs to neizdarīsim piespiedu kārtā. Es tam neticu! Mums tā proporcija ir cita. Tā nu tas ir izveidojies vēstures gaitā. Tas mums ir jādara, ne tikai likumdošanas aktus, bet arī budžetu pieņemot. Es domāju tā: ja cilvēkam ir pašapziņa (un latviešiem ir pašapziņa, tā nav apspiesta un nav pazemināta), - ja viņam pašapziņa ir, tad viņš pašapzinīgi var pieņemt lēmumu. Jā, es esmu ar mieru investēt! Arī savas, teiksim, fiziskās vērtības, garīgās vērtības. Es neesmu no tiem apspiestajiem, tiem apvainotajiem, tiem mocītajiem cilvēkiem, kādi mēs esam bijuši! Es gribu būt tāds cilvēks, kas ir ar mieru pašapzinīgi teikt: jā, es sevi apzinos, un es gribu, lai tie cilvēki, kas latviski runāt pagaidām vēl nemāk, to valodu mācās. Es esmu ar mieru palīdzēt viņiem to darīt. Ar piespiedu metodi vien netiksim cauri! Protams, kolēģi, es neizslēdzu tādu variantu, ka integrācijas pamats var būt atšķirīgs. Mums, latviešiem, tas pamats ir Latvijas valsts. Var jau būt, ka tiem, kas nav latvieši, ir cita shēma. Viņiem sākumā bija Padomju Savienība, pēc tam notika kaut kādas īslaicīgas pārmaiņas, un nu viņiem ir Eiropas Savienība... Tie ir divi vienādi mērogi. Un, ja tas ir tā, tad, protams, mūsu “šanses” - par integrācijas pamatu veidot Latvijas valsti un latviešu valodu - būs ļoti apgrūtinātas. Bet mums nav alternatīvas, mūsu alternatīva ir vien tā, ka mēs nesīsim uz Eiropu un, iespējams, arī uz NATO sevi. Ko tad mēs tajā Eiropas ģimenē ienesīsim? Savu atšķirību - savu mentalitāti, savas vērtības. Un pateicība pienākas arī daudziem mūsu tēviem un vectēviem par to, ka mēs esam saglabājuši tās. Protams, jautājums ir ļoti smags. Man ir, protams, ļoti žēl, patiesību sakot… Nebija jau nu gluži tā, ka aizmuguriski kaut ko darīja divas partijas. Mēs tomēr aicinājām arī “tēvzemiešus” piedalīties darba grupā. Es saprotu, jums ir kongresa lēmums; es saprotu, ka jums ir jārūpējas par nacionāli (es nekaunēšos arī vārda “nacionāli”), arī nacionālistiski domājošo daļu, kuri varētu aiziet pie daudz radikālākām organizācijām nekā jūsējā. Tas ir jūsu darbs. Es tomēr aicinu neuzskatīt šos jautājumus kā absolūtu pretišķību starp mūsu partijām. Mums tomēr ir jāatrod tas galvenais risinājums, kā mēs to integrācijas pamatu - latviešu valodu - iedibināsim Latvijā. Attiecībā uz Sociāldemokrātu savienību jāteic, ka es drusciņ nesaprotu Egila Baldzēna argumentus. Tas, ko jūs sakāt, galīgi neizslēdz jums iespēju otrajam lasījumam dot priekšlikumus un papildus cīnīties par jūsu niansēm. Taču, ja jūs principā, pirmajā lasījumā, nebalsojat par grozījumiem, tad man nav skaidra jūsu politiskā nostāja kopumā. Man tā nav skaidra! Jo te ir tā: pirmajā lasījumā jūs esat “par” vai “pret”, bet otrajā lasījumā jūs varat izvirzīt nianses. Tā ka es, protams, aicinu šos grozījumus pieņemt pirmajā lasījumā. Jā, bet tas ir tikai tāda liela, liela, gara darba pamats. Tas nav tik vienkārši - mēs pieņemsim likumu, un viss! Tas, ko teica Robertsons, arī man nepatika, jo viņš it kā atstāja durvis vaļā. Viņš teica: varbūt viss kas vēl būs… Tā problēma ir tie darba uzdevumi… Jo labāk mēs dzīvosim (un mēs tiešām strādāsim, un normāli vadīs valsti valdība un parlaments!), jo vairāk investīciju no mums prasīs tā pašapziņa, kas mūsos radīsies. Tā prasīs no mums investīcijas… Prasīs! Jo bez investīcijām un piespiedu metodēm mēs te neko neizdarīsim. Diemžēl. Var jau arī būt, ka tas ir labi... Jo pilsoniskā sabiedrība ir vienīgā vērtība, kurai nav alternatīvas. Jo, redzat, ja es esmu pašapzinīgs latvietis, sevi apzinos, tad es būšu iecietīgāks un liberālāks pret citiem. Es viņiem pateikšu: “Labi, es neiešu ar tevi karot, bet esi tik labs… Es esmu ar mieru tevi virzīt, tev palīdzēt, darīt. ” Un ņemiet vērā to vienu lietu - ja tā attieksme būs tāda, tad tai otrai pusei būs ļoti grūti mums pateikt: “Nē, mums tas viss neinteresē! Mums interesē tikai krieviskā masu informācijas vide, mums galīgi nav vajadzīga šī mazā neskaidrā valoda, kurā ir grūti runāt!” Man nav atbildes uz jautājumu, kāpēc 50 gados nevar iemācīties latviešu valodu. Uz to jautājumu lai atbild cits cilvēks, tāds, kas to nevar iemācīties! Taču tikai no mums ir atkarīgs, kā mēs pašapzinīgi šo programmu īstenosim. Šis grozījums, patiesību sakot, ir mesli ārpolitikā, tikai viena maza, maza daļiņa no tā darba, ko vajadzētu darīt nākamajiem parlamentiem un nākamajām valdībām. Paldies par uzmanību.".
• 2002_05_02-seq116 language "lv".
• 2002_05_02-seq116 speaker Ivars_Godmanis-1951.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q211.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q649.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q37.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q191.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q193089.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q458.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q1020384.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q159.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q8436.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q7184.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q36.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q15180.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q1191011.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q3899540.
• 2002_05_02-seq116 mentions Q2335963.