Saeima Linked Data Fragments server

Matches in Saeima for { <http://dati.saeima.korpuss.lv/entity/speech/2002_04_18-seq403> ?p ?o. }

• 2002_04_18-seq403 type Speech.
• 2002_04_18-seq403 number "403".
• 2002_04_18-seq403 date "2002-04-18".
• 2002_04_18-seq403 isPartOf 2002_04_18.
• 2002_04_18-seq403 spokenAs 12.
• 2002_04_18-seq403 spokenText "Godāto priekšsēdētāj! Ļoti cienījamie deputāti! Paldies par iespēju paust Ministru kabineta viedokli. Ne velti šo likumprojektu pirms otrā lasījuma atbildīgā komisija nosūtīja uz Ministru kabinetu viedokļa izteikšanai, un, gatavojot viedokli par otrā lasījuma redakciju, atzinumu pauda ne tikai atbildīgā ministrija - Kultūras ministrija, bet arī Tieslietu ministrija un arī Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts. Es gribētu atzīmēt vienu - to, ka šā likuma sagatavošanas gaitā līdz šim ir absolūti sakrituši viedokļi visu institūciju - virzītājministrijas, - tātad Kultūras ministrijas, Tieslietu ministrijas, Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāta, Ministru kabineta, Saeimas atbildīgās komisijas un arī pašas Operas viedoklis, tāpēc es gribētu izteikt gandarījumu, ka darbs pie šā likuma ir nonācis līdz otrajam lasījumam. Es gribētu arī mazliet paskatīties, lai jūs saprastu šā likuma būtību, kāpēc šis likums vispār bija nepieciešams kā speciālais likums. Pašreizējais Operas juridiskais statuss saskaņā ar Operas nolikumu, kas ir spēkā, ir tāds, ka Latvijas Nacionālā opera ir Kultūras ministrijas pakļautībā esoša valsts kultūras iestāde, kuru finansē no valsts budžeta līdzekļiem. Tomēr diemžēl ir vairāki apstākļi, kas Operai, esot šādā statusā, bez īpaša likuma liedz pilnvērtīgi strādāt. Pirmām kārtām, tas ir apstāklis, ka kārtējam gadam no budžeta piešķirto līdzekļu apjoms, tajā skaitā, kā jau Muciņa kungs teica, arī tie līdzekļi, ko Opera saņem kā maksu par pakalpojumu, tiek sadalīts pa konkrētām izdevumu pozīcijām, un tas liedz Operas vadībai iespēju elastīgi rīkoties ar šīm izdevumu pozīcijām, atkarībā no repertuāra, laikā, kad ir vajadzīgi vislielākie ieguldījumi, lai sagatavotu izrādi. Otra problēma ir tā, ka operā nodarbināto mākslinieku atalgojums pašreizējā situācijā ir jānosaka saskaņā ar to darba samaksas sistēmu, kuru regulē Ministru kabineta noteikumi attiecībā uz to, kā ir jāmaksā to iestāžu darbiniekiem, kuras tiek finansētas no valsts budžeta. Līdz ar to te veidojas pretruna, jo Operas mākslinieki darba tirgū konkurē nevis ar citu budžeta iestāžu darbiniekiem, bet gan konkurē starptautiskajā mākslas un mūzikas tirgū, tāpēc tad, kad Ministru kabinets izskatīja šo pretrunīgo situāciju, tas nolēma, ka Operas situācijas uzlabošanai ir nepieciešams atsevišķs likums ar diviem būtiskiem uzdevumiem, ar diviem būtiskiem uzstādījumiem. Un šajā likumā Ministru kabinets nolēma iestrādāt principu, ka, atbilstoši Kultūras institūciju likumam, Opera kā kultūras institūcija var eksistēt divos veidos - kā kultūras iestāde un kā kultūras iestāde - uzņēmums. Šajā gadījumā Ministru kabinets nosliecās par labu tādai kultūras institūcijai, kas ir valsts dibināta kultūras iestāde. Un otrais uzstādījums bija tāds, ka Operas attīstības nolūkā šajā likumā ir jāiestrādā tai nepieciešamie uzņēmējdarbības principi, tāpēc darbā pie likuma Ministru kabinets balstījās uz diviem vispārējiem likumiem, un pirmais no šiem vispārējiem likumiem... Te man ir jāpiekrīt Muciņa kungam, ka valstī ļoti svarīga ir likumu hierarhija, un tāpēc ne velti šis vispārējais likums, uz ko ir balstīts Operas likums, savā būtībā ir Kultūras institūciju likums. Tas ir likums, kurā ir noteikti kultūras institūciju veidi un to funkcijas. Es aicinu jūs uzmanīgi tagad ieklausīties šajā jautājumā par funkcijām. Kultūras institūciju likumā ir noteikts, ka kultūras iestāde vai kultūras institūcija var veikt dažādas funkcijas. Tā ir gan kultūras vērtību radīšana, gan to izplatīšana, gan saglabāšana, bet šīs funkcijas ir nevis valsts funkcijas, ko ar šo likumu nosaka, bet tās atbilst šīs iestādes pamatdarbības veidam, tātad Operā tā ir operas māksla, operas izrāžu iestudēšana un informācijas izplatīšana par šīm izrādēm. Tālāk. Kultūras institūciju likums pavēra arī iespēju kultūras iestāžu daudzavotu finansējumam gan no valsts, gan no pašvaldībām, gan no privātām kultūras institūcijām, gan no kultūras iestādēm, gan no uzņēmumiem. Tātad tās var tikt finansētas gan no valsts, gan no pašvaldību, gan no privātajiem finansu avotiem. Jā, otrais likums, kuru izmantoja Ministru kabinets, strādājot pie šā speciālā likuma, ir Publisko aģentūru likums, bet tas attiecas tikai uz to šā likuma daļu, kura reglamentē tā sauktajai kādreizējai Operai kā budžeta iestādei jaunu pārraudzības un budžeta veidošanas modeli, un tāpēc es vēršu uzmanību uz to, ka tiek piedāvāts arī jauns grāmatvedības uzskaites modelis. Konkrētajā gadījumā ir paredzēts, ka Opera strādās pēc uzkrājumu grāmatvedības principiem. Līdz ar to šis speciālais likums atrisina jau pieminēto Operas darbu apgrūtinošo pretrunu. Un visbeidzot. Pie likuma tiešām daudz ir strādājusi atbildīgā komisija, kas ir Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisija. Un esmu priecīga, ka komisija būtiski ir papildinājusi šo likumu ar vairākiem svarīgiem nosacījumiem arī attiecībā uz Operas reorganizāciju un likvidāciju, jo Publisko aģentūru likumā šī kompetence ir atdota Ministru kabineta rokās. Es arī piekristu, ka Operas gadījumā labāk būtu, ja šis jautājums būtu Saeimas kompetencē, tātad šī Operas likvidācija vai reorganizācija. Komisija ir uzlabojusi arī uzraudzības shēmu. Sākotnējā Ministru kabineta variantā bija paredzēts, ka Uzraudzības padome strādās pēc ministra apstiprināta nolikuma. Es piekrītu un atbalstu atbildīgās komisijas viedokli, ka Operas konsultatīvajai padomei ir jāstrādā ar Ministru kabineta dotajām pilnvarām, jo tā nevar būt vienkārši vienas ministrijas "kabatas iestāde", bet tai jābūt nacionālas nozīmes kultūras iestādei. Un kas ir īpaši svarīgi? Komisija būtiski ir uzlabojusi pantus, kuri attiecas uz Operas darbības tiesisko pamatu, un šis, godātie deputāti, ir jautājums, kurā jums ir konceptuāli jāizšķiras. Es pat aicinātu Lagzdiņa kungu ieklausīties tajā, ko es tagad teikšu. Mums šodien tiešām būs principiāla izšķiršanās, un, arī jums, Salkazanova kungs, būs jāizšķiras par to, vai Opera ir nacionālas nozīmes kultūras institūcija, kurai likumu hierarhijā vadošais ir Kultūras institūciju likums, vai Opera ir valsts iestāde, kā tas būtu pēc Publisko aģentūru likuma, un tad Operai noteicošais būtu Publisko aģentūru likums. Kompromisa un vidusceļa nav un nevar būt! Ir tikai viens vai otrs variants. Es pieļauju, ka likumprojektā ir vietas, kas būtu vēl slīpējamas un precizējamas, tāpēc jau Saeima likumus skata trijos lasījumos, taču Latvijas Nacionālās Operas un arī Kultūras ministrijas viedoklis ir tāds, ka likums tādā redakcijā, kādu to ir sagatavojusi atbildīgā komisija, ļauj Operai kvalitatīvi un efektīvi strādāt un pilnībā nodrošina Operas darbības mērķu sasniegšanu un funkciju izpildi, tāpēc Ministru kabinets pēc atbildīgās komisijas lūguma atbalstīja šā likuma pieņemšanu tieši atbildīgās komisijas piedāvātajā redakcijā, kas paredz, ka Opera ir nacionālas nozīmes valsts kultūras iestāde. Tagad es vēlētos izteikt savas domas par Juridiskās komisijas priekšlikumu, kas acīmredzot bija labi domāts, bet tad man jums ir mazliet jāpastāsta, ka tā, kā Muciņa kungs skaidroja aģentūras jēdzienu... Jā, es esmu lasījusi Muciņa kunga rakstu 2000. gadā žurnālā "Likums un Tiesības", un tur ir runa par autonomām publiskām aģentūrām ar ierobežotu tiesībspēju. Teorētiski tas tā varētu būt. Diemžēl tas, ko nosaka Publisko aģentūru likums, atšķiras no šīs tiesību teorijas, un Publisko aģentūru likums ir ļoti konkrēts likums, kurā ir ļoti konkrētas normas, kas paredz, ka paša likuma mērķis ir nošķirt valsts pārvaldē valsts politikas veidošanas un kontroles funkciju no politikas izpildes funkcijas, un šīs politikas īstenošanai ir paredzētas iestādes, kurām ar likumu tiek deleģēta kāda valsts funkcija. Ja šīs funkcijas veikšanai šī valsts iestāde sabiedrības interešu apmierināšanai savus pakalpojumus vēlas sniegt par maksu, tad Ministru kabinets sabiedrības interešu ievērošanai regulē šā pakalpojuma cenu, lai tā nepārsniegtu šā pakalpojuma veikšanai nepieciešamo funkciju izmaksu. Likums par publiskajām aģentūrām patiešām ir nozīmīgs solis valsts pārvaldes sakārtošanā, un par tādu to uzskata arī Kultūras ministrija. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam tik tiešām sākuši savu valsts pārvaldes iestāžu funkciju analīzi, lai saskaņā ar Publisko aģentūru likuma mērķi valsts pārvaldē nošķirtu valsts politikas veidošanu un kontroli no valsts politikas īstenošanas un noteiktu, kuras no funkcijām, kas saistītas ar publisko pakalpojumu sniegšanu, ir piekritīgas valsts iestādei publiskās aģentūras formā un kuras var nodot privātajam sektoram. Iesniegšanai Ministru kabinetā šobrīd ir sagatavota valsts Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāta koncepcija, kurā ir piedāvāts risinājums - kāds ceļš visiem valsts uzņēmumiem saskaņā ar Publisko aģentūru likumu ir ejams, kā arī ir minēti konceptuāli priekšlikumi attiecībā uz tām valsts iestādēm, civiliestādēm, kuras šobrīd veic sev neraksturīgas funkcijas, lai tās pārveidotu, atsevišķas to funkcijas nododot privātajam sektoram, vai arī Ministru kabinets saskaņā ar kritērijiem, kuri ir Ministru kabinetā apstiprināti, lemtu par to, ka šīs iestādes tiek pārveidotas par aģentūrām. Ministru kabinets ir veicis diezgan lielu darbu, strādājot pie likumā dotā deleģējuma, lai radītu šos kritērijus, pēc kuriem būtu nosakāma aģentūru dibināšanas efektivitāte. Bez tam Ministru kabinetā ir izstrādāta un apstiprināta metodika, pēc kuras valsts aģentūru darbinieku atalgojums ir salīdzināms ar attiecīgās kvalifikācijas speciālistu atalgojumu darba tirgū, un ir arī metodika, pēc kuras ir aprēķināma kādas funkcijas vai pakalpojuma cena, ja tas tiek uzskatīts par publisko pakalpojumu Publisko aģentūru likuma 6. panta izpratnē - tikai šā panta izpratnē. Tam es aicinu jūs pievērst īpašu uzmanību. Es tagad gribētu minēt vienu piemēru, kas jums palīdzēs atšķirt, ar ko atšķiras Opera kā kultūras iestāde no valsts iestādes, kuru šis likums paredz uzskatīt par valsts aģentūru. Kad mēs saskārāmies ar neveiksmīgu Dziesmusvētku sagatavošanas procesu, mēs sākām analizēt, kas notiek Tautas mākslas centrā. Tautas mākslas centrs ir civiliestāde, kurā strādā 22 ierēdņi, un tad nu izrādījās, ka viņi līdz šim bija veikuši sev absolūti neraksturīgas funkcijas - tā bija festivālu organizēšana, tā bija izrāžu organizēšana citām juridiskajām un fiziskajām personām, amatierteātriem, tautas mākslas kolektīviem. Tautas mākslas centrs veidoja tautas mākslas kolektīvu reģistru, veica tālākizglītības organizēšanu par maksu, - dažādus kursus, arī tālākizglītības kursus. Taču tā nav civiliestādei raksturīga darbība, tās nav civiliestādei un ierēdņiem raksturīgas funkcijas, un tāpēc mēs pašlaik mēģinām izvērtēt, kuras no šīm funkcijām būtu nošķiramas, kuras būtu atdodamas privātajam sektoram un kuras būtu ieliekamas valsts aģentūrā, kas varbūt arī varētu saukties par Tautas mākslas centru. Un tagad es gribētu trīs no šīm funkcijām izcelt atsevišķi. Ja mēs skatāmies vārdiski, tad, piemēram, rīkot izrādes ir Tautas mākslas centra funkcija un rīkot izrādes ir arī Operas funkcija, bet kura no tām ir deleģēta kā valsts funkcija, lai rīkotu citu juridisko personu izrādes? Tā, protams, ir Tautas mākslas centra funkcija. Ja tas izlems par šo pakalpojumu ņemt maksu, tad šis pakalpojums būtu jāregulē Ministru kabineta noteiktā kārtībā. Arī Operai ir ierakstīta funkcija - rīkot operas izrādes, taču Opera nerīko izrādes citām fiziskajām vai juridiskajām personām. Tā rīkos tikai savas izrādes. Tā ir Operas pamatfunkcija, kas atbilst Operas darbības pamatmērķim, kā tas ir noteikts Kultūras institūciju likumā. Ja man jāsaka vienkāršāk, tad diez vai valsts funkcija būtu dziedāt, dejot vai spēlēt teātri. Valsts funkcija ir nodrošināt visu to, lai cilvēkiem, kuri profesionāli dzied, dejo, muzicē vai spēlē teātri, būtu iespēja to darīt, un tāpēc Kultūras ministrija šīs funkcijas, lai nodrošinātu cilvēkiem iespēju profesionāli strādāt, ir sakārtojusi ar savu valsts pārvaldes sistēmu. Tā ir pati ministrija un tās, iespējams, būs ministrijas pārraudzībā esošās aģentūras, kuras droši vien administrēs finansu programmas, kā tas ir paredzēts Publisko aģentūru likumā, lai šīs profesionālās kultūras institūcijas var darboties un veikt arī citas funkcijas. Tālāk. Kas notiks, ja mēs likumā par Latvijas Nacionālo operu ierakstīsim tā, ka Opera ir aģentūra. Lūdzu, godātie deputāti, nelolojiet ilūzijas, ka Opera vienlaicīgi var būt gan kultūras iestāde, kas strādā saskaņā ar Kultūras institūciju likumu, gan arī var būt aģentūra! Ja mēs prezumēsim, ka Opera ir aģentūra, tad uz to būs jāattiecina visas Publisko aģentūru likuma normas, kuras šajā speciālajā likumā šobrīd nav atrunātas. Vēl vairāk! Ja Saeima šobrīd prezumē, ka tās funkcijas, kas, pēc mūsu domām, ir vienkārši Operas pamatdarbība, ir publiskais pakalpojums Publisko aģentūru likuma izpratnē, tad par šādu publisko pakalpojumu kļūs arī viss tas, ko dara teātri un orķestri, un tad, es atvainojos, būs nepatikšanas. Es jums arī pateikšu, kas tās būs par nepatikšanām. Nepatikšanas tās būs tāpēc, ka teātri un orķestri tad nevarēs strādāt pēc Publisko aģentūru likuma, tie gribēs, lai katram no tiem tiktu uzrakstīts atsevišķs likums, bet Publisko aģentūru likums to diemžēl neparedz. Kā Muciņa kungs teica, valstī ir jābūt vispārējiem likumiem, kas nosaka lietu kārtību. Mūsuprāt, šāds vispārējs likums ir Kultūras institūciju likums. Es jums pateikšu, kāpēc Opera un teātri nevar strādāt saskaņā ar Publisko aģentūru likumu. Ir vismaz sešas pazīmes, kuras nu nekādi nevar piemērot teātriem un Operai un orķestriem. Pirmkārt, tie visi nekad nav bijuši valsts pārvaldes sastāvdaļa, un tādā nozīmē tie mums ne ar kādiem likumiem šobrīd nav jānošķir no valsts pārvaldes kā valsts politikas veidošanai neraksturīgas lietas. Otrkārt, Kultūras ministrijas atbildībā, ko nosaka arī Ministrijas nolikums, nav tādu valsts funkciju Publisko aģentūru likuma izpratnē, ko ministrija būtu gatava deleģēt savām kultūras iestādēm. Mums te skaisti teica, ka ir vairākas funkcijas, ko mēs esam gatavi deleģēt savām aģentūrām, kuras nākotnē varbūt taps. Teātra nozarē, piemēram, tas varētu būt Teātra institūts, tautas mākslas nozarē - jau minētais Tautas mākslas centrs, vizuālās mākslas nozarē - Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kino nozarē tas, piemēram, varētu būt Kino centrs, kur ir jānodarbojas gan ar licencēšanu, gan ar filmu reģistra veidošanu vai pat ar valsts budžeta programmas administrēšanu. Un tas viss atbilst, Publisko aģentūru likuma izpratnē, noteiktajām aģentūras funkcijām. Trešā pazīme, kas nav raksturīga ne operai, ne teātriem, ne koncertorganizācijām. Ne Opera, ne citas kultūras iestādes neizdod un acīmredzot arī nekad neizdos administratīvus aktus, lai realizētu savas varas funkcijas uz āru. Operas gadījumā, kā es jau teicu, būtu labāk, ja reorganizācija un likvidācija notiktu nevis saskaņā ar Publisko aģentūru likumu, bet gan ar Saeimas likumu palīdzību, un atbildīgās komisijas piedāvātajā redakcijā ir paredzēts, ka Latvijas Nacionālajai operai būs juridiskās personas statuss. Manuprāt, Operas gadījumā tas ir ļoti svarīgi, jo Publisko aģentūru likumā juridiskās personas statuss tādā nozīmē nav paredzēts. Piektkārt, vēl viena pazīme, kas nebūtu raksturīga ne Operai, ne citām kultūras iestādēm. Es domāju, ka būtu grūti piemērot visām aģentūrām paredzēto pārraudzības shēmu tā, kā tas šobrīd ir ielikts Publisko aģentūru likumā. Es negribu pat teikt par to, ka tas apgrūtinātu pašu kultūras iestāžu darbu. Es jums vienkārši lūgtu iedomāties tādu situāciju: likums nosaka, ka katrai šāda tipa pārraudzības iestādei ministrijā ir jābūt vienam atbildīgam ierēdnim, nu tad parēķiniet, cik ir skolu, muzeju, bibliotēku un visu citu iestāžu, kuras šobrīd ir iestādes! Parēķiniet šo iestāžu skaitu un tad padomājiet, kā mēs gatavojamies birokratizēt visu valsts pārvaldes sistēmu! Es pat baidos teikt, cik tad man ministrijā būs vajadzīgi ierēdņi, lai visas valsts iestādes kaut kā tiešām nopietni pārraudzītu un izskatītu to pārvaldes līgumus, kā to prasa likums. Un tad vēl 6. - visnopietnākais jautājums. Protams, tas ir jautājums par to, vai Latvijai būtu jākļūst par pirmo valsti Eiropā, kur Opera, teātri un orķestri strādā ar regulētām cenām. Saskaņā ar Publisko aģentūru likumu direktoram ir jānosaka pakalpojuma cena pēc metodikas, ko ir apstiprinājis Ministru kabinets. Tālāk šīs cenas ir jāapstiprina ministram, jāpublicē "Latvijas Vēstnesī", un tad tās stājas spēkā mēnesi pēc publicēšanas. Man vienkārši jums ir jāizstāsta, ka Latvijā, tāpat kā citur Eiropā, operas, teātru un koncerta biļešu cenas šobrīd nosaka tirgus, respektīvi, pieprasījums un piedāvājums. Protams, šeit kombinējas, no vienas puses, iedzīvotāju maksātspēja, bet, no otras puses, producēšanas izmaksas. Latvijā mēs nevaram atdot savas kultūras lietas tirgum, tāpēc dotācija ir tas instruments, ar ko valsts regulē cenas. Tātad dotācija, nevis Ministru kabineta noteiktā metodika ir tas instruments, kurš šīs cenas padara cilvēkiem, iedzīvotājiem pieejamas. Ja Operā cenas tiktu aprēķinātas, vadoties pēc pašizmaksas, tad ne tikai vienkāršie cilvēki, bet pat deputāti nevarētu aiziet uz Operu. Turklāt, ja noteicošā būs metodika, nevis pieprasījums un piedāvājums, tad Operas direktors jeb Operas vadība nevarēs vienai un tai pašai izrādei noteikt atšķirīgas cenas atkarībā no tā, vai tā ir pirmizrāde vai viesizrāde, vai bērnu izrāde, vai izrāde, kas domāta pensionāriem. Tad darbosies Ministru kabineta noteiktā metodika, cenas būs lasāmas "Latvijas Vēstnesī" un uz kasi varēsiet vispār nezvanīt. Ja likumdevējs tiešām noteiks, ka Opera, teātri un citas kultūras iestādes ir nevis kultūras iestādes, bet aģentūras, tad, protams, cenas tiks regulētas, ministrijā tās tiks apstiprinātas un es aicināšu savus kolēģus no Eiropas braukt uz Latviju smelties pirmrindas pieredzi. Jā, jūs varbūt teiksiet: "Tagad, otrajā lasījumā, te ierakstīsim, ka Opera ir aģentūra, un lai tad uz trešo lasījumu Kultūras ministrija vai atbildīgā komisija atrunā likumā visu to, kas Operai traucē strādāt saskaņā ar Publisko aģentūru likumu!" Tas, godātie deputāti, nebūtu labi. Un es jums minēšu vismaz dažus iemeslus. Pirmais. Bez šā ieraksta, ka Opera ir aģentūra, kā jau es jums teicu, likumā nekas netraucē Operai efektīvi strādāt. Nav nekā tāda, kas ar šo ierakstu likumā būtu jāvērš par labu. No lietderības viedokļa un no cilvēku enerģijas izšķiešanas viedokļa tādas nepieciešamības nav. Otrais iemesls ir šāds. Ja jūs ierosināt Operu uzskatīt par aģentūru, tad, kā jau es teicu, speciālais likums vienkārši kļūst lieks. Ja jūs uzskatāt, ka Opera var strādāt saskaņā ar Publisko aģentūru likumu, tad īpašais likums nav vajadzīgs un mēs vienkārši par velti šodien runājam. Trešais iemesls ir tas, ka, ja likumdevējs nosaka, ka Opera ir aģentūra, un atzīst, ka Operas funkcijas atbilst nevis Kultūras institūciju likumā noteiktajām funkcijām, bet gan tām valsts funkcijām, ko valsts nodod savām iestādēm aģentūras formā, no tā varēs secināt, ka pilnīgi visas kultūras iestādes ir pārveidojamas par valsts vai pašvaldību aģentūrām. Esmu... jums uzskaitījusi veselu virkni iemeslu, kuru dēļ šis papildu ieraksts, ka Opera ir aģentūra, tikai sarežģīs Operas darbu. Es neesmu dzirdējusi ne savā frakcijā, ne Juridiskajā komisijā nevienu iemeslu, kā šis ieraksts palīdzēs Operai strādāt. Kā jau es jums teicu, tas var sarežģīt ne tikai Operas efektīvo darbību, bet kā precedents sarežģīt nākotnē darbu un statusa noteikšanu visiem teātriem un simfoniskajiem orķestriem. Ministru kabinets ir gatavs risināt kopā ar jums, godātie deputāti, jautājumu par šo institūciju statusu. Mūsu ierosinājums ir šo statusa problēmu risināt, izdarot grozījumus Kultūras institūciju likumā, pilnveidojot šo likumu. Tagad, kad ir pieņemts Komerclikums, Publisko aģentūru likums un Kultūras institūciju likums, ir attiecīgās likuma normas būtiski jāpapildina atbilstoši citām pašreiz spēkā esošām juridiskām normām, sakārtojot valsts pārvaldi, kā to aicina darīt arī Juridiskā komisija. Taču šobrīd es aicinu jūs, godātie deputāti, neatbalstīt Juridiskās komisijas viedokli, kas ir izteikts 2. , 3. un 7. priekšlikumā. Es aicinu atbalstīt Operas viedokli, Operas arodbiedrības viedokli, Kultūras ministrijas viedokli, Ministru kabineta viedokli un atbildīgās komisijas viedokli, ka Opera ir un paliks nacionālas nozīmes valsts kultūras iestāde. Paldies jums par uzmanību!".
• 2002_04_18-seq403 language "lv".
• 2002_04_18-seq403 speaker Karina_Petersone-1954.
• 2002_04_18-seq403 mentions Q822919.
• 2002_04_18-seq403 mentions Q211.
• 2002_04_18-seq403 mentions Q193089.
• 2002_04_18-seq403 mentions Q1771611.
• 2002_04_18-seq403 mentions Q2167704.
• 2002_04_18-seq403 mentions Q1419663.
• 2002_04_18-seq403 mentions Q27056014.